Jaunā Gaita nr. 125, 1979

 

Vaira Vīķe-Freiberga

SAULES TEIKSMA LATVJU DAINĀS

 

Savā garā un raženā mūža interesi par latvju folkloru Arvīds Brastiņš vainagojis ar krājumu Saules teiksma (Arvīds Brastiņš. Saules teiksma. Klīvlandē: Apgāds Māra, 1977. 221 lp. $12.00), kuŗā viegli uzskatāmā veidā sakopotas dainas par personificēto vai mītoloģisko sauli un citiem debesu spīdekļiem. Grāmata iespiesta (Raven spiestuvē) uz krīta papīra, iesieta saulaini zeltainos vākos un ir ne tikai acij pievilcīga, bet arī šķirstot ļoti patīkama. Tekstu bagātina 112 melnbaltās illustrācijas, galvenokārt latviešu gleznu un citu mākslas darbu reprodukcijas, kas sniedz tādu kā mazu antoloģiju par tautiskām temām latviešu mākslā. Tā ir grāmata, kas nav vienreiz izlasāma un tad plauktā noglabājama, bet ko atkal un atkal var pašķirstīt un ar interesi sākt lasīt vai skatīties no kuŗas katras vietas. Tā būs piemērota dāvana bērniem, latviešu skolas beidzot, un arī dažādās citās reizēs, kad vēlama latviska dāvana.

Par senlatviešu mītoloģiju kādā angļu enciklopēdijā teikts, ka tā uzrādot vairs tikai izkaisītas un retas saules mīta paliekas, kaut, šķietami, varētu senāk būt bijusi itin varena. (1) Arvīds Brastiņš Saules teiksmā cenšas parādīt pretējo, savācot vienkopus visas dainas par teiksmaino Sauli un sakārtojot tās pa tematiskiem nogrupējumiem. Jāsaka, sveštautieša acīm vēl joprojām varētu likties, ka šeit nav īsta saules mīta vārda parastajā nozīmē, jo pārsteidzoši maz izcelts ir stāstītājs jeb vēstītājs elements un ļoti minimāli attīstītas ir saistītu darbību secības. Katra daina ir liriska miniatūra, un tai nav īpaši ierādītas vietas kādā lielākā kompozicijā vai struktūrā. Brastiņa sakārtojuma mērķis ir bijis radīt šādu struktūru, lai tā palīdzētu izcelt, ar kādu krāšņumu un tēlainības bagātību mūsu tauta apdzejojusi sauli, mēnesi, zvaigznes un daždažādās dabā novērotās gaismas spēles un parādības. Tekstiem pievienotās illustrācijas atspoguļo tekstos minēto, tā radot dzīvu un saistošu atsvaru starp vārdu un tēlu, starp verbālo un vizuālo elementu.

Cerams, ka grāmata palīdzēs vēl daudz citiem latviešu māksliniekiem meklēt iedvesmu senajos teiksmu tēlos. Tā būtu izlietojama arī citās mākslas nozarēs, kā, piemēram, deju kopām, veidojot temas skatuves uzvedumiem. Man šķiet, ka pat austrāliešu grandiozais uzvedums „Saules josta” varētu aizstāt dažu labu sava pavadījuma tekstu tieši ar saules dainām un ka te netrūkst materiāla vēl daudz jo daudz citiem skatuviska rakstura projektiem.

Grāmatas formāts turpina jau A. Brastiņa grāmatā Māte Māra ieviesto prezentācijas veidu. Secībā numurēti dziesmu teksti novietoti lapas kreisajā pusē, bet labajā slejā atrodami autora kommentāri. Saturā ir sešas galvenās daļas, kas kopā aptveŗ 26 nodaļas, kuŗās gandrīz katrā vēl vairākas apakšnodaļas. Kārtojuma sistēma izstrādāta ļoti sīki, vadoties no dziesmu satura. Visumā autors ir gribējis klasifikāciju balstīt uz dziesmās tieši pieminētiem vārdiem, vārdu pāriem vai pat trijatu. Tā apakšnodaļā „Saule, Mēness, Auseklis” atrodamas piecas dziesmas, kur visi šie trīs spīdekļi pieminēti kopā. Lieki teikt, ka šāds sakārtojums, rokas veikts, ir prasījis milzīgu darbu un pacietību.

Priekšvārdos minēts, ka Saules teiksmu attēlo 1483 dainas, kas parastajos krājumos nav visas vienkopus, kaut gan Barons savā krājumā ir mitoloģiskai Saulei atvēlējis īpašu nodaļu. Ar to gribēts teikt, ka Saules teiksmai būtu pievienojams arī zināms skaits dziesmu, kas pēc Barona sistēmas ievietotas citās nodaļās. (2) Atsevišķi uzdotas 15 dziesmas, kas satur kristīgās ticības elementus, tāpat ap pārdesmit no katras kategorijas − teikas un pasakas, mīklas un parunas. Grāmatas beigās atrodams attēlu saraksts, vārdu un īpašvārdu saraksts, ģermānismu un slavismu saraksts, arī pāris lappušu − ar retāk lietotu vārdu īsiem paskaidrojumiem (piem., ietere − vīrabrāļa sieva; pasijānis − sietā iebērtu graudu daudzums).

Katras dainas tekstam seko tās identificējošais numurs vai nu Barona sistēmā ( 1-60080) vai Folkloras krātuves divu numuru internais kods. Ir žēl, ka tik lielam un nopietnam darbam autors nav izlietojis primāros avotus − Barona un Šmita sējumus, bet gan Kopenhāgenā izdotos A. Švābes et al. rediģētos 12 sējumus, kas ir jau sekundārs materiālu avots. Šais „Imantas apgādā” iznākušos 12 sējumos no Barona dainām pārņemtas tikai pamatdziesmas līdz ar šaura apmēra variantu izlasi. Zudumā līdz ar to gājis zināms skaits variantu, kas dažkārt tikpat atšķirīgi cits no cita kā pamatdziesmas ar atsevišķiem numuriem. (3) Bez tam, variantiem „Imantas apgāda” sējumos nav paturēta to oriģinālā numerācija, bet patvaļīgi iedoti jauni secības numuri. Tur uzdotie variantu numuri tātad ir nepareizi, kas pētniecības darbā rada lielus traucēkļus. Varam pieņemt, ka Saules teiksmas autora nolūks nav bijis sniegt pilnīgu, bet plaši reprezentatīvu dziesmu pārskatu. Ja tā, tad tas būtu bijis skaidrāk jānorāda grāmatas ievadā. Viss, ko tur atrodam, ir norāde 15. lp., ka ar sīkiem cipariem apzīmētas „dažādas paskaidrotājas dainas”, šo izteicienu tuvāk nedefinējot un neizskaidrojot.

Kas attiecas uz dziesmām, kas identificētas ar Folkloras krātuves interno numerācijas sistēmu, tad nav uzdots, no kāda publicēta avota katra daina ņemta un nav arī pievienots izlietoto avotu saraksts. Šis apstāklis nopietni samazina citēto dainu vērtību tālākiem pētījumiem, jo nav iespējams tekstus pārbaudīt un salīdzināt ar oriģināliem.

Kā jau tas tik plašā darbā saprotams, dziesmu numerācijas sistēmā ir ieviesušās arī dažas kļūdas. Caurmēra lasītājam, kam interesē tikai dziesmas teksts, tās ir pilnīgi nesvarīgas. Pētniekiem turpretī dziesmu pareizie numuri ir ļoti svarīgi, tādēļ raksta beigās pievienoju sarakstu ar izlabotiem numuriem (interesenti tos varētu izlabot ar roku savās grāmatas kopijās).

Angļu valodas kopsavilkumam, kas atrodams grāmatas beigās, ir apakšvirsraksts: A Comprehensive Survey and Analysis of Latvian Dainas about the Sun. Izvērtējot autora paskaidrojumus, šķiet, vārds „analize” nebūtu tomēr pareizākais apzīmējums. Paskaidrojumu lielākā vērtība ir definīcijas un dažreiz pat illustrācijas, ko tie sniedz par tekstos minētiem, mūsu dienās nelietotiem vārdiem. Tie tātad palīdzēs pārvarēt pirmo un lielāko šķērsli, kas bieži attur jauniešus (un arī vecākus gada gājumus) no dainu lasīšanas un izbaudīšanas. Pārāk lielu paskaidrojumu daļu, diemžēl, aizņem tekstu vienkāršas parafrazes, piemēram: „Saulei kā meitai ir zīda kleita, (6), svārki (8, 19), zīda pušķi (7), vaska kurpes (2), zelta gredzens (5), zelta pumpainīte − sakta (9)” (11. lp.). Šādas inventūras uzskaites un katalogi nesniedz nekā, kas jau tekstos nebūtu skaidri saskatāms, it sevišķi, kur tie jau tik specifiski sakopoti pa apakšnodaļām. Turpretī daudzās vietās, kur kāda dziesma prasīt prasās pēc kommentāra, nekas par to nav minēts, kā tas ir, piemēram, ar 52. lp. atkārtoto dziesmu Nr. 242 (54, 966):

Saulīt balta, tu redzēji, gaisa vidū līgodama,
Kas manā tīrumā biezas putras bļodu lika.

Dziesmai blakus balta lapa bez paskaidrojumiem, tikai iepriekšējā lapā rezumēts, ka „Saule tek, brien, līgo, loka, ritina augsti...”. Tā pati dziesma pirmo reizi parādās 28. lp. ar apakšvirsrakstu „Saule dienā” un sekcijas „Tīrumā”. Paskaidrojumos teikts: „Saule tīrumā (241, 242) nozīmē gandrīz to pašu, ko druva.” Un tālāk: „Saule druvā apdzejota jūsmīgiem vārdiem (244-246), kur darbinieks ar prieku pavada laiku no saules lēkta līdz rietam, vērojot Dieva radību saulē līgojot (245, 246).”

Šī jūsmīgi pastorālā noskaņa tik tiešām citētām dziesmām ir raksturīga. Bet 242. dziesma vēl arvien ar to nav izskaidrota, nedz arī ar tās ietilpināšana saules dažādo pārvietošanās paveidu sarakstā. Jo tīrumā noliktā putras bļoda, lūk, ir skauģa likta, lai caur buršanu (šinī gadījumā − melno maģiju) noņemtu tīruma svētību. Dziesmas teicējs piesauc Sauli kā liecinieci, kas vienīgā riebēju redzējusi. Uzruna „Saulīt, balta”, cita starpā, parasti sastopama tādās dainās, kur izteikta sūdzība par kādu nelaimi.

Minētais piemērs un arī citi līdzīgi, manuprāt, norāda uz grūtībām, kas rodas, dainu tekstiem pieejot, vadoties tikai no atsevišķiem vārdiem. Brāļu Brastiņu ieviestā dainu kārtošana pēc „atslēgu” vārdiem gan ir savā veidā ļoti spēcīga un efektīva darba metode, bet tai ir arī savi ierobežojumi. Viens tāds ir, ka tā pilnīgi atkarājas no pareizas „atslēgu” vārdu izvēles. Ļoti bieži dainas izsaka daudz vairāk nekā to, kas tajās tiešos vārdos pateikts. Tādos gadījumos svarīgi ir zināt vai uzminēt kontekstu, kādā daina ir dziedāta vai domāta. Mūsu piemēra gadījumā plašākais konteksts ir buršana. Līdz ar to nozīmīgie „atslēgas” vārdi nav ne tīrums, ne līgošana, bet gan visa vārdkopa „putras bļoda tīrumā”. Bez tam, lai pilnam izprastu šāda izteiciena nozīmi, ne vienmēr pietiks ar dainu tekstiem vien, bet palīgā būs jāņem arī citi folkloras materiāli (ticējumi, paražas, buŗamie vārdi u.c.).

Ļoti noderīgi ir autora norādījumi uz ģermānismiem un slavismiem dziesmu tekstos. Tāpat vērtīgi ir norādījumi uz dziesmām, kas šķiet zināmā mērā sabojātas. Tādu varētu būt bijis grāmatā vairāk, jo pilnīgi bez paskaidrojumiem palikusi, piemēram, sekojošā dziesma, kas vismaz manām ausīm skan samākslota un neīsta:

Visa Dieva radībiņa, Saulītei līgojāsi:
Graudi, vārpas, puķu ziedi, diža meža koku gali.

Nr. 245, 38. lp., 55001 Svitenē.

Manā pieredzē „puķu ziedi” nav īsti dainisks izteiciens, tāpat vārdu pāris „graudi, vārpas” ir dainās nedabisks.

Visā visumā autora paskaidrojumi ir īsi, lakoniski un skopi. Vietām, kur paskaidrojumi ir arī iztulkojumi, būtu derējis tos tuvāk motivēt. Tā, piemēram, vairākas reizes ir apgalvots, ka Jūŗas Māte ir viens no Dievmātes Māras nosaukumiem” vai arī „Jūŗas māte ir tā pati Māras māte” (29., 60., 89. lp.). Arī atsaucoties uz autora agrāko grāmatu Māte Māra, (4), šādi apgalvojumi ir par daudz kategoriski. Tie reprezentē autora personīgas hipotēzes, kas būtu ikreiz motivējamas, ne dainās neapšaubāmi saskatāmus faktus. Arī ideja, ka izteiciens par „Rīgas meitām” (29. lp.) attiecas uz Rīgas atteku, kas bija pirms vāciešu celtās pilsētas Rīgas, būtu prasījis archaioloģiskas atsauksmes, lai gūtu ticamību.

Iztulkojumu ziņā vismazāk pārliecina nodaļa par laiku sadali, kas atsaucas uz V. Klētnieka teoriju par senlatviešu īpatnēju laika skaitīšanas sistēmu. (5) Te būtu bijusi vajadzīga pilna argumentācija, lai lasītāju pārliecinātu. Citādi par proponēto sistēmu paliek iespaids: tā varētu būt, bet varētu arī nebūt. Piemēram, apakšnodaļā „Nedēļa un savaite” ievietotas divas dainas. Vienā ir minēts vārds „nedēļiņa”, bet vārds „savaite”, cik man zināms, dainās nekur neparādās. Kā pierādījums savaitei (9 dienu nedēļai) ir sniegta tikai sekojošā daina:

Viena pati Jāņa zāle deviņiem žuburiem;
Devītā žuburā zelta poga galiņā.

(32400 un 53369)

Šādam tekstam, diemžēl, ir par daudz dažādu iztulkojumu iespēju, lai to vienu pašu varētu lietot kā pierādījumu.

Vissvarīgākais iztulkojuma moments visā grāmatā arī pieminēts ļoti īsi, it kā gaŗām ejot: „Šādi iesākās lielākā un skaistākā teiksma dainās, kas ir pilnā mērā tautas dzejas darbs, kur cilvēkotie teiksmu tēli nav uzskatīti par dievībām, bet tikai par dabas brīnišķīgām parādībām” (13.-14. lp.) un citā vietā: „Visas debesu būtnes ir labvēlīgas un palīdzīgas cilvēku dzīvē. Neviena no tām nav dievība, kā to apgalvo kristīgie misionāri, jo dainās nav tādas pazīmes. Šī aplamība nav izzudusi līdz beidzamam laikam.” (77., 78. lp.).

Kā redzams, A. Brastiņa latvju Saules teiksmas iztulkojums krasi atšķiras no prof. Dr. Haralda Biezā uzskatiem, kas aprakstīti viņa plašajā darbā Die himmlische Götterfamilie der alten Letten. (6) Dr. Biezais izlieto plašu erudīciju, lai argumentētu, ka debesu spīdekļi latviešu mītoloģijā ir uzskatāmi par dievībām. Būtu gribējies plašākas argumentācijas arī no otras puses, jo materiāli paši nebūt neļauj šai jautājumā secināt kaut ko stingri pierādāmu, neapšaubāmu. Lielākā nelaime ir tā, ka mums ir gan saglabājušies atsevišķu dziesmu teksti, bet reti zināms, tieši kādos apstākļos, kādā noskaņā attiecīgā dziesma dziedāta. Tāpat maz droši ticamu ziņu par žestiem, kustībām, rituāliem, kas dziesmas pavadījuši.

Gluži intuitīvā līmenī A. Brastiņa iztulkojumam ir liela pievilcība. Saule, Saules meitas, Mēness un Dieva dēli dainās tik tiešām parādās galvenokārt kā krāšņi teikas vai mīta tēli un grūti tur atrast pierādījumus īpaši kultiskam vai dievināšanas momentam. Vai šos tēlus dēvējam par dievībām, atkarājas galvenokārt no tā, kā definēts dievības jēdziens.

Nobeigumā jāuzsveŗ, ka Saules teiksma kā sasniegums vērtējama galvenokārt tajā plāksnē, kuŗā autors to vēlējies. Viņš gribējis ļaut dainām pašām runāt, ar savu sakārtojumu tikai izceļot tautas teiksmas dzejisko bagātību. Kaut arī dziesmas sakārtotas ar zinātnisku skaidrību un konsekvenci, Saules teiksma nav zinātniska grāmata vārdu pilnajā nozīmē. Autors nekur neatsaucas uz zinātnisko literātūru, un tiem, kas vēlētos šai jautājumā tālākas vēres, tās būs jāmeklē citur. (7) A. Brastiņš uzsver, ka „Šeit par Saules teiksmu izlietotas tikai dainas un dainu ziņas, jo tās dod pareizāko, patiesāko un nemaldīgāko atbildi uz visiem jautājumiem.” Te runā Brastiņš kā mākslinieks, kam dziļa un izkopta tautas daiļrades izpratne, Brastiņš kā dievturu sadraudzes dižvadonis, kam dainas ir viņa tautas svētie raksti, bet galvenokārt − Brastiņš kā latvietis, kas visai tautai gribētu atklāt tās kopīgā mantojuma vērtības.

 

LABOJUMI

Dziesma Nr. 29 (12. lp.)ir uzdota kā 24820, kur jābūt 24819.

Dziesmas Nr. 108 (19. lp.) 2. rindā rakstīts: „iekrīt zelta gredzentiņš.” Vajadzētu būt (33789) vārdam „ierit.”

Dziesma Nr. 254 (38. lp.) ir uzdota kā 20697, bet tās pareizais numurs ir 25917, var.3. Arī dziesma Nr. 256 (39. lp.) ir uzdota kā 20697, un tas ir tās pareizais numurs.

Dziesma Nr. 327 (44. lp.) ir uzdota kā 33878, kas būtu attiecīgā pamatdziesma. Pareizais numurs ir 33878, var. 2.

Dziesmā Nr. 500 (65. lp.) 8. rinda skan „Zied mūsu māsiņa”. Oriģinālā, Barona Nr. 13645, var.4 ir zūd.

Dziesma Nr 1179 (151. lp.) uzdota kā 3244, jābūt 32444 un vārda „vārtus” vietā jābūt „ vārtu”.

Dziesma Nr. 1181 (151. lp.) uzdota par 32412v, jābūt 32401. Uzdotā locījuma „Jāņu” vietā šai pamatdziesmā jābūt „Jāņa”.

Dziesmā Nr. 1351 (165. lp.) nav uzdots atsauksmes numurs.

Dziesma Nr. 1353 (165. lp.) nav Nr. 12348 pamatdziesma, bet tās 4. variants.

Dziesma Nr. 1360 (165. lp.) ir identiska ar Nr. 1237, kas jau parādījusies 155. lp. Tai nevajadzēja dot jaunu numuru, bet paturēt iepriekšējo.

 

VĒRES

(1) Louis Herbert Gray (Ed.), Mythology of All Races, England, 1918.

(2) Mūsu Montreālas universitātē izveidotajā dainu masīvā uzņemtas 3075 dziesmas. Daudzas no tām gan neatsaucas uz personificēto, mitoloģisko sauli, bet gan vienkārši uz sauli kā debesu spīdekli.

(3) Tuvāk par variantu un pamatdziesmu jautājumu skat. Vaira Vīķis-Freibergs and. Imants F. Freibergs, The Sun-songs of Latvian Folklore: a Computer Accessible Corpus. Journal of Baltic Studies. 1978, IX, no. 1, 20-31.

(4) Arvīds Brastiņš, Māte Māra, Klīvlandē: Apgāds Māra, 1967.

(5) V.Klētnieks, Bramaņi debesu kalnā. Labietis, 1961, 21, 3-5.

(6) Haralds Biezais, Die himmlische Götter-familie der alten Letten, Uppsala: Almqvist & Wiksell, 1972.

(7) Par latviešu saules dainām skat. arī: Mannhardt, W., Die lettischen Sonnenmythen, Zeitschrift für Ethnologie, 1875, 7, 73-330; Zicāns, E., Die Hochzeit der Sonne und des Mondes in der lettischen Mvthologie, Studia Theologica, Riga, 1935, 1.

Ļoti plašas vispārējas vēres par zinātniskiem rakstiem dažādās valodās atrodamas jau augšminētā Dr. Biezā grāmatā.

 

Apceres autore, 1979. g. 2x2 nometnes vadītāja, ir viena no tiem jaunajiem profesionāliem, kas pratuši sagādāt Kanadas valdības atbalstu vērtīgiem latviešu projektiem (dainu pētīšana, 2x2 nometnes, Kanadas latviešu centrs u.c.)

 

 

Jaunā Gaita