Jaunā Gaita nr. 10, jūlijā, augustā, 1957.

 

 

Eduards Freimanis

SLUDINĀJUMS AVĪZĒ

Tikko atgriezos iecirkņa telpās, miegs izgaisa. Galva kļuva skaidra kā pēc rumulēšanās, bet nemiers pieauga. Likās, ka kaut kas bija pazudis, bet pats nezināju kas. Guļamtelpā bija krēsla, pelēki brūna kā kūdra. Oda pēc samirkušas ādas un nemazgātām drēbēm. Vai lai tādā telpā es pūlētos aizmigt! Labāk gāju meklēt svaigāku gaisu un kaut ko interesantāku kluba zālē. Tur kāda noguruša kāršu kvarteta vīri stīvām fanātiķu acīm neatlaidīgi dauzīja galdu, uzticībā dāvādami kāršu dāmām savas miega stundas, īsti bruņinieki. Viņi riskēja vēlāk aizsnausties sardzes būdiņā, ap ko miegs allaž skalojās itkā silts, zaļš ūdens apreibinādams un smacēdams.

Spēlmaņi mani neuzrunāja. Viņi zināja, ka esmu vājš kāršu biedrs: laucinieks, kam trūka lielpilsētas spēles rutīnas, bet kas kļuva grūtsirdīgs, kad zaudēja. Bijīgi paslēpos aiz plata rakstāmgalda. Man patika šis krietna galdnieka darinājums, piemiņa no agrāko gadu pašapziņas un cildenības. Galda māzera bērza mugurā bija sasēdušās visāda stila un lieluma brošūru, avīžu un izbalējušu papīru kaudzes. Banāla nekārtība. Tomēr šai pamestībā jutos labi. Dažreiz atradu kaut ko lasīšanai; tad piemirsu savu svešinieka neērtības lietuvēnu un jutos gandrīz tikpat labi kā kādreiz svētdienu pēcpusdienās ziedošu zirņu vai āboliņa lauka malā. Un galvenais; Šai kaktā mani reti kāds traucēja ar stāstiem un izjautāšanu. Labprāt izvairījos no sarunām, neuzticēdamies savai atjautībai. Bija gadījies, ka vecie policijas vīri kā lāga krusttēvi nāk draudzīgi aprunāties. Kļūstu pļāpīgs un stāstu par savām mājām Usmā, par vēžošanu un siena pļaušanu. Vīri klausās, acis spīguļo labsajūtā. Tad uzreiz viens kaut ko ieprasās, un visi smejas sprauslodami. Lāga nesaprotu, par ko, bet apjēdzu, ka esmu izrunājies. Manī izauga aizdomas, ka daudzi par mani smīn, jo esmu Rīgā tikai divi nedēļas, man ir tikai deviņpadsmit gadu un tikai kaŗa apstākļu dēļ mani pieņēma policijas dienestā.

Pāršķirstīju avīzes, bet lasīt nepatika. Jutu sevī rūgstošu neapmierinājumu kā kādreiz skolas laikā, kad skolotājs, liecības izsniedzot, bija piemirsis mani paslavēt par uzcītību.

Brālēna Minjona ienākšana mani atpestīja: uzreiz jutos daudz nozīmīgāks un drošāks.

Nezinu, kāpēc Minjonu saucu par brālēnu. Patiesībā viņš bija manas krustmātes vīra brālis. Bet viņš vēl bija jauns, tikai dažus gadus vecāks par mani. Minjons arī izturējās kā brālēns, nevis kā vecāks radinieks. Tā kā viņš pats jau bija uzstrādājies uzrauga pakāpē un sadraudzējies ar pašu priekšnieku, viņš arī man bija palīdzējis iespiesties šai policijas iecirknī. Brālēnu visi pieminēja ar cienību, jo viņš bija beidzis kaŗaskolu un līdzās uzrauga darbam studēja tieslietas. Dažreiz bažījos, ka zemnieka neizmaņas dēļ, kas mani padarīja par vārgu zoslēnu pieaugušu un lepnu tītaru pulkā, arī brālēns Minjons mani kādā nedraudzīgā dienā pametīs, lai es kā varde sakalstu savā vientulībā.

Bet pagaidām brālēns vēl bija tikpat draudzīgs kā agrāk. Vismaz tā likās, kad vairākas minūtes biju viņu cītīgi novērojis, meklēdams kādu ironijas skabargu viņa valodā vai smaidā.

„Vai sardzē nenosali?” viņš vaicāja ar neliekuļotu rūpību: „Liekas, sācies īsts pliksals.”

„Ko nu par salšanu! Neesmu tik vārgs.”

„Kas jauns avīzēs? Ko raksta no frontes?”

„Neizlasīju vēl. Nupat apsēdos...”

„Nu jā! Jauns puika, laikam vispirms precību sludinājumus pārskati! Patiesībā tur nav ko iebilst...”

Samulsu. Acumirklī nezināju, vai izlikties kautrīgam, vai tēlot drošu puisi. „Nē, vēl nē...” noņurdēju, steigā labāku atbildi nesaķēris.

„Nu tad apskatīsimies! Kādu sārtvaidzi tev vajag uzraudzīt, citādi sašļuksi un savītīsi kā veca beka!” Un Minjons iesmējās, mazliet aizrīdamies un sprauslodams. Paskatījos viņā gluži sabijies. Vai tikai nesmējās par mani? Nē, laikam bija jautrs par savu atjautību. Un aizrijās aiz sajūsmas. Labi gan, ka viņš tik godīgs... un sirsnīgs - gluži kā brālis.

„Vai tu tā domā?” murmināju bikli, bet jutu, ka kaut kur manī kaut kas ievibrējās.

„Neizliecies nu vientiesīgs... Parādi to avīzi!”

Minjons sameklēja īsto lappusi, pārlasīja bubinādams pāris sludinājumu, tad iesvilpās:

„Redzi šito!”

Viņš man pasniedza lapu pāri galdam, labvēlīgi acis mirkšķinādams. Šai brīdī pamanīju, ka Minjonām bija ar sirsnību koptas rokas un apvēlies viducis... Mirkli acis ielēca lielās telpas pretējā kaktā, kur kāršu kauja, liekas, bija iedzīta pēdējā, izšķirīgajā posmā. - Tad kā sarāts izlasīju sludinājumu:

Esmu deviņpadsmit gadu veca kurzemniece. Blonda, zilām acīm, vidēja auguma. Mīlu rokdarbus un Jāņa Ziemeļnieka dzejas. Tautu dēls, ja tu atzīsti iepazīšanos šādā veidā, atbildi un atsūti fotogrāfiju, ko uz vēlēšanos sūtīšu atpakaļ. Klusēšana - goda lieta. Of. 256.

„Atstāj nu sarkšanu pusaudžiem!” Minjons pa jokam rājās, tikko atkal pakustināju pakausi. „Domā labāk, ko nu žaut uz papīra! Kautrība tavam usminieka ģīmim nemaz nepiestāv.”

„Nezinu...”

„Labi! Piegrūdīšu tev municiju. „ Minjons ar īsta studenta veiklību izrāva no savas piezīmju grāmatas pāris lapu, un viņa spalva nedaudz minūtēs aptriepa papīru ar dažiem gandrīz nekaunīgiem teikumiem:

Cienījamā meklētāja un saucēja!

Nupat izlasījis Jūsu aicinājumu iepazīties, nespēju atvairīt savu kāri Jums atbildēt. Tā kā esmu gaužām vientulīgs un visu labo garu aizmirsts, blonda, zilacaina un deviņpadsmitgadīga jaunkundze, kam patīk Ziemeļnieka dzejoļi, būtu īsts dzīvības balzāms manai nonīkušajai sirdij. Lūdzu piedodiet, ka rakstu ar zīmuli. Sēžu Vērmanes parkā uz sola un gaidu Ziemas svētkus. Spalvu aizmirsu mājā. Neesmu paņēmis līdz arī fotogrāfiju un rožainu vēstuļu papīru, jo neparedzēju šo steidzamo vajadzību. Ceru, ka pagaidām samierināsities, arī fotogrāfiju nesaņēmusi. Vai tā tik nozīmīga? Tā Jums pavēstītu tikai, ka esmu vēl pazaļš, bet slaids, palielu degunu un īsta boksera zodu.

Uz drīzu redzēšanos

Jūsu Eglons Dabruks Kandavas ielas 135. nama sestajā dzīvoklī.

„Tādu vēstuli?” es izdvesu, pabeidzis lasīt.

„Kas vēstulei vainas?” Minjons rūca. „Jāraksta tak kā Rīgas puikam! Nolaizītas, bailīgas un godīgas vēstules piestāv ganiem... Nu, pārraksti vēstuli un paraksties. Nākošo varēsi rakstīt pats.”

Minjons sagādāja vienkāršu, mazliet apvazātu burtnīcas lapu, zīmuli un aploksni. Padevīgi sāku rakstīt, bet ar katru uzmanīgi izveidoto vārdu man likās, ka arvien pieaugošs pulks mazu skudriņu man skrēja pār muguru, kaklu un vaigiem, mani kutinādamas siltām, sīkām kājiņām. Un rakstījumu nobeidzis, rūpīgi to ievietoju aploksnē un klusēdams atļāvu Minjonām uzņemties nosūtīšanu.

„Tas būs tavs pirmais piedzīvojums Rīgā...” Viņš piemiedza aci un papurināja mani pie pleca. Tad paraudzījās pulkstenī, uzreiz izlikās ļoti nevaļīgs, atsveicinājās un aizgāja, paņemdams līdz savu bezbēdību. Sameklēju plauktā kādu izvalkātu romānu, bet lasīšana neveicās. Drūmie galda dauzītāji telpas tālākajā kaktā likās kā apmāti, galdam pieauguši sumpurni, no kuŗiem jābīstas. Mieru sev līdz bija aizvīlis Minjons ar nupat aizrisināto dēku, ieslēgtu tapešu papīra aploksnē.

Meklēju atvieglojumu ielās. Sapinies domās un sajūtās, gāju ceļa neraudzīdams. Pēc brīža bija jāapstājas ūdeņu malā, un tad it kā pamodos. Gaisma mirdzēja pārsalušajā Sarkandaugavā; tālumā sprausloja ielu dzelzceļš, bet gaisā bija laipns miers. Gandrīz tikpat svētīta noskaņa kā mājās, silu aizvējā... Kāpēc man vajadzēja braukt uz Rīgu? Gribēju būt kaut kas vairāk par lauku puisi. Spēlēt kājbumbu kādā virslīgas komandā. Mācīties dejot. Man patika spožs parkets un krāsainas ugunis, kas satumst, kad spēlē lēno valsi. Arī meitenes Rīgā esot skaistākas un interesantākas nekā lauku Marijas un Māras. Tikai jāuzmanās, lai pilsētnieces neizjoko. Viņas ātri pazīstot laucinieku.. . Diezin, kāds būs iznākums šai vēstules rakstīšanai? Vai nebija traki vieglprātīgi? Bet Minjons visu ierosināja, viņš šai pasākumā nesaskatīja nekā muļķīga. Viņš zina labāk. Jau sen dzīvo Rīgā... Nezin, vai tā meitene atbildēs? Droši vien nē. Bet varbūt tomēr.. . Minjons domāja, ka atbildēs. Ko tad? Aicināt uz satikšanos? Būs grūti ar uzvešanos un valodu... Mājās bija citādi. Ja arī gadījās sastapties divatā ar kādu lauku magoni, nebija jābaidās. Tās visas bija pazīstamas no bērnu dienām. Pašu ciema vai pagasta ļaudis. Kopā skolā iets. Un skolā biju labi ieredzēts un ievērots. Allaž labākais skolēns klasē. Tikai pēdējo gadu lauksaimniecības skolā Benita mani pārspēja. Viņa bija atnākusi no Kuldīgas apkārtnes; dzīvoja pie tēva brāļa. Vecāku viņai nebija, abi zaudēti kādā nelaimē. Ar Benitu satikos vēl pēc skolas beigšanas... Reiz viņu apciemoju Jāņos. Nav nemaz tik sen, tikai pērngad. Varbūt man toreiz vajadzēja būt drošākam, likt viņai manīt, ka esmu pieaudzis. Bet kautrība - mani aprobežo, nevaru saņemties un meitenes aiztikt. Dažreiz sevi peļu par to, bet nespēju būt uzbāzīgs runcis, vai arī pazemībā kā suns mesties pie kājām un laizīt rokas... „Vai tu Benitu esi nobučojis?” Minjons man reiz nekaunīgi noprasīja. Viņš zināja par mūsu draudzību, jo vasaras atvaļinājumus aizvien pavada mūsu mājā. „Nē,” es viņam atzinos. „Muļķis tu esi, ļengans kā pastala!” Minjons tad pukojās gandrīz saskaities. Arī pats sevi sunīju un, laikam aiz sašutuma pret sevi, aizliedzu sev ar Benitu satikties... Skaidrs, ka man daudz jāmācās no gaiļiem, tie ir vīrišķīgi putni.

Pēcpusdienā maz gulēju, bet naktī sardzē tomēr neaizmigu. Savādi, ka ārkārtīgajos dzīves brīžos cilvēka izturība tik ievērojami pieņemas. Tumsā iedomās uzzīmēju savas nākamās zilacainās draudzenes portretu. Protams, viņa bija skaista un ar kaķenes pieglaudību. Tomēr man bija no viņas bailes, jo viņa taču bija rīdziniece, izmācīta visādās gudrībās un niķos. Kaut kas līdzīgs Spīdolai vai viltīgajām mežu laumām Plūdoņa balādēs. Laika bija daudz, un sīki izplānoju, ko sacīt un kā uzvesties, kad reiz noķeršu savu lielpilsētas vālodzi. Vispirms jāaizsūta puķes, jāraksta aizrautīgas vēstules. Rakstītājs esmu labs. Latviešu valoda bija vienīgais skolas priekšmets, kurā Benita nebija pārāka par mani. Turpmāk savas personīgās vēstules rakstīšu pats. Es būtu pēdējais vientiesis, ja Minjonām vēlreiz to atļautu. Tad viņam tiešām būtu jāņirdz kā seskam par apskurbušu un nevarīgu gaili.

Dažas dienas Minjonu nesastapu. Vai viņš izvairījās? Varbūt jutās vainīgs, ka mani ievilinājis dēkā, par kuras jēdzīgumu varēja šaubīties. Pats viņu arī nemeklēju. Biju nolēmis, ka visu uzņemšos pats. Būs sekmes vai zaudējums - vienalga. Savu un Minjona vārījumu strēbšu ar drošu roku un nesaviebies.

Katru rītu pēc sardzes stundām braucu uz Pārdaugavu, kur krustmātes mājā man skaitījās dzīves vieta. Ceturtajā dienā, kad mans gandrīz bīstamais piedzīvojums jau sāka izbālēt, savā vēstuļu kastītē atradu svaigu, baltu aploksni. Tā nebija parastā zilā aploksne no mājām ar tēva samocīto rokrakstu un pirkstu nospiedumiem. Tik glītu aploksni kā šo laikam vēl nekad nebiju saņēmis. Adresi trausliem burtiņiem bija uzsējusi mašīna, un aploksne bija tik šķīsta it kā mirstīgu roku neskarta. Nezinu, vai biju nobālis vai nosarcis, bet rokas lāga neklausīja. Likās, ka sirds bija pakāpusies un klauvēja turpat zem kakla. Ātri un klusi, kā nedarbu darot, ieslīdēju savā istabā un aizslēdzu durvis. Uzmanīgi atdarīju vēstuli, baidīdamies sabojāt maigo aploksni. Tad lasīju glītu mašīnrakstu, acīm noglāstīdams katru burtu:

Labdien draugs!

Biju ļoti priecīga, saņemot atbildi savam sludinājumam avīzē. Šoreiz daudz nerakstīšu, tikai gaidīšu ciemā. Fotogrāfiju nesūtu, jo pati arī nesaņēmu. Dzīvoju Krišjāņa Barona ielas 53. nama divpadsmitajā dzīvoklī; ieeja caur sētu. Esmu šeit kopā ar vectēvu un vecmāmiņu, kas ir pret visiem ļoti laipni. Nākošo nedēļu būšu mājā katru vakaru pēc pulksten sešiem.

Ar sveicienu

Draudzene.

Cik vēlīga vēstule! Vienkārša un draudzīga, it kā to rakstītu kāda radiniece no Usmas nevis kaira rīdziniece. Pārlasīju rindas atkal un atkal, līdz atjautu, ka teikumus zināju no galvas. Ir tad vēl vēstuli negribēju nolikt, bet turpināju lasīt. Beidzot attapos, ka jāraksta atbilde. Gribēju rakstīt tūliņ; patiesībā nespēju nerakstīt. Pirksti kņudēja, un vaigi dega aiz prieka... Cik sirsnīga meitene! Cik laipni viņa atbildēja manām māžīgajām klaidoņa rindām!.. Tikko satvēru spalvu, vārdi bira kā zirņi. Sajūsmā sarakstīju aplamības, tā kā rakstījumu vajadzēja divi reižu pārstrādāt. Beidzot, gluži nomocījies, pārlasīju savu veikumu:

Cienījamā jaunkundz!

Liels, liels paldies par Jūsu vēstuli un aicinājumu satikties. Nākošo otrdien man ir brīvdiena, tad noteikti Jūs apciemošu. Atvainojos, ka mana pirmā vēstule bija tāda parupja. Baidījos būt atklāts, jo man bija sastāstīts, ka rīdzinieces esot viltīgas un smejoties par lauciniekiem. Tagad zinu, ka tas nav taisnība. Rīgā iebraucu pirms trim nedējām, un man šeit patīk. Sevišķi tagad, kad Jūs man esat atrakstījusi tik jauku vēstuli... Dažas lauku meitenes arī ir patīkamas, bet rīdzinieces ir skaistākas un gudrākas. To zinu, jo man ir brālēns, kas jau sen dzīvo Rīgā un man par mūsu galvas pilsētu daudz ko stāstījis.

Man vēl nevienas īsti mīļas meitenes nav bijis. Mājās reizēm satikos ar kādu skolas biedreni kaimiņos, bet mūsu attieksmes bija tikai draudzīgas. Tagad gribu iepazīties ar Rīgu un tās cilvēkiem. Gribu atrast šeit mājas un mīļus draugus.

Vēlreiz paldies par draudzīgo vēstuli! Uz redzēšanos otrdienas vakarā.

Jūsu draugs

Eglons Dabruks.

Brīdi apstājos šaubīdamies. Gribēju jau sākt vēstuli pārrakstīt vēl trešo reizi, bet, pavēries pulkstenim sejā, redzēju, ka šodien man brīvo stundu bija pietrūcis. Šorīt tīši biju kavējies un vēlu atbraucis pēc vēstules. Brauciens no Pārdaugavas uz Sarkandaugavu bija gaŗa un snaudulīga nīkšana. Tāpēc vajadzēja pasteigties.

Domīgi iemetu vēstuli pasta kastē. Tūliņ uzpeldēja vēl rūgtāks bažu vilnis. Bet vēstuļu kaste bija nezvērs ar lielu galvu, kas norīto upuri neatdeva. Bija jau arī sestdienas pēcpusdiena, un līdz otrdienai bija atlikušas tikai trīs īsas dienas.

Savu maiņu nenokavēju, bet visu nakti biju meditētājs indietis, tumsā velti meklēdams daudzas atbildes. Rītā līdu vienā no iecirkņa sasmakušajām guļas lāvām smags kā salijis lācis.

Otrdienas rītā pēc sardzes maiņas sastapu Minjonu. Uzzinājis par mūsu vēstules sekmēm, viņš lulināja kā zemes vēzis. Viņam laikam visas šīs pasaules bažas bija patiess un veselīgs joks.

„Tu gluži bāls... Vai paģiras, vai esi iemīlējies?” viņš pēkšņi iedziedājās it kā norūpējies.

Klusēju. Jutos noguris kā pēc nobeigtas rudzu talkas.

„Vai puķes nopirki?”

„Pasūtīju kādā veikalā Raiņa bulvārī.”

„Loti atjautīgi! Par panākumiem gandrīz vairs nešaubos. Turies tikai kā vīrs - nu jau sen kopš gana vicu esi nometis! Kad tiec šai tuvāk, met roku ap viduci un bučo kā velns. Ja neļaujas, nenobīsties... Pretošanās ir formalitāte, tradīciju iestādījums.”

„Jāmēģina būs...”

„Nemēģini, bet dari!” Minjons šoreiz mani nepurināja, bet ieknieba gluži sīksti kaut kur zem jostas vietas.

Pēcpusdienā drusku gulēju, un miegs atnesa spirgtu jautrību. Kad uzģērbu savu visai reti valkāto iesvētīšanas kārtu un aizsēju zili viļņoto kakla saiti, aizmirsās neveiklās vēstules aplamie teikumi. Biju reiz pašapzinīgs kā vācu apakšvirsnieks. Saeļļojies un sasukājies, svilpodams izsoļoju cauri Kandavas ielas veco koku alejai, un panīcis ielu dzelzceļa kāpurs mani lēnām pārnesa pāri Daugavai. Novakare bija gaiša, un piesaulē kusa pliksala sakārtās sarmas bārkstis. Kad saule aizvēlās aiz torņiem, pilsētu pelēkām, nedzīvām rokām noglauda no Lapzemes atskrējušais ziemelis. Nodrebinājos - nevis aiz aukstuma, bet tuvās ziemas nojautā. Zināju, ka Usmas mežos šais vakaros visi koki purina galvas un sūdzas...

Raiņa bulvāra puķu veikala ugunis aizdzina drebuļus, bet sarkanās un baltās ziedu galvas, glauzdamās pie rokām, dāvināja svētku sajūtu. Saudzēdams ziedus no sala, vēl krietnu brīdi nīku kādā burbuļojošā kafejnīcā, lai sagaidītu nosacīto satikšanās stundu. Tuvumā apmetās jaunu cilvēku pāri, un es ar lietišķu interesi tos novēroju. Mēģināju pat ieklausīties sarunās. Ne tikai aiz ziņkārības, bet arī aiz godīgas vēlēšanās mācīties.

Pulksteņi zvanīja darba dienas beigas, kad uztraucies, gandrīz smakdams svinīgumā, atvēru Krišjāņa Barona ielas 53. nama pagalma vārtus. Tie kā rādamies noklabēja un nožvadzēja, bet es taču nebiju zaglis.

Divpadsmito dzīvokli bija viegli sameklēt. Bikli pieklauvēju. Man šķita, ka mazā priekštelpa nebija sen vēdināta. Iedomājos, ka varbūt esmu aiz vieglprātības iekūlies bīstamā mājā, kur slēpjas nenotverti ienaidnieka vīri. Mēģināju norīt uztraukumu, bet skaidri jutu, ka man asinis dzinās galvā, atraudamas savu atbalstu kājām.

„Lūdzu!” pēc brīža dzirdēju mīkstu māmuļas balsi, un pati saucēja atvēra durvis.

Sasveicinājāmies. Ielūkojies māmuļas sejā, nojautu, ka biju to jau kādreiz redzējis.

„Jūs gribējāt sastapt Benitu, Dabruka kungs... Viņa lūdza atvainot, ka šovakar vēl pāris stundu jāuzkavējas darbā... Lūdzu nāciet vien tālāk, Dabruka kungs; pastāstait, kā esat Rīgā iekārtojies... Benita man stāstīja par jums...”

„Paldies...” šļupstēju notirpušu mēli. „Šeit, šīs puķes... lūdzu nododiet Benitai... Ar labvakaru...”

„Jā, lūdzu pasveicinait Minjonu Sērmūkša kungu ar kundzi. Sakait, ka viņus atkal gaidām ciemā... tāpat arī jūs pašu... kādreiz...” Benitas vecmāmuļa vēl aši piebilda, kad jau biju pagriezies aiziešanai.

It kā atsalušām kājām kūlos lejā pa vecajām kāpnēm, kas kaitinādamas čīkstēja zem katra soļa.

 

Jaunā Gaita