Olafs Stumbrs

FRAGMENTS NO VĒSTULES, KO VIENMĒR VĒLĒJOS UZRAKSTĪT.

. . . Tu taču esi mana!

Vai tad to nemanīji ?

To tak Tev teica ik pulksteņa zvanīšana

mirkļos, kad viena biji.

To čukstēja lietus rūtīs rēnos un zaļganos rītos,

to vēstīja ēnu raksts smiltis uz takas, kad trīsaini karstā dienvidū dārzā gāji.

Pat odi to ausīs Tev sīca, pelēkie zvirbuļi čivināja!

Kur bēgsi, kā slēpsies, ko izdarīsi?

Tavi vientuļie celi visi mazi un šauri un īsi. - -

Laiks un liktenis - - divas lietas, kam neizbēgsi nekur.

Viens jālaiž paritēt gaŗām, otrs jāmīl, kāds ir, un jāpatur.

Būsim patiesi, mīļā, mūsu laiks sīkiem meliem par skaistu.

Tu taču esi mana! Kā lai es Tevi projām kādā citā, kaut labākā, pasaulē laistu!

1953. g. jūnijā.