Būt par šķembu Daugavā

Kārlis Vēdiņš, dzejnieks, Diena 05/05/06

Kad dzīvošu otru reizi. Rakstu krājums Valdas Dreimanes piemiņai. Nordik, 2006.

Latviešu trimdas dzejniecei un filoloģei Valdai Dreimanei veltītais rakstu krājums nav izdots, atzīmējot kādu apaļu jubileju — acīmredzot viņas paaudzes trimdas latviešu sabiedrībai vienkārši bijusi nepieciešamība ar mīļiem vārdiem pieminēt savu draudzeni un aktīvu sabiedrisku darbinieci, kuras darbi pagaidām visai maz izskanējuši Latvijā.

V.Dreimanei trimdā izdoti divi dzejoļu krājumi, bet Latvijā izlase ar jauniem dzejoļiem 1993.gadā, neilgi pirms pāragrās aiziešanas. Šķirstot grāmatu, redzams, ka rosīgam un atsaucīgam trimdas dzejniekam nekad nav bijis laika sēdēt ziloņkaula tronī, lai klusumā un mierā nodotos kārtējam dzejolim. Tieši otrādi, V.Dreimani grāmatā piemin arī kā ģermānistikas pedagoģi Bostonas koledžā, kā trimdas latviešu vasaras nometņu 2x2 lektori, kā Minsteres Latviešu ģimnāzijas direktori atmodas laikā, kā latviešu literārā pulciņa vadītāju Bostonā, kā latviešu trimdas dievturu izdevuma Labietis autori, žurnāla Jaunā gaita dzejas nodaļas redaktori utt. Šo neizbēgamo sadrumstalotību uzrāda arī grāmatas sakārtojums (par to parūpējusies dzejniece Maija Meirāne): krājumā atrodama iepriekš publicēta un nepublicēta dzeja, dzeja autores atdzejojumā citās valodās, apceres par folkloru, patriotiskas runas un raksti, esejas un apceres par dzeju, vēstules, intervija ar dzejnieci, citu autoru raksti par V.Dreimanes dzeju un atmiņas par viņu, kā arī veltījuma dzejoļi.

Lai arī ir saprotama dzejnieces draugu vēlme saglabāt liecības par visu un visiem, kam bijis kāds tuvāks sakars ar viņu, kopumā šī sadrumstalotība tomēr traucē saskatīt galveno — kāda tad bija V.Dreimane kā dzejniece. No nedaudzajiem dzejoļiem, kas publicēti grāmatas pirmajās nodaļās, šādu priekšstatu tomēr nav iespējams gūt, lai arī grāmatā iekļauti daži no acīmredzot nozīmīgākajiem viņas tekstiem — rakstos un recenzijās plaši citētie Atdzimšana, kurā autore ilgojas savā otrā dzīvē būt par šķembu akmens Daugavā, Divas pilsētas, kurā trimdiniece staigā Ņujorkā "ar bērzu rokā, Rīgu acīs,/ saulespuķi sirdī", kā arī iespaidīgais, jutekliskuma un nāves nojausmu caurstrāvotais vēlīnais dzejolis Man gribas tur, kur naktī zirgi…

Līdz šim V.Dreimanes dzeja nav izpelnījusies lielu kritiķu interesi — acīmredzot sešas nelielās recenzijas par trim viņas grāmatām pagaidām ir vienīgā lasītājiem pieejamā viņas tekstu analīze. No šāda rakstu krājuma varētu gaidīt kādu jaunu pētījumu, kas tiektos nostiprināt dzejnieces vārda labo slavu latviešu dzejā. Tomēr laikam jau veltīgi — trimdas literatūras darbinieki pašlaik tiecas vien apkopot agrākos gados sarakstīto, jauni apjomīgāki pētījumi diez vai taps (Jura Rozīša disertācija Displaced Literature laikam ir vienīgais beidzamo gadu izņēmums), tāpēc V.Dreimanes dzejai jāgaida plašāka Latvijas literatūrzinātnieku uzmanība.

Nodaļā, kurā apkopotas esejas un apceres par dzeju, V.Dreimane atklājas kā iejūtīga savas paaudzes latviešu dzejas interprete. Sevišķi interesanti liekas trīs ap 1970.gadu publicēti raksti: Trimdas motīvs, Četru dzejnieku dabas skatījums: Tauns, Saliņš, Bičole, Ivaska un Spēle un nopietnība: piezīmes par jauniem meklējumiem mūsu trimdas dzejā, kuri tiecas apzināt un izskaidrot tēmas un motīvus, kas aktuāli tālaika "jaunajai" (par jauniem tolaik traģikomiskā kārtā tika saukti autori, kas jau iegājuši piektajā gadu desmitā) latviešu trimdas dzejai — dabas un civilizācijas tēlu sakausēšanu, svešuma "pieradināšanas" motīvu, kā arī neoavangardiskos meklējumus 60./70.gadu mijā. Publicētas esejas arī par Latvijas autoru (Vizma Belševica, Imants Ziedonis, Leons Briedis) daiļradi.

Domāju, ka krājumā nebija vērts pārpublicēt autores rakstus par folkloru un patriotismu — savam laikam un vietai rakstīti, tie kvalitātes ziņā neaizsniedz Dreimanes dzejas un literatūrkritikas jomā paveikto, vien rāda, cik liels un nepateicīgs darbs bijis jāveic, lai trimdā atkal un atkal atgādinātu par latviskuma un patriotisma vērtībām. Izņēmums ir 1962.gadā publiski nolasītā gudrā un tālredzīgā eseja, kurā autore mudina akli neienīst visu, kas notiek okupētajā Latvijā, un stāsta par savu apciemojuma pieredzi — viņas vizīte Latvijā 1960.gadā atspoguļota Pāvila Klāna romānā Rīga retour (1961).

Intervija ar V.Dreimani krājumā publicēta neveiklā, grūti saprotamā sarunvalodā. Kā lai noticam, ka V.Dreimane spējusi rakstīt apgarotus un dziļus dzejoļus, ja intervijā viņas teiktais skan, piemēram šādi: "Ar tēvu kopā būt būtu bijis svētki, jo parasti tēva nebija"? Krājumu lasot, kļūst redzams, ka no Latvijas savulaik aizvesto "pareizo" latviešu valodu, ar kuru trimdinieki tā lepojas (arī grāmatā respektēta trimdā lietotā pareizrakstība), pa šiem gadiem saglabājuši vien daži visdziļāk valodas stihijā dzīvojošie, kamēr jaunāku paaudžu atmiņu autori, kam nav pastāvīgas saskares ar Latviju, jau spēj tajā izteikties visai vienkāršoti.

Šis krājums parāda, ka trimdas sabiedrība vēl mīl un ciena savus dzejniekus, spēj noorganizēt viņu piemiņas godināšanu, pamazām izvērtē un akcentē būtiskāko, ko radījuši trimdas rakstnieki savos aktīvajos darbības gadu desmitos. Manuprāt, V.Dreimanes dzīves un dzejas būtība šajā grāmatā nav vēl ne tuvu izsmelta — ceru, ka viņas piemiņas fonds turpinās darbību un parūpēsies arī par plaša autores dzejas kopojuma izdošanu. Pagaidām nepamet sajūta, ka dzejnieces mūža gājumā bijis vēl daudz kā šeit nepieminēta un neizvērtēta un vārti uz viņas personību pavērti tikai līdz pusei.