Jaunā Gaita nr. 122, 1979

 

Andrievs Ezergailis

VAI IR VAJADZĪGA JAUNA TRIMDAS NACIONĀLPOLĪTIKA?

 

4. Vispasaules Latviešu Jaunatnes kongresu P.Š. ELJA-s Informācijas 87. numurā vērtē sekojoši:

4. VLJK kulminācija galvenokārt notika kulturālā laukā − ar divām teātŗa izrādēm, vairākiem augstvērtīgiem muzikāliem priekšnesumiem, augsta stila literāru cēlienu un bagātīgu vakara programmu...

Ja kultūras daļā bija daudz jauna spēka, domu un darba, tad referātos retais bija agrāk nedzirdēts. No raibās referātu virknes darbu grupām un pilnsapulcei bija maz, ja vispār kaut kas, no kā smelties, kas katalizētu domu procesu.”

Publicējam Viljemstaunas kongresa, liekas, kontroversālāko referātu, nolasītu 1978. g. 6. jūlijā.

 

 

Ir tiesa, ka cilvēki paši ir izveidojuši šo nāciju pasauli, bet šī pasaule, bez šaubām, ir izaugusi no prāta, kas bijis ļoti dažāds, reizēm pat pretrunīgs, bet vienmēr pārāks par specifiskiem mērķiem, ko cilvēki sev izvirzījuši; šie šaurie nodomi izveidoti par līdzekļiem plašākiem mērķiem, un tie vienmēr lietoti, lai saglabātu cilvēku dzimtu uz šīs zemes.

Cilvēks nodomā apmierināt dzīvnieciskās dziņas un atmest savus mazuļus, un viņš uzsāk laulības tikumību, no kuŗas ģimene izveidojas. Tēvs nodomā lietot savu patriarchālo varu bez ierobežojumiem pār sev padotiem; bet viņš tiek pakļauts sabiedriskai varai, no kuŗas izceļas pilsētas. Valdošā augstdzimtība nodomā pārkāpt savu kundzisko varu pār plebejiem, bet viņus piespiež paklausīt likumiem un atzīt tautas brīvību. Brīvie ļaudis nodomā atkratīties no likuma jūga, bet viņi kļūst par kalpiem ķēniņiem. Monarchs domā nostiprināt savu varu, gremdējot savus pilsoņus visās pasaules netiklībās, bet viņi no tā tiek vaļā, padodoties verdzībai kādas citas spēcīgākas varas rokās. Nācijas nodomā sevi izklīdināt, to atliekas, drošību meklējot, sabēg mežos, no kurienes tad tās kā fēniki par jaunu atdzimst. Tas, kas visu to panācis, ir prāts, jo cilvēki to darīja ar gudrību; tā nebija liktenība, jo viņi izvēlējās to darīt; tas nebija gadījums, jo viņu darbības iznākums ir vienmēr tas pats.

Džambatista Viko (Giambatista Viko)

 

No šī Viko domu mezgla, kā augšējo paragrafu varētu dēvēt, mēs varam iegūt daudz un dažādas, gan optimistiskas, gan pesimistiskas, perspektīvas latviešu nacionālpolītisko mērķu izveidošanai. „Nāciju... atliekas, drošību meklējot, sabēg mežos, no kurienes tad tās par jaunu atdzimst.”

Ja nu vēlētos, šinī teikumā mēs varētu saskatīt vai visu Latvijas vēsturi. Pagātnē esam verdzināti un izmantoti, un visādas varas ir vēlušās pāri mūsu zemes ārēm. Vairākkārt kilometriem plašos apvidos pat gailis neesot bijis dzirdams. Pirmā pasaules kaŗa laikā gandrīz vai miljons, tas ir, puse no pasaulē dzīvojošiem latviešiem tika pārvietoti, un tie bēguļoja. Bet tad tieši pēc šīs kataklizmas no pārpelnotās zemes iznira Latvijas valsts.

Galvenais, ko Viko citāts mums māca un tādēļ vien to arī pieminu, ir, ka mums nevajadzētu pārcensties ar plānošanu un ar mērķu nospraušanu. Mūsu polītiķiem tādēļ vien manis pieminētais citāts varbūt nebūs pa prātam. Bet pārskatot mūsu polītiķu, un ne tikai polītiķu, plānus šajā gadsimtā, mēs pārāk optimistiski par savu māku plānot nevaram būt. Īstenībā nezinu neviena plāna, ko mūsu sabiedriskā doma šinī gadsimtā izvirzījusi, kuŗš būtu piepildīts tā, kā iecerēts. Šī gadsimta sākumā galvenais sauklis bija „Brīva Latvija brīvā Krievijā," t.i., autonoma Latvija federatīvā Krievijā, bet mēs nodibinājām neatkarīgu valsti. Demokratija bija mūsu cerība, un mēs neganti uzstājāmies pret Nikolaja II iekārtu, bet drīz vien atkal bijām pakļauti autoritatīvai iekārtai, kas nemaz tik daudz neatšķīrās no Nikolaja II sistēmas. Latvieši sapņoja par vienlīdzības un taisnības zemi, bet viņi palīdzēja uzcelt iekārtu, kas ir iznīcinājusi vairāk cilvēku kā jebkāda cita cilvēces vēsturē. Rīga gavilēja, ar sajūsmu latvieši izvadīja strēlniekus uz Tīreļpurvu, domādami, ka tie būs mūsu nacionālo mērķu piepildītāji, bet šie strēlnieki nonāca citu ideoloģiju kalpībā, un mūsu nacionālo mērķu plānotājiem bija jāorganizē vēl viena latviešu armija, kas cīnītos par nacionāliem mērķiem pret strēlniekiem. 1915. g. latvieši vēl cara paspārnē bija vienotāki kā jebkad vēsturē, bet divus gadus vēlāk, kad latvieši varēja sākt spriest par saviem likteņiem, tie sašķēlās un līdz šai dienai šī plaisa nav izzudusi. Neatkarīgā Latvija varbūt tikai tādēļ bija iespējama, ka tūkstošiem latviešu, kas bija naidīgi pret neatkarīgu Latviju, bija atšķelti no savas tautas un dzīvoja Padomju Savienībā. Ja visi tie latvieši būtu dzīvojuši Latvijā 1920.-tos un 1930.-tos gados, polītiskā gaisotne, domāju, būtu daudz savādāka. Kā ironisku faktu varu arī minēt: vienīgā polītiskā grupa, kas uzstājās pret strēlnieku pulku dibināšanu, bija kreisie sociālisti, bet, kā mēs zinām, kreiso sociālistu mērķus šie paši strēlnieki savā laikā sāka aizstāvēt dedzīgāk kā jebkādus citas partijas iecerējumus.

Šo latviešu plānu graustu kataloģizēšanu es varētu turpināt, bet minēšu tikai vēl vienu: 1930.-to gadu plānu latviskot Latviju (nelaimīgais sauklis, kas atkal uzniris starp mums). Visiem ir zināms, ka šim plānam latviskot Latviju sekoja masīvs nelatviešu iebrukums Latvijā − vispirms vācieši, pēc tam krievi.

Tikdaudz par latviešu māku plānot!

Ja nu ir tiesa, ka plānošana gandrīz vai vienmēr ir bijusi nesekmīga, tas nenozīmē, ka mums nevajadzētu plānot. Īstenībā mums tas ir jādara − plānot ir mūsu cilvēcīgais liktenis. Vienīgais, ko mēs šeit varam teikt, ir, ka, ja nu mums ir jāplāno, tad to mums vajadzētu darīt ar apziņu, ka droši vien tie plāni nepiepildīsies. Šī apziņa, protams, plānošanas procesu nevar pārtraukt, bet tā var piešķirt šim procesam jaunu kvalitāti, varbūt to padziļinot. Tā kā es neesmu no plānotājiem, tad varbūt būtu no manas puses pārgudri teikt, kā nu šī plānošana būtu jādara un kādiem šiem jauniem plāniem būtu jāizskatās, bet dažas domas un ieteikumi man šinī virzienā tomēr ir.

Mans galvenais domu gājiens ir šis: jo plānam ir šaurāks mērķis, jo lielākas iespējas, ka tas nepiepildīsies un tādēļ vienai no galvenām šīs jaunās apziņas konsekvencēm būtu jābūt − paplašināt mērķi, pēc kā mēs tiecamies.

Emigrācijā kopš 1945. g. mums ir bijis viens un, pēc mana prāta, nevajadzīgi šaurs mērķis: atgūt neatkarīgo Latviju! Prasība pēc šī mērķa visus šos gadus ir atkārtota bez variācijām, apzīmējumiem un kvalifikācijai!). LSDSP programmā ir atrodama maza šī plāna variācija. Mūsu trimdas polītiķu viedoklis ir bijis visai kareivisks, un no šīs cenšanās atgūt neatkarīgo Latviju izriet, ka Latvija kopš 1945. g. ir ne tikvien okupēta Latvija − stāvoklis, ko es neapšaubu − bet arī tas, ka Latvijā pašlaik nekas labs nevar notikt, jo tur valda vergu sistēma. Tas ir pieņēmums, kas, skatoties no Padomju Latvijas kulturālo sasniegumu viedokļa, ir absurds.

Pirms saku jebko tālāk, gribu norādīt, ka par prasību pēc Latvijas neatkarības man nekādu strīdu nav. Man nav nekas pret šo mērķi. Mans ieteikums vienmēr ir bijis, ka Latvijas nacionālpolītiskie mērķi mums ir jāpaplašina, − lai iegūtu lielāku darbības telpu un iespējas. Šī plāna paplašināšanu mēs varam iesākt vismaz trīs, bet varbūt arī vairāk veidos:

 

1. Liekot uzsvaru uz latviešu kultūru − atšķirot to no polītikas. Šis ir bijis viens no novadiem, kur pēdējos desmit gados ir bijusi zināma kustība. Zem saukļa „Ir tikai viena latviešu kultūra” soļo vairāki tūkstoši emigrācijas latviešu. Šis vienas kultūras lozungs ir visplašāk iztirzāts Jaunajā Gaitā, arī Ceļa Zīmēs (J. Andrups). ALA-s kongresos un Laika slejās par to nekas daudz nav teikts. Un ja latvieši emigrācijā būtu labāk iepazinušies ar kultūras sasniegumiem Padomju Latvijā, tad šo soļotāju būtu vēl vairāk. Ja arī nākošos desmit gados latvieši paliktu par minoritāti savā zemē, tas nebūt nenozīmētu, ka Latvijai vai latviešiem būtu beigas kā kulturālai vienībai. Kā tāda tā vēl varētu pastāvēt gadu simtus − varbūt pat mūžību.

 

2. Otrs veids, kā mēs savu mērķu ieloku varam paplašināt, ir savā darbībā un debatēs uzsvērt sadarbošanos ar citām tautām, kam šinī gadu simtā ir bijuši līdzīgi likteņi. Pēc manas saprašanas un nojautas mums būtu jāstrādā kopā ar krieviem, baltkrieviem un ukraiņiem, citas kaimiņtautas nemaz neminot. Ja nu šī sadarbošanās novestu pie Austrumeiropas tautu federācijas jeb valstu līgas, tad no tāda iznākuma mums nebūtu jābaidās un visas konsekvences jāpieņem bez „acu blisināšanas”. Baltijas tautu līga vien, domāju, būtu pārāk šaurs jēdziens. Par federācijas jautājumu jau iepriekš esmu rakstījis, un par šo jautājumu ir bijušas visai plašas, ja ne vienmēr draudzīgas, debates Laikā un Brīvībā. Šeit teikšu vienīgi, ka latvieši vieni paši Austrumeiropā nekādu pārmaiņu nevar radīt, un norādīšu, ka vairākus gadu desmitus pirms 1917. g. starp Austrumeiropas tautām bija augsta mēroga saliedēta sastrādāšanās. Viens no galveniem, bet ne vienīgais, šīs sastrādāšanās izpaudumiem bija sociāldemokratija ar saviem ikgadīgiem kongresiem un konferencēm. Latviešu sociāldemokratu partija, kam vislabāk būtu jāatceras, kā tā strādāja, lai sagrautu ķeizarisko Krieviju, emigrācijā šāda veida organizēšanos nav uzsākusi.

 

3. Trešais veids, kā mēs varam paplašināt savu mērķi, ir uzsākt debates par mūsu valsts vēlamo polītisko formu, saturu un stilu. Visu revolucionāro latviešu debates pirms 1917. g. norisinājās tieši par šo tematu. Ir īpatnēji, ka emigrācijā mēs par to gandrīz vai nerunājam. Neatkarība vien nekā neizsaka. Ir tiesa, ka Āfrikā kopš 1945. g. ir nodibinājušās dučiem neatkarīgas valstis, − bet nedomāju, ka to forma un stils piepildīs mūsu sapņus. Un Ida Amina Uganda nav vienīgais piemērs. Debašu ierosināšanai esmu izstrādājis ideoloģiju un polītisko formu pulksteni, kuŗā, ja vēlamies, varam zīlēt savu nākotni. Par šo pulksteni varu dot sekojošos paskaidrojumus:

1. Tas ir sastādīts galvenokārt ar mūsu gadsimtu padomā.

2. Tas var iet uz priekšu un atpakaļ, kā arī pārlēkt stundas.

3. Katra polītiskā forma ir spektrs un gadījumos ietveŗ pretišķīgas, spektrā tieši nepiederošas, tendences.

4. Šis pulkstenis sevī ietveŗ arī aristotelisko polītisko formu rotācijas principu un ne tikvien tādēļ nav domājams, ka mūsu gadsimtā mums būtu rīcības brīvība ārpus šī apļa.

5. Visa pulksteņa sinteze − spēja vienā polītiskā formā ietvert visas aplī atrodošās formas, lai gan kārdinoši, − nav iespējama.


Ideoloģiju un polītisko formu pulkstenis

Lai izveidotu valsti, ir jāpanāk vienošanās par polītiskām formām, principiem un to stilu. Ja to var panākt demokratijas ceļā, tad tauta var nolemt vai nu valdīt pati, vai pakļauties aizbildniecībai: autoritatīvai, monarchistiskai vai arī koloniālai. Ja šādas saprašanās nav, tad visas pārējās alternatīvas ir ārpus tautas nodomiem un gribas. Latviešiem tagad nekādas saprašanās par vēlamo Latvijas valsts formu nav, un, man šķiet, tā ir viena no mūsu galvenām problēmām, kas sniedzas pāri daudzinātajai nacionālajai problēmai. Pa latvietim atradīsim vai katrā pulksteņa stundā, bet galvenie grupējumi būtu šādi: sociāldemokrati atrodas apjomā kaut kur no pulksten 2.00 līdz 4.30, kas ir tas pats apjoms, kuŗu ieņem emigrācijā izglītotā jaunatne un vidus paaudze; ulmanieši no 8.00 līdz 11.00,. Par latviešiem Latvijā neņemšos spriest, izņemot to, ka valdošā grupa ieņem apmēram to pašu spektra daļu kā ulmanieši, kas nenozīmē, ka saprašanās starp šīm grupām būtu viegla. Bet tas nozīmē, ka varbūt tāda būtu iespējama, jo šo divu grupu iecerēto polītisko iekārtu pamatstruktūras ir līdzīgas. Tā kā komūnistu partija tagad ir tā, kam ir vara, mēs nevaram sagaidīt, lai tā no tās atteiktos bez viņiem labvēlīga kompromisa. Domāju, ka nebūtu par lieku prasīt no emigrācijas vadītājiem kadriem, lai tie piedāvātu līdzīgu izlīgumu, kādu Solžeņicins piedāvāja krievu partijai savā „Vēstulē Kremļa vadoņiem”: paturēt varu un privilēģijas, bet atteikties no ideoloģiskās virskundzības, garantējot kulturālo un personas, bet ne partejisko brīvību. 

Šāds kompromiss, domāju, apmierinātu lielu daļu latviešu; it sevišķi tas, man šķiet, būtu pieņemams tiem ļaudīm, kam pār visu rūp latviešu etniskā kultūra, bet tas atstātu ārpusē sociāldemokratus un daudzus Rietumos izglītotos un augušos latviešus − tas ir tos, kas sprauž par savu mērķi bezkompromisa demokratiju. Demokratija, it sevišķi tāda, kas garantē mazākuma tiesības un privilēģijas, ir, protams, visvēlamākā polītiska forma, bet Latvijas zvaigznes tā nav spīdējusi ne pagātnē, ne ari tai lielas izredzes, šķiet, būtu spīdēt nākotnē, kas, protams, nenozīmē, ka par tādu mēs nevarētu arī sapņot, dzīvojot kādas autoritatīvas formas ielokos. Inerce pasaules polītiskos vējos šinī gadu desmitā ir projām no demokratijas, kas nenozīmē, ka tie nākotnē atkal nebūs demokratijai labvēlīgi. Vēsturē mēs atradīsim, ka bieži plurālisma ielokos autoritatīvās formas no iedzīvotāju viedokļa ir bijušas labvēlīgākas, nekā demokratiskās formas, kas negarantē mazākuma pilsoņu brīvības.

Mūsu gadsimtā galvenā polītiskā darbība ir risinājusies pa pulksteni atpakaļ ejot, no apmēram 7.00 līdz 9.00, tas ir no Nikolaja II konstitucionālās monarchijas līdz Brežneva avantūristiskai, stagnējošai, ielāpu pilnai, reizēm kaprisai diktatūrai. 1905. g. latvieši ieņēma spektru no apmēram 1.00 līdz 3.00, bet 1917. g. mūsu polītiskā doma, ar maz izņēmumiem, bija pavirzījusies gandrīz par ceturksni atpakaļ, aiz monarchisma, lielai tautas daļai stāvot pat aiz parlamentārisma, tautas demokratijas − vara uz vietām, visa vara padomēm ielokā. Vispirms komūnistu partija Pētera Stučkas vadībā, bet vēlāk Kārlis Ulmanis ieveda Latviju tautas diktatūras spektrā ar tendenci sintezēt tautisku monismu ar sabiedrisku plurālismu − vienlīdzību un mērķtiecību tautībā, bet plurālismu šķiru attiecībās. Ulmanis savā karjerā izdzīvoja posmu, pulkstenī atpakaļ ejot, no 7.00 līdz apm. 9.00, Stučka − no 5.00 līdz 11.00, Andrievs Niedra − no 7.00 līdz 4.30 un Bruno Kalniņš − no 3.00 līdz 12.30 un tad atpakaļ līdz 4.00.

Beidzot vēl tikai vienu domu mezglu gribu pašķetināt.

Es ļoti vēlētos, lai mūsu polītika varētu būt mīlestības apgarota − mīlestības, cerības un ticības. Neuzticība un aizdomas, kopš latviešu sabiedriskās apziņas atmošanās, ir bijuši pavadoņi mūsu polītikai: vispirms pret baroniem, tad neuzticība pret buržujiem, neuzticība pret sociālistiem, tad neuzticība, rašu teoriju inspirēta, pret dažādiem nelatviešiem − savā laikā vērsta pret žīdiem, tagad galvenokārt pret krieviem.

Runājot par visu to, gribu norādīt, ka pēc mana skatījuma visas latviešu etniskās problēmas galvenokārt ir latviešu pašu rokās. Šinī gadsimtā visbīstamākā tauta latviešiem ir bijuši latvieši paši.

Ja mēs pieminam galvenos latviešu iznīcināšanas momentus mūsu gadsimtā, tad no 1906.-1908. g., soda ekspedīcija nošāva ap 2000 latviešu; 1918.- 1921. g. upuru skaits ir neaprēķināms, jo varu maiņa notika visai ātri, kam parasti sekoja izrēķināšanās (lielinieku piecu mēnešu upuŗu skaitu A. Šilde rēķina ap 5000, „baltā terrora” upuŗu skaitam nav autoritatīvu datu, bet nedomāju, ka tas varētu būt zem 3000); 1940.-41. g. lielinieki nogalināja 980 un deportēja 20.733, no tiem 14. jūnijā 14.693 Latvijas iedzīvotājus; un beidzot periodā no 1944.-1953. g., par ko dati ir neskaidri, bet nebūtu jāšaubās, ka aizvesto skaits būtu bijis pāri par 75.000 Latvijas iedzīvotāju. Par visām šīm latviešu likvidācijām varam teikt, ka, izņemot 1906. g. akciju un īsu landesvēra cilvēku medību skurbuli 1919. g. pēc Rīgas ieņemšanas, visās šinīs akcijās galvenie aktīvisti, katrā gadījumā līdzdarbinieki, ir bijuši latvieši. Žīdu un krievu loma šinī procesā, salīdzinot ar latviešu aktivitāti, ir bijusi niecīga. Par posmu pēc 1944. g. arī zināma neskaidrība var būt.

Šeit nav tā vieta diskutēt par visu šo momentu vēsturi, statistiskie dati par šīm likvidācijām nav no labajiem. Gribu pieminēt tikai vienu momentu mūsu vēsturē, par ko pie mums nekas netiek runāts. Tās bija divas nedēļas pēc vācu ienākšanas Latvijā 1941. g. Pēc manas zināšanas − nekad tik īsā laika sprīdī nav nošauts tik daudz latviešu. Šinīs divās nedēļās likvidētas gandrīz vai visas izpildu komitejas, apmēram ap septiņi cilvēki pagastā. Tā kā Latvijā ir 516 pagastu, pareizinot tos ar septiņi, mēs iegūstam ap 3600 upuru. Šī bija liela latviešu etniskās dzīves traģēdija. Ja mēs pareizinātu šos 3600 cilvēkus ar trīs, kas no demografiskā kalkulācijas viedokļa, ņemot vērā, ka tie bija lielāko tiesu kalpi un amatnieki, potenciāli lielu ģimeņu tēvi, (būtu konservatīvs reizinātājs), tad tagad mums būtu ap 11.000 latviešu vairāk − skaits, kas varētu piepildīt prāvus tautiskus dziesmu svētkus. No tīri etniska viedokļa skatoties, šīm divām nedēļām vajadzētu būt tikpat lielām sēru dienām kā 14. jūnijam.

Man nav nekāda nodoma šeit darīt jūs grūtsirdīgus, bet ievērojot to, ko latvieši sev šinī gadsimtā ir darījuši, es uz nākotni nekā rožaini nevaru skatīties. Mūsu plānotājiem būtu jārēķinās ar varbūtību, ka latvieši paši pār sevi nevar valdīt. Aizbildniecības alternatīvas varbūt ir vienīgās, kas mums ir. Ar naidu mēs šinī gadsimtā iesoļojām; ceru, ka ar mīlestību to mēs atstāsim. Tas, kā mēs to atstāsim, ir lielā mērā jūsu − jaunatnes − rokās.

Jaunā Gaita