Jaunā Gaita nr. 106, 1975

 

Lidija Dombrovska

ZEM ZIEMEĻU DEBESĪM

 

Zvaigžņu oļiem piebērta bezlaicība. Šalc klusums. Krīt zvaigzne. Dzidrē liesmainas sprikstis. Staru loki. Telpa zied un plaiksnās. Stundas izlīst starp pirkstiem. Aizsaules tīrumos ganās sapņi. Sirds aizpeld, pazūd aiz trejdeviņām jūŗām. - Izplatījumā dzimst vīzija, pielej acis un prātu.

Planētu un meteoru pasaulē valda noteikti likumi. Dabas fainomeni saistās zināmās sakarībās; noris noteiktā laika secībā. Tā tas ir. Un ar to ir jāsamierinās. Kā cilvēkam, tā arī zvaigznēm pienāk beidzamā stunda. Tikai cilvēka dzīve var būt neaprēķināma un chaotiska. Universā guļ likteņu izmestie enkuri. Palaikam, kad visums sazvalstās, savelkas zvaigžņāju cilpas. Tā mums gaidošiem un cerīgiem izliekas. Bet īstenībā zvaigznes un planētas stāv kā stāvējušas elipšu skrejceļos ap sauli - Orions un Venera, Jupiters un Marss. - Zvaigzne aiz zvaigznes, aiz zvaigznes. Nakts tinteszivs aprij zilgmaino kosmu. Nu ir pienācis brīdis modulēt savu personisko universu ar mēļo gaismas jūru un zvaigžņu zivtiņām. Iedomātās debesis būs tik niansētas, tik pārsteidzošas. Bet aizver acis, un vīzija izgaist. Virs tevis nebeidzama, nepielūdzama telpa. Un vientuļais cilvēks starp nerimstošo kustību, dzīvības plūsmu un pilnīgu izolāciju, apslēpto pāreju starp dzīvi un nāvi.

Staru kūļi krustojas, kustas šurp un turp. Rosās tikai tādēļ, lai rastos kustība. Lai kaut kas notiktu. Lai radītu dzīvības iztēli. - It kā tā spētu nāvi noslēpt. - It kā skaistumam pietrūktu dzeloņu. Bet cilvēks ir tik pat grūtsirdīgs un smagnējs kā zeme. Tikai tad, kad visums pielīst ar gaismu un kļūst par milzu ķermeni, top priecīgāk. Pamalē pietvīkst apvārsnis. Neskaitāmas krāsu nianses pieber rītu. Skaņām naigas kājas. Saule gatavojas jūŗā lēkt, bet ziemeļu debesīm tīk smaidot vērot pasauli. Radība neko nespēj nosegt. Tai ir jārosās, jātic un cerībās jāsadeg. - Jāļauj sapņiem un lūgsnām pret debesīm īet. Jāzūd un jāatgriežas.

Jaunā Gaita