Jaunā Gaita nr. 120, 1978

 

PAR ROKĀM, KUŖĀS DZIESMA DZIMST

 

Šā gada maijā Zviedrijas televīzija noraidīja trīs pirmā kanāla (TV1) kultūras redakcijas sagatavotas reportāžfilmas ar kopīgu virsrakstu: Balticum en kulturexpedition. To autors Laršs Helanders (Lars Helander), pēc piecus gadus ilgušām sarunām, 1977. g. pavasarī bija saņēmis atļauju Lietuvā, Latvijā un Igaunijā uzņemt filmām vajadzīgos „jēlmetrus”. Kā parasts šādos gadījumos, filmēšanas techniskais darbs bijis jāuztic Maskavas centrālās televīzijas personālam, kas, tam doto vispārējo direktīvu robežās, strādājis Helandera vadībā.

17. maijā raidījums bija veltīts Igaunijai („Balāde Tallinai un Tartu”, 60 min. ieskaitot Helandera ievadvārdus), 24. maijā − Latvijai („Robeždzejnieki pie Rīgas līča”, 50 min.) un 31. maijā − Lietuvai („Lietuva starp apvāršņiem”, 60 min.)

Filmu norisē galveno pavedienu veidoja sarunas ar igauņu, latviešu un lietuviešu māksliniekiem un dzejniekiem, īstenībā gan tikai viņu atbildes un stāstījumi, no kuŗiem skatītājam bija izprast būtisko. Helandera paša kommentāri bija skopi, atturīgi, tikai ieskicējot vadlīnijas un iepazīstinot ar intervētajiem. Vietumis kommentāri varbūt bija mazliet pārāk virspusīgi, dažu vēstures faktu ziņā varēja būt arī precīzāki. Taču filmas temats nebija vēsture, senāka vai jaunāka; filma bija gaismas kūlītis uz kultūras panorāmu Igaunijā, Latvijā un Lietuvā tagad. Katrā ziņā tās bija filmas, kas paģērīgi prasīja intellektuālu asumu no skatītāja − kā mēdz būt ar darbiem, kas nav novienkāršota realitāte, bet jau mākslas darbs. Un kā tāds − ar savu formu valodu.

Filmā par Igauniju liela vērība bija veltīta tagadējam Igaunijas teātrim, tā eksperimentēt priekam − gan ar mūsdienu autoru lugām, gan sniedzot jaunā skatuviskā interpretējumā klasiķus. Vairākas minūtes bija veltītas, lai uzskicētu viena no mūsdienu redzamākā dzejnieka Jāna Kaplinska portretu un dotu ieskatu viņa dzejā. Liriski notonētajā Lietuvas filmā objektīvs vērās galvenokārt lietuviešu tēlotājas mākslas virzienā, iepazīstinot skatītājus ar Čurļoņa simboliem pārbagātajām gleznām (un mūziku) un dažām lietuviešu mākslas iezīmēm tagad. Lietuvas filma bija sērijas beidzamā un izskanot deva visām trim agrāk tikai apjaušamo pamattoņa iezīmējumu, pērkonam ducinot pamalē, kamēr dzejnieks Martinaitis lietuviski lasīja balādi par zudušajiem baltajiem zirgiem. Tā bija sekvence filmā, kas tikpat labi varēja arī būt moto patapināts no Imanta Ziedoņa Epifānijām: „Pērkons staigā apkārt un tuvāk nenāk... Jau kuŗo, kuŗo (pērkons iet apkārt) reizi.” Un pāri ezeram pie Lietuvas austrumu robežas atvadām Martinaiša vārdi:

Pāri visam, kas bijis un būs,
kas lapām liek trūdēt −
vakar un vienmēr
pāri ziedošiem sēru vītoliem.

Filmā par Latviju starp vides ieskicējumiem (ielas, tilti, Centrāltirgus, stacijas, laukums; Ļeņins, kas nozāģētā pareizticīgo krusta vietā rāda uz debesīm; brīvības zvaigznes virs ziedošiem ceriņiem un Salaspils kā ļauns murgs, bet neizdzēšams) tuvplānā izvirzījās trīs dzejnieku (Imanta Ziedoņa, Ojāra Vācieša un Vizmas Belševicas) iejūtīgi iezīmētie portreti vārdos un attēlos, un ar viņu domām par mūsdienu latviešu dzejas būtību un viņu pašu lomu tās centienos.

Ziedonis bija par kultūras agresivitāti. Tai esot jāizpaužas dzejnieka pretdarbībā unifikācijai, personas agresivitātē pret unifikāciju, kas ir materiālās kultūras slieksme mūsdienu pasaulē. Dzejai jāpārstāv anti-unifikācijas tendences, teica Ziedonis. Mūsu dzejai ir jābūt tai, kas aizstāv personību. Tīri taktiski, dzejai ir jābūt vienmēr uz robežlīnijas, robežu tuvumā. Robežlīnija ir arī mākslinieku līnija, tāpēc dzejnieki vienmēr ir tādās asās vietās: kur ir robežsargi, tur ir arī dzejnieki. − Aizrobežas skatītājiem (filmas paredzēts izrādīt visās Skandināvijas valstīs) Ziedonis savukārt zināja pastāstīt, ka ikvienam latvietim „pieder” viena tautasdziesmu četrrinde.

Vācietis tāpat uzsvēra latviešu tautasdziesmu bagātību, latvietī dzeja ir ieprogrammēta. Mūsdienu dzejnieka uzdevums ir dokumentēt cilvēku pārvērtībām pilnā pasaulē.

Belševica: „Rakstīt dzejas man ir ciešanas. Es izvairos, pēc iespējas, rakstīt dzejas. Un tāpēc es rakstu reti un maz. Es rakstu tikai tad, kad es no tām ciešanām nevaru izvairīties, kad esmu iekšēji spiesta.”

Ainās pie Raiņa priedes Dzejas dienā nozīmīgus vārdus dzejā teica jaunais dzejnieks Viktors Avotiņš: „Un es saku: rādiet to roku, lai redz, kā tā dziesma dzimst! Ja nav savas dziesmas, nav ko tēva svārkā pa pasauli klimst. Jūs man mantā degunus neslēpiet, vēl par agru, vēl nesit to brīdi!”

Trīs plašāk portretēto „robeždzejnieku” (Ziedoņa, Vācieša un Belševicas) vairākus, dzejoļus filmā dzirdējām gan autora paša lasījumā, gan atdzejotus zviedriski (Juris Kronbergs, Andrejs Irbe), muzikālās illustrācijas bija patapinātas no Imanta Kalniņa IV simfonijas un tautas melodiju apdarēm, kā arī no Raimonda Paula estrādes dziesmām. Mazliet dzejnieku ēnā, tomēr ne aizmirsti, palika mākslinieki, kuŗus filmā reprezentēja Ziedoņa illustrētājs Blumbergs un tēlniece Zeile.

Vērtējums? − Visas trīs bija filmas, kuŗās manāmi iezīmējās iejūtība tematā, izvēlētās pieejas lineārā skaidrība, smalkjūtība, izpratne un vēlēšanās atslēgt durvis, ko daudz roku tur ciet no abām pusēm.

Tā to bija izpratis arī Stokholmas recenzents Urbāns Andersons (Svenska Dagbladet, 3.6.1978.), analītiskā apskatā par visām trim filmām pasvītrādams to paliekošo vērtību − bezkompromisa uzdrīkstēšanos runāt par mākslu un dzeju nevis kā tikai viena cilvēka dziļāko jūtu izpausmi, bet ar izšķīrēju nozīmi mazu, apspiestu tautu centienos pasargāt savu identitāti.

„Bet kas mani ietekmēja visdziļāk, tā bija šīs (televīzijas filmu) sērijas distancēšanās no varas un oficiālajiem meliem,” rakstīja galavārdā Urbāns Andersons.

GI

 


Imants Ziedonis: Pa malu, pacerēm, pa ēnu vien / līdz rudens vižņiem kaut kā jāizbrien, / Un pēcāk, tad jau sapratīs un redzēs...

Ojārs Vācietis: Pateica viens dzimtene, / pateica otrs dzimtene,/ pateica trešais dzimtene, / un kļuva tauta. / Pateica tauta dzimtene / un kļuva mūžīga.

Vizma Belševica: ...kas attiecas uz infarktu, tad izrādās, ka lakstīgalas kādreiz tiešām dzied tik saspringti un intensīvi, ka viņas mirst. Viņām pārtrūkst sirds dziedot...

Kāpēc par Baltiju, Larš Helander? Pašā sākumā − skolas biedri Eskilstūnā, kas runāja kādā mistiskā valodā... 1970. gadā žurnāla Horisont baltiešu speciālnumurs, pamodās ziņkāre. Nu tā...

Fotoattēli: Lars Helander, G. Irbe un Sveriges Radios Informationstjänst.

 

Jaunā Gaita