Jaunā Gaita nr. 1, 1955. g. rudenī
|
Elfa Taiga
LEJĀ PIE LIEPAVOTA
Skat, kā neviļus sastapāmies Lejā pie Liepavota. Jeb vai pats liktens mūs šovakar Būtu atvedis šeit? Mēness stari kā zeltaini diegi Bradā pār avota virsu. Kaut kur no tumsas reibīgi saldu Vējš atnes liepas smaržu. Viss ir tik kluss un daba dus, Tik zāle mums blakus čukst. Zem lielās liepas atpūtu baudām -- Skrējienā piekusām mēs. Cirtaino galvu klēpī tev guldu Pienenes apkārt zied. Viegli tu mani uz lūpām tad skūpsti -- Lejā pie Liepavota. |