Bet tā saukto text-book apzināt un apgūt - es te
lietāju komūnistu terminoloģiju "apzināt" un "apgūt" - vispār nemaz nevar.
Gluži tāpat kā mūzikālu partitūru nevar iemācīties no galvas
- katrā lappusē tur spēlē kopā piecdesmit dažādu instrumentu. Vienkārši var
tapt traks. Tālab katrs diriģents ņem un nakts stundās, kad neviens neredz -
un neviens nedzird - noraksta un spēlē uz klavierēm, tā kā spēlētu klavieru
izvilkumu.
Partitūra ir rakstīta tā, lai to vispār nevar lasīt.
Un tomēr ir cilvēki, kas lasa ...
Un
tāpat ir ar Ezergaiļa grāmatu. Apstrādājot 1917.gada Latvijas laikrakstus,
tur salasīti simtiem reizē spēlētāju instrumentu. Lai to uzrakstītu,
vajadzīga mūzikāla partitūra un konspekts, kurš ir partitūras
klavierizvilkums. Partitūrā - un tā partitūra ir Ezergaiļa pētītā 1917.gada
latviešu prese - ir skaidri redzams, ka šie instrumenti nespēlē pēc vienas,
bet pēc duča dažādām nošu sistēmām. Tur ir transponējošie instrumenti, kuri
skan citādi nekā spēlē. Tur ir dažādas nošu atslēgas - un viss tas ar lielu
piepūli tā salikts, lai būtu grūti salasīt kopā, un lai būtu iespējami grūti
noķert acumirklīgu harmoniju, kura izšķaidīta , piecdesmit dažādās līniju
sistēmās uz lielas lapas. Vai tā toreiz nebija revolūcijas partitūra? Kā
cilvēkam tur atrast harmoniju? Un tālab šādu partitūru pārraksta - sev.
Tikai tā - uz universitātes beigu eksāmeniem gatavojoties -
var lasīt grāmatas. Tās pārraksta pavisam īsi - savā vīzē - un to, ko pats
par šo grāmatu uzrakstījis - iemācās no galvas.
Citādi ar tiem simtiem vai tūkstošiem grāmatu taptu traks.
Ezergaiļa grāmatu, laikam, techniski varētu iemācīties no
galvas. Bet tad, šo grāmatu rečitējot, tāpat tai netiktu klāt. Tā nav Rīda
grāmata Ten Days That Shook the World. Tāda grāmata par komūnisma
rašanos Svētajā Pēterburgā jāvērtē kā žurnālista Rīda literārs darbs, kur
vēsture un literātūra ir identificējamas kā brīva algebriska vienādojuma
puses, jo šādas vēstures īstenības nebija, un šāda grāmata ir. Tie pretstati
- teze-antiteze tātad ir simtprocentīgi kongruenti, kaut gan pretmetīgi.
*
Ezergailis šo grāmatu ir rakstījis kā latvietis Amerikā. Te
ir visi iespējamie aizsardzības līdzekļi pret komūnismu. Ja nu latvietis
būtu uzrakstījis bezgala mirdzošu, bezgala pievilcīgu grāmatu, kuŗa pārspētu
The Ten Days That Shook the World - un tas būtu komūnisms 1917.gadā
Latvijā - šī grāmata varētu būt rakstīta kā ar eņģeļa spārnu. Un tas varētu
būt briljants vēsturiskās dzejas darbs - drāmatisks priekšnesuma darbs
protams, tādā gadījumā Amerikas universitātes augstākā vadība pievienotos
latviešu emigrantam, ka šādu grāmatu nevajag rakstīt, nevajag publicēt un
nevajag lasīt. Tas būtu kaitīgi. Tālab nu mēs no diviem viedokļiem varam
apsvērt: šai grāmatai ir jābūt- ar katēgorisku imperātīvu jābūt - nelabai.
*
Es teicu, ja gribētu Ezergaiļa grāmatu sapratīgi lasīt un ja
gribētu par to rakstīt sinopsi vai izvilkumus, lai varētu saprast, kā
notikusi boļševiku varas pārņemšana Latvijā 1917.gadā, tad var zaudēt garīgo
līdzsvaru. Tie pretmeti, kuri mūs lauzuši un plēsuši - es saku mūs - jo tas
galu galā bija mūsu varoņspēks, kā mēs esam mācīti saprast un ticēt - bija
legendārā latviešu strēlnieku slavai. Kas notiek šai 1917.gadā? Ezergailis
pats ir rakstījis kopsavilkumu (The Journal of Baltic Studies, 3.
sēj. 3./4.nr.). - 1917.gada 21. augustā krīt Rīga. Strēlnieki Rīgu nevar
noturēt, lai gan varonīgi cīnās pie Ikšķiles un Mazās Juglas. Laikam bija
cerēts, ka strēlnieki varēs Rīgu noturēt! Ar kādu drausmu likteņa
spēku tas izdarbojās uz visu tautu? Mēģināsim tagad to iedomāties. Latviešu
strēlnieki, kuŗi bija pārrāvuši fronti - iedami durkļu triecienā Ziemsvētku
naktī - nu Rīgu noturēt nevar, un bolševiki ar liesmainu centību dodas
strēlniekiem palīgā, piekomandēdami pulkiem tādas kā vecajo padomes, kas
neatstās biedrus grūtā brīdī, kad visiem jājūt - Dievs, Tava zeme deg!
Tā, kā tas bija Otrā pasaules kaŗa laikā, neilgi pirms Rīgas
krišanas ... Vai nu nāk pastarā tiesa? Mums piekomandē padomes, kuŗas
nekavējoties uzsāk pulku tīrīšanu no kontrrevolūcionāriem oficieriem. Tāds
ir lēmums 4.strēlnieku padomju kongresā, un sākās tīrīšanas, apcietinot
1917.g. 29.augustā pulkvedi Gopperu. 1. septembrī Iskolastrels nolemj
piekomandēt komisārus pulku un brigāžu komandieŗiem, lai stiprinātu
revolūcionāro disciplīnu. 3. septembrī Iskolastrels nosūta telegrammu uz
Pēterburgu, apliecinot vienbalsīgu strēlnieku atbalstu Centrālkomitejai. 5.
septembri 6.latviešu strēlnieku pulka ziņojums Iskolastrelam, ka pulka
komandieris neatzīst ievēlēto komisāru. 19. septembrī četri latviešu
liberāļi un divi boļševiku pārstāvji apspriežas ar Kerenski nesekmīgi.
Biedrs Sverdlovs 20. septembri piekomandē latviešu strēlniekiem tādu kā
ģenerālkomisāru - vienu izredzētu viru vārdā Nachimsonu, kuŗa galvenās
izdarības, cik ir redzams no dokumentiem, ir uzlauzt aizslēgtas baznīcas un
tieši tur noturēt strēlnieku mītiņus. Kālab - to zina izredzētais vīrs
Nachimsons vislabāk. No otras puses, viņš sūta liesmainus sveicienus uz
Pēterburgu, lielīdamies ar latviešu strēlnieku spēku, gan stiprinādams ar to
boļševiku morāli, gan ar to draudēdams kontrrevolūcionāriem. Gluži tāpat kā
Hitlers sabrukuma laikā lielījās ar drausmīgiem slepeniem atmaksas ieročiem.
5. oktobri Iskolastrels diskutē par Kerenska valdības nodomiem sadalīt
latviešu strēlniekus pa krievu vienībām. 13. oktobrī izredzētais vīrs
Nachimsons presē paziņo spasīķe Rosiju! Kontrrevolūcionāri izdarījuši
šausmīgu nodevību, Kerenska vīri nolēmuši nodot Svēto Pēterburgu vāciešiem!
Izredzētais vīrs Nachimsons aicina visus, visus, plecu pie pleca,
aizstāvēšanas cīņā. Aizstāvēsim Pēterburgu! Aizstāvēsim revolūciju! Un tagad
nu jāsāk brīnīties, cik tas Rīgas frontes sabrukums bija iekšēji organizēts,
iekšēji fingēts. Un varam domāt gan šā, gan tā - vai nebūtu, vai būtu
izdevušies prettriecieni pie Ikšķiles un Mazās Juglas, ja jau nebūtu
nolemts, kā 16.oktobrī to jau ziņo speciāli atkomandētais Ļeņina delegāts
Antonovs-Ovsejenko: divi latviešu strēlnieku pulki jāsagatavo dienestam
Petrogradā?
No 24. - 25. oktobrim boļševiki pārņem varu Petrogradā. No
26. - 27.oktobrim Latvijā notiek strēlnieku pulku virsnieku aresti. Tas ir
tikai sākums: aresti turpinās cauri pirmajai novembŗa nedēļai. Daļu no
apcietinātajiem virsniekiem atbrīvo, daļu ne. Atbrīvotajiem liek parakstīt
lojālitātes dokumentu s. 40-50 virsnieku atsakās no dienesta latviešu
strēlnieku pulkos, jo tas ir nesavienojams ar viņu virsnieka godu.
29.oktobrī 6. un 7. strēlnieku pulks okupē Valmieru boļševiku labā; pulkos
tikpat kā nemaz nav virsnieku. 7.novembrī latviešu strēlnieki ar dažu krievu
vienību atbalstu okupē boļševikiem Valku. 16.novembrī avīze Līdums
raksta:
Latvijā ir bads. Vakar mēs rakstījām, ka armija mirst
badu. Šodien mums jāsaka: arī laucinieki mirst badu.
21.novembrī 6.latviešu strēlnieku pulks - apmēram 2500 vīru
- pēc Ļeņina lūguma top nosūtīts uz Petrogradu, kur tas ierodas 25
.novembrī. 30.novembrī Petrogradskij golos publicē proklamāciju
latviešu strēlniekiem:
Jūs izpildīsit savu pienākumu pret mūsu zemi. Un visi,
kuriem ir
krietna krievu sirds krūtīs, būs jums pateicīgi.
*
Vai mūžīgā Roma un viņas leģionāri nav mūsos pašos? Un vai
te nav kaut kas no oriģinālās pasaules vēstures, par kuŗu vai pret kuŗu mēs,
mūsu strēlnieki, cīnījāmies vai necīnījāmies. Par to mums liek domāt
Andrieva Ezergaiļa vēstures rakstīšana.
*
Pats Andrievs Ezergailis summē savus drāmatiskos vektorus
1975. gada jūnijā Baltijas vēsturnieku kongresā Zviedrijā nolasītajā
referātā: "The Provisional Government and the Latvians in 1917." Tur ir
administrātivais spēku iekārtojums. Tas viens. Un tur ir Polītiskais spēku
centrs un polītiskie vektori. Tas ir otrs.
Kerenska valdības administrātivais spēks gribēdams gribēja
balstīties uz demokratiskiem principiem. It kā Krievija pēkšņi spētu
nostāties, teiksim, uz Anglijas parlamenta simtgadīgās kontinuitātes drošā
pamata: civīlām un demokratiskām tiesībām. Krievijā! Cara tētiņa svētajā
matuškā Rosijā! Meijera mazais konversācijas leksikons Krievijā nedrīkstēja
bibliotēkās būt, pirms cenzors nebija grāmatā aizsmērējis lappušu lappuses
ar melnu krāsu ... Krievijā, kur Ļevu Tolstoju apkrāva ar baznīcas lāstiem
tālab, ka viņš raksta, kā domā. Krievijā, cara tētiņa Krievijā, kur valsts
domes locekļus apcietina sēdes laikā . Krievijā, kur demonstrantus apšāva
bez brīdinājuma ... Cik tūkstošiem līķu nebūtu pie Vašingtonas Baltā Nama,
un Potomakas upe plūstu kā asiņu straume, ja šejienes demonstrantus
apstrādātu ar cara tētiņa Nikolaja un svētās matuškas Rosijas metodēm?
Kerenska vīri iedomājās: nu ir demokratija. Nu ir civilās tiesības. Vienīgās
civilās un demokratiskās tiesības laikam tik latvieši bija baudījuši.
Tā grib tā augstā rāte - teica Rīgas kungi. Pilsētas
gaiss dara brīvu. Nodzīvo pilsētā vienu gadu un vienu dienu, un tev ir savas
civīlās tiesības. Demokratiskās tiesības. Kur un kad tā būtu bijis cara
Krievijā? Kerenska vīriem ne sapņos nerādījās, ka demokratija ir neiespējama
bez nacionālām pašnoteikšanās tiesībām. Kur nu latviešu liberāļiem bija
kopība ar Kerenska valdību?
Teiksim - Kurzemes atgūšana. Kaŗam bija jāturpinās, kamēr
atkaŗo Kurzemi. Un lai tas notiktu, vajag valdības. Latviešu liberāļi teica:
mums valdība jābalsta. Valdības autoritāte ir pirmā vietā.
Latviešu liberāļiem ar Kerenski bija līdzīgi ieskati arī
civīlo tiesību jēdzienā, brīvības jēdzienā, anarchijas apkarošanā. Liberāļi
sagaidīja valdības padomu, palīgu un vadību likumdošanā, vēlēšanu
organizēšanā, drošībā un kārtībā .
Baltvāciešu Saeimas lozungs - Für Recht und Ordnung -
labi raksturo liberāļu platformu 1917.gadā. Pavisam vienkārši: ja Kerenska
valdībai būtu izdevies droši un uzreiz norīkot un rēgulēt kārtības dienestu,
tai būtu spēks rokā. Bet tas nenotika. Provinces pierada rīkoties
patstāvīgi. Un Rīgas liberāļiem bija kaulos Rīgas gars un Rīgas Augstās
Rātes stils. Augstā Rāte un pilsētas gaiss dara brīvu.
Mums demokratijas kontinuitāte bija. Kerenska krieviem
nebija.
Mēs te nule runājām par latviešu strēlnieku drāmatisko
likteni. Vēl drāmatiskāku šo Gordija likteņa mezglu 1917.gadā sasēja tas, ka
strēlniekiem uzdeva kārtības policijas dienestu Rīgā. 1917.gada 5.martā vecā
policijas iekārta bija beigusi eksistēt. Un strēlnieki Rīgā bija atbildīgi
par drošību un kārtību līdz Rīgas krišanai 21.augustā. Latviešu pilsoņi
bijās strēlnieku sarkanuma. Krievu un vācu pilsoņi rūgti sajuta vienu
vienīgo latviešu kārtības militāro prerogātīvu. Administrātīvi Kerenska
valdība visu darīja uz labu laimi, kamēr vēl nebija vienveidīga vēlēšanu
statūta - viss tikai pagaidām. Un tā tas bija līdz augusta vidum. 21.augustā
Rīga krita vācu rokās.
Polītiski latviešu liberāļi bija pretmetā Kerenskim, jo
federātīvu republikas principu un pašnoteikšanos Kerenska valdība liedza,
lai gan nekonsekventi piekāpās poļu, somu un ukraiņu priekšā. Un no turienes
sākās latviešu liberāļu neatkarības centieni. Un no Goldmaņa sasauktās
sapulces Petrogradā tapa Pagaidu nacionālā padome, kuŗa sanāca 17.novembrī
Valkā, un no tā laika Skalbe var teikt, ka nu mums tiesība
sist ar dūri uz pasaules galda,
prasīt savu tiesu un daļu.
