KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
OKUPĒTĀS LATVIJAS GRAFIĶU DARBU SKATE SIDNEJĀ − AUSTRĀLIJĀ
Latvijas grafiķu izstādē Sidnejā. No kreisās: gleznotājs U. Āboliņš un grafiķis M. Gauja. (V. Motmillera uzņēmums)Agrie rudens mēneši, aprīlis un maijs, ir laiks, kad Sidnejā notiek starptautiskais mākslas festivāls. Šogad intereses centrā ir trešais starptautiskais festivāls (3rd Sydney Biennale) ar cittautu, to skaitā arī Eiropas, mākslinieku piedalīšanos.
Nacionālā mākslas galerija rāda plašu skati ar nosaukumu − „Eiropas dialogs” piedaloties 80 māksliniekiem no 15 dažādām valstīm. Tās visumā ir Eiropas rietumu valstis. Un šī skate gan acīm redzamā, gan rokām taustāmā veidā parāda to attīstības līmeni, kādu pasaules Rietumu māksla ir sasniegusi pēckaŗa posma 30-40 gados.
Te individuālam māksliniekam ir atļauta brīva un neierobežota izvēle eksperimentēt un pilnīgi izmantot izsmalcinātās un sarežģītās technikas un procesus. − Progresa vārdā ir noticis un joprojām turpinās vērtību pārvērtēšanas process, atmetot gadsimtos pārbaudītās mākslas teorijas un tradicijas. Tā vietā liktas uz techniskām iespējām dibinātas radikālas un pārmodernas galējības ar uzsvaru uz sensacionālo un vulgāro. Kaut kur ir pazudis kontakts starp dzīvo, radošo mākslinieku un tā radīto darbu, zudusi individuāla pieeja un tieksme šo pieeju lietot.
Pilnīgu pretstatu rāda kāda cita izstāde tanī pašā laikā, tikai citās telpās − Modernās mākslas institūta galerijā Sidnejas centrā. Arī tā notiek jau iepriekš minētā mākslas festivāla ietvaros.
Izstādes nosaukums ir „Works on paper by 18 Latvian artists from Soviet Latvia,” Šie darbi ir 54 asējumi, litogrāfijas un linogriezumi, ko veidojuši okupētās Latvijas 18 grafiķi: M. Argalis, V. Brence, K. Cīrulis, M. Dragūne, Dz. Ezergaile, G. Ģiga, V. Ozoliņš, M. Rikmane, D. Rožkalns, P. Upītis, M. Valdmanis, I. Varzapetova, I. Helmuts, G. Krollis, Z. Zuze, M. Muižule, R. Opmane un L. Zikmane.
Gandrīz visi šie mākslinieki ir auguši un veidojušies okupētā pēckaŗa Latvijā un tās mākslas skolas ietekmē. Tas ir nobriedušu, profesionālu mākslinieku sniegums, kā nolūks ir reprezentēt starptautiskā vidē to valsti, kas viņus skolo un tieši pabalsta šim nolūkam. Tajā pašā laikā jāsaka, ka izstādē nav arī tās propagandas vai vadītāja režīma noteiktās līnijas, kādu parasti meklējam un bieži arī atrodam „dzelzs aizkara” zemju mākslā. Tie ir darbi, kas brīvā un nepiespiestā apdarē un kompozicijā turpina tās latviešu grafiskās mākslas tradicijas, kuŗu pamati likti neatkarīgās Latvijas Mākslas akadēmijā, savā laikā izveidojot latviešu grafisko mākslu par vienu no labākajām pirmskara Rietumeiropā. Ir gan cits jautājums − vai okupētās Latvijas grafiķu sniegumu bez iebildumiem akceptēs šāsdienas pēckaŗa Rietumu pasaulē. Kā to spilgti un izteikti parāda jau sākumā minētā izstāde − „Eiropas dialogs”, tie ir darbi un mākslinieki no divām dažādām pasaulēm. Kaut arī skates darbu techniskie procesi visiem 18 grafiķiem ir vienādi, katram autoram ir savs rokraksts.
Vislabāk patika Dainis Rožkalns ar 3 linogriezumiem no cikla „Putni”. Dz. Ezergailes, M. Rikmanes. L. Zikmanes, I. Helmuta un M. Valdmaņa darbos jūtama Rietumu pasaules ietekme. Tomēr tā nekad nesasniedz to bezpersoniskā abstraktisma un galējību līmeni, kas raksturo vairumu modernās Rietumu pasaules mākslas.
Objektīvi vērtējot šo Latvijas mākslinieku devumu, tas ir mākslinieciski atsvaidzinošs un vēlams.
Mārtiņš Gauja
VĒROJUMI PIEKTAJĀ BALTIJAS STUDIJU KONFERENCĒ STOKHOLMĀ
Baltijas Institūts Skandināvijā (The Baltic Scientific Institute in Scandinavia) šogad (14.-17.6.) notikušo zinātnieku konferenci, tāpat kā agrākās, bija noorganizējis Stokholmā Heselbijas pilī, kas daudzējādā ziņā atbilst attiecīgām prasībām. Arī šoreiz atklāšana notika visai svinīgās formās − ar Zviedrijas valdības pārstāvja - sociālo lietu ministra un Stokholmas universitātes rektora runām, apsveikumiem, akadēmiskiem referātiem, pieņemšanu lepnajā pilsētas namā (un vēlāk Vennergrēna centrā), Baltijas Institūta lokālu un izstādīto materiālu (arī igauņu modernās mākslas izstādes) apskati u.v.c. Visai imponēja lielais konferences dalībnieku skaits − zinātnieki bija ne vien no pašām ziemeļzemēm, bet arī no Vācijas, Francijas, Italijas, Anglijas, Israēlas, ASV, Kanadas, Austrālijas un Japānas, arī no Ungārijas, Polijas un Igaunijas (!). No Latvijas gan neviena...
Daļa referātu notika plēnārsesijās, bet lielākais skaits atsevišķo sekciju (Baltijas minoritāšu problēmu, vēstures, valodniecības, literātūras, mūzikas un folkloras, mākslu, sociālo un polītisko zinātņu) separātajās sēdēs. Nolasītajos referātos, ciktāl tos nācās dzirdēt, tāpat pēc dažādu citu sekciju dalībnieku domām spriežot, tika izteikti daudzi jauni atzinumi vai faktu izvērtējumi. Nevarēja nepriecāties, ka interese par Baltijas tautām un viņu zinātniskām un sociālām problēmām ir tik plaša.
Nevar sacīt, ka būtu palikušas nepamanītas arī dažas šīs cildināmās sanāksmes vājās puses. Viena no tām bija pārāk lielā problēmu daudzpusība. Izeju no tās konferences nobeiguma runā proponēja prof. V. Rūķe-Draviņa: nākamās konferencēs būtu lietderīgi uzmanību pievērst kādai galvenai, centrālai problēmai, ap ko tad būtu grupējami citu disciplīnu jautājumi. Viņa domāja, ka tāds centrāls kodols nākamajā Baltijas zinātnieku konferencē Skandināvijā varētu būt mākslas jautājumi.
Otrs ievērojams trūkums bija − pārāk lielais referātu skaits. Konferences organizētāji (Baltijas Institūta vadība) bija visai pūlējušies šo problēmu visoptimālākā veidā atrisināt, bet tomēr jājautā, vai turpmāk referātu daudzums nebūtu aprobežojams, izejot no kādām uzmanīgām laika kalkulācijām.
Šinī konferencē katram referātam varēja atļaut tikai 40 minūtes − ieskaitot arī laiku diskusijām par nolasīto. Bija redzams, ka daudzi referenti sava priekšlasījuma sākumā (šķiet, būdami neziņā, ciktāl klausītāji doto problemātiku sīkāk pazīst) raudzīja, kaut īsā apskatā, ieskicēt attiecīgā zinātnes jautājuma lauka robežas. Dažkārt šāds ievads bija gandrīz pilnīgi lieks − jo klausītāju vislielākā daļa paši bija labi nozares speciālisti.
Daudziem referentiem nācās grūti visu sagatavoto vielu nosacītajā laikā nolasīt. Ne viens vien no viņiem pat pārsniedza sava laika robežu, tā ka nākamiem referentiem nācās sadurties ar laika trūkumu, bez tam vēl − un par to īpaši žēl − nemaz neatlika laika diskusijām, kaut vai īsu kritisku vai papildinājuma piezīmju veidā. Tieši diskusijās daudzkārt tiek izteiktas gluži jaunas domas vai arī kādas problēmas tiek apgaismotas citādā, neparastā skatījumā.
Šāda veida laika robežu pārsniegšana ir sevišķi nepatīkama pašiem pēdējiem referentiem: izgadījās, ka viņu rīcībā atlika pavisam īss laika sprīdis, pie kam skaidri noteiktie pusdienu un launaga kafijas starplaiki nekādu ilgāku uzkavēšanos vairs neatļāva.
Minētais vedina domāt, ka derētu daudz striktāka sesiju vadītāju rīcība − akūtas nepieciešamības attaisnota. Vispirms būtu svarīgs savlaicīgs aizrādījums, ka referents klausītājus par savu nozari var informēt ievadā, kas nedrīkst pārsniegt piecas minūtes (t.i., ja viņš šādu ievadu vispār atzīst par vajadzīgu). Otrkārt, katram kādas sesijas vadītājam būtu nepieciešams sekot laika tecējumam − un (ja referātam atvēlētas tikai 40 minūtes) pēc 30 minūtēm runātājam pasniegt atgādinājuma zīmīti ar tekstu, ka viņam atlikušas vairs tikai 5 minūtes laika un ka otras 5 minūtes jārezervē diskusijām.
Cik zināms, šīs konferences referāti resp. to kopsavilkumi īpašā kopsējumā izdoti netiks. Tematu lielās dažādības dēļ arī šķiet, ka nozīmīgāk ir tos publicēt kādos tieši atbilstošas specialitātes periodiskos izdevumos.
Konferences dalībniekus baltologus visai iepriecināja Neapoles Austrumu valodu institūta (Istituto Universitario Orientale) rektora prof. Nullo Minisi (Minissi) izteicieni, ka nodomāts atkal turpināt mūsu valodniecībā nozīmīgā izdevuma Studi baltici sēriju. To savā laikā aizsāka nel. prof. Džakomo Devoto. Tā varētu rasties iespēja darbus publicēt tiem baltu valodu, folkloras utt. pētniekiem, kas negrib vai nevar tos iespiest Lietuvā izdodamajā augstas kvalitātes žurnālā Baltica.
Stokholmas konferencē tika jau paziņots, ka nākamā Baltijas studiju konference Amerikā (tur jau 7-tā pēc kārtas) notiks 1980. gada vasarā, Džordžtaunas universitātē, Vašingtonas tuvumā.
Kārlis Draviņš
1905. UN 1917. G. BALTIJAS REVOLŪCIJU SIMPOZIJS MĀRBURGĀ
1905. un 1917. gada Baltijas revolūcijas pētnieki un speciālisti šogad no 5.-7. jūnijam pulcējās J.G. Herdera Institūta telpās Mārburgā, lai iztirzātu Baltijas un baltiešu likteņus revolūcijas posmā. Pētnieki Mārburgā bija sabraukuši no daudzām pasaules malām: Vācijas, Amerikas Savienotajām Valstīm, Kanadas, Israēlas un Latvijas. Šī bija plašākā konference, kas par Baltijas revolūcijām jebkad Rietumos notikusi un pirmais saiets, kur bija pārstāvēti gandrīz vai visi ideoloģiskie un historiografiskie viedokļi. Aci pret aci šeit kopā tikās gan Baltijas baronu, gan latviešu un igauņu zemnieku un strādnieku pēcteči, tie, kuŗu senči bija nesuši lāpas piļu dedzināšanai, kā ari tie, kuŗu tēvi bija reakcijas aizstāvji. Šī ari bija pirmā konference par Baltijas jautājumu, kuŗā piedalījās divi vēsturnieki no Latvijas; Pēteris Krupnikovs, Latvijas universitātes profesors, un Sigurds Ziemelis, Latvijas topošās enciklopēdijas virsredaktors. Tā kā visi šie revolūcijas pētnieki tikās un akadēmiskā garā (− Herdera garā, kā tas tika dēvēts −) pārsprieda Baltijas revolūciju problēmas bez rūgtuma un inkriminācijām, tas ir uzskatāms kā svarīgs solis ne tikvien revolūcijas historiogrāfijas objektīvai nobriešanai, bet ari liek cerēt, ka nākotnē Baltijas telpas tautas varēs atrisināt nacionālos un ideoloģiskos jautājumus miera ceļā. Šinī plāksnē it sevišķi svarīga bija Latvijas ciemiņu darbošanās simpozijā. Simpozija dalībnieki atrada par vēlamu turpināt konferenci Herdera institūta aizgādniecībā un pēc diviem gadiem atkal pulcēties Mārburgā. Nākamās konferences tema (Ivara Ivaska ieteikums) būs Baltijas universitāšu vēsture.
Triju dienu konferencē pavisam kopā tika nolasīti 17 referāti, pieci no latviešu, četri − igauņu un septiņi no vācu izcelsmes vēsturniekiem. Lietuviešus pārstāvēja Aba Stražs (Stražas) no Haifas universitātes. Par latviešu tematiem referātus nolasīja: Zigurds Zīle − „Juridiskās maiņas Latvijā starp 1905. un 1917. g. revolūcijām”, Pēteris Krupnikovs „Uzskatu izcīņa Vācijas publicistikā par 1905. g. Latvijas revolūcijas sociālām un nacionālām problēmām,” Sigurds Ziemelis − „Latvijas sociāldemokrātijas noteicošā darbība 1917. g. revolūcijā − Latvija ceļā uz Oktobŗa revolūciju”, Andrievs Ezergailis − „Lielinieku revolūcijas iemesli 1917. g. revolūcijā.” Astrīde Stānke nolasīja referātu par Aspazijas lomu 1905. g. revolūcijā un deva dramatiskus Gunas monologu lasījumus no Sidraba šķidrauta.
Bez jau minētiem darbojās līdz vai referātus lasīja: S. Vardijs, Toņu Parmings (Parming), Manfrēds Hagens (Hagen), Jirgens fon Hēns (von Hehn), Toivo Rauns (Raun), Ivars Ivasks, Huberts Neušaffers (Neuschaffer), prof. Šlaus (Schlau), Vilhelms Lencs (Lenz), Helmuts Kauze (Kause), Kāris Auns (Aun), Gerts fon Pistolkorss (von Pistohlkors), Olavi Arenss (Arens), Jānis Krēsliņš, Dītrichs A. Lēbers (Loeber), Astrīde Ivaska un Jānis Gaigulis.
E.
SEŠI LATVIEŠU MĀKSLINIEKI SESTAJĀ INTERNACIONĀLAJĀ BRITU GRAFIKAS BJENNĀLĒ BRADFORDĀ
Kā jau ar starptautiskām bjennālēm tas mēdz būt, arī šī ir izcila prestiža izstāde un viens no Anglijas mākslas dzīves kulminācijas punktiem. Bjennāļu organizēšana starptautiskā mērogā vienmēr ir problemātiska, sevišķi, ja visa darba slodze un financēšana gandrīz pilnīgi balstās uz vietējās pašvaldības pleciem. Šoreiz organizētāji bija izšķīrušies par diezgan neparastu soli − iztikt bez žūrijas komisijas, cerībā novērst neizbēgamo vienpusību un lai pēc iespējas reprezentētu vairāk valstu. Bjennālē bija aicināti piedalīties redzamākie grafiķi, katrs ar vienu darbu, un lūgumu pēc saviem ieskatiem vēl nominēt divus savas zemes daudzsološākos jaunās paaudzes grafiķus. Tāpēc šī bjennāle ir netieši kļuvusi par pašu grafiķu izraudzītu izstādi. Ielūgumus piedalīties saņēma pazīstamie latviešu mākslinieki, daudzu un dažādu bjennālu veterāni − Inārs Helmuts un Gunārs Krollis no Rīgas. Viņi savukārt izvēlējušies Ilmāru Blumbergu, Lolitu Zikmani, Māri Argali un Karinu Upīti-Letiņu.
Izstādes profesionālais līmenis ļoti augsts. Netrūkst eksperimentālu darbu un tādu, par kuŗu koncepciju jutīsies iepriecināti gan ortodoksā, gan modernā cienītāji. Skala ietveŗ arī relatīvas galējības, piemēram, minimālās mākslas paraugi demonstrē, ka pa šīs specifikas ceļu nav vairs iespējams tālāk iet vai pretējā gadījumā draud nogrimšana atkārtošanās purvā. Daļa grafiku domātas trīs dimensiju dizaina situācijām, vairāku pakāpju caurspīdīgām sienām utt. Tomēr raibajā meklējumu drudzī visvairāk pārsteidz grafiski bieži ignorētais tradicionālais materiāls − vienkāršs, smalks linu audums. Uz tāda ir darināta īru mākslinieka Patrika Skota (Patrick Scott) pievilcīgā, abstraktā grafika „Avots” (nr. 202). Izstādes kopumam dzīvu noskaņu dod efektīvi krāsu salikumi, radot kustības iespaidu. Teicams, stingrs zīmējums un konstruktīvais dizains pavada katru darbu, tā akcentējot mākslinieciski ekspresīvo spēku.
Interesanti, ka vairums erotiskas dabas grafikas nāk no komūnistiski puritāniskām zemēm, kā Jugoslavijas un Polijas. Lielāko daļu figūrātīvos darbus varētu apzīmēt par sirreālistiskiem, ar vairāk vai mazāk izteiktiem zemtekstiem. Bjennālē veltīgi meklēt narrātīvi figūrātīvus propagandas darbus, polītiskas ideoloģijas vai reliģisku dogmu iedvesmotus. Blakus tradicionālām technikām, kā: kokgriezumam, asējumam un litografijai arvien biežāk lietota fotogrāfija grafiskā veidola konstruēšanā tieši vai jaukti ar citām.
Latviešu mākslinieku grupa rada profesionāli saliedētu iespaidu, kaut gan koncepcijas ļoti dažādas. Inārs Helmuts (dz. 1934. g.) techniski ir tik perfekts un savā izdomas sfairā tik konsekvents, ka viņa izvēle diez vai skatītāju varēs pārsteigt. Viņš sava aicinājuma piepildījumu meklē lielpilsētu modernās dzīves steigas un technoloģijas sadursmes juceklīgajā atmosfairā. Helmuts nesludina, bet kommentē klīniski, vizuāli, vairāk kā objektīvs vērotājs, mazāk kā iekaisis līdzgaitnieks („Invāzija”, nr. 254, sietspiede).
Gunārs Krollis (dz. 1932. g.) šoreiz reprezentējas ar eleganti iejūtīgu asējumu (no sērijas „Vasaras pieskāriens”, nr. 257), kur asprātīgi izmantoti organiskie dabas formu un architektoniskie tilta būves, elementi, tos apvienojot pilnskanīgā veidolā.
Lolitas Zikmanes (dz. 1941. g.) sievišķīgi juteklīgajam asējumam „Baltā lokomotīve” (nr. 256), ir sapņains, sirreālistisks zemteksts, kas savā tonālo masu izkārtojumā ir zīmīgi glezniecisks. Katrā ziņā šis darbs spēj atvērt vērotāja fantāzijas slūžas.
Māris Ārgalis (dz. 1954. g.). litogrāfijā „Spēļu kārtis ar bites zīmi”, (nr. 258), veidoliski izmanto senu motīvu jaunā interpretācijā. Viņa interesantais risinājums ir biedinoši pravietisks.
Karina Upīte-Letiņa (dz. 1951. g.) darbojas arī illustrāciju laukā. Viņas asējums „Filozofi”, (nr. 259), ir formā robusts, bet iejūtīgs. Visam cauri aužas varens ekspresīvs spēks, ko kāpina laba dizainiska izjūta un formu uzbudinājums, it kā te tikko būtu cauri gājis elektriskais šoks. Upīte-Letiņa ir īpatnēja un daudzsološa māksliniece.
Ilmārs Blumbergs (dz. 1943. g.) pazīstams kā spējīgs scenogrāfs un plakātists. No vizuālās formas viedokļa viņa litogrāfija „Kontrasti”, (nr. 255) ir visatšķirīgākais no latviešu bjennālistu darbiem. Te redzam ar lielu enerģiju „uzšvunkotu” spirāli, kas kā raķete savā skrējienā atstāj aiz sevis veselu sīkformu birumu visdažādākajos veidos, simbolus ieskaitot. Kopumu akcentē ovālīga, asa forma. Ekspresīvi lietotā krāsu mijiedarbe liek spirālei zvērot kā galaksijai kosmā...
Nevar nepieminēt bjennāles kuriozitāti, poļu mākslinieces Natalias LL divveidolu grafiku „Mākslīgā fotogrāfija-summējums”, (nr. 290), kur parādīts naturāls jātnieces pozē sēdošas kailas sievietes fotoattēls ar silueta atkārtojumu sietspiedes technikā. Taču darbu organizētāji bija spiesti to „izņemt” no izstādes pēc kāda pilsētas pašpārvaldes pārstāvja protesta par publikas morāles graušanu ar pornogrāfiskas mākslas palīdzību. Jāsaka, ka līdzīgas apsūdzības ar līdzīgiem rezultātiem bija Bradfordā dzirdētas arī agrāk. Tomēr šinī gadījumā ir laikam jābūt garīgi diezgan nestabilam vai arī militantam kristīgās morāles novakares ekstrēmistam, lai, raugoties pēc mūsdienu vispārējiem ētikas standartiem te varētu saskatīt ko piedauzīgu vai apvainojošu. Beidzot grafika ir izstādīta vientuļi atsevišķā telpā, kur to var apskatīt pēc pieprasījuma... Plašie paskaidrojumi un taisnošanās vietējā un nacionālajā presē ir panākuši saprotamu publikas ziņkārību, kas citādi diez vai par šo darbu būtu radusies.
Izstādi pilnīgi dokumentē tipogrāfiski labi sagatavots katalogs, kur reproducēti netikai visu grafiku melnbaltie attēli, bet arī 386 mākslinieku-līdzdalībnieku īsbiografijas no visiem kontinentiem, reprezentējot ap 40 dažādu valstu.
Laimonis Mieriņš
Literatūra un Māksla ievadīja 1979. gadu ar plašām pārrunām par Latvijas literātūras pašreizējo stāvokli. Debatētāji bija vidējās un jaunākās paaudzes literāti, to starpā tādi spējīgi un nedogmatiski vērtētāji kā Ildze Kronta, Ruta Veidemane, Osvalds Kravalis, Viesturs Skraucis, Harijs Hiršs. Ar viņu domām ir interesanti iepazīties arī tādēļ, ka tās savu iespēju robežās ietekmē literāro klimatu Latvijā.
Pārrunu sākumā galveno vērību veltīja prozai, it sevišķi romānam. Gandrīz vai vienprātīgs bija uzskats, ka ar romānu visu visumā nav labi. Autori nav spējuši apzināt un attīstīt latviešu romāna labākās tradīcijas, ir iestiguši introspekcijā vai sapinušies ikdienišķībā un lietu pasaules aprakstos. Neizpildīts ir palicis romāna galvenais uzdevums − dot kopainu par šāsdienas cilvēku un sabiedrību.
Vaļsirdīgs un diezgan kategorisks spriedums. Bet vai tad gluži tik bēdīgi ir?
Viesturs Skraucis pamatoti norādīja, ka septiņdesmito gadu pirmā puse tomēr ir devusi labu ražu. Visvaldis Lāms, Alberts Bels, Regīna Ezera un vēl citi ir publicējuši darbus, kuŗu kvalitatīvais kopsvars pārspēj piecdesmito un sešdesmito gadu sniegumu. Skraucis gan arī konstatēja, ka daža laba no agrākos gados aizsāktām attīstības līnijām ir pārtrūkusi.
Var pievienoties, ka zināma svaidīšanās, kontinuitātes trūkums ir raksturīga parādība šāsdienas Latvijas rakstnieku darbos. Iemesli varētu būt vairāki. Viens no svarīgākiem, liekas, ir nedroša sabiedriskās identitātes sajūta. Nav viegli zināt, kur pats stāvi, ja apkārtējā dzīvē valda ilgstošs un dziļš, bet nekad pietiekami skaidri neatzīts un neformulēts kontrasts starp idealizēto un faktisko īstenību. Ir grūti izveidot pietiekami plašu un noturīgu pamatu rakstīšanai, ja vesela rinda šodienīgi sabiedrisku un vēsturisku tematu joprojām pieder pie nevēlamā sektora.
Un ko lai iesāk tālāk, ja pamats reiz ir sataustīts, identitāte apzināta un skats uz cilvēkiem un sabiedrību noskaidrojies? Literatūras un Mākslas simpozijā Harijs Hiršs izteica domu, ka rakstnieka iespēju diapazons pašlaik ir ļoti plašs.
Nebūtu lielas nozīmes ielaisties teorētiskās diskusijās par šo jautājumu. Tā vietā var pieaicināt lieciniekus − septiņdesmito gadu labākos romānus. Bela Saucēja balsi, Lāma Mūža guvumu, Mauliņa Kājāmgājēju, lai minētu dažus spilgtus piemērus. Ja tā var rakstīt, tad savas iespējas tiešām ir.
Jāievēro gan viena lieta. Neviens no pieminētiem nesniedz savos darbos šo lielo dzīves un sabiedrības kopainu, ko debatētāji uzskatīja par romāna galveno uzdevumu. Tā nebūs sagadīšanās, un te nenāktos runāt par rakstnieku nespēju. Kopainas sniegšana gluži vienkārši neietilpst šodienas „iespēju diapazonā”.
Labi domātā, bet par augstu mērķētā prasība pēc visu aptverošas prozas tāpēc ir mazliet pārsteidzoša. Žēl būtu, ja tā apēnotu darbus, kam ir apzināti izvēlēts šaurāks loks, bet toties dota liela dziļuma dimensija.
Mārtiņš Lasmanis
