Imants Lešinskis
STARP PAGĀTNI UN NĀKOTNI
Dažas pārdomas par manas dzimtenes likteņiem
Otrs pasaules kaŗš bija briesmīgākais un asiņainākais, kādu cilvēce pieredzējusi visā savā seštūkstoš gadus ilgajā rakstītajā vēsturē. Tā rezultātā pasaulē kardināli mainījās spēku bilance, tika radikāli pārkārtotas daudzu valstu robežas, nesaudzīgi no savām mājvietām padzītas miljoniem cilvēku lielas etniskās grupas, Centrāleiropas lielvara Vācija zaudēja savu nacionālo vienību. Visās šajās milzu pārmaiņās un satricinājumos cilvēku absolūtajam vairākumam un arī daudziem profesionāliem polītiķiem šķietami nemanāmi paslīdēja gaŗām trīs starp diviem pasaules kaŗiem suverēnu Austrumeiropas valstu - Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pazušana no Eiropas kartes. Ja ignorējam Mandžuko imperiju, kas būtībā bija japāņu koloniāls veidojums, tad jākonstatē, ka minētās trīs zemes bija vienīgās pasaulē, kuŗas savu neatkarību zaudēja pilnībā un kļuva par Padomju Savienības bezgribas sastāvdaļām ne vien bez jebkādas reprezentācijas pasaules neatkarīgo valstu forumos, tādos kā Apvienoto Nāciju Organizācija, bet arī bez praktiskām iespējām efektīvi kontrolēt savu iekšējo dzīvi. Maskavas komūnistiskā totālitārisma apstākļos padomju konstitūcijā "garantētās" savienoto republiku "suverēnās tiesības" ir fikcija, kas apstākļu pazinējā var izraisīt vienīgi smīnu.
Mēdz uzskatīt, ka trīs Baltijas valstu neatkarības bojā eju apzīmogoja divu diktātoru - Josifa Staļina un Adolfa Hitlera 1939. gada augustā noslēgtais neuzbrukšanas līgums vai precīzāk - tam pievienotais slepenais protokols par ietekmes sfairu sadali. Molotova-Ribentropa pakta kļūmās sekas Baltijas valstu neapskaužamajā liktenī nav noliedzamas, taču šķiet, ka dziļākie viņu valstiskās bojā ejas cēloņi meklējami gan subjektīvos, gan objektīvos apstākļos šo zemju divdesmitgadīgajā patstāvības vēsturē.
1917. gada februāŗa un oktobŗa revolūcija Krievijā ievadīja gigantiskākās jukas bijušās caru imperijas vēsturē, kuŗās nepārvērtējama loma bija arī nekrievu tautu neatkarības centieniem. Revolūcijas, krievu pilsoņu kaŗa, Vācijas ķeizarvalsts un tās sabiedroto militārā un polītiskā sabrukuma apstākļos 1918.-1920. gadu periodā savu neatkarību proklamēja un centās paturēt vesela virkne kādreizējās Krievijas imperijas apspiesto tautu. Jau 1917. gada decembrī par neatkarīgu valsti kļuva Somija, 1918.gadā neatkarību pasludināja Ukraina, Lietuva, Igaunija, Gruzija, Azerbaidžana, Armēnija, Polija un Latvija. Īsāku laiku starp krievu pilsoņu kaŗa frontēm lūkoja izmanevrēt Volgas tatāru un bašķīru valsts Idel-Urala, Alašorda Kazachijā, vairāki īslaicīgi nacionāli valstiski veidojumi Ziemeļkaukazā un Vidusāzijā.
Ja šo valstu absolūtā vairākuma mūžs nebija gaŗš, tad bēdīgo iznākumu diktēja vairāki nopietni faktori. Pirmkārt, Krievijas imperijas nekrievu tautu nacionālās atbrīvošanās kustībai trūka visrudimentārākās koordinācijas. Vienīgais nopietnais tādas koordinācijas mēģinājums bija Krievijas tautību kongress 1917.gada rudenī Kijevā, kas lūkoja izvirzīt virkni kopēju prasību Krievijas demokratiskajai pagaidu valdībai ar Aleksandru Kerenski priekšgalā. Oktobŗa apvērsums un tam sekojošais vispārējais sabrukums apsteidza Kijevas kongresa lēmumu iedzīvināšanu, un tā arī šī sanāksme neatstāja paliekamas pēdas bijušās caru imperijas tautu turpmākajos likteņos. Nav apstrīdams, ka carisma jūgu un krievu birokratijas smagās plaukstas nāvējošo spiedienu skaudri izjuta visas imperijā varmācīgi iekļautās nekrievu tautas. Tajā pašā laikā būtu naīvi iedomāties, ka šo tautu nacionālajiem centieniem būtu bijis tikai vai kaut galvenokārt pretkrievisks raksturs. Latviešu un igauņu nacionālisms pagājušā gadsimta vidū piedzima kā izteikti pretvāciska kustība. Lietuviešu, baltkrievu un ukraiņu nacionālajai kustībai līdzās dominējošai pretkrievu ievirzei bija arī izteikti pretpolisks zemstrāvojums. Musulmaniskajiem azerbaidžaņiem Aizkaukazā bija asiņaini rēķini ar kristīgajiem armēņiem un daļēji arī gruzīniem; gruzīni naidojās ar armēņiem un Ziemeļkaukaza tautām. Vidusāzijā zemkopji tadžiki un uzbeki nespēja saprasties ar pusmežonīgajiem klejotājiem kazachiem, kirgīziem un turkmēņiem. Vēsturiskajā pagātnē gandrīz it visas šīs tautas tajā vai citā formā savstarpējos cīniņos bija meklējušas atbalstu un palīdzību zem visvarenā Krievijas ķeizaru ērgļa spārniem, lai tad agrāk vai vēlāk kļūtu par ekspansīvā lielkrievu imperiālisma upuŗiem. Arī 1917.-1920. gadu periodā Krievijas tautas gauži vāji savstarpēji pazina viena otru gan polītiskā, gan kultūras aspektā, un kopējas rīcības vietā pret lielāko draudu savai nākotnei - lielkrievu imperiālisma atdzimšanu, tās nodarbojās ar savstarpējiem ķīviņiem un vēsturisko rēķinu kārtošanu.
Otrs faktors bija lieliski noslīpētā boļševiku partijas demagoģija nacionālajā jautājumā. Jau īsi pirms I pasaules kaŗa sākuma krievu boļševiku vadonis Vladimirs Uļjanovs (Ļeņins) un viņa tolaik pakalpīgais līdzgaitnieks Josifs Džugašvili (Staļins) formulēja diezgan pabeigtu doktrīnu Krievijai tik eksplozīvajā nacionālajā jautājumā. Saskaņā ar šo doktrīnu visām Krievijas tautām ir tiesības uz pašnoteikšanos, tai skaitā arī uz pilnīgu atdalīšanos no Krievijas un patstāvīgas valsts nodibināšanu. Taču, docēja ļeņinieši, tiesība atdalīties, iespēja atdalīties, vēl tālu nenozīmē vajadzību vai vēlamību atdalīties. Mēraukla ir proletāriāta intereses. Tūdaļ pēc oktobŗa apvērsuma Ļeņina valdība izdeva Krievijas tautu tiesību deklarāciju, kur tiesības atdalīties un nodibināt savu patstāvīgu valsti tika pasludinātas par Krievijas tautu neatņemamu prerogātīvu. Šī deklarācija lieliski pakalpoja ļeņiniešiem vecās Krievijas noārdīšanā un nekrievu strādniecības un citu trūcīgo slāņu mobilizēšanā pret krievu kontrrevolūcijas spēkiem pilsoņu kaŗa laikā. Praksē tomēr nekrievu boļševiki, vienalga vai tie būtu latvieši, azerbaidžani, somi vai baškīri, vienmēr un allaž izlēma, ka viņu nācijas proletāriāta interesēs nav un nevar būt atdalīšanās no revolūcionārās strādnieku un zemnieku Krievijas ar Ļeņinu un Trocki priekšgalā, bet gan visciešākā savienība ar to. Nav jāaizmirst, protams, ka šie nekrievu boļševiki bija organizātoriski pakļauti Krievijas komūnistiskās partijas centrālajai komitejai un varēja vienīgi klausīgi pildīt tās rīkojumus, taču jāpieņem, ka viņu absolūtais vairākums tolaik patiešām nešaubīgi ticēja, ka revolūcijas uzvara automatiski un uz visiem laikiem atrisinās arī nacionālo jautājumu.
Pēdējo sešdesmit gadu vēsture rūgti pasmējusies par šo cilvēku naīvitāti, un viņu fiziskās esības pīšļi sen izplēnējuši trīsdesmito gadu beigu Staļina terrora upuŗu baismajās kapenēs, taču dižā demagoga Ļeņina sūtību - atraut savu tautu strādniecību, daļu intelliģences un trūcīgo zemnieku savu nāciju atbrīvošanās kustībai, viņi ir izpildījuši.
Trešais faktors, kas noveda pie Krievijas tautu nacionālās atbrīvošanās kustībai kļūmīgā iznākuma, bija krievu tautas antiboļševistisko spēku visnotaļ šovinistiskā stāja. Mēreni sociālistiskās partijas, kas Petrogradā valdīja pēdējos demokratijas mēnešus pirms oktobŗa apvērsuma, nacionālajā jautājumā izlīdzējās ar skanīgām frazēm par "brīvu tautu autonomiju brīvā Krievijā", kuŗām tomēr nesekoja taustāmi soļi likumdošanas jomā. Tā dēvētās pagaidu valdības posmā territoriālu autonomiju ieguva vienīgi igauņi, taču tas bija izņēmums, kas tikai apstiprināja vispārējo likumsakarību. Lielākā krievu pilsoniskā partija - konstitūcionālie demokrati - bija konsekventi naidīga arī vismērenākajiem nekrievu tautu autonomijas centieniem. Nacionālā jautājuma atrisinājuma radikālais variants - nekrievu tautu suverēna pašnoteikšanās, līdz ar to tika "izrentēts" Ļeņina ekstrēmistu grupai, kas to, kā redzējām, prasmīgi izmantoja savas demagoģijas interesēs. Reālais antiboļševistiskais spēks - krievu ģenerāļu "baltās" armijas - kaŗoja par "vienotās un nedalāmās māmuļas Krievijas" atjaunošanu tās 1913. gada robežās un pat Somijas un Polijas atdalīšanās negribīgu atzīšanu uzskatīja par pagaidu taktisku gājienu, lai gūtu Rietumu sabiedroto palīdzību. Nekrievu tautu antikomūnisti savukārt pamatoti baidījās vairāk no admirāļa Kolčaka vai ģenerāļa Deņikina uzvaras nekā no boļševiku panākumiem, jo "balto" ģenerāļu rīcībai pret nekrievu tautām ("inorodciem") bija lielākoties izteikta genocida raksturs. Spēcīgāko un savā būtībā izšķirīgo nacionālās atbrīvošanās kustību bijušās Krievijas imperijas territorijā - ukraiņu nacionālismu - burtiski samala starp krievu "sarkanajām" un "baltajām" armijām un lielpoļu "Rzecz Pospolitas" atjaunotājiem 1772. gada robežās. Krievu demokratiskajām partijām un to vadītājiem vispār bija visai nožēlojama loma 1917. - 1920. gadu periodā, un patiešām traģiska bija viņu neizpratne samērā vienkāršas patiesības atzīšanā: demokratija Krievijā nebūs dzīvotspējīga, kamēr vien tā nekļūs par nacionālu valsti, jo nekrievu tautu apspiešanai radītais militāri birokratiskais aparāts allaž neglābjami vērsīsies arī pret pašiem krievu demokratiem un brīvdomātājiem. Ivana Briesmīgā izdarītā Kazaņas iekaŗošana 16. gadsimta vidū, kas Krieviju padarīja par daudztautību valsti, bija kļūmākais pagrieziens arī pašas krievu tautas likteņos -materiālie un garīgie resursi, kas varētu tikt izmantoti tās lābklājībai, nu jau piekto gadsimtu tiek veltīti trulai ekspansijai un citu tautu apspiešanai. Pēc 1917. gada februāŗa demokratiskās revolūcijas krievu tautai bija iespēja sākt jaunu, gaišāku posmu savā vēsturē. Brīvību Krievija varēja iegūt un nosargāt tikai zaudējot savu imperiju. Tas nenotika.
1920. gada otrā pusē Padomju Krievijas sarkanā armija tiešas agresijas ceļā iznīcināja Azerbaidžanas un Armēnijas neatkarību, kas jau baudīja zināmu starptautisku atzīšanu. Vidusāzijā tika iekaŗots neatkarīgais Buchāras emirats un Chivas chāniste. 1921. gada februārī un martā krievu sarkanā armija pārplūdināja neatkarīgo un demokratisko Gruzijas republiku. 1922.gada decembrī pēc Krievijas komūnistiskās (boļševiku) partijas centrālās komitejas direktīvas formāli "neatkarīgās" Padomju republikas "brīvprātīgi" apvienojās Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā, kas Josifa Staļina dzelžainajā vadībā drīz vien izveidojās par centrālizētu valsti, kur jebkuŗš "nacionālais novirziens" kļuva par noziegumu, sodāmu ar nāvi.
1917.-1920. gadu revolūciju un pilsoņu kaŗa periodu pārdzīvoja tikai četras pilnībā (Igaunija, Latvija, Lietuva un Somija) un viena daļēji (Polija) uz vecās caru imperijas drupām radītas nacionālas valstis. Jau pats šo valstu izcelsmes veids - atdalīšanās no Krievijas, šķiet, diktēja to visciešāko sadarbību un savienību polītiskā, saimnieciskā un militārā laukā. Diemžēl, īstenība bija pilnīgi pretēja.
Jāunās valstis slimoja ar romantismu. Kas reiz bijis attiecīgo tautu apdzīvotajā vai vismaz pārvaldītajā territorijā bija atkal jāapvieno "nacionālas" valsts robežās. Ceļu rādīja spēcīgākā (militāri un polītiski, ne jau ekonomiski) no jaunajām valstīm - Polija. Pēc tām, kad bija sabrucis sapnis par "Rzecz Pospolita" atjaunošanu tās 1772. gada robežās (neveiksmīgais poļu armijas karagājiens uz Kijevu, kas gandrīz nobeidzās ar Varšavas krišanu krievu rokās, ja vien nebūtu iejaucies Francijas ģenerālstābs), Polija ar gandarījumu pēc 1920. gada miera līguma noslēgšanas konstatēja, ka tā ieguvusi bijušajās Krievijas un Austroungārijas territorijās ietilpstošas zemes, kuŗas pamatā apdzīvoja nevis poļi, bet gan ukraiņi un baltkrievi. Uzvarētājas Antantes veidotais "poļu koridors" uz Baltijas jūŗu Polijas republikas sastāvā atstāja ap 3 miljonus etnisku vāciešu. Protams, poļu oficiāli atzītie ideologi uzskatīja, ka šie vācieši ir "tikai pārvācoti poļi", kas, varbūt, no strikti vēsturiskā viedokļa arī atbilda patiesībai, bet nekādā ziņā tai modernajai īstenībai, kas bija izveidojusies kopš attiecīgo territoriju iekļaušanas Prūsijas karaļvalsts ietvaros pēc "Rzecz Pospolitas" sabrukuma 18.gadsimta beigās. Baltkrievi, bet jo sevišķi nacionāli pašapzinīgie ukraiņi bijušajā Austrijas Galicijā, bija svešķermenis atjaunotās Polijas (Polonia Restituta) dzīvajā miesā, kas galu galā noveda pie šīs autoram tik simpatiskās valsts nožēlojamā, bet ar varonības zibšņiem cēldarītā sabrukuma 1939.gada septembrī - oktobrī.
Irredentisma (vēsturisko territoriju atgūšanas kāres) pārņemta bija arī Lietuva. Divdesmitā gadsimta sākumā seno Lietuvas karaļu galvaspilsētu Viļņu un to rezidenci Traķus (Trakai) apdzīvoja cilvēki, kas sevi uzskatīja par etniskiem poļiem. Etnisko lietuviešu īpatsvars Viļņā un tās apkaimes pilsētās nepārsniedza pāris procentus, kaut arī lauki bija pamatā lietuviski. Tajā pašā laikā poļu irredentisti uzskatīja Lietuvu par tās "Rzecz Pospolita" "neatņemamu" sastāvdaļu, kuŗas atjaunošanu viņi uzskatīja par sava mūža uzdevumu. Racionāli domājošais Vladimirs Ļeņins sarkanās armijas panākumu laikā kaŗā pret Poliju 1920.gada vasarā noslēdza ar Lietuvu miera līgumu, kas tās sastāvā atdeva nesamērīgi plašas toreizējā laikā poļu un baltkrievu apdzīvotas territorijas, ieskaitot puslīdz tīri poliskās Viļņas un Grodņas pilsētas. Līdz ar to bija radīts juridisks pamats pēc Versaļas Eiropā pazīstamajam lietuviešu nacionālistu sauklim - "mēs bez Vilniaus nenorimsim", kas savos pamatos ne ar ko neatšķīrās no Benito Musolini italiešu fašistu lozunga "Savoya, Corsica, Nizza". Tā paša nacionālā romantisma vārdā Lietuva sev 1923.gadā pievienoja vēsturiski lietuvisko, bet tajā laikā jau gandrīz pilnīgi pārvācoto Klaipēdas (Mēmeles) apgabalu. Papildu attaisnojums šim aktam bija "vajadzība" nodrošināt Lietuvai jūŗas ostu. Ar šo ķīlu iedzīšanu starp Lietuvu, Poliju un Vāciju perspektīvā ieguva vienīgi Krievija.
Brīvas no tāda ļaundabīga romantisma nebijā arī Latvija un Igaunija, kaut arī tā tiešās konsekvences Baltijas valstu tālākajos likteņos nav tik skaidri saredzamas un aprādāmas. Slēdzot miera līgumus ar Padomju Krieviju, tika uzskatīts par aksiomu, ka pamatos austrumu robežai jābūt identiskai ar Livonijas vācu ordeņvalsts austrumrobežu, kaut gan kopš tās rašanās bija pagājuši vairāk nekā 600 gadi, ienesot dziļas pārmaiņas iedzīvotāju etniskajā sastāvā. Latvijai pievienotajā austrumnovadā Latgalē samērā plašos apvidos, it īpaši Daugavpils pilsētā un tās apriņķa austrumdaļā latvieši veidoja pavisam niecīgu mazākumu. Ir interesanti atzīmēt, ka Latvijā tolaik neradās neviens polītiķis - ne kreisajā, ne labajā spārnā, ne centrā, kas būtu kaut rētoriski izvirzījis jautājumu par Daugavpils pievienošanas vēlamību. Vēl vairāk, 1920, gada mierlīguma ietvaros Latvijai tika pievienots apvidus ap krievu miestiņu Pitalovo un Igaunijai Pečoru (Petseri) apriņķis, kā arī josla Narvas upes austrumkrastā. Minētie apvidi nebija ietilpuši ordeņvalsts sastāvā un 20. gadsimta sākumā bija tīri krieviski. To pievienošana tika izdarīta "robežu noapaļošanas", "stratēģisku apsvērumu" vārdā un arī tāpēc, ka šos apgabalus kādreiz tālā pagātnē "apdzīvojuši mūsu senči, kas laika gaitā pārkrievoti". Visi šie argumenti bez šaubām var būt akadēmisku strīdu objekts, taču praktiskās šo apvidu pievienošanas sekas bija prāva etnisko krievu skaita padarīšana par Igaunijas un Latvijas pilsoņiem, mākslīgi paceļot jau. tā diezgan ievērojamo krievu minoritātes īpatsvaru jauno valstu iedzīvotāju sastāvā. Krievijas lielvalsts militārās un polītiskās atdzimšanas gadījumā, lai kādā veidolā tā notiktu, nevarēja būt šaubu, ka šī minoritāte vai vismaz ievērojama tās daļa meklēs savienošanos ar "matušku Krievzemi". Jau divdesmitajos gados padomju iestādes sekmīgi izmantoja etniskos krievus Latvijas un Igaunijas robežapgabalos par izpalīgiem Kominternes aģentu nelegālās robežpāriešanas organizācijā.
Vienīgā jaunā valsts, kuŗas nacionālās robežas praktiski atbilda etniski blīvi apdzīvotās territorijas robežām, bija Somija.
Dažu karstgalvīgu somu virsnieku un polītisku romantiķu mēģinājums ar partizānu akciju palīdzību 20.-to gadu pašā sākumā panākt neglābjami pārkrievotās Austrumkarelijas (Ita Karjala) "atgriešanos" Somijas klēpī, neguva plašāku valdības vai sabiedrības atbalstu un apsīka jau iedīglī. Pašos neatkarīgās Somijas sākumos lielākajai mazākumtautībai - zviedriem tika piešķirta absolūta līdztiesība ar somiem kā polītiskajā, tā arī valodas un kultūras jomā. Arī tas bija tālredzīgs solis. Jāpiezīmē gan, ka Somijas zviedru valodas un kultūras kopībai ar samērā mazo un tradicionāli neitrālo Zviedriju, kas jau sen bija pārvilkusi svītru savai kādreizējai ārējās ekspansijas polītikai, bija pavisam cits raksturs nekā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas vācu un krievu minoritātes saitēm ar attiecīgajām nācijām - jebkuŗā Vācijas vai Krievijas agresīvitātes jaunuzliesmojuma gadījumā šīs saites varēja iegūt jaunajām valstīm destruktīvu raksturu. Trīsdesmito gadu beigās tā arī notika.