Jaunā Gaita nr. 112, 1977

 

 

Varbūt Špengleram tomēr bija taisnība − Rietumiem lemts noziedēt un izirt.

Paaudzēm ejot, latvieši ar pazemīgu ticību savas cerības un savu grūti apsēsto tiesību aizstāvēšanu ir gandrīz bez izņēmuma gan likuši tieši Rietumu demokrātiju rokās (izlūdzoties vispirms lietotas šautenes un asiņainus šineļus, vēlāk − brīvību...), gan pret tām izdarītas pārestības sūdzējuši rietumvaldību galmos un aizkulisēs. Un pilnīgi dabiski − Rietumi, gaišie Rietumi, ir vienmēr bijuši pasaulei priekšzīme, pasaules ideāls, nabagu aizgādnis un beztiesīgo čempions. Tā Rietumi paši reklamējas. Bet pār pasauli sabiezē moku pilna tumsa, un skan balsis, kas jautā: vai viss solītais piepildījies? Vai visas cēlās deklarācijas izstrādātas praksē un polītikā, ar vārdu sakot, vai Rietumu stājai ir morāla aizmugure un nesatricināmu principu pamati? Vai mēs turamies pie kaut kā droša, dzīva, efektīva − kuŗam vērts ziedot, kuŗa dēļ vērts bez kompromisa cīnīties (kā mūsu ierindnieki nemitīgi cenšas iegalvot)? Jeb vai, kā senie Romieši, cīnāmies robežkaujās, kamēr sirds un dvēsele iztrun?

Ļoti nopietnu ‘Brīdinājumu Rietumu pasaulei’ izteicis krievu rakstnieks Solžeņicins divās BBC pārraidēs (1976. g. 1. un 24. martā). Viņa vārdos vērts ieklausīties ne tikai tāpēc, ka viņš runā ar zināmām morālām tiesībām; ne tikai tāpēc, ka dziļi un personiski viņa apsvērumos iedarbojas vēsture; bet emocionālā plāksnē tāpēc, ka viņš ir trimdinieks − vārda svaigā nozīmē. Viņa kommentāros elpo smeldze un nesaudzība, no tiem gribētos kā no uzbāzīga radinieka izvairīties − bet nevar, ja vēl dzirde un redze darbojas. Trāpa arī dažām mūsu labklājībā un skumjās skautām trimdinieku sirdīm. Trāpa − un liek domāt. „Rietumiem draud pašizstrādāts sabrukums”, saka Solžeņicins. „Es nevarēju iedomāties, cik izmisīgi Rietumos izvairās no patiesa pasaules stāvokļa vērtējuma, cik dziļi Rietumos jau izsmelta griba, cik uzkrītoši Rietumi lēnām sastingst pastāvēšanas briesmu priekšā, cik Rietumus pāri visam nospiež nepieciešamība savu brīvību aizstāvēt.” Tāda aukstāka ūdens šalts tiem mūsu censoņiem un patvēruma valstu polītisku partiju līdzskrējējiem, kas vēl operē ar veciem lozungiem un rožainu ieceru briļļu redzi. „Divreiz palīdzējām saglābt Rietumeiropas brīvību,” saka Solžeņicins. „Un divreiz jūsu atmaksa bija − mūs pamest verdzībā. Jūsu mērķi bija nepārprotami. Vēlreiz un vēlreiz jūs gribējāt, cik ātri vien iespējams atkratīties no kaŗa šausmām; jūs gribējāt atpūsties, jūs gribējāt pelnīties.” Bet „...arī tam bija cena. Cēlā praktiskuma filozofija jums lika aizvērt acis − un neievērot veselu tautu deportāciju uz Sibīriju, neievērot Kātiņu, Varšavu − tajā pat valstī, kuŗas dēļ kaŗš sākās; lika aizmirst Igauniju, Latviju, Lietuvu; lika atdot verdzībā vēl sešas Eiropas māsas un lika akceptēt septītās sadalīšanu; lika Nirnbergā pieticīgi sēdēt blakus tiesnešiem, kuŗi līdz nagiem bija tikpat lieli slepkavas kā apsūdzētie...” Solžeņicinam piemēru netrūkst: Ungārija, Čechoslovakija... Un Eiropa šodien?

„Tā nav nekas vairāk kā papes skatuves dekorāciju ansamblis − kur notiek nemitīga savstarpēja stīvēšanās, lai izšķirtu jautājumu: cik zemu varētu nolaist apsardzības izdevumus, lai dzīves ērtībām tiktu lauvas tiesa?” Jā, bet ... bet kā tas viss noticis? (Pieņemsim taču, ka − tas ir noticis!) „Cilvēka dabā ir daudz mīklu un pretrunu”, un vienu no visinteresantākām var formulēt šādi: kāpēc vergi spēj sevī, sasmelt spēkus un sevi atbrīvot „vispirms sirdī un tad miesā”; melus rijuši gadiem ilgi, kā viņi var sevī atrast „zināmu sirds un dvēseles skaidrību”, kas nostāda apkārtnes notikumus „patiesības perspektīvā” − kamēr brīvi ļaudis brīvas informācijas vidē pēkšņi noslīd letarģijā, aklumā, pašapmānībā, zaudē brīvības „garžu”, gribu to „aizstāvēt, un maldās sajukuši, gandrīz „pieprasot” pakalpināšanu? Jā, „Mēs esam bezcerīgi sapinušies verdziskā pašpatikas, ērtības, mantības pielūgšanā − mēs kalpojam objektiem, mēs dievinām produktus,” − bet tas nav viss.

Solžeņicins citē divas parunas. Vācu: „Kad drosme ir zaudēta, viss ir zaudēts.” Latīņu: „Zaudēts saprāts ir beigu vēstnesis.” Rietumu sabiedrībā ir drosme, ir saprāts − deficītā. Rezultāts: „...vecāku piekāpība savu bērnu iedomu priekšā; jaunās maiņas aizrautība ar seklām, nevērtīgām idejām; profesori, kuŗiem bailes ‘nebūt modē’; žurnālisti, kuŗi atsakās uzņemties atbildību par saviem vārdu plūdiem; vispārēja simpātija pret revolucionāru terroru; tiem, kas grib izteikt savas pretrunas, trūkst vai nu gribas vai iespējas to darīt; sabiedrības vairākuma pasīva pastara tiesas gaidīšana; vājas valdības; sabiedrības, kuŗām pašaizstāves instinkti paralizēti; garīgs sajukums − vedot pret polītisku chaosu.” Bet Rietumus, Austrumus − vieno „kopējs liktenis, kopējas dzelzs stīpas.” Tāpēc vajag „morālas stājas”, jo tā „sarga mūsu garu”, to pat izglābj kritiskos momentos.

„Nedrīkst iedomāties, ka brīvības pamatprincipi apstājas uz paša robežām − kamēr man ir brīvība, lai citi iztiek ar praktisko. Nē! Brīvība nav sadalāma, un pret to jāizturas morāli.” Neviens nepalīdzēs − pašam jādara.

Jāuzsveŗ, ka „Mūsdienu intellekta pagrimšanu steidzina sociālisma rēgs. Sociālisms ir illūzija, kas it kā gribētu apmierināt cilvēku ilgas pēc taisnības: sociālisms ir iemidzinājis sirdsapziņas − un cilvēki iedomājas, ka šis veltnis, kas viņus grasās pataisīt plakanus − ir kaut kāds labums, atpestījums. Un sociālisms, pāri visam, ir uzkurinājis publisku liekulību: Eiropa var atļauties neievērot 66 miljonu cilvēku iznīcināšanu tepat uz viņas robežām.” Mums pat nav precīza sociālisma definējuma − tikai „kaut kas labs, cēls”. Bet sociālisms „atvaira” loģiku. Tas ir „emociju impulss”, tāda, kā „pasaules reliģija”, un nav obligāti iestudēt vai pat izlasīt izcelsmes praviešu rakstus. „Viņu grāmatas vērtē no nostāstiem; secinājumus pieņem gatavus. Sociālismu aizstāv ar dedzīgu saprāta trūkumu; to neanalizē; to nedrīkst kritizēt.” Sociālismu izvirza kā modernu pretstatu „mirstošam kapitālismam”, bet prof. Safarēvičs ir pārliecinoši norādījis, ka jau no seniem laikiem sociālistiskas sistēmas ir vienmēr bijušas reakcionāras − pret indivīda dinamismu (piem., Platona reakcija pret atēniešu demokrātiju). Solžeņicins uzaicina mierīgi un bez aizspriedumiem izlasīt galveno sociālistu teorētiķu darbus − un tad pārdomāt vai tajos ieteiktie sabiedrības modeļi ir cienīgi prasīt nepieciešamos, neskaitāmos upurus. Jo „Sociālisms sāk ar visu sabiedrības locekļu materiālā stāvokļa izlīdzināšanu” (teorijā, ne praksē), un „loģiskais progress uz t.s. ‘ideālo’ vienlīdzību jāpanāk ar varu.” Tātad jāizlīdzina arī „individa personības spilgtākie elementi − izglītība, prasme, domas, jūtas.” „Demokrātiskais sociālisms... ir apmēram tik pat nozīmīgs jēdziens kā vārošs ledus,” Solžeņicins atgādina, ka „...spaidu darbi ir neatraujama daļa no visu sociālisma praviešu programmas, komūnistu „Manifesto” ieskaitot. Neiedomājieties, ka Gulaga archipelags ir cēla mērķa aziatiska perversija. Tas ir neatceļams likums.” Sociālisms „hipnotizē moderno sabiedrību”, neļauj tai saredzēt briesmas. Un lūdzu − te iet runa par totālu sistēmu, nevis sociāliem pakalpojumiem (vecumdienu pensijas, slimo kases utt.), kuŗus katra moderna valsts izdala saviem pilsoņiem, vadoties no kases bilances. Ironiskākais ir fakts, ko nesen konstatējis amerikāņu analists Drukers: kapitālistiskās ASV-tīs visādu organizāciju pensiju fondi ir tiktālu iepirkuši rūpnīcu, uzņēmumu, banku u.c. ‘peļņu centru’ akcijas, ka pēc viņa aprēķiniem apm. 30-35% no ASV-tu ražošanas spējām ir strādnieku netiešā, bet legāli absolūtā kontrolē − bez revolūcijas, bez upuriem, bez miglainām teorijām un „varas nepieciešamības”. Toties „Garīga renesanse” Krievijā nenotiks „bez sociālisma ideoloģijas novākšanas.”

„Es cerēju,” saka Solžeņicins, „ka dzīves pieredzi varētu nodot no tautas tautās, no cilvēka cilvēkos... Bet tagad man ir šaubas.” Mēs, „Krievijas nospiestā tauta, Austrumeiropas nospiestās tautas − ar sirdssāpēm vērojam Eiropas traģisko iznīkšanu. Mēs piedāvājam mūsu moku pilno pieredzi; mēs gribētu, lai jūs to pieņemtu un lai jums nebūtu pašiem jāmaksā tā necilvēciskā nāves un verdzības cena, ko esam samaksājuši. Bet jūsu sabiedrība negrib dzirdēt mūsu brīdinājumus.”

Lai neiznāk tā kā svešiniekam Voneguta stāstā: Uz zemes no planētas Margo ierodas mazs zaļš vīriņš vārdā Žogs, lai pavēstītu iedzimtiem par izdarībām starpgalaktiskos rajonos un lai paustu miera vēsti. Viņš savu lidojošo šķīvi nosēdina vidusmēra priekšpilsētā naktī un tūlīt ievēro, ka viena māja deg. Būdams labsirdīgs, nu... cilvēks, viņš aizsteidzas brīdināt guļošo īpašnieku. Te jāpiebilst, ka Margo cilvēki savstarpēji sarunājas palēkdamies, sasitot papēžus, kombinācijā palaižot purkšķus. Visas sešas antennas līgojas sarunai līdz − bet nekādas citas skaņas nav. Tā, nu, − Žogs ieskrien, pareizāk būtu teikts − ielec guļamistabā un diezgan noteikti sāk nodot savu brīdinājumu. Saimnieks pieceļas, redz mazu zaļu bumbuli, kas lēkā, sit papēžus un purkšķo, paņem golfa nūju, to nosit, un aiziet atpakaļ gulēt.

 

Juris Mazutis


Jaunā Gaita