Jaunā Gaita nr. 101, 1974

 

Modris Zeberiņš

FRAGMENTS

 

Zirgi sabubinājās, cilāja ausis, pūta. Gar zāli staigāja viegla migliņa. Putnu balsis skanēja asi-spalgi. Gaismā vēlās mākoņu kami, blāzma plētās, zīmēdama arvien dižāku to apjomu, kur saulei bija lēkt.

No puskrēslas bezkrāsainības pamazām iestarojās zaļumi, no pelēcības iznirdami, ēku jumti, ceriņu krūmi, liepas virsaune pret blāzmu siluetā.

„Ir tā ērmīgi... vai pasaule gan top tā gaismā laista arvien, katru rītu, lai mēs to redzam?”

„Jā, ja paliksi Jāņu saulviju rītā augšā, ir ar pasauli .ieiesi tu saulē...”

Viņi jāja gar kviešu laukiem, kuŗiem nebija gala, kuŗi šķīrās kā ūdens, un uz kuŗiem gulēja rīta blāzmas rožainie vilnīši.

Apņēma ozolu uzkalniņā lauku vidū sasarkusi padebešu gabana.

„Četri vīri to nevarot apķert.”

„Lielceļš te pieci ar trešdaļ kilometra,” Eralds teica.

„Ja jājam pa stigu, četri ietaupām.”

Eralds paplīkšķināja ķēvei pa skaustu, to gar kupu laukmalē ievadīdams. Sola ar Tigi sekoja.

Sola sedlos sēdēja droši. Arī Rīgā īrēja pie hipodroma, tēvs turēja taču savu jājamzirgu. Kājas stulmeņos it žirgti turējās kāpšļos, atsperīgi ieturēja stāva līdzsvaru sedlos, gurni, lieli, mugura līgi, raiti turēja ritmu, viņa jādama viegli te kā saauga ar dzīvnieku. Pašas sirds puksti, elpa salīdzinājās ar dzīvnieka ritmiem.

Palēnie, kratīgie soļi vēl ganceļā. Taču stigā − Ente palaida stiepienu, Eralda mudinājumu necerēdama...

Solai Tigi − lai tā zirga astoņpadsmit gaŗi gadi jau zirģeli ar’ dzīt i ne − ir Tigi palaiž vieglu līgu gaitu −

Eralds jātu jele tā allaž kā lielvedis pa priekšu, Sola domā.

Birzīti pāri laukiem apņem rīta sārtme.

Lec saule! Žilbīgas staru strēles pāri! Eralds pamāj ar paceltu roku, labības lauki šķiŗ ceļu, zirgu līdaku galvas iet caur zaļu jūŗu, caur kuŗu viņi jāj Eralda princesi pārvest.

Viņu priekšā tagad ir pļavas ceļš, ar balto āboliņu. Rasa iesāk saulē dzirkstīt. Zirgu kājas dun maigi, ceļi ziedu vijā tā kā brīnumu paklājs ātri žilbst zem viņiem...

Princesi pārvest...

Daudz Sola ir par Eralda Intu iedomājusi. Tai meitenei ir liela loma Eralda iemīlētajā teātrī. − Sola ziņkārīga, grib visu jūtu kamolu ar Eraldu risināt sev, tālab Inta ir jādabū šeit... Rīgā Intai ir sava valstība, kuŗā... Sola Eralda ievesta, ieiet palaiku par tā goda viesi.

Šāda nojauta viņai ir: zeltmate Inta „āzītim” mīļš pretmets, spētu Intu mīlēt, − tā kā mīlēja zelta meiteni sapnī...

Sapnī, Prantu istabā − tai pirmajā naktī viņa ieskatīja ir pļavu, dārziņu, pļavu jomā, visu to arī dabā drīz razdama. Neteikdama citiem, viņa it visu sapnī redzēto aši vai vēlu sastapa savā dzīvē.

Ar Tigi, Enti ātri jājot tālāk, viņi tiek lielceļā. Te Sola iejāj rāmo Tigi ieblaku, − ir tik jautri.

Zirgi iet dipada, brikada. Viņi, viegli sedlos šūpodamies, lūkojas viens otram acīs un smaida.

Dažu labu reizi viņi tā jau ir izjājuši, lai gan vēl nekad tik agri, kaimiņu suņu rejas viņus pavada varbūt spalgāk nekā citām reizēm.

Māju skursteņi kūp. Tālumā blāzmo ezers.

„Mēs esam izbēguši,” priecīgi teic Sola.

Saule kāpj augstāk, redz ganos izdzenam lopus.

Vēl joprojām viņi līgo sedlos vingri, jāšana dara prieku.

Ap brokastlaiku viņi sasniedz kaimiņu pagasta centru. Lielā, gaŗā, balti vitētā pagasta krogus ēka ar kuplām kastaņām dižā zaļā lapotnī pār sarkanu, robainu kārniņu jumtu silst saulē, izbrauktais ceļš priekšā ir kluss un vientuļš, tikai vistu bars tur kārpās − baltas ir paraibas vistas ar visās dardedzes krāsās žilbstošu gaili...

Eralds pirmais nolec no zirga; apmet pavadu izgrauztajai slitai, līdz Solai nokāpt... viņas zaļpelēkajā jājamtērpā ģērbtais stāvs mīļi iegulst Eraldam rokās. Sola pieveŗ acis: Eralda pirkstu tvēriens pie viņas krūtīm ir allaž cerēts... Viņi tvīkst...

Tai vietā viņi jau agrāk iegriezās. Tas nebija restorāns, arī krogus ne; senajā krogus ēkā bija ierīkota patērētāju biedrības tirgotava. Tur varēja pirkt zelteri un augļūdeņus, bija arī degvīna pārdotavas kuŗā uz vietas dzert nebija ļauts; tur bija arī blakus istaba, lapene, kuŗā pagasta vīri tāpat pa draugam savu lāsīti izdzēra. Tirgotāja meita bija Solas skolas biedrene. Ja viņi tur iegriezās, viņus cienāja ar vafelēm. Ar pērnā gada zemeņu ievārījumu, tīkami iecukurotu. Ar tēju lielās rievoti vītās tasēs. Tikai uz laukiem līdzīgas vēl var redzēt galdā.

Solas skolas biedrene, patuklu, ovālu sejiņu, uzrautu ieapalu deguntiņu, lielām zilām spulgām acīm, bija īstenībā vienīgā lauciniece Solas klasē.

Tagad izrādījās: arī Dzidra nebija īsta lauciniece. Sola Eraldam bija ieminējusies, ka te tuvumā dzīvo kāda viņas skolas biedrene; Eralds bija izstāstījis, ka tā blakus pagasta kooperatīva pārziņa meita.

Dzidra Solu vairāku iemeslu dēļ gluži dievināja. Pirmkārt, Sola bija slavenība. Otrkārt, sava veida neatvairāms šarms Solai visas meitenes kā sietin piesēja. Tik ļoti, ka reizēm Solai savu zeltaino acu varu vajadzēja slēpt zem gaŗskropstu plakstiņiem.

Nu viņa te ieradās jāšus, tīri kā muižniece, ar kavalieri! Ēra dēļ katra draudzene varētu viņu apskaust. Dzidra tomēr viņu neapskauda. Veda abus ar Eraldu lapenē un cienāja.

Parasti viņi te ieradās vēlāk, tā uz otru brokastu laiku. Šoreiz − neparasti agri, pirmdienas rītā, kad veikals vēl nebija atvērts, neviens arī pie slitas negaidīja; arī piena vedēji vēl te nebija ieradušies.

Apžēliņ apžēliņ, labrītiņ!”

Stendnieku māt − vai taisnība, ka agrāk jūs bijusi liela teātŗa spēlētāja?”

Paga, paga... Eče... nemaisīsim nu valodu. Man ierūpst tā jādelēšana, bet jūs par teātri...”

„Nu redzat, veco māt, teātŗa dēļ mēs jājam. Vai Dzidra nav jums teikusi, ka Auces dēļ...”

 

*

„Te valsts mežā mūs ne...”

Zirgus palaida ganīties. Paši nosēdās zālītē. Noslīga gulu − Sola juta, Eralda rokas tiecas pasargāt viņas augumu no ikviena zemes raupjuma, viņu pamazām sev virsū vilkdams, līdz Sola ar elkoņiem uz viņa krūtīm balstīdamās, vēroja Eralda seju smaidīdama, ka viņu ieslodzījusi...

„Te nu tu esi. Noliku uz pleciem.”

„Toreiz Rīgā...”

„Nu mēs esam brīvi...”

„Meža meita...” Eralds dvesa. ... pievēra acis.

„Tā kā meitene...” Sola teica. Iesmējās.

- - - - - - - -

„Ej tu ragaiti!” Sola gavilē....

- - - - - - - -

„Arī zirgi bubina, grib dzert.”

... ietvīkuši, − sareibuši, viņi cēlās.

Egles kvēpst no galotņu galotnēm līdz pazarēm vienā saulē...

„Paklausies, kā gaiss san. Nevaru pacelt augstāk rokas... līdz taviem pleciem” − tumši gulgodama, iesmējās Sola, pret Eraldu balstīdamās. Ļāvās pa pusei nest līdz zirgam, tad saslējās spēji tā kā atspere, iesvilpās − zirgi sacēla ausis − atbildēja kā iesmiedamies ar maigu zviedzienu. Kā balerīna uz pirkstgaliem − apgriezdamās, ielēca kāpslī, pārmeta kāju pār sedliem.

Eralds mazliet tūļīgāk ielēca sedlos. „Noguri?” smējās Sola. „Viltniece. Pati gurdo tēloji.”

„Ātri! Meklēsim ūdeni! Kur tas zilais ezerelis kartē bez vārda?”

Zirgi, iesprauslodamies tecēja, dundinādami mīksto meža taku. Gaisi tiešām sanēja kā pilni daudzu bišu spietu, saules lāmas slīdēja pāri zirgu kakliem, jājēju sejām, viņus te brīžiem apžilbinādami, te − atkal ieslēpdami egļu zaru ēnā; no zariem vajadzēja vairīties, jo zemu pieliecoties... viņi jāja, jāja, mežam gala nebija... līdz ceļš izbeidzās plašā zaļu avenāju pieaugušā izcirtumā. Gaisa sanoņa bija rimusi, dzirdēja tikai: vanagi kliedz − redzēja vienu augstu gaisos pār izcirtumu, otru: lielu, − raibu, izlaižamies tepat priekšā, −  tā kā rāmie zirgi − tīri vai iztrūcinājās − taču varbūt ne tik daudz no vanaga kā savādās vecenītes, kas spēji uzslējās avenāju ceros, pelēksārti zaļi svītrotu vilnaini sasegusies. Vienu roku ar pieci saulē sabrūnējušiem pirkstiem acīm priekšā paņirbinājusi, viņa neizprotamā kārtā lika zirgiem − gluži kā tas būtu murgu sapnis... krācot, pie visām miesām drebot −  apstāties.

„Kurp jādami, bērniņi?”

„Labu dienu, vecomāt. Sākām vai maldīties... Kur mežmale, zirgi grib’ dzert.”

„Nu mājās, mājās, te visur lielas mājas...” māmiņa padziedādama, galvu klanīdama teica.

„Kas jums ķocītī? Ogas? Re-re: ir ogas! Zemenes!”

„Vai varam paši no vecmāmiņas ogas nopirkt?”

„Gribu nest miestā. Rīt agri tirgus.”

„Ko cerat dabūt?”

„Junkur, esi pircējs?”

Eralds izvilka naudas maku.

„Divi simti piecdesmit.” Vecmāmiņa mierīgi teica. „Mazdēlam jauna cepure jāpērk.”

Eralda lepnais žests ar naudas maku pajuka, roka lēnām nolaidās. − Vaicādams viņš palūkojās uz Solu.

„Pieci lati−” tulkoja Sola.

Eralda roka atkal pacēlās pusē, taču viņa seja bija skāba, − it kā viņš būtu garžojis ogas un atradis tās skābas.

„Ir tev kur iebērt?”

„Lai iet ar visu ķoci?”

„To nu ne.”

„Seši lati?” − Eralds ar traģisku lepnumu solīja. Steigšus nu viņa cenu Sola ietulkoja rubļos. Trīssimt...

Ta žēl kurvīti laist no rokas, taču lai iet.” Trīs simti rubļu: balta nauda! − negaidus dabūjusi − tantiņa nu Eraldam izstāstīja, kā tieši izjāt.

Ģibiņezers. Tā tam ezeram vārds.”

 

*

„Vai te kādreiz nebūtu meteors kritis?” zirgus dzirdinot, Eralds brīnījās. Apaļa dobe − tā kā ciba tādu stāvu pauguru vidū.

Atskatījies, viņš redzēja Solu pietvīkušu slēpjamies aiz zirgiem.

„Tu neskaties, es eju ūdenī!” viņa pavēlēja.

„Vai es tevi pirmīt neredzēju?” tā Eralds.

„Pirmīt bija − pirmīt.”

„Apsolu...”

Aptvēris zirga krētāino sprandu, Eralds savukārt laidās iekšā tīrajā, valgani dzestrajā ezerā.

Te bija dziļumdzilš.

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Zirgam draudzīgi turoties līdz, Sola vēroja baltos mākoņus virs galvas. Palaidusi vaļā Tigi, lieliem vilcieniem airējās tieši pāri ezeram, pretī zaļu meldru ceriem iečemurotam pretējam krastam. Tur apgriezušies − slīdēja atpakaļ.

„Ļauj man izpeldēt malā, Erald!” Sola sauca, redzēdama, ka Eralds ieslīpi tuvojas viņai... Zirgi bija izpeldējuši ezeriņa otrā krastā.

Eralds neatbildēja nekā, tikai padobji, aumaļaini iesmējās, par cik to ūdens atļāva.

Vairākkārt ar kājām pamatu meklēdama, Sola to tomēr vēl neatrada, līdz ar rokām varēja pieķerties−krastmalas zālei. Tur viņa turējās, elkoņus uzlikusi; Eralds peldēja arvien tuvāk.

„Ej tu pirmais krastā, lūdzu, lūdzu!” Sola sauca, uz muguras ūdenī apgriezdamās. Eraldam prātā palika viņas krūšu saspriegtie pumpuri, kad viņš izkāpa krastā, juzdams saules un gaisa siltumu, pats savā miesā uzreiz sakarzdams no tās ainas, kā Sola ūdenī bija pagriezusies. Viņš to gaidīja krastā, zālē nometies, savus gurnus, redzamo iekāri slēpdams − pastiepa Solai pretim abas rokas.

Sola pacēla krastam pāri galvu, ar lielām, tumšām brīnumpilnām acīm... pieķērās Eralda plaukstām... no viņas pleciem ritēja sīkas pērļainas ezera sidrablāses; tad viņa pārvēlās tam pāri, vēsa svaiga un lunkana skardama viņa augumu, bet līdz ko viņu rokas saslēdzās ciešā gredzenā ap abu augumiem, rimst − taustot, glāstot... it kā pelde tiem būtu iedevusi pavisam jaunas, neparastas īpašības, kuŗas jāizpētī... saule sildot atdeva visu savu tvīksmi, un to tvīksmi, kuŗa viņos pašos bija, no jauna pamodinādama. Viņi sakļāvās kopā, it kā viens otra dzīvību glābuši un no jauna glābdami. Asiņu pulsi sāka atkal auļot it strauji, laimē...

 

*

Zemenes no groza viens otra riekšavās bērdami, viņi paturēja stipri neparastu, pasakainu launagu.

„No pārpilnības groza...” ogas bērdama Eraldam teica Sola. „Ai, vasara, vasariņa...”

Melna matu cirta rotaļīgi sprogājās pār viņas zeltainajām acīm, pārdabīgi daiļa − Eraldam viņa likās tai brīdī.

Eņģelis vai daimons?
Tie abi: vienā meitenē?

Taču tūlīt šo savādi vecmodīgo domu, kuŗa likās tik neparasti aizņemta...
Aizmirsa...
Dzelminieku atbalsis....
Tās Eralds atraidīja.

Viņš bija algots un īsti laimots.

 

*

Liela sarkana saule rietēja pār mežu galiem, zeltoranža aitiņu mākoņiem pa vidu.

Ireiģu pagasts: Eralds lasīja ceļa stabiņam uzrakstu.

Viņi jājienu bija vēl pirms saules noejas tikpat kā veikuši. Meijām pušķots pagasta nams. Laikam kādas svinības. Iekšā uguns... Dzirdēja braši uzdziedaim.

Eralds, vēl kartē pavēries, rāda ceļu uz Drigņiem, Inta tur par izpalīdzi.

Tai īstajā ganu ceļā iejājuši, viņi tuvojās mājām, − re!

Inta stāvēja ceļmalā pie aploka vārtiem, pie kaklenīcām turēdama abus suņus. Tie rēja, taču zirgiem klāt netika.

Pagalma vidū, lielas liepas pavēnī sirmi zvīļoja vakara krēsla. Liepas zari turējās vēl sārta norieta saules gaismas pilni.

Inta!

Eralds nolēca no zirga − piesteidzās klāt meitenei.

Sola, vēl zirga mugurā sēdēdama − meiteni vēroja, tā kā savādu parādību, mazliet nereālu un tomēr pazīstamu...

... − kopā savijies teātris ar dzīvi...

Zeltainā galva.

Balts krekliņš, svītrots vidzemnieces rinduciņš − ne jau darbam − tā kā svinību dienai − taču tāds paīss.

Kājas basas...

Varētu būt tā kā pameita pasakā, −
Maija lugā...

Eralds satvēris abas meitenes rokas.

Intas acis lielā pārsteigumā ieplēstas. Viņa vēro Eraldu nepārprotamā laimē, tad viņas acis pievēršas abiem zirgiem, Solai − kas sēž augstu zirga mugurā...

Uzreiz tāds kā brīnums kopā ar skaudru sāpi iedzeļ Solai...

Viņa saprot, ka tā ir liela dziļa mīlestība, kas saista Eraldu un Intu, mīlestība, kuŗai dzīve dažādās plāksnēs var likt visādus šķēršļus, mainīt − dekorācijas: un tomēr − te bija viena aina, dzīva un tā pati − laikam kā pirms daudziem simtiem gadu, tā arī tagad... Vai Eralds bija pārjājējs bāliņš? Un vai tā bija māsas vai līgavas gaviļu pilnā līksme, kuŗa izteicās Intas augumā un kustībās?

„Solu Teigeri, Inta, − tu labi zini.”

„Vārdu zinu” − Inta laipni, skanīgi bilda.

„Vijolniece. Slavenība.”

„Mūsu māju...”

Ieteksnītes.”

„Kalponītes − ”, Sola, Inta čalīgi sveic viena otru. Solas grieķu parfīms, saldeni rūgtens un sveķots, Intu ietveŗ liegā tvīksmīgā lokā.

„Mēs taču liekamies sen pazīstamas, vai ne?” teic Sola. Viņas balsī ir iegūlies savāds gulgojums, greizsirdības smelga pārvērtusies laimē, Inta ir tā rožzelta kaķpēdiņu meitene ... sapnī.

 

[Skat. Modris Zeberiņš. Vēlreiz pašportrets]

Jaunā Gaita