Jaunā Gaita nr. 100, 1974

 

MODERNAIS ZEMGALIETIS

Vitauts Ļūdēns, Rudzu putenī. Dzejoļi. Rīgā: Liesma. 1971. 125 lp.

Dažādu nokrāsu polītiskās un sabiedriskās doktrīnas dažkārt maz atbilst īstenībai un pārstāv drīzāk gribas un šāda vai tāda paveida vērtību izjūtas rosmi nekā godīgi, loģiski un empīriski darbīgu prātu. Šādā sakarībā varētu analizēt kaut vai nacistu fantazijas par "kungu tautu" un "zemcilvēkiem"; tāpat mietpilsonisko pieņēmumu, ka stipras kultūrālās intereses vīrieša personībā norāda vismaz uz latentu homoseksuālismu, turpretī visi medinieki un makšķernieki ir normāli (kā ar gleznotāju, rakstnieku, makšķernieku Jaunsudrabiņu?); un tā joprojām. Padomju ideologi mēģina iepotēt "varen plašās" Dzimtenes (ar lielo burtu!) konceptu un iestāstīt, ka nacionālisms ir buržujisks. Patiesībā "instinktīvam" nacionālismam, reģionālismam, pat "lokālpatriotismam" ir daudz plašāka baze nekā tipiskiem buržuazijas uzskatiem (resp. doktrīna atkal neatbilst īstenībai). Pat vienkārši, praktiski ļautiņi mēdz vairāk vai mazāk apzināties savu etnisko cilmi. Simtprocentīgu kosmopolītu vai renegātu laikam gan nav. Amerikāņu rakstnieki (piem., Fokners) palaikam ir pirmkārt dienvidnieki vai ziemeļnieki. Balvācietis Bergengrīns ļoti skaidri apzinājās gan savu vāciskumu, gan sakņošanos Baltijas apgabalos (tur bija Heimat), nevis Vācijā (abstrakti uztvertā Vaterland). Šāds instinktīvs nacionālisms un novada piederība - atšķirībā no īpaši ieaudzināta pilsonisko aprindu nacionālisma - paužas arī Latvijas padomju dzejā, jo īstenība, kas ir daudz sarežģītāka par gludi "pletēto" doktrīnu, meklē izpausmi.

Ļūdēns nepārprotami ir dziļi iesakņojies Latvijas augsnē, pie tam, kā var manīt, būdams primāri zemgalietis. Ja vērīgi aplūko pievienoto ģīmetni, dzejnieka vaibstos var samanīt kaut ko gan no Plūdoņa, gan no Virzas. Tāpat Ļūdēna mākslas vaibsti ir reizēm drusku virziski vai plūdoniski, lai gan nav nekādas līdzības polītiskajā nokrāsā. Vārdu sakot, Zemgale uzspiedusi savu zīmogu (ir ģenētiskā, ir pieredzes ziņā). Plašākas vēsturiskās asociācijas šai krājumā visbiežāk attiecas uz Zemgali, uz seno zemgaļu cīņām ar mazliet donkichotiski bravūrīgajiem zobenbrāļiem, to sančopansiskajiem kaŗakalpiem; uz miestiņa dzeršanu, pilskalniem, Platones upi u.t.t. Seko Latvija un Senlatvija vispār, Zemaite, Lietuva, beidzot arī šis tas no pārējām impērijas daļām, piem., Kaukazs.

Divdesmitā gs. otrā pusē šī novadnieciskā perspektīva reizēm var paplašināties arī līdz anacionālam un pat "kosmiski aptveŗošam" skatījumam (gandrīz vai "Apkamp visu firmamentu, / Universums nu ir tavs!" garā). Anacionāls vēsturiskais skatījums - līdz pēdējai rindai pārsvarā jokdarīgs, beigās pēkšņi atklādams kaut ko drausmīgu - paužas dzejolī "Mūzikas kaste" (39. lp.), kur visādi danči un rūpīgi izkārtotā dikcija pārstāv Eiropas civīlizācijas iezīmes un notikumu attīstību:

Es mūziku ielieku kastē

Un atsperi uzvelku

Un mūzika stāsta man

Par laiku gaistošu.

Ar jaunkundzi Polku satikties
Nāk Valsis-švītīgs zēns.

Viņš Polku paņem zem rokas

Un aizved to bulvāru ēnā.

Un viņiem svētību novēl

Ar smaidu lēnīgu

Onkulis Reinlenderis

Un tante Polonēze.

Pie pleca plecs, pie krūts glaužas krūts, -

Vai citā dejā ir tuvāk būts?

Un virpuļo Valsis, un Polka lec,

Līdz mūža galam nav cilvēks vecs.

------------------------------

Un tad ar šauteni plecā nāk Maršs,

Kā dīstele izstīdzējis garš.

------------------------------

Pirmais pasaules karš.

Varētu piezīmēt, ka citātam līdzība ar kādu Jevtušenko dzejoli (ko recenzents lasījis angļu tulkojumā), bet Ļūdēns tēmē pavisam citā virzienā. - Cilvēci un mūsu planētu apdraud kara dievs Marss, tā pavadoņi Foboss (Bailes) un Deimoss (Šausmas), kā arī Ļaunā Acs; par to vēstī fantastiskā poēma "Hipnozes seanss" (107.lp.) . Figūrē arī Visums un Saule. Marsam, kas izaudzis labi prāvs, nepieciešams liels naids kaŗa kurināšanai. Ļaunā Acs cilvēci hipnotizēs, lai radītu naida, baiļu un šausmu gaisotni; cilvēka dabisko agresīvitāti rosinās un tad sadalīs kā balto gaismu visās spektra krāsās, radot ideoloģiskus konfliktus un jucekļus -

Ļaunā Acs radīs ļaunumu

Ar filozofisku vērienu. (110.lp.)

Ļaunā Acs ir "gudrs ļaunums", kas izmanto moderno zinātni un technoloģiju; pretstatā Gētem piedēvētajiem mirēja vārdiem Mehr Licht! (vai tml.), kas it kā simbolizētu visu šī dižgara personības brīvo un dinamisko attīstību, Ļauno Aci biedē un apgrūtina liela gaisma:

Es neesmu vāja,

Bet gaisma mani apžilbina.

Daudz gaismas...

Vai cilvēki to zin,

Ka apkārt Zemei tik daudz gaismas? (113.lp.)

Dzejolī paužas tāds kā voltērisks dezillūzionisms attieksmē pret cilvēces trakumiem, stulbumu, nelietībām; bet paliek arī zināma tiesa optimisma.

Ļūdēns ne vienmēr pievēršas ciltij, valstij, cilvēcei; reizēm viņa lirika ir pavisam individuāla mīlestības vai pārdomu dzejoļos.

Ļūdēna pieeja lirikas veidošanā mazliet konservātīva, ar diezgan atturīgām modernisma piekrāsām. Izvairoties no tā, kas varētu likties pārāk banāls, viņš nav īpaši centīgs vai neurotiski apsēsts; taču viņa skatījums ir manāmi individuāls un diezgan svaigs, jo arī parastajā viņš spēj ieraudzīt neparasto. Citēšu īsu dzejolīti, kuŗā vērojama Ļūdēnam raksturīgā pazīstamas vielas pārvarēšana vai atdzīvināšana - šai gadījumā ar priekšstatu un īpašību konkrētības uzsvēršanu:

... liec Sauli gulēt,

kad tai nāk miegs,

pamodini Mēnesi,

kad viņam laiks,

pastāsti pasaku Liepai,

ietin Apsi miglā pūkainā

un, kad ir padarīts

Vakara solis,

ej Balta

baltā upē

peldēties. (55.lp.)

Dzejolītis - kas pirmajā brīdī atgādina vārsmas bērniem un var likties pārspīlēti vienkāršs - recenzenta uztverē ir hermētisks, ar sabiezinātām, drusku mīklainām asociācijām, ne bez erotiskas piekrāsas. Tas neapstājas pie ikdienas abstrakcijām, lūko iespiesties reālitātē. Iezīmīgi atdzīvināšanas piemēri ir arī "Skābputra" (70.lp.), kur izteiksmei radniecība ar Čaka paņēmieniem, "Garozas upe" (46.lp.), "Sēru dziesma senlatviešu kara zirgiem" (30.lp.) u.c. Būdams īsti profesionāls vārsmotājs resp. tāds, kas labi apguvis dzejas techniku un raksta samērā bieži, Ļūdēns viegli noturas daudzmaz pieklājīgā līmenī, bet nespēj gluži izvairīties no tā, ko Džerārds Menlijs Hopkinss neparastā nozīmē raksturoja kā parnasismu, t.i., no drīzāk veikli amatnieciskiem nekā inspirētiem pantiem. (Ļūdēna produkcijas lielākā daļa tomēr neatbilst šādam "parnasismam" - kas nav jāsajauc ar zināmu virzienu franču 19.gs. dzejā.) Šur tur manāma daudzrakstītāja slieksme izmantot arī nenozīmīgu vielu, reizēm atstāt pusratā veidojumu (piem., neapmierina "Skābputras" drusku ļenganais nobeigums). Visumā šo krājumu tomēr veido interesanti, pietiekami izdarināti - dzejoļi.

Gundars Pļavkalns

Jaunā Gaita