Jaunā Gaita nr. 123, 1979

 

MŪSDIENU FILOZOFIJA LATVIEŠIEM

Visvaldis Klīve. Vai jums ir filozofija? Piezīmes konstruktīvā filozofijā. Apgāds AKA, 1976. 191 lp.

 

Mūsu grāmatniecībā jau no paša sākuma filozofiju kopj retumis. Latvijas neatkarības laikā par to rakstīja tikai universitātes mācībspēki (P. Dāle, P. Jurevičs, T. Celms u.c.). Kā nu redzams, tas tā turpinās arī trimdā. Māc. V. Klīve (profesors filozofijas nodaļā luterāņu baznīcas Vitenbergas universitātē, Springfīldā, Ohaio) tagad sniedz pirmo filozofisko grāmatu, kas atspoguļo ne vairs Latvijas un Eiropas, bet Amerikas intellektuālās intereses un filozofiskās strāvas.

Apceramās grāmatas uzdevums un mērķis, kā autors norāda, ir izraisīt filozofiskās debates un pārdomas mūsu sabiedrībā. Tāpēc ar lielu interesi ķēros pie tās, lai redzētu, kā tā atspoguļo trimdas latviešu filozofisko gaisotni. Bet tā kā filozofijā izvērtētājs un izvērtējamais ir lasītājam vienlīdz jāpazīst, tad - mazliet par sevi.

Piederu pie visiespaidīgākā filozofijas virziena Amerikā - loģiskā empīrisma, kam saknes gan pašā Amerikā, gan 1930.-to gadu Vīnē, un kas apvieno veselo saprātu ar ikdienas pieredzi (V. Džeimzs, Dž. Djūijs u.c.). Vīnes filozofu pulciņa programmu esmu recenzējis latviešiem Rīgas Burtniekā (1. num. 1934. g.)

Tās pamatdoma manā izpratnē ir: Viss eksistē, kam telplaika izmēri ir lielāki par nulli; un nekas neeksistē pasaulē, kam tie līdzinās nullei. No tā izriet, ka telpa-laiksviela ir loģiski nedalāma vienība. Arī domas laikā ir tātad telpā, norit vielā (smadzenēs), ir tātad vieliskas (elektroķīmiskas) norises. Es uzsveŗu: norises, bet ne viela. Norises izbeidzas vai sākas, taču viela nezūdīgi paliek mūžīgajā pasaulsvisumā. Tiktāl - par sevi.

Autors pareizi uzsveŗ, ka filozofija dzīvo debatējot. Manas mērauklas pazīšana lasītājus ierosinās patstāvīgai, kritiskai domāšanai par šo grāmatu. Klīve gudri arī uzsveŗ, ka filozofija savā pamatā ir kritiska un sijājoša pieeja itin visādām problēmām. Tā ir izglītības kodolmetode; tā ir revolūcionāra, vēršot kritiskus jautājumus arī par gadsimtos ierasto, piem., par reliģiju. Te Klīve apliecina savu moderno nostāju (1. nod.). Tiktāl pievienojos. Arī pasaules jēdzienā mūsu domas pilnīgi sakrīt: "Pasaule nozīmē visu, kas ir", un: "Būt nozīmē būt pasaulē, tas ir, būt tās sastāvdaļai." Bet te arī sākas mūsu atšķirība: Klīve neloģiski atzīst, ka vēl kas varot būt 'ārpus pasaules' un tomēr eksistējot! Tā nu ir pretruna. Jēdzieniem 'ārpus/iekšpus' abiem jēga tikai pasaulē, un 'ārpus' nav nekādā ziņā attiecināms uz pašu pasauli, kas jau definīcijā ietveŗ itin visu! Klīve gribot atstāt šo jautājumu (t.i. par Dievu) atklātu. Bet vai tas ir jel iespējams veselam saprātam? Nē!...

Šī divdomība mācītājā būs Amerikas kritiskās filozofijas ietekmē, kuŗa ņem tālāk pārsvaru, kur Klīve pareizi atzīst, ka mūžīgā dvēsele' ir tikai pasaka. Arī nodaļa par valodu un saturu ir moderni kritiska, un to es uzskatu par vērtīgāko grāmatā, kur autors pievienojas loģiskā empīrisma noskaidrojumiem. Valoda, kas nenorādot uz reālitātes daļām, neesot nemaz ne 'vārdi', ne 'teikumi' (40. lp). Itin pareizi. Bet šis spriedums anullē pašumācītāju valodu kā 'patiesību' un atstāj tai tikai rīcības ierosinātājas (labotājas) lomu. Klīve pareizi secina, ka saturības mēraukla valodām ir nepieciešama.

Nodaļā par patiesību autors lietišķīgi konstatē izšķirīgi svarīgo faktu, ka 'ja mums nav iespējams formulēt un izteikt savus ieskatus, tad nav nozīmes prasīt par šo ieskatu pareizību vai patiesību' (68. lp.). Pilnīgi pareizi! Ar to ir dots nāvīgs trieciens visiem, kas atsakās paskaidrot, par ko īsti tie runā, kad tie sludina 'kaut ko ārpus telpas un laika'!

Īsrecenzijā nav iespējams daudz ko iztirzāt, tāpēc nobeigšu ar norādījumu uz interesantām nodaļām par morāli, brīvību, reliģiskiem apgalvojumiem, teoloģiju, Austrumu filozofiju, nāvi un dzīvību - kur daudz pareizu atziņu, sevišķi aicinājums apgūt zinātnisko pieeju dzīves jautājumiem un ar to vienmēr rēķināties (92. lp.)

Taču kā mācītājs Klīve vēl arvien brauc vecās sliedēs un nerunā zinātniski par pasakaino, senžīdu dievu Jahvi, bet tikai par'to Kungu' un 'Dievu'. Arī ļaunumu iztirzājot, neuzrāda, ka ļaunums ir ikreiz Jahves viszinībā neizbēgami paredzēts jau no mūžības un tātad ticīgajiem kā tāds jāpieņem bez kurnēšanas! Kaut gan Klīve atkārtoti un gluži pareizi noraida mītu par nemirstīgām dvēselēm, viņš vēl tomēr neapjauš, ka kaut kas, kas neesot ne laikā, ne arī telpā, taču vienkārši absolūti nekad un nekur neeksistē!

Neraugoties uz to, Klīves grāmatiņa ir tomēr ļoti apsveicams ir ievads mūsdienu kritiskā filozofijā un lai gan tur nekonsekventi, bet neizbēgami izpaužas mācītāja maizes arods, tad tomēr kritiskās lappuses atsvērs pasakainās. Klīves nolūks taču arī bija izraisīt debates par savu 'filozofijas studenta' ražojumu...

Uz mums abiem var labi zīmēties tas pats, ko divdesmitgadīgais Cicerons bija ļoti gudri teicis par sevi: "Ja nu pārsteidzīgi kādu kāda domu esam palaiduši gaŗām vai tai nepietiekami kritiski sekojuši, tad kāda pamācīti viegli un labprāt savu uzskatu grozīsim, jo nevis nepietiekamas zināšanas, bet tanīs stulbi un ilgi ietiepties ir kauna lieta tāpēc, ka pirmā iezīme ir piedēvējama kopējai cilvēku vājībai, bet otra - īpatnējam kāda viena netikumam." (De inventione 2,1,9).

 

Gregors Smelters

Jaunā Gaita