Andris Vītoliņš

(PA)RAIBAS LAPAS PAR 4. RIETUMEIROPAS LATVIEŠU DZIESMU SVĒTKIEM LONDONĀ NO 1977. G. 26. LĪDZ 31. JŪLIJAM

 

Kāda gluži parasta mēģinājumu svētdiena Līdsas „klubiņā” Ziemeļvidusanglijā. Strādājam uz trim gaņģiem. Vecākā paaudze apakšstāvā − bāriņā („bāra bērni”), pusaudži un jaunākie no vidējās vidējā stāvā (tautas deju mēģinājums ar ciemiņiem no Londonas), jaunākie augšējā (dziedātāji, koklētāji, čīgātāji un dažāda paveida sitēji bērnu un jauniešu sarīkojumam). Blakus istabiņā vēl popansambļa „Alvas” „veči” ar savu dāmu − vokālisti un dažāda veida jo skaļām „elles mašīnām” un bungām mēģina draudzības vakaram dziesmu svētku ieskaņā. Ir četr- un pieccīņas meistari, kuŗi it veikli piedalās visos stāvos, apakšējo ieskaitot. Vieglajām vietām daudz laika netērējam. Grūtās turpretim „vīlējam”, „vīlējam” un atkal „vīlējam”, līdz sākotnēji neizprotamie ritmi sāk noskaidroties, koklētājiem atrasti kreisās rokas pirkstu novietojumi, atšifrēta dažādo pantiņu un starpspēļu secība. Mēģinājumu stundu un dienu bijis daudz, pat ļoti daudz, ļoti daudz vietās − gan ar, gan bez bāriem apakšstāvā, gan skolās vai baznīcās, gan privātos mājokļos. Gatavošanās dziesmu svētkiem izveidojusies par daļu no mūsu dzīves.

„Dziesmu svētkus iesāk jaunie” lasām svētku pirmā koncerta programmās. Koncerts it paraibs gan atskaņojamo darbu, gan izpildījuma ziņā. Dziedātāja Lilija Zobena (soprāns − viņa arī jaunatnes sarīkojuma koŗa, un orķestŗa daļas otra diriģente un soliste) ar vīru Lesliju Īstu pie klavierēm jau nobrieduši mākslinieki ar krietnu amata prasmi un lielu iztēles spēku. Atplaiksnī Alfrēda Kalniņa „Skumjā dziesma” (krāšņām sekundām pieblīvēta romantiskā klavieŗu harmonika, plašos lokos veidota aizgrābjoša beigu vokālize), Volfganga Dārziņa motoriski pasmagās latviešu tautasdziesmu apdares „Pele brauca” un „Grieze grieza”, Arnolda Šturma sapņaini krāsainā vīzija „Upe”, Paula Dambja „Ganu dziesma” un „Jāņu dziesma” − pamatne vecveco dziesmu motīvu pārveidi, tālākā izveide it laikmetīga (gan īsi aprautas klavieŗu „čupskaņas”, gan stiklaini tīras kvintkvartīgas klavieŗu vārsmas). Bet − kāpēc programmu lapiņās nepiemin dziesmu tekstu autorus? Tā ne tikai necieņa pret mūsu dzejniekiem, tā arī autoru tiesību neievērošana. − Topošie profesionāļi Līga Puķīte (klavieres) un Ēriks Kancāns (vijole) sniedz it respektējamu Helmera Pavasara ārdaļās liriskā, kulminācijā it brāzmainā „Andante sostenuto” (vijoļkoncerta 2. daļas) atklāsmi. Pavasara „Vēlajā vakarā” (1947, smeldzīgi naksnīgas lirikas pērle ar eksotiskām veselu toņu secībām un pučīniski palielinātiem trijskaņiem) tiem it pabikli pievienojas otrs vijolnieks Pēteris Kancāns. Egons Liepa nereti it dzirkstoši rotaļīgi atšķetina vietām it piņķerīgās Volfganga Dārziņa „Treludes” klavierēm, kamēr viņa pārlieku liriskais pazīstamās Alfrēda Kalniņa „Balādes” atveids vēl techniski negatavs. Galīgi nesagatavojusies diemžēl, Laima Ozola. Kaut arī Jāzepa Vītola klavieŗvariāciju tema („Ej, saulīte...”) izskan brīnišķi apgaroti, visas ātrās daļas vismaz divreiz par lēnu un tad arī ar daudz kļūdām. Rachmaņinova trīs miniatūras klavierēm četrrocīgi, it īpaši „Slava” no „Six Morceaux”, op. 11, daudz par grūtu šī vakara organizētājiem, Andrim un Liai Heisteriem. Latviešu skaņražu repertuārs šinī nozarē vēl sarakstāms. Alfrēda Kalniņa „10 latviešu tautasdziesmas klavierēm četrrocīgi” ir, gan paša autora, oriģināla simfoniskam orķestrim klavieru izvilkums.

Trešdien 27. jūlijā dziesmu svētku atklāšana priekšpusdienā, oikūmeniskais dievkalpojums pēcpusdienā un latviešu kamermūzikas koncerts vakarā. To visu nepaspēju apmeklēt, jo jāgatavojas nākamrīta jaunatnes sarīkojumam [angļbarokiski skaistajā Vestminsteras „Central Hall”]. Par tā koŗa un orķestŗa programmu esmu Latvijas 1977. g. 2. un 9. jūlija, kā arī Londonas Avīzes 1977. g. 1. jūlija numuros sniedzis jo plašus autora kommentārus (6 latviešu tautasdziesmu apdares, divi oriģināldarbi jūtamā latviešu tautasdziesmu ietekmē). Precīzu kopējo dalībnieku skaitu spētu noskaidrot vienīgi diplomēto izlūkzinātnieku organizācijas, kā CIA, KGB un taml. Kā amatieris vērtēju to ap 150, − no tiem ap 75 orķestrī, pārējie korī un runas korī. Arī orķestranti (ar nedaudz izņēmumiem) dziedāja koŗa posmos, ja tad nebija, ko spēlēt. Lielākā orķestŗa grupa ap 25 kokles, tad raibā virknē 7 stabules, 6 flautas, 1 oboja, 6 klarnetes, 1 fagots, 1 mežrags, 5 ksilofoni un metallofoni, 3 akordeoni, 1 altvijole („Ziemas svētku dancī” 2), 2 čelli, 1 kontrabass, 3 akustiskās ģitāras, 2 elektriskās ģitāras, 1 elektriskā basa ģitāra, 7 „sitarsenālā” (starp tiem Gildholas mūzikas augstskolas direktors, kuŗš aizstāja kādu atteikušos „revolucionāri”), 1 pianiste, 1 ērģelnieks.

Galvenais orķestrācijas princips − visdažādāko veidu kamermūzikāli savijumi pretstatā ne pārāk daudziem radniecisku skaņu krāsu „tutti” posmiem. Trimdas traģēdija (tā tas bijis visos līdzšinējos četros Rietumeiropas latviešu dziesmu svētkos) − tiklīdz nedaudzajās mēģinājumu dienās sasniegts tāds ansambļa skanīgums, ka varētu sākt nopietni strādāt, atkal jāšķiŗas uz 4 vai 5 gadiem.

Ja vairums latviešu skaņražu centušies un cenšas sekot Rietumeiropas, Austrumeiropas vai Amerikas „atzītajām autoritātēm”, mēģinu manējā, izteikti sociāli funkcionālajā (ceru, ne sociāli reālistiskajā) mūzikā bērniem un jauniešiem atrast formas un skaņu krāsas, kas citām tautām nav (salīdzini ar Emīļa Melngaiļa varbūt nereālajiem prātojumiem par latvisko orķestri Rīgā 1949. g. izdotā Latviešu danča priekšvārdos, kas pārspiests arī Kanadā 1973. g. izdotajā biezgrāmatā 88 latviešu tautas dejas un apdares). Neatzīstu „Māksla mākslai” (l’art pour l’art) principu. Mūziku uztveŗu kā vienu no jaunās maiņas audzināšanas palīglīdzekļiem. Mērķis − izaugt par cilvēku. Līdzšinējā cilvēces vēsture rāda, ka tas ir ļoti, ļoti grūti. Asas domstarpības izraisījusi jaukto laulību latviski maz- vai nerunājošo bērnu iesaiste latviešu sabiedrībā. Manā uztverē − mēs esam pārāk maz skaitā, lai tos atraidītu. Ja, piemēram, Vidusanglijas latviešu centros pēc 10 vai 20 gadiem būs tikai nedaudz latviski runājošo jauno ģimeņu, angliski runājošo latviskās folkloras tālākveidotāju tautisko deju grupās, koŗos un instrumentālansambļos, turpretim, būs laikam gan krietns pulks. Krietns tāpēc, ka latviskajā tautas mākslā viņi, apzināti vai neapzināti, ir atraduši izcilas kultūras vērtības, bez kuŗām viņu personiskā ikdienas dzīve būtu daudz, daudz nabadzīgāka. Domāju, ka latviešu tautas māksla mūsu trimdai var būt tikpat nozīmīga, kā, piemēram, Vecās derības reliģiskie priekšraksti un filozofija žīdu turpat 2000-gadīgajai izklaidei. Jaunatnes sarīkojumu ierakstīja magnetofona lentē (8 ceļu stereo). Ceram izdot skaņu plati ar apvienotā Rietumeiropas latviešu bērnu un jauniešu koŗa un orķestŗa programmu līdz ar labākajiem soloansambļu daļas (te it īpaši jāmin „Trīdekšņa” koklētājas no Stokholmas) sniegumiem.

 

*

Tās pašas ceturtdienas vakarā latviešu garīgas mūzikas koncerts („Tautas likteņa zīmē”). Sākotnēji iecerētās, teicamās ērģeles „Visu dvēseļu” baznīcā samaitājusi trīsvienība: cenrālapkure - sauss gaiss - ūdens smidzinātāja trūkums. Pieticīgais Sv. Paula instruments darbojas, taču pamatīgi atskaņojies un pilns sīkiem defektiem kā vecos laikos suns ar blusām. Nabaga ērģelniece Anita Rundāne, šo svētku visvairāk nodarbinātā māksliniece! − Ar T. Ķeniņa 1970. g. sacerēto „Cantata Baltica”, neesmu vēl spējis iedraudzēties galvenokārt nedzejiski „tukšā” teksta dēļ. Pieprasītais autora kommentārs manām četrām „Liktenīgajām dziesmām” nekur nav iespiests, kāpēc nododu to JG lasītājiem.

 

*

Dzīvojam nāves ēna. Technikas progresa vārdā, dižvaras saražojušas tik daudz ICBM 52, SLBM 52, MIRV 52, MARV 52 un taml. svētīgas mantas, ka, nospiežot nedaudz stratēģiskas pogas, īsā laikā bez grūtībām var iznīcināt lielāko daļu mūsu zemes lodes dzīvo radību. Tā sakot, tautas un tēvzemes vārdā... Nav nekāds noslēpums, ka Baltijas valstis ietilpst visvairāk apdraudēto apgabalu joslā. To derētu atcerēties tiem mūsu oratoriem, kuŗi mēdz pieprasīt, lai mūsu darbību paceļ „cīņas plāksnē”. Šī neizskaistinātā īstenība veidojusi rēgaino latviešu tautas likteņstāstu „Vai savas sāpes” (1968; Andreja Eglīša vārdi). Plaši melodiski atvēzieni te mainās ar gandrīz vai orientāliskām koloratūrām. Dzejoli nobeidz vīzija „Sudrabaina saule lēks” (tautasdziesmas citāts, kam atbilst attiecīgās meldijas citāts). Ērģelu izskaņai pievienots mans subjektīvais kommentārs, solista rezignēti deklamētais jautājums „Kad?”

Zinātnieki domā, ka pasaule eksistējusi kādus 5 miljardus gadus, un ka tā pastāvēs vēl kādus 20 miljardus gadus, līdz tā ies bojā, saulei eksplodējot. Radniecisku atziņu pauž V. Strēlertes dzejolis „Žēlastības gadi” (attiecīgā dziesma 1963. g.) − „...Un atgādina Viņš arī, / Ka tas laiks, ko vadi, / Ir vēl nenopelnītas žēlastības gadi.” Jāatzīstas, šādu it kā nenopelnītu žēlastību visspilgtāk izjutu 1944. g. 21. oktobŗa rītā, kad pēc 36 Baltijas jūŗas orkānā pavadītām stundām mazais bēgļu kuģītis tuvojās Gotlandes krastam.

Kompozīcija „Kungs” (1967; Andreja Eglīša vārdi) ir apcere par pasaules telpas lielāko brīnumu, par dzīvību. T.s. pelēkajā ikdienā ne vienmēr to atceramies („Akla mana dvēsele − neapjauš”). Pelēcīgajā ikdienā nereti aizmirstam, ka mūsu dzīvē bagātajās rūpniecības zemēs blakus aizvien izmeklētākiem ēdieniem (attīstības zemēs daudzi mirst badā!), greznākiem un ātrākiem privātautomobiļiem (degvielas izbeigsies pēc kādiem 50 vai 100 gadiem!) vai aizvien izšķērdīgākiem atvaļinājumu braucieniem uz Džameiku vai Kanāriju salām (turienes vietējo iedzīvotāju apspiestais vairākums sāk arī sev pieprasīt cilvēciskus dzīves apstākļus!) pienāktos atvēlēt laiku (Time is money!) kritiskai mūsu izdarību izvērtei. Vai mūsu trenkšanās pēc aizvien augstāka materiālās dzīves līmeņa nepārvērtīs „bagātos Rietumus” par grandiozām atkritumu kaudzēm? Mūsu tautas gara mantas māca mums cienīt dzīvo dabu, citus cilvēkus, to radītās garīgās vērtības.

Kompozīcija „Brāļu kapos” (1959, 1961, 1964; V. Strēlertes vārdi) pauž cieņu tiem zināmiem un nezināmiem cīnītājiem, kuŗi atdeva savas dzīvības par Latvijas sapni − sapni par taisnības, tiesību un cilvēcības valsti. Muzikālie izteiksmes līdzekļi pakārtoti elementārajai dzīvības un nāves tematikai. Neatrast te „ezoteriskas” snobu spekulācijas. Meldija nav atcelta, tonalitāte arī ne, kaut arī dažs labs pašiecelts potentāts to it histēriski pieprasa. Harmoniskā pamatattīstība virzās jo plašās, skaidri pārskatāmās plāksnēs, spalgie skaņu blāķi vai zvanveidīgie kvartakordi raksturo teksta nosacīto gaisotni. Jo bagātīgi izmantotas ērģeļu reģistrācijas iespējas − laikam gan pirmo reizi latviešu solo dziesmā.

*

Piektdien, 29. jūlija vakarā, simfoniskais koncerts greznajā jaunceltnē „Wembley Conference Centre”. Ievadā Jāzepa Vītola „Dramatiskā uvertīra” op. 21 (1895. g.), Bāli eklektisks darbs vājā instrumentācija, nespējīgs mēroties ar Vītola paša labākajām koŗa un solo dziesmām. Plašos, skaidri pārskatāmos, it tradicionālos lokos veidotā Longīna Apkalna simfonija „Gauja” (1977. g.), turpretim meistariski instrumentēta (pirmatskaņojumu it efektīvi vada pats autors). Manā uztverē šis Apkalna līdz šim vislabākais no viņa man pazīstamiem skaņdarbiem. Neatrast še vulgāru bezgaumību, kas, piemēram, galīgi sabojā viņa „latvju sveicienu” (to atskaņoja šo svētku atklāšanā). Pantiņraža Apkalna vārsmojumi, diemžēl, krietni zem viņa nicināto padpoētu V. Luksa un Co ražojumiem. Izcilajā liriski episkā simfonisma paraugā „Gauja” viscaur nemaldīga gaume, aizrautīgs krāsu prieks, (epizodiski pavīd pat šūpojoši ceturtdaļtoņi) rezignēti smeldzīga iedvesma. Pasmaidu par daudzajām atblāzmām no manas jaunības dienu mūzikas (ērģeļdziesma „Braļu kapos”, koŗdziesma „Latvija novembrī”, klavieŗdarbs Raiņa piemiņai „Prologs un epilogs”).

Esam laikam abi smēlušies no kopējiem iedvesmas avotiem − agrīnais Jānis Mediņš (salīdz. ar sekojošo kalvieŗkoncertu!), Maksis Rēgers un t.s. mediantiskā harmonika, franču impresionisti un līdztekus slīdoši, no t.s. funkcionālās harmonikas likumiem atbrīvoti akordi. Otras daļas tematiskajā materiālā saklausāma arī senā tautas meldija „Ej, pelīte, zirņu zagt!”. Domāju, ka simfonijas izteiksmes spēks ievērojami pieaugtu, ja autors to, teiksim, par kādu trešdaļu saīsinātu. Laikam gan lai panāktu lielāku stila viengabalainību, it plašos posmos vairāk vai mazāk izmantota t.s. ostinātā technika (daudzreiz atkārtoti motīvi vai motīvu kompleksi) ar nereti jo saistošiem ritmiskiem pārstatījumiem. Ja atkārtojumiem nepieliek punktu īstā vietā, tie draud apnikt.

Jānožēlo, ka Apkalns izšķiež savu ievērojamo talantu destruktīvām polītiskām intrigām, pie kuŗām jāpieskaita īsti ždanoviskais raksts svētku vadonī „Vērtību graudi un pelavas”. Ignorējot vai nepārzinot tagadējās Latvijas mūzikas dzīvi, Apkalns nu jau daudzus gadus ar īsti vāgnerisku egocentricitāti kultivē tezi, ka Latvijas pēckaŗa mūzikā (ar atsevišķiem izņēmumiem) nekādu mākslas vērtību nav un nebūs, un ka vienīgā latviešu mūsdienu mūzika, kas „skaitās”, ir Apkalna un dažu viņa domu biedru Rietumos sacerētā. Še Apkalnam, diemžēl, kopēja fronte ar KGB un citiem latviešu kultūras kapračiem, kuŗi par katru cenu mēģina izolēt trimdu no latviešu tautas Latvijā.

 

*

Anita Rundāne ir izcila klasiskā ērģeļu repertuāra virtuoze, kas teicami izpaudās ne pārāk teicamajās Jāņa Kalniņa variācijās par Sv. Andreja korāli. Eksaltētā 1960. gadu skaņu krāsu mūzika (raksturīga manējām „Liktenīgām...”) viņai, turpretim, pasveša. Tāpēc žēl, ka nepaguvu viņai palīdzēt tempu, tempu maiņu un reģistru izvēlē. Basbaritons Kārlis Bauers-Zemgalis kā radīts šāda veida skaņdarbiem.

Soprāna solistes aizsmakuma dēļ bija jāatliek Alberta Jeruma jaunās kantātes „Neraudi, māsiņa” pirmatskaņojums. Nobeigumā daudz atskaņotais izvilkums no nesen kā mirušās Lūcijas Garutas orātorijas „Dievs, Tava zeme deg!”. It pieņemami dzied Londonas latviešu koris sava dibinātāja un ilggadīgā diriģenta Alberta Jeruma vadībā. Soprānsolistes Melitas Mičules portamentiem (šļūcieniem starp toņiem) un tremulandiem (trīcekļiem) pārbagātais priekšnesums gan labāk iederētos Pučini mīloperās.

Pieprasīto kommentāru par Jāņa Mediņa klavieŗkoncertu programmā neiespieda („simplified version” skat. Londonas Avīzes 1977. g. 22. jūl. nr.), kāpēc arī to šeit nododu JG lasītājiem.

 

*

Jāņa Mediņa (1890-1966) klavieŗu koncerts ir laikam gan latviešu mūzikas pirmais šī žanra darbs. V. Dārziņam 1. klavieru koncerts 1934. g. (sarakstīts pēc Jāņa Mediņa, bet autora pirmatskaņots pirms tā 1934. g. rudenī), otrs 1938. g. Jāņa Ķepīša pirmais 1934. g. (pirmatskaņots 1938), otrs 1953. g., populāri fragmentāra simfoniskā svīta klavierēm ar orķestri „Zvejnieku ciemā” 1965. g. Marģeram Zariņam impresionistiski dzirkstoša svīta klavierēm ar orķestri „Grieķu vāzes” (2. red. 1960. g.), kā arī „Concerto Grosso” čembalam, klavierēm un stīgu kvartetam ar simfonisko orķestri (1967. g.). T. Ķeniņam „Koncerts E minorā klavierēm ar orķestri” (1946. g.), „Duo pour Piano et Orchestre” (1951. g.), kā arī jaunāks, Artura Ozoliņa vairākkārt atskaņots koncerts klavierēm un orķestrim.

Pa vienam klavieŗu koncertam P. Barisonam (populāri romantiskā „Latvju rapsodija” 1945. g.), A. Žilinskim (1945-46), L. Garūtai (šūmaniski smeldzīgi romantisks, 1951. g.), J. Ivanovam (smagnējs, līdztekus septimakordiem pieblīvēts, 1959. g,), 1927. g. dzim. Edmundam Goldšteinam (1960. g.), 1930. g. dzimušam Romualdam Grīnblatam (1963. g.), 1947. g. dzimušam Pēterim Plakidim it bartokiskā „Mūzika klavierēm, stīgu orķestrim un timpāniem” (1970. g.). No 1881.-1941. g. latviešu mūzikā sarakstītas apm. 10 simfonijas un mazāk nekā 10. simfoniski koncertžanra darbi. No 1946.-1968. g. (Latvijā bez trimdas) vairāk nekā 50 simfoniju un apm. 20 koncertu (LME III, 339. lp.).

Jāņa Mediņa klavieŗu koncerta klavieŗizvilkumā pēc 2. daļas atzīmēts 32/33, pēc trešās (beidzamās) 21.12.33-5.1.34. Savā autobiografijā Toņi un pustoņi Jānis Mediņš atzīmējis 1932. g. kā komponēšanas gadu un 1936. g. aprīļa sākumu kā pirmuzveduma (dāņu pianiste Franse Ellegore) datumu, trimdas muzikologs V. Bērzkalns turpretim min. 1935. g. 4. martu. Titullapā velte „Lilijai”, t.i. sava laika ievērojamākai latviešu pianistei Lilijai Kalniņai-Ozoliņai. Līdz ar koncerta autoru viņa bija iejaukta kādā klasiskā t.s. trijstūrī, ko it negausīgi izmantoja tā laika tenku lapa Aizkulises. Izmisumā par to (?) viņa devās pašnāvībā 1934. g. 8. februārī, neilgi pirms viņas paredzētā še apceramā klavieŗkoncerta pirmuzveduma.

Labāk par Ellegores izpildījumu autoram patika žīdietes Marijas Zalminovičas (viņu nacisti nonāvēja laikam Rīgas geto). 1939. g. Jāņa Mediņa vadībā viņa koncertu atskaņoja Budapeštas filharmonijas orķestris ar G. Karolji (Karoly) kā solistu. Tālākās koncerta izplates gaitas pārtrauca 2. pasaules kaŗš. Trimdā to vairākkārt atskaņojis Arturs Ozoliņš. 1972. g. Rīgā iznāca šī darba skaņu plate ar autora ļoti iecienīto Vilmu Cīruli kā solisti (Latvijas televīzijas un radio simfonisko orķestri diriģē Centis Kriķis; Melodia 33 CM-02939-40).

Jānis Mediņš laikam gan latviešu mūzikas lielākais dabas dotais talants. Par intellektuāli, turpretim, viņu nevarētu apzīmēt. Tas jo spilgti izpaužas arī viņa klavieŗu koncertā. It improvizātoriska mūzika plūst jo varenos skaņu viļņos kā no pilnības raga. Temas zināmos posmos zināmā mērā sakņojas latviešu tautasdziesmās. Harmonika vēlās romantikas, klavieŗraksts krāšņi virtuozs, pabiezā instrumentācija skanīga, nereti ar gandrīz vai mālerisku vai debisīisku skaņu krāsu zaigojumu. Dažu iedomīgu kanadiešu (vai amerikāņu?) kritiķu uzbrukumi Mediņam par maldīšanos Rachmaņinova izbradātās takās manā uztverē jāvērtē kā nekompetences izpausme. Ja Jāņa Mediņa opusā kūsājošs jaunrades prieks, Rachmaņinova darbu gaisotne emigrantiski rezignēta, instrumentācija metalliski pelēcīga, forma klasiski izslīpēta. Tātad turpat vai pretēji Mediņa koncertam, kur Rachmaņinova smeldzīgā sāpe iezogas tikai pāris īsos epizodos. Laiku pa laikam tur (t.i. Mediņa koncertā) pazib posmi, kuŗus gribētu apzīmēt par ģeniāliem − klavieŗu un trompešu dialogi ātrajās ārdaļās, otras daļas klusinātā otra tema klavierēs pēc pirmā lielā emociju izvirduma. Turpinājumā, diemžēl, klavieŗraksts šad un tad izčākst tukšgaitas virtuozitātē.

Vilmas Cīrules iespēlētā Jāņa Mediņa klavieŗu koncerta plate Latvijā sen kā izpārdota. Trimdas latviešu fondu uzdevums būtu rūpēties, lai Arturs Ozoliņš šo darbu varētu iemūžināt kompetenta orķestŗa un diriģenta pavadījumā.

 

*

Nekad agrāk neesmu dzirdējis Arturu Ozoliņu spēlējam ar tādu meistarību, tādu iedvesmu, tādu krāsu prieku. Tātad izaugsme no virtuoza par mūziķi. Pavadītājs orķestris („The Commonwealth Philharmonic Orchestra” Michaila Bialoguska vadībā), diemžēl, spēlēja dzirdami netīri. Ne temas izceltas, ne pavadbalsis noklusinātas. Žēl. Helmera Pavasara izteikti romantiskā, viengabalainā „Idille” (1940. g.) tik labi instrumentēta, ka arī loti viduvējs atskaņojums to nevar samaitāt.

Nereti hindemitiski iekrāsotās „Slavas un žēlastības dziesmas” („Chants of Mercy and Glory”, 1970. g.) manā uztverē viens no Ķeniņa labākajiem darbiem, gan neaizsniedzot viņa vēlākā vijoles koncerta kalngalus. Domāju, ka ikvienam no četriem solistiem līdz ar pusprofesionālo angļu kori „Collegium Musicum” būtu bijis nepieciešams kārtīgs skaļrunis, lai ikvienu vārdu varētu uztvert bez pārpratumiem. Sakrālā darbā nespēju akceptēt tādas dāmsolistu „tualetes”, kas piemērotas operetei vai naktsklubam.

 

*

Ja simfoniskais koncerts samērā vāji apmeklēts, tautisko deju uzvedums „Daba, darbs, dzīve” tai pašā telpā nākamās dienas pēcpusdienā izpārdots. Laikam gan Minsteres „Mičotāju” un Austrālijas „Saules jostas” ietekmē sarīkojuma vadītājs Viktors Grigulis iekļāvis teicami līdzsvarotos diž- un savansambļus kopējā episkā stāstījumā, jo bagātīgi izmantojot krāsu diapozitīvu un „gaismas ērģeļu” radītās iespējas. Šoreiz arī mūzika, pretēji iepriekšējo svētku vīnoperetveidīgajai, pieskaņojās dejas soļu un krāšņo tautas tērpu gaisotnei. Paldies Mārai Ezerkalnai un viņas vadītajam ansamblim par celmlaužu darbu! Līdz nākamajai reizei jāattīsta tā aroda prasme − intonācija (!!!), dažādo instrumentu grupu samēri, instrumentēšanas technika. Nereti stabuļu meldiņi it izsamisuši cīkstējās ar altraga, eufonija un fagota pavadbalsīm. Kur palika „sit-sektors”?

 

*

Nepagūstu noskatīties teātŗa izrādes (Amerikas latviešu teātŗa Bostonas ansambļa R. Blaumaņa No saldenās pudeles, Stokholmas latviešu teātŗa A. Dziļuma Rītausma), visas piecas izstādes, nedz arī noklausīties rakstnieku rītu un populārās mūzikas koncertu (Larisa Mondrus un Egils Švarcs).

 

*

Aizvadītajos Rietumeiropas latviešu dziesmu svētkos tautisko deju uzvedumi un jaunatnes sarīkojumi kvantitatīvi un kvalitatīvi nemitīgi auguši, kamēr apvienoto koŗu koncerti kopš mākslinieciskā zenīta 1968. g. Hanoverā lēnām slīdējuši lejup. Galvenais iemesls jaunu dziedātāju trūkums, it īpaši vīru balsīs. Kaimiņi saskaitīja šoreiz 212 dāmas un 145 vīrus, kopā 357 dziedātājus. Alberta aulas teicamajā akustikā nemaldīgi atklājās sarukušā apvienotā koŗa gan pozitīvās (ievērojama ritmiska precizitāte un saliedējums), gan negatīvās īpašības − neskaidra

izruna un netīra intonācija, kam viens no galvenajiem iemesliem it īpaši veco dāmu balsu pārmērīgā tremolēšana (trīcēšana). Koncerta pirmās daļas bezpavadījuma dziesmās kopējā detonēšana caurmērā nepilnu pustoni ik darbā (trausli liriskajā Jāņa Cīruļa sieviešdziesmā „Saule laivā”, populārajās latviešu tautasdziesmu apdarēs jauktam korim „Svešaī zemē” − E. Melngaila −, „Ej, saulīte, drīz pie Dieva” − A. Jeruma −, „Kur tu augi, daiļa meita” − H. Pavasara −), Alfrēda Kalniņa dzidri sapņainajā dziesmā „Ūdens rožu vainags” pat vairāk. Jurjānu Andreja romantiskā „Aiz azara augsti kolni” un T. Ķeniņa cipcapcapīgā „Ganiņš biju, ganos gāju” (te gan par daudz neskaidri ātrie locījumi) puslīdz tonī, kamēr vismaz man izklausījās, ka Norviļa krāšņā „Lai liec dziesma mežu galus” nedaudz „pacēlās”. It braši (salīdzinot ar Ķelni) izskanēja kādreiz leģendārie, tagad it iesirmie vīru koŗi Roberta Zuikas vadībā (J. Vītola balādiskā „Uguns milna”, Jāņa Kalniņa vāciski līdertāfelīgā „Jūŗas spožums” V. Baštika it atjautīgi zuzannvannīgā „Jātnieciņa dēliņš biju”, tai tematikā radnieciskais Apkalna bravūrstiķis „Vilks, kumeļš un mīlestība”). Pēc vīru koŗiem manā uztverē pārāk grūtās (neatplaiksnīja to krāsu burvība vai romantiskā kvēle) J. Vītola „Dūkņu sils” (noturējās tonī, kaut 2. sopr. solistei sākumā šķība intonācija) un E. Dārziņa „Sapņu tālumā” (līdz galerijai neatskanēja zemo basu iekritiens vai ērģeļpunkts). Par labākajiem sniegumiem gribētos apzīmēt Jēkaba Graubiņa „Dziedu koši locīdama” sieviešu korim un jau minēto Baštika „Jātnieciņa dēliņš biju” (abas latv. t. dz. apdares). Ievadā un nobeigumā nu jau krietni nodrāztās kantātes − Jāņa Mediņa / H. Pavasara „Latvijas balāde” un A. Jurjāna „Tēvijai” − līdz ar Jāņa Mediņa „Tev mūžam dzīvot, Latvija”. Jaukto un sieviešu koŗu dirģenti Alberts Jerums, Arvīds Purvs, Marks Opeskins, ērģelniece Anita Rundāne, solistes Rūta Gerke, Ksenija Bidiņa, Lilija Zobena, Gaida Trēzina, Ileāna Pētersone.

Krize līdzīga tai, kas tagad pārņēmusi lielu daļu Rietumeiropas latviešu jauktos koŗus, pirms nedaudz gadiem valdīja arī tagadējā Latvijā un Amerikas trimdā. Tur tā tagad pārvarēta − tagad jauniešiem „ir modē” dziedāt koŗos. „Eļļotāji” − palīdziet to pārvarēt arī Rietumeiropā! Ka tas ir iespējams, pierāda Londonas latviešu koris. No 61 oficiāliem dalībniekiem 27 tur „ap vai zem 25.”