Jaunā Gaita nr. 122, 1979

 

 

1979. gads solās būt vēl viens dziesmots gads pasaules rietumpuses latviešiem. Un pareizi − paiet taču 105 gadi kopš pirmajiem vispārējiem dziesmu svētkiem Rīgas Ķeizardārzā, kopš šī novatoriskā latviešu pretestības izpauduma gara kultūras līdzekļiem. Toreiz senā latviešu dziedāšanas tradīcija bija atradusi jaunu formu, atbilstošu laika garam un vēsturiskās attīstības nosacītai nepieciešamībai izlauzties virs gadsimtu anonimitātes vāka.

Kad un kuŗā galvā dzimusi ideja šo simtpiecgadi atzīmēt ar dziesmu dienām zviedru salā Gotlandē − nezinu, bet tā ir lieliska ideja. Ne jau tikai to pāris simtu kilometru dēļ, kas starp Visbiju un Ventspili, bet arī tāpēc, ka šī ir vienīgā vieta gar visu gaŗo pierobežu, kur vēstures gaitā patiesi notikusi asiņu, kultūras un materiālo vērtību apmaiņa Baltijas un šāspuses tautu starpā; un kur vasaras naktis patiesi būs tikpat īsas kā pie Daugavas un Ventas.

Dziedās arī Sanfrancisko; un vasaras nobeigumā Montreālā uz 3. latviešu jaunatnes dziesmu svētkiem pulcēsies jaunie, kam, tradīcijai atbilstoši, dziesma atkal izrādījusies saite, pavediens, kas netrūkst.

No visām trim vietām Visbija tomēr būtu tā īstākā, kur demonstratīvi būtu jāatskan senai dziesmai jaunās skaņās, liecinot par izturēt spējīgo brīvo latviešu izaugtspēju, par novatorismu.

Iegūtās ziņas par šo treju svētku lielo koncertu programmām šo motīvēto vēlmi neapmierina. Izrādās, ka tā īstā simtpiecgades lielā diena tomēr notiks Montreālā, nevis pie Baltijas jūŗas zviedru Visbijā.

Abu dziedāšanas svētku starpā ir kāda iezīmīga, divkārši būtiska ūdensšķirtne.

Pārlaižot skatu Gotlandes dziesmu dienu kopkoŗa koncertprogrammai, duŗas acīs, ka tikai trīs no 22 dziesmām komponējuši, vai „apdarījuši”, skaņraži, kas vēl dzīvi. Pārējo starpā vairāki, kas ar savu darbu muzikālajām idejām pieder pagājušajam gadsimtam, kad jaunās tradīcijas lādē bija jāieliek pirmie, ideju ziņā dažkārt patapināti ziedi.

Montreālas jaunatnes dziesmu svētku programmā dzīvo − un jauno − komponistu darbu ir astoņpadsmit no 21 dziesmas; un vairākas no tām būs tikko ieguvušas savu apdari, lai izietu tautās. Tā ir viena radikāla atšķirība.

Otra: Kamēr Gotlandē dziedās pat divas cittautu komponistu diesmas un rindu, kuŗu latviskums ir vairāk tekstā nekā melodijā, tikmēr 3. latviešu jaunatnes dziesmu svētku koncertprogramma ir caurcaurēm latviska, mūsu folkloras bagātību līdz šim neatmodināto dziesmu klāsts, kas tagad modīsies jaunai dzīvošanai jaunās balsīs. Un tā ir pareizi − jo tā ir mūsu bagātība, kas jāceļ ārā no pūra, laikmets to beidzot prasa. Aizgūtās idejas, kaut arī suverēni lietā liktas, var arī pagaidīt: mūsu pašu dvēsele grib runāt!

Visbijā − atkārtos. Diemžēl, jau kuŗo reizi atkārtos, nevis rādīs to jauno, kas dzīvo. Atkārtos Vītolu, Jurjānu, Cimzi un pat Jāni Straumi, bet jūras vējos nesadzirdēt ne Tālivaldi Ķeniņu, ne Mārtiņu un Pēteri Aldiņus, ne Imantu Mežaraupu, Daci Štauveri-Aperāni, ne citus senās dziesmas jaundarinātājus, ar siltu roku vaļā attinējus. Bet tieši tur, Visbijā, vajadzēja − rādīt to jauno, to varēšanu, kas ir mūsos pamodināta virs saglabāšanās noglumējušā ledus,

Bet tādēļ vien neatteiksim biļetes uz Visbiju. Pilsētiņa ir šarmanta, naktis būs īsas, dienas garas. Būs tikšanās. Arī tas ir daudz; un atsevišķie kori varbūt uz turieni brauc ar pārsteigumiem, kuŗus zināmā kopkoŗa programma nesola.

Bet pirms tam − lai iegūtu perspektīvu un iespēju pārdomāt un sajust mūsu būt nozīmīgos koeficientus − ieklausieties Ročesteras jaunatnes dziesmu svētku koncerta skaņuplatē Svied savu dziesmu tālē, svied! Tā varbūt radīsies izjusta vajadzība vērst nākotnes plānotāju un programmas administratoru uzmanību uz apstākli, ka mums nav jānodzīvo un jātērē mantojums. Tas ir vērtīgs un liels, bet tikai plenči dzīvo no tēvu sakrātā, paši nekā nepienesdami.

Ir laiks ieraudzīt, ka tie, kuŗi pienes, stāv rindā viens aiz otra; un viņu veltes ir skaistas un, galvenais, tūkstošgadīgi mūsu un tomēr jaunas.

 

Gunars Irbe


Latviešu bēgļu avotiņš Gotlandes austrumu krastā pie Kathammaršvīkas.

(Foto: G. Irbe)

Jaunā Gaita