Jaunā Gaita nr. 127, 1980

 

Juris Mazutis

PAR KVALITĀTI JAUNATNES DZIESMU SVĒTKOS

 

Dace Štauvere-Aperāne −
svētku diriģente, komponiste, koriste un
Varoņdarbu mūzikas autore. Rita Gāle rakstīja Laikā (8.9.79): Un kā ar dziesmu spēles mugurkaulu − ar orķestri? Uz orķestri jāskatās, jāklausās jābrīnās, kā tas ir iespējams, ka visi tie jaunie mūziķi, kuŗus lielākus vai mazākus esam manījuši latviešu sabiedrībā dažādās pilsētās un nometnēs, visi tie te kopā vienā vietā tik saskanīgi spēlē − gan pašas komponistes vadībā, bet no tik tālām vietām! Kā tas ir bijis iespējams?

Mārtiņš Štauvers −
Latviešu Jaunatnes dziesmu svētku padomes un 3. svētku rīcības komitejas priekšsēdis. Viņa vadībā Jaunatnes dziesmu svētki ieņēmuši savu vietu un ieguvuši vispārēju atzinību. Ir izdevies iesaistīt lielu mūsu jaunās audzes daļu aktīvā kultūras un sabiedriskā darbā. Tāpēc laiks sākt runāt par kvalitāti (lai mūsu kultūras un sabiedrisku darbinieku garīgais portrets nebūtu tāds kā Aivara Ruņģa lasītāja vēstulē minētais, skat.
LA 23.2.80.)

 

Parallēli atsevišķu sarīkojumu apskatei (JG 125., 126. un šinī numurā), pacilāsim vispārēju svētku kvalitātes jautājumu. Ir tiesa, kā Laiks min 8. septembrī, ka „ļaužu pieplūdums pārsniedza gaidīto”. Ir arī tiesa, ka svētku laikā notikuši vandālisma ‘varoņdarbi’. Bet mēs gribam iet gaŗām ‘saulainām’ un ‘ēnainām’ ārišķībām, un pakavēties pie svētku pamatinventāra − pie abu ‘lielsarīkojumu’ veselības.

Koŗu kopkoncerts un tautas deju uzvedums ir svētku ‘jēga’ − abi kopā piesaista gandrīz vai visus ‘aktīvos’ dalībniekus un labu skaitu ‘palīgpersonāla’. Ja tie nenotiktu − nebūtu svētku. Ballētāji varētu pulcēties savam priekam vien. Pieņemsim − ja esam to aizmirsuši blakus sarīkojumu un izdarību sērgā − ka šie divi ir tomēr tas galvenais iemesls, kuŗa dēļ ceļu uz svētkiem mērojam.

Rīkotājiem šie divi ‘gabali’ sagādā vislielākās galvas sāpes un kopā ar mēģinājumiem prasa krietnas pūles un loģistiku. Nepateicīgs un grūts darbs ir diriģentiem, mūziķiem, tautas deju vadītājiem un visam techniskam personālam. Šo divu ‘smagumpunktu’ sekmīgu atrisināšanu − kvalitatīvā, ne skaitliskā ziņā − var arī uzskatīt par svētku izdošanos vai neizdošanos.

Bet − kādēļ tieši... kvalitāte? Kam tās vajag? Vai nepietiek ar to, ka nodziedāja un nodejoja, ka pulcējāmies un priecājāmies?

Lūk, nepietiek.

Kvalitātes vajag mums pašiem − lai mēs augtu, lai mēs rādītu labu piemēru un iesaistītu neaktīvos, lai sagatavotu jauniešus tālākam darbam ar zināmu cieņu pret programmu un ar nopietnu pieeju tai. Kvalitātes vajag − lai mums nav jākaunas līdzpaņemtu nelatviešu draugu un paziņu vidū. Kvalitātes vajag − lai programmas izpildītājiem un publikai kopā pārskrietu siltas trīsas vēsts: labais, bija to vērts! Kvalitāte pievelk. Paviršais − vienaldzina. Tādēļ, lūk, kvalitāte ir svarīga − ja neticat, iedomājieties svētkus (vai vienalga kādu citu pasākumu) pilnīgi bez kvalitātes. − Atbaidoši! Mēs saprotam ‘kvalitātes’ jēdzienu mašinērijā, − tā iet, vai ne, uz zināmu laiku, ar mērījamu lietderību. Kvalitāte tur iebūvēta, ‘ieplānota’ − un sabiedriskos pasākumos tāpat. Tā nenokrīt no zila gaisa. Par to jārūpējas.

Tātad īstais jautājums ir vienkāršs: par cik gribam kvalitāti, cik dosim, lai tā taptu? Vai arī − cik viegli apmierināsimies ar viduvējību? Kā ir ar Jaunatnes dziesmu svētku mašinērijas kvalitāti?

Montreālā tā bija ļoti nevienāda, un tam ir vairāki iemesli.

Sāksim ar koŗiem. Svētku koncerta dziesmu krājums iznāca tikai 6-7 mēnešus pirms ‘salidojuma’ − un neatstāja pietiekami daudz laika ‘uz vietas’ mēģināšanai. Te nav runa par mūsu koŗa dziesmu ‘standartiem’ − bet par diezgan daudz jaunām dziesmām, jauniem aranžējumiem. Lai cik slavējama ir ideja − ‘iekurināt’ jaunus komponistus, ievest repertuārā jaunus materiālus − to nevar realizēt tik īsā laika sprīdī, ņemot vēl vērā vasaras brīvlaiku. Jaunatnes un skolu koŗiem nav pietiekami daudz rutīnas, lai jauniestudējumus ‘uztvertu’ pāris mēģinājumos − un, cik dzirdēts, it īpaši no diriģentiem, rajonu mēģinājumi vasarā bijuši visai vāji apmeklēti. Vēl grūtāks stāvoklis tieši bērniem (iepretim jauniešiem) − viņiem trūka skanīgas, vienkāršas dziesmas; nebija skaidri ierādīts, kad un kur uznākt un noiet. Trūka arī ‘kodolkoŗa’ − kā, piem., pirmajos svētkos Ņujorkas ansamblis − kuŗam repertuārs ‘skaidrs’, kuŗam pārējie var droši pieslieties. Montreālā vispirms mēģināja viesnīcā, piektdienas pēcpusdienā, un tad uz lielās skatuves visu sestdienas rītu. ‘Priekšnojautas’ − no koristiem un diriģentiem − nebija jūsmīgas. Trūka gatavības. Dziesmas pirmo reizi ‘balsojuši’ apm. 100 dziedātāju! (Vai te apzināts mēģinājums ‘iekasēt’ brīvas balles un vakariņu biļetes?) Koncerts pats puslīdz izdevās, jo pēdējā brīdī pienāca klāt „Kolibri” un „Varoņdarbu” personāls (tikko atgrimējušies) un stāvokli ‘izglāba’. Tātad − nelīksmosim par šī sarīkojuma kvalitāti. (To Laiks arī 12. septembrī izvairās darīt.) Kvalitāte manā vērtējumā bija zema, un varbūt nepelnīti cieta viena otra laba dziesma, kas vienkārši nebija apgūta. Vārds dziesmu svētku mūzikas daļas vadībai − un nopietnāk − komponistiem un diriģentiem. Viņiem vajadzētu izvirzīt nākamo svētku rīkotājiem diezgan cietas prasības par sava ‘instrumenta” gatavību − vai, vismaz, par ‘iesācēju’ caurlaišanu. Citādi par kvalitāti drīz nemaz nevarēs runāt − koŗu kopkoncerts izvērtīsies par tādu ‘sanāksim − padziedāsim’ afēru. Un tas ir uz izputēšanu.

Tautas dejas. Īstās problēmas nebija ar deju ‘zināšanu’ − programmā tikai divas īpaši choreografētas svētkiem − bet bija gan ar uznākšanu, noiešanu un, jo sevišķi, ar orķestri. Pēc ‘iepazīšanās’ balles (vai neesam jau sen visi pazīstami?), svētdienas rīta mēģinājumā trūka dejotāju − droši vien tādi, kas jau lieku reizi ‘iztaustījušies’ cauri. Visa uzveduma beigas − beigas, kuŗām vajadzēja skatītājos radīt pozitīvu uzbangojumu − mēģināja 15 minūtes, un tāda nemākulīga mīcīšanās vien iznāca. Tautas deju mēģinājums sakrita ar jaundarbu koncerta mēģinājumu, un vismaz viens orķestra dalībnieks laiku dalīja abu starpā − ar bēdīgiem rezultātiem tautas deju uzveduma kontā. Par orķestri pašu − teiksim atklāti: tas bija vājš, nedrošs, un diriģentam nācās mežonīgi cīnīties, lai to kaut cik ieturētu izdancojamā izpildījumā. Bet − vai viņa vaina? Mēs zinām, ka bija solīti deju aranžējumi, kuŗi neieradās, un bija jāraksta jauni vasaras laikā. Par cik pats pārslogots ar oficiāliem pienākumiem rīcības komitejas kasieŗa amatā un ar ‘spēlēšanu’ Varoņdarbu orķestrī? Tautas deju orķestris − lielākā daļa sveštautieši − svētdienas rītā pirmo reizi ‘redzēja’ mūziku, tātad tas viņiem arī bija pirmais nopietnais mēģinājums kopā. Ja padomājam − kā var mēģināt dejas, ja orķestris mēģina mūziku? Un tā iznāca: tas uzvedums tāds pusgatavs. Dažas sīkākas skolu grupiņas ‘uz grīdas’ nemaz nepieminēja. Mēs skatījāmies − ģenerālmēģinājuma kvalitāti. To Laika recenzenti 12. septembrī negrib teikt − bet ‘Aces’ vēstule redakcijai 19. septembrī izsaka skaidri: tā bija „vilšanās”.

Šiem svētkiem budžets bija jau $65.000 apmērā − divreiz tik liels kā pirmajiem. Dubultošanos nevar izskaidrot ar inflāciju vien. Jāprasa nopietni jautājumi par naudas sadali, par blakus sarīkojumu īpatsvaru, dārgumu un pat vajadzību. Vai Varoņdarbu $16.000 budžets − kas sedza, starp citu, veselas nedēļas dzīvi un mēģinājumus Montreālā, ieskaitot īpašu orķestri, − bija to vērts? Skaidrs − mēs varējām baudīt ansambļa saliedējumu dziesmu spēles uzvedumā (skat. recenziju blakus lapās), bet ja daļa no šeit izdotās naudas būtu aizgājusi profesionāla orķestra ‘īrēšanai’ tautas dejām − vai nebūtu bijis labāk? Mēs zinām, ka Varoņdarbus atbalstīja LF un īpaša ziedojumu vākšanas akcija − tomēr šī viena sarīkojuma, blakus sarīkojuma ietekme, līdzekļu un ‘dzīvā spēka’ patēriņš jāvērtē, skatoties arī uz divu galveno sarīkojumu sniegumu. Un, ja budžeta apsvērumi Varoņdarbiem par labu negatīvi ietekmējuši koŗu koncerta un tautas deju izpildījumu (vai nu ierobežojot mēģinājumus dārdzības dēļ vai citādi) − tad tādu prieku mēs nākotnē nevaram atļauties. Prioritāte ir kvalitātei pamatuzvedumos − ne blakus ‘spēlēs’. Un tas rīkotājiem jāapzinās.

Beigās − pāris sīkumi.

Dzirdēts, ka rīkotājiem vēlāk nācies diezgan sīvi piemaksāt par ārpusarodbiedrības mūziķu lietošanu „Place des Arts” sarīkojumos (koncertos un Varoņdarbos). Žēl, varbūt vēl var lūgt valdības palīdzību − tā taču oficiāli ‘bezpeļņas’ svētkus atbalstīja. Bet tā ir arī maza ironija un mācība − ja lietā ‘profesionālas zāles’, tad jāmaksā profesionālu mūziķu likmes − vai tie spēlē vai ne. Tautas dejās to pašu principu varēja ievērot brīvprātīgi.

Tad − dzirdēta doma, ka 2x2 nometnē netālu no Montreālas laikā tieši pirms svētkiem ‘nav pietiekami’ mēģināta svētku programma. Tās dienas, kad es tur biju lektors − redzēju un dzirdēju mēģināšanu gan: tā notika nometņotāju brīvā laikā. (2x2 deva vienu ‘dārziņu’ tautas deju uzvedumam un dažus dziedātājus.) Bet 2x2 nometnei tomēr ir sava programma, un nometnes mērķis nav − būt; Jaunatnes dziesmu svētku ģenerālmēģinājumam. Ne visi nometnes dalībnieki dejo, ne visi dzied − tie, kas grib, to dara. Pēdējā mirklī nav iespējams panākt to, ko vājie rajona mēģinājumi nav paspējuši. Vārds − 2x2 vadībai.

Un − kāpēc turpinām ‘veco’ svētku paražu, ieliekot jauno rakstnieku un mūziķu rītu tieši pēc svētku balles? Šo interesanto, raito ‘gabalu’ varēja nolikt piektdienas vakarā bez konfliktiem (varbūt − ‘pusnakts dzeja’?), vai apvienot ar LF ‘dzeju un tēju’. Tam taču ir lielāka nozīme pašam par sevi − un tam nav jākalpo kā ‘platformai’ svētku slēgšanas ceremonijām.

Tik daudz par kvalitāti.

Es negribu izdrāmatizēt sīkumus − kopsummā, vai tie ir sīkumi? − bet negribu arī piedzīvot šo svētku noslīdēšanu ‘katrs, kas ierodas − var spēlēt’ līmenī. Mēs visi esam vienisprātis, ka šiem svētkiem ir nozīme tikai ar to, kas no viņiem paliek un veidojas tālāk. Tā ir un var būt tikai kvalitāte − kvalitāte jaunu dziedātāju un dejotāju rindās, jaunu komponistu, diriģentu, mūziķu, darbinieku skaitā un degsmē. Tā nav apmeklētāju un dolāru apgrozība, nedz arī ballītes prieks.

Galgalā − mēs saņemsim pretī tikai tik daudz, cik paši dodam. Un mūsu pašcieņa prasa − nenoplicināt kvalitāti. To novēlu vecākiem un dalībniekiem nopietni apsvērt − sākot tagad. Jo priekšdarbi nākamiem svētkiem − paredzēti 1982. gadā Klīvlendā jau iet vaļā.

 

 

Baņuta Rubesa − vēlākā Varoņdarbu teksta autore un režisore, laikā, kad daži ALA-s vicepriekšsēži JG redaktoram solīja žagarus par J. Turbada Ķēves dēla Kurbada fragmentu publicēšanu JG 19.-21. num.

Baņuta Rubesa − Rodesa stipendiāte, laikā, kad O. Ieviņš un viņam līdzīgie raksta Toronto DV avīzē: „Ja esam nonākuši tik tālu, ka... Toronto Latviešu Centrā rīko Varoņdarbu popuriju, tad jājautā, kas tad būs nākošais. Vai varbūt sarkanarmijas koŗa koncerts kādā latviešu centrā?” (LA, 8.3.80)

 

Foto: L. Zandbergs

 

 

 


 

 

Juris Mazutis

VAROŅDARBI MONTREĀLĀ

 

Māksla ir spēcīga individuālisma izpausme, kas izaicina publiku: pamēģini mani savaldīt ar autoritāti, esmu reizē netikumīga un smieklīga, samaitājoša un nicināma. Tā nav galīgi publikas vaina. Vienmēr un visos laikos − publika ir bijusi slikti audzināta. Publika nemitīgi prasa Mākslai: esi populāra, apmierini mūsu bezgaumību, glaimo mūsu iedomībai, pastāsti mums to pašu no jauna, parādi mums to, kam vajadzētu jau apnikt, uzjautrini mūs, kad jūtamies smagi pēc izēšanās, samulsini domāšanu, kad apnīk pašu stulbums. Mākslai nevajadzētu nekad tiekties popularitātes dēļ. Publikai vajadzētu sevi mākslinieciski izskolot.

Oskars Vailds: Cilvēka dvēsele sociālismā

 

Ir dažas lietas, kas mūsu laikos vajadzīgas − un dažas, no kuŗām derētu izvairīties. Vajag līdzjūtības un pārliecības, ka cilvēcei pienākas laime; vajag gribas apgūt zinības un apņēmības nolikt ērtus mītus; vajag drošsirdīgas cerības un radoša impulsa, jāizvairās no lietām, kas vedušas gandrīz līdz katastrofai − no nežēlības, skaudības, alkatības, konkurences, absolūtas subjektīvas pārliecības meklēšanas un no freidiskas nāves vēlmes.

Bertrans Rasels: Zinātnes ietekme sabiedrībā.

 

Tiktāl par mākslas uzdevumu un ērtiem mītiem (citu dzīves vadlīniju starpā) − abi svarīgi elementi šīs izrādes apskatē. Lai sekojošais būtu pavisam skaidrs, ir jāsaka šis tas arī

 

par kritikas teoriju.

Teātris vispirms meklē atsauksmi publikā, − to nespēlē kritiķu uzjautrināšanai. Publikas atsauksme ir visnotaļ godīga un patiesa mēraukla, − jo tā ir reizē anonima un kollektīva. (Publika nav monolita būtne, ar vaildiskām vispārībām raksturojama, − un katra atsevišķa skatītāja vērtējums izriet notās „garīgās bagāžas”, ko viņš ņēmis uz izrādi līdz.) Tātad − nedrīkst pielaist kaut kādu personīgu izrēķināšanos. Uzveduma izdošanās vai neveiksme ir „tirgus lieta” (1), patikas vai nepatikas lieta. Tā ir viena plāksne.

Bertolts Brechts teicis, ka kritisks uzbrukums ir proporcionāls kritiķa intellektuālai nabadzībai. Jo šaurāks kritiķa skats, neprecīzāks ideju formulējums, vājāks „sagatavojums”, − jo noteiktāka apskatītā darba nomelnošana. Tā ir saprotama avangardista reakcija, jo laba daļa kritiķu ir arī pie reizes „konvencijas gūstekņi”, − viņi saprot tikai parasto, pieņemto un noraida negaidīto, eksperimentālo. Mums ir pārāk daudz slavasdziesmu viduvējībai. Oriģinālam ir vienmēr bijis diezgan grūts gājiens uz publiku − kritiķu subjektīvām lamatām cauri. Tā ir otra plāksne. Trešā varētu būt − aizelsusies visādu jauninājumu slavināšana, aizmetot kritērijus un vērtējumus „pār bortu”.

Kāda tad ir kritiķa īstā loma? „Kritiķim jāvēršas tikpat daudz pret publiku, kā pret māksliniekiem un kulturālām organizācijām. Varbūt pat vairāk. Viņam jāmēģina darboties kā publikas gīdam, kā tiltam publikas un mākslinieku starpā, kā labi informētam aizstāvim, − kas cenšas publikas žūriju pārliecināt ar savas analizēs pareizību. Galīgais lēmums ir publikas rokās. Kritiķis vienkārši izklāsta savus pierādījumus, piedāvā vērtējumu un cer, ka līdz ar to pavairota saprašana” (2). Tātad, kritiķis publiku vada, to izaicina, pat brīdina. Bet publika nav bezspēcīga kritiķa lēmuma priekšā, un publiku pārlieku neietekmē visādi „pasludinājumi”!

Te runa, protams, par „tekošo” un nevis akadēmisko kritiku.

Praktiski mūsu šejienes teātŗa kritiķiem ir sarežģītāks uzdevums, − un tas jāsaprot, pirms ķeramies pie specifikas.

Dažas turnejas atskaitot − un iepretim Latvijas praksei, kuŗā valda citi likumi − „tirgus” mechanisms pie mums nedarbojas. Recenzijas lielākoties apskata „vienšāviena” sacerējumus gandrīz vai no vēsturiskas perspektīvas. Nav ko publiku vadīt, izaicināt, brīdināt, − jo viena vienīgā „piedzīvojuma iespēja” līdz ar vienu vienīgo izrādi jau gaŗām. Publikai vairs nav iespējas „balsot” ar savu klātieni un dolāriem atkārtojumā. Tādēļ recenzijas pāriet uz tīro atskaites metodi (Laiks) ar dažām subjektīvām piezīmēm pa vidu. Kritiķis izsaka savas domas, un publika, kas izrādi redzējusi, var pievienoties vai nepievienoties. Tāpat atbildīgie mākslinieki un organizācija. Tiem, kas tur nebija uz skatuves vai solos, viss sveša ābece, un tālākas līksmas debates, vadoties no baumām un nostāstiem, ir tikai viesulis ūdens glāzē.

Ņemot talkā Rasela citātu un kritikas teoriju, vēsi un mierīgi noraidīsim kungu Ieviņa, Memeņa, Skrastiņa un Krūmiņa žults izvirdumus LA ‘Lasītājus vēstuļu’ slejās. Tie saprašanu nevairo.

Mēs tātad varētu ciešāk nospraust

 

kritiķu uzdevumu

šādos apstākļos.

Viņam ir galvenokārt jārunājas ar tiem, kas tur bija. Viņam ir „jāvairo saprašana” abpusēji resp. publikas reakcija jāskaidro māksliniekiem un organizācijai, un mākslinieciskais sniegums − iecere un piepildīšanās − jātulko publikai.

Pieeju var mazliet padziļināt ar solījuma temu. Ko izrāde sola? Kaut ko jaunu, oriģinālu? Vecu gabalu jaunās drānās? Jaunus vārdus uz veca skeleta? Materiāls, uzbūve, „tēmējums”, žanrs tātad pamatā. Tālāk − vai iecerētais izdevies, vai ne? Kādēļ? No aktieru un publikas viedokļa. (Te kritiķis ieņem visai nepateicīgu „publikas pārstāvja” lomu.) Jāievēro arī publikas frakcijas resp. minipublikas un lugas atšķirīga iedarbība tajās. Priekšnesuma dzīvais elements − talants uz skatuves (un šoreiz ari zem) − ir pelnījis uzslavu vai aizrādījumus, bet tam mazāk nozīmes, jo vērtējums tīri subjektīvs. Tāpat ar režiju, skatuves iekārtu, technisko apdari.

Beigās var minēt izrādes nozīmi, ja uz tādu pretendē un tāda tiešām ir, un celt priekšā dažus konkrētus ieteikumus. Tādi, protams, derētu nākamai reizei. Šī reize un šī recenzija ir jau vēsture.

 

Varoņdarbi

solīja daudz. Visu vasaru, uz svētkiem gatavojoties, dzirdējām − būs kaut kas jauns, savdabīgs. Dziesmu spēles jau bijām piedzīvojuši, piem., Sprīdīti Bostonā, bet nu būs pavisam kas cits. Svētku organizācija risku uzņēmās ar prieku, un arī tas jaunatnes svētkiem piedevējās. Plašākai publikai pirmos pavedienus deva Ingrīda Vīksna 28. jūlijā: Varoņdarbos... „Saliedēti divi īpatnēji talanti (Baņutas Rubesas un Daces Štauveres-Aperānes), lai pārsteigtu, iepriecinātu un pabalstītu (pabakstītu?) mūsu diezgan konservatīvos skatuves mākslas draugus...” Par Baņutu ziņots: „... Cik pārsteigumu pilna ir viņas režija, cik uzvedumu teksti piebārstīti simboliem, režģījumiem un stilistiskiem meklējumiem − vai nu „par” vai „pret” spalvai skatītājiem...” Baņuta „... Pastāsta, ka rakstīt šo darbu viņu pamudinājusi Dace, kuŗai traki kārojis komponēt mūziku kādai jaunai, neparastai latviešu dziesmu spēlei...” Baņuta „... aizrāvusies ar šo ideju...” un „... izmantojot daļēji Kurbadteiku... paturot prātā Raiņa atziņu − „Pastāvēs, kas pārvērtīsies” − un projicējot šo temu mūsdienu sabiedrības spogulī uz aizvēstures mitoloģijas tēlu pamata, radies raibi raits un izdomā mulsinošs teksts, kas iemiesosies dziesmu svētkos uz skatuves...” Visādi tēli un „neparastas būtnes” lugā „it kā gaida uz savu Godo, meklē atbrīvošanos no simboliskā ļaunuma − Fēliksa un iztirzā brīžiem vecas un jaunas sadzīves problēmas un dzīves ziņas (dziņas?), labdabīgi pasmaidot par šodienas notikumiem, kas pārcelti latvisko teiku un mītu pasaulē.” Viss tas „... prasa daudz varonības − laika, naudas, talantu, enerģijas un sajūsmas, lai to iestudētu... Liekas, papīrs ir par baltu, lai uz tā aprakstītu kaut vai daļu no tā, kādu raibumu danci redzēsim uz skatuves, un varbūt tas ir jau solis tālāk trimdas teātŗa iespēju attīstīšanā un tālāk virzīšanā. Un arī tas ir augstu vērtējams varoņdarbs!”

Kopsavilkumā − iespējami kontroversāls, oriģināls, simbolu un mītu pilns „izdomā mulsinošs teksts”, labdabīgi pasmaidot ar mūzikas motoru raibā dancī, virzīs tālāk trimdas teātri. Tas ir nelaipni un nepareizi raksturo I. Vīksnas enerģiski izcepto „štopkūku” (puff piece) bet tas aptveŗ solīto.

Sekoja LF atbalsta pieprasījums šim darbam (to ari piešķīra) un īpaša biedru-veicinātāju „Brīnumzāļu” ziedojumu vākšanas akcija. Te kā īstu trimdas kultūras atbalstītāju, sarakstos atrodam − Imantu Lešinski. Sumināts.

Nāk klāt vēl viens motīvs − „lai latviešu teātŗa tauta izaugtu” (3), un šo audzināšanas misiju uzņemas teksta autore ar Varoņdarbiem. „Latvieši parasti nelepojas ar savu teātri”, viņa saka. Ir „...pēdējais laiks kļūt par ‘teātŗa tautu’, atjaunot savus ieskatus par mūsu tautu.” Tas nu gan mazliet aplami. „Latviešu teātŗa vēsturē atšķirami 2 sektori: amatieŗu un profesionālo aktieŗu teātris. Pirmais ir vecākais, kad bez mācītiem aktieŗiem un īpaši izbūvētām telpām, bez valsts un pilsētas pabalstiem teātŗa mīlētāji rīkoja savas izrādes. Kopš 1868. g. amatieŗu teātris strauji un plaši ieslēdzas tautas atmodas kustībā, blakus koŗu dziedāšanai kļūdams par svarīgu kultūras faktoru” (4). Tātad − teātŗa tauta jau esam ilgāku laiku, un ar vienu otru sasniegumu varam palepoties ar. „Toreizējā intelliģence atzina piedalīšanos izrādēs par tautisko pienākumu, un dažos centros amatieŗu kopas bija augsti kvalificētas vispārējā izglītībā” (5). Ja padomājam, vai trimdas teātrī šodien nav ļoti līdzīga aina? Protams, visādi pabalsti vieglāk pieejami un „atmodas kustība” vēl bērna autiņos...

Bet autore īpaši tēmē uz „... žanru: pārskatot latviešu lugu vēsturi, uzkrīt didaktisks gars, pamācības − it kā mazai tautai nav laika ne domāt, ne apdomāti dzīvot. Nav parādījusies stipra l’art pour l’art kustība. Nav labas kvalitātes tīras baudas kultūra.” Te, kā saka, „jāsēž uz sētas”. Ir tiesa, ka latvju tautai savā grūtajā likteņgaitā nav bijis daudz laika nodoties mākslai mākslas dēļ. Ieskati, ko māksla devusi literatūrā, dzejā, teātrī, lielākoties izriet no realitātes. Pat mitoloģiskās formās risinātas aktuālas problēmas. Bet mums to problēmu bijis un ir tik daudz. Ir grūti „neapdomāti dzīvot” ja dzīvošana pati apdraudēta; ir grūti „nedomāt”, ja rūp. Ars gratia artis uzceļ tur, kur apstākļi to atļauj, kur ir laiks un iespēja spēlēties ar baudu. Acīmredzot autore (un rīkotāji) domāja, ka laiks un apstākļi audzināšanas mēģinājumam bija pareizi pag. gada 1. sept. Montreālā. Un klasiski, ka šim teātŗa gabalam bija jāpārliecina vispirms emocijas; tikai no iegūstītu emociju bāzes var iziet racionālā pārliecībā. (Var, protams, palikt emociju plāksnē un visu vērtējumu balstīt tajā, bet mēs te apsveŗam „audzināšanu”, un tā nenotiek divu stundu laikā.) Tātad:

 

Vai uzvestais mūs pārliecināja?

Atklāti sakot − neko daudz.

Autore pati varēja paredzēt emocionālo konfliktu skatītājos − varbūt tieši to meklēja.

No vienas puses viņa saka: „Kvantitātīvi un kvalitatīvi vissvaigākais jaunums šajos svētkos būs dziesmu spēle Varoņdarbi. jauns teksts (nav ‘naturālisks’, neataino ‘reālo dzīvi’), jauna mūzika, jauna skatuves māksla (izmantotas teātŗa spēles, improvizācija), jauni dziedātāji, tēlotāji, dejotāji” (6). No otras − te „...atrodam ne tikai Latviju, bet arī Brechtu, Kurtu Veilu, Wizard of Oz, Rocky Horror Picture Show, Star Wars, Macdonald, kā ari rietumpasaules teātŗa, mūzikas un dizaina jauninājumus” (7). No trešās puses − J. Turbada Ķēves dēls Kurbads (pirms 9 gadiem arī ‘viesuļa acī’) „ziedojis” veselu strīpu darbinieku: Klīstošo Kurbadu, Luciferu Ņirgu (Ļergu), Jēkabsonus (Klabadus), Augustu, Fēliksu, jodus, jaundievus, Melno bruņinieku, kalpu. Veco gramatiķi. Ķ.d.K. pāramerikānizētais dievadēls izvērsts par Varoņdarbu lempīgo Lāčplēsi, vēl krasāk izceļot valodu un uzvešanos. Ķ.d.K. reglamenta ideja, Fēliksa nokaušanas idejas − abas pilnīgi pārņemtas lugā. Tāpat Ņirgas (Ļergas) ‘psīchiatriskais’ skats ar Jēkabsonu (Klabadu). Un tā joprojām. Autorei būtu J. Turbadam jāizsaka pateicība nevis par „pirmo idejisko iedvesmu” vien (8), bet drīzāk gan par sava libreta pamatiem. (Nezin, ko J. Turbads teiktu pats par sava darba ‘pārstrādāšanu’ ‘mūziklā’.) Tātad − viss pretenciozais, izsludinātais „svaigums” nav galvenokārt meklējams jaunos tēlos, bet pienesto elementu izvēlē un kombinācijā. „Šī ir trimdas kultūras priekšrocība − iespēja smelties ierosmes no visas pasaules un tās pārstrādāt par savējām” (9).

Varbūt mēs priecājamies par autores „smelšanas” veiklību, bet tā ir arī mūsu pirmā un galvenā vilšanās: solītais svaigums ir veca manta. (Tas, protams, neattiecas uz mūziku, skatuves iekārtu u.c.) Popkultūras elementu sastapšana latviešu uzvedumā sajūsmināja dažus, bet tikai tāpēc, ka viņus popkultūra sajūsmina vispār. (Laba daļa jaunās paaudzes latviešu kultūru tik vāji pazīst, ka bija prieks sastapt ko „savēju”...) Tā, ir palikšana emocionālā plāksnē. Daudzi skatītāji nepriecājās divu iemeslu dēļ: pienestie elementi ir reizē pazīstami un sveši − pazīstami no vietējās kultūras (kur viņi varēja palikt), sveši „pārtautojumā”; galvenais −, tiem pāris latviešu mītiem (Lāčplēsim, Spīdolai, Laimdotai, bet mazāk − Kurbadam), kam lemts klīst lugai cauri kā katastrofām, kas meklē savu vietu un laiku, ir dots − atkal tīšām? − visai nesimpātisks „iemiesojums”. Jāsecina, ka tieši teksts, tēliem cauri darbojoties, neiekaŗo emocijas un tādēļ neved uz racionālu pārliecību. Tā mūs „izaudzināt” nevarēs, lai cik labi un enerģiski strādāts pie uzveduma paša.

Kā solīts, teksts bija „mulsinošs”, bet darbība − vienkārša. Kurbads ierodas mītu pasaulē, kur valda reglaments resp. neredzamais ļaundabis Fēlikss, viņa vagars Lucifers Ļerga ar palīgiem − jodiem. Jaundievu pagrīde (viņu brilles, tērpi un kustības brīžiem atgādina „Devo” rokgrupu) ar Lāčplēsi un Spīdolu vadībā grib „atpestīties” no Fēliksa, bet Fēliksa „kāvējs” vēl nav atradies. Nominē − Kurbadu. Kurbadam pēc pāris klizmām tas arī izdodas. (Visu pārējo varam uzskatīt kā kommentāru un vārdu spēli uz sabiedrības rēķina. Tur pavīd viena otra trāpīga atjautība, bet arī diezgan daudz klišeju un nevajadzīgas piedauzības.) Bet Fēlikss ir bijis tikai − simbols. Reglaments aiz iedomas un ieražu vārtiem pastāvējis tikai tiem, kas simbolu akceptējuši. Tātad mūsu pasaulē notikusi vismaz daļēja atbrīvošanās no konvencijas un var beidzot „spert soli uz priekšu” (Kurbads, Spīdola) un ne vairs „uz priekšu, atpakaļ” (Lāčplēsis, Laimdota). Šo izšķirīgo varoņu „izdalīšanos” apskatīsim vēlāk.

Bet tas ir Baņutas galvenais „ziņojums” mums: jāatbrīvojas no ierastiem domāšanas veidiem, no nespēcīgiem varoņiem un vadoņiem, priekšstati un mīti jārevidē. Tā ir teātrim un literatūrai pazīstamā „ķeizars ir pliks” doma.

(Interesanti, ka J. Turbada tekstā Fēliksu atkal salabo, jo bez reglamenta nevar iztikt. Varoņdarbi ir progresīvāki − tie, kas grib turēties pie vecās kārtības idejas, parādīti kā bezgribas roboti; toties ceļš ir brīvs jauna, labāka reglamenta izveidošanai. Novēlēsim autorei iezīmēt tādas iekārtos pozitīvas dimensijas nākamajā lugā, pašai līdz augot. Jeb vai viņas nodoms būtu: palikt l’art pour l’art − rotaļas līmenī?)

 

Uzvedums pats

ir spraigs, skaļš un labi noslīpēts. „Izkāsējot” teksta uzspiestos „sabiezējumus” (daža laba replika vienkārši noslāpst izdarību bagātībā), tas būtu vēl raitāks, viengabalaināks. Te nenoliedzami daudz strādāts, atbildīgās personas nav skopojušās ar izdomu, enerģiju, laiku un − naudu. Tāpēc vispirms atzīmēsim režisores (Baņutas Rubesas) un choreografes (Baibas Taizekas) panākumus. Saliedēšana, kustināšana, motivēšana − tas ir nepateicīgs, grūts darbs. Šoreiz − teicami veikts. Tāpat slavēsim Uģa Nīgaļa skatuves iekārtu un kostīmus − modernā, stilizētā gaisotne ir darbībai nepieciešama. Beigās efektīvā Fēliksa vārtu „izcelšana” dod vajadzīgo kāpinājumu. Toties dzirdēta „ņurdēšana” par Spīdolas un Laimdotas „ielas meitu” izskatu un par lempīgo Lāčplēsi, kas džīnās un konstruktora ķiverē atgādināja vienu no Village People dziedātājiem. Jāpiemin arī Ineses Ezerkalnas grims, kas pie „mošķīgākiem” tēliem droši vien bija vesels projekts par sevi.

D. Štauveres-Aperānes mūzika viscaur ievijas un izvijas kā dzīvs un neatdalāms izrādes elements, kas liek tēlotājiem izdziedāt savas darbības iekšējo balsi. To arī viņi dara labā izpildījumā, tikai vietām orķestris pārspēj balsis. Ar dabīgu mūzikla uz priekšu virzītāja dinamiku, ar visām elektroniskām „garšvielām” partitūra momentā neatklāj uzbūvē ielikto disciplīnu un mērķtiecību. Nezinu kāpēc, bet atmiņā paliek Ļergas „Zaudējis takti” kā labākais dramatiskais gabals un abi dueti − „Ja tu tā vēlētos” (Kurbads, Laimdota), un „Bailes un drosme” (Spīdola, Kurbads) − kā „emocionālas spicītes”. Vai komponistes psīchē mīļākā stīga nav apslēpta romantika?

Tēlotāji un orķestris − spilgta jaunu talantu virkne. Mēs viņus gaidām skatuves darbā vēl daudzas reizes.

Aivara Gobiņa Kurbads ir sprigans, spēcīgs tēls. Mēs nemanām, cik viegli viņš spēlē jūtu un kustību gammu, un tā ir meistarības pieteikšana. Ar labu plastiku un balsi grūtos personīgos apstākļos izstrādātais un izturētais raksturojums ir balsts (noteikti arī iedvesma) visam personālam, jo tiešām − bez Kurbada bērnišķīgās enerģijas „lieta” uz priekšu nevirzītos. Toties Viļņa Plostiņa strādnieks − Lāčplēsis nevar pretendēt uz publikas simpātiju. Par spīti tam Plostiņš nosvērti, pat iekšēji nikni nospēlē pāramerikānizēto, gandrīz vai cinisko varoni līdz beigām nesadrūpot. Tas ir nejēdzīgs uzdevums bez uzliesmojumiem totāli pret „stereotipu” notēlot šo mūsu tradicionālo un iemīļoto varoni. Daudz pievilcīgāks ir elegantais Lucifers Ļerga Ivara Stārasta autoritātes un viltus pilnā izpildījumā. Nav brīnums, ka reglaments turas, ja tam ir tik veikli kalpi un tik tūļīgi pretinieki. Būsim godīgi − „īstā dzīvē” tikai pēdējais idiots iesistu melnu aci tik erotiski pievilcīgam skuķim kā Lailas Saliņas Spīdolai. Tomēr Saliņas saucējas un mudinātājas tēlam netrūkst nianšu − vieglas ievainojamības, līdzjūtības. Vai iedomājamies pat iekšēju nedrošību par savām spējām un izskatu? Baibas Rubesas Laimdotai, no otras puses, ir pavisam praktiska pieeja: reglaments pastāv, ar to jāsadzīvo, un viņas apņēmība mūs pārliecina. Taču vai viņa ir īsta „siržu lauzēja” vai ne, − blīvajā darbības gaitā nav iespējams noskaidrot. Saules meitas (Inese Jansone, Māra Rāviņa, Kristīne Vikmane), savu „švuncīgo” dziesmu atskaitot, atgādina aizmāršīgas motociklistes un izpilda dekorāciju/koristu/reljefa lomu un nekā daudz vairāk tāpat kā veļi, jaundievi, jodi u.c. Melno bruņinieku (Uģi Nīgalu) un kalpu varēja izlaist pavisam, tiem nav iespējams attīstīties, un tie palika karikatūras līmenī tāpat kā abi Klabadi. Bet Vecais gramatiķis (Jānis Kļaviņš) ar saviem rotaļīgiem valodas akrobātikas iestarpinājumiem ir gandrīz vai publikas favorīts. Te ir kaut kas saprotams − spēle ar valodu, ne mītiem. Parastās drēbēs tērpts, Gramatiķis ir reizē kommentētājs, tempa glābējs, savienojums ar tādiem populāriem mūsu valodas „lauzējiem” kā „piecīti” U. Ievānu, varbūt − vēstnesis no J. Turbada. Varbūt pat mūsu izbrīnas un samulsuma pārstāvis. Bez Gramatika − ej nu sazini... Varbūt mēs nesaprastu, ka visai lugai jāpieliek „domu zīme”.

Dziedāšanu, kā jau minēts, teicami veic lomu izpildītāji un ansambļa „numuros” vēl kvalitāti klāt nes Kolibrī. Orķestris ir klase par sevi. Tur darbojas Kolibrī, Akača, Frikadeļu Zupas dalībnieki, atsevišķi instrumentālisti un vismaz četri pieci koŗu/ansambļu diriģenti kā vienkārši spēlētāji. Komponistei droši bija bauda un gandarījums šo talantīgo, precīzo labi saskaņoto grupu vadīt. Ja varētu visus dalībniekus atkal dabūt vienkopus ar dziedātājiem, tad apsveŗams projekts būtu skaņu plates „uzņemšana”.

 

Kāda tam visam nozīme?

Vispirms, atzīmēsim, ka jaunā paaudze grib un var teātri-mūziklu spēlēt, pie tam enerģiski un interesanti. Varbūt viņiem tieši nepieciešams svaigs materiāls, lai viņu radošās spējas atraisītos, lai viņi justos, ka tā ir „viņu lieta”, lai tajā ieplūstu viņu spēki un talanti dabiskā veidā. Sapratīsim, ka tas ir svarīgi. Nešaubīsimies, ka tādi centieni ir jāatbalsta un jāvairo. Uzklausīsim, uztversim, vērtēsim!

Tad neaizmirsīsim lietišķīgu kritiku. Ne to, kas maigi atskaita un slavina visus jauninājumus. Ne to, kas katrā jauninājumā (vismaz − pieteiktā jauninājumā) saredz „diversantu pirkstu”. Bet, cerams, to, kas mēģina „vairot saprašanu”, un tās mums ir par maz, tāpat kā jaunas vielas teātrim mums ir par maz. Mēs gribam tālāk iet kopā.

Visumā te slavēts Varoņdarbu uzvedums, kamēr izteikta vilšanās sižeta uzbūvē un elementu izvēlē. Bet ja mēs iznākam pēc izrādes sabiedrībā un vērojam debates, vai nav fakts, ka notikusī izrāde noved pie dzīvākām pārrunām un pārdomām nekā sausa teorija vien būtu to spējusi? Gribot gribot tas ir panākums. Dzīva māksla tiešām mūs izaicina. Kā atbildēsim?

Spīdola − pārmūžīgā sievišķība, kuŗas sauciens paliek, kamēr pati pazūd. Laimdota − dzīvā spēka uzturētāja visādos apstākļos. Lāčplēsis − mūžīgai cīņai (un nāvei) lemts varonis. Par cik šie tēli, šie mīti „der” šodien šeit un Latvijā? Vai mēs varam atļauties par tām pašām „sliedēm” vēl braukt uz priekšu, vai nav jābrauc nost, jāsāk no jauna? Atmetot ārišķības, Varoņdarbi grib parādīt to vietu, kur esam nonākuši − mūsu „garīgo piestātni”. Viņi arī parāda, varbūt negribot, jauniešus tādus, kādi tie ir meklētāji. Rubesas meklējums beidzas ar Laimdotas un Lāčplēša palikšanu ierindā: Solis uz priekšu, apstājies! Soli pa labi, pateicies! Solis aiz sevis, nemainies! Nemainies, nemainies, nemainies!” Mēs varētu domāt − tautas dzīvajam spēkam jāiztur, no cīņas nevar izvairīties. Bet vai ar to pietiek? Spīdola un Kurbads dzied: „Solis uz priekšu, stiprinies! Solis uz priekšu, skaidrojies! Solis uz priekšu, nebaidies! Solis uz priekšu, nerimsties!” Ja kāds muļķis tādu skaidru mudinājumu vēl varētu iztulkot par „zaimošanu”, tad man vienkārši žēl un cauri.

Bet interesantais ir − Spīdola un Kurbads. Mēs zinām, − Kurbads ir Raiņa nepabeigtā luga, J. Turbada grāmatas un Varoņdarbu pirmavots. 1973. gadā Austrālijā izrādīja ļoti savdabīgus Raiņa Kurbada fragmentus un savā aprakstā Quibus min: „Kurbada teikai mūsdienu latviešos ir kāds īpatns pievilcības spēks. Laikam tāpēc, ka mēs sajūtam kādu līdzību Kurbada sadursmēm ar dažādiem pretspēkiem, ko viņam nākas pieveikt kā virszemē, tā pazemē un ko viņš nesaprot, kas nāk no kādas citas irracionālas, citiem likumiem padotas pasaules. Tur ir līdzība ar mūsu pašu situāciju trimdā, izdzītībā un tāpat vēl jo vairāk verdzinātā, nešķīstiem pūķiem pakļautā tēvzemē. Tāda Kurbada teikas izpratne varētu būt dabiska vidējai paaudzei ar visām tās garīgajām saitēm pie Latvijas. Bet Kurbads saista iztēli arī jaunākajai paaudzei, kas dzimusi pēc mūsu tautas lielās traģēdijas, Kāpēc? Grūti zīlēt. Varbūt Kurbads ir tas varonis, kas visvairāk atbilst tagadnes garīgajiem strāvojumiem, varbūt ir līdzinieks Odisejam, nemitīgajam ceļiniekam, meklētājam. Ko viņš meklē? Varbūt pats sevi, savu identitāti, sava spēka robežas” (10).

Tātad, Varoņdarbiem ir nozīme ar meklējošā Kurbada „atdzīvināšanu”, ar jaunatnes varoņa pieteikšanu, ar pieslēgšanos Raiņa sāktam, Turbada pārstrādātam, Austrālijā turpinātam ceļojumam, Varoņdarbos ir cerība un radošs impulss.

Bet Varoņdarbi pārcenšas, gribot reizē Kurbadu pieteikt, Spīdolu paturēt, Laimdotu un Lāčplēsi atstāt pretstata vietā (varbūt negribam tieši šos divus mītus tik viegli pamest, varbūt − nevaram), gribot izaicināt mūsu domāšanu, gribot mūs izaudzināt, gribot rotaļāties. Mēs nevaram teikt: „Izrādes dinamikas un tīrā teksta skandējuma rezultātā skatītāji spēja uzņemt citādi varbūt visai abstrakto izrādi bez grūtībām un ar neatslābušu koncentrēšanos” (11). Pārāk daudz blakus elementu, aizgūti, aizņemti un patapināti elementi mūs traucēja. Mēs reaģējām. Mēs nefantazējām, neizdomājām paši. Un tāpēc arī nemācījāmies, neaugām pilnīgāki.

Novēlam autorei uz nākamo Varoņdarbu izrādi (tādu pareģo) vai uz nākamo lugu savu vielu tik tālu attīrīt un izsijāt, ka par ansambli varēs teikt: Lūk, šī sacerējuma „... funkcija latviešu teātŗa attīstībā bija tieši tā, kas atraisīja ne vien teātŗa mākslinieku, bet arī skatītāju fantāziju no ikdienības važām, no naturālistiskām konvencijām − ļāva iztēlei brīvu lidojumu. Varbūt mūsu jaunie teātrinieki to dara atkal un dara stingrā mērķtiecībā. Varbūt tādam darbam plašāka nozīme par tīri māksliniecisko − vai nav bieži dzirdēti īgni sūdzības vārdi pat mūsu sabiedrisko organizāciju darbībā un mūsu pieejā polītiskām problēmām, ka mums trūkst fantāzijas. Ja nu mūsu jaunie skatuves patrioti būtu spējuši mūsu fantāziju atraisīt, viņi būtu paveikuši vēsturisku darbu” (12). Varoņdarbu!

Tas būs solis uz priekšu. Un tam būs nozīme. Jo tad − mēs sasauksimies ar Uguni un Nakti.

 

 

VĒRES

1. Andre, Marion: „What is Theatre Criticism all about?”, The Globe and Mail, September 15, 1979.

2. Clive Barnes, citēts turpat.

3. Rubesa, Baņuta: „Teātŗa tauta”, Jaunatnes dziesmu svētku Vadonis, 11.-12. lp.

4. ‘Teātris’: Latvju Enciklopēdija, Apgāds Trīs zvaigznes, Red. Arveds Švābe, Stokholmā, 1953-1955, 2453. lp.

5. Turpat

6. Skat. (3)

7. Turpat

8. Rubesa, Baņuta: „Pateicība”, ‘Varoņdarbi’ − teksts un mūzika, Latviešu jaunatnes dziesmu svētku padomes izdevums, 1979. g.

9. Skat. (3)

10. Quibus: „Jauns sniegums latviešu teātrim” (Raiņa Kurbada fragmentu izrāde), Londonas Avīze, 1973. g. 2. marts.

11. Turpat

12. Turpat

 

 

 

„BAILES UN DROSME” -

fragments no Varoņdarbu 2. cēliena 6. ainas

 

KURBADS:

(dzied)
Meklēšu vietiņu drošībai siltai, savākšu sīkākās kartes: kur katra pilsēta, mazākais ciems, katrs ceļa pagrieziens, ūdeņi retākie, zili un skaidri − kas par laimi!

SPĪDOLA:

(dzied)
Bet sausi ir tikai zīmēti strauti, un straume un slapjums vēl draudēs.
(Kurbads vēl niķīgs. Spīdola zaudē ticību.)

SPĪDOLA:

Tev taisnība. Es arī iešu prom...

KURBADS:

(iemet)
Nāksi man līdz?

SPĪDOLA:

(turpina)
...
Kas mani te grib? Lācītis ne. Ko es te vispār daru? Smieklīgi. Tev pilnīgi taisnība.

KURBADS:

Bet... nē... tu... Spīdola! Kas tev vainas?

SPĪDOLA:

(dzied)
Izstiepju locekļus drēgnajā miglā, sataustu mīklainas formas: te viss ir nenoteikts, mainīgs un mīksts, taisnus stūrus nepazīst, baismīgi plašumi noslēpumaini − kas par bailēm!

KURBADS:

(dzied)
Kaut četras ir sienas istabai katrai, tev durvis un logi vēl draudēs.
(saka)
Skaties uz mani − es pat īsti nezinu, kas es esmu. Cilvēks? Mīts? Ķēve? Zivs? Ķidas? Kurbads?

SPĪDOLA:

 Kurbads.

SPĪDOLA un KURBADS:


(dzied)
Staigājot atklāsies pareizie ceļi, strādājot radīsies darbi, pārmainīt esošo, veidot, kas būs, aklo durkļus nesajust, degošos kūleņos cīnies un mīli − kas par dzīvi!

SPĪDOLA:

(dzied)
Kad vienīgā rūpe − modināt prātus, tad bailes un drosme ir draugi.

SPĪDOLA un KURBADS:


(dzied)
Bailes un drosme ir draugi.

 

 


Varoņdarbi Montreālā.
No kreisās: Laimdota
(Baiba Rubesa),
Kurbads
(Aivars Gobiņš), Spīdola (Laila Saliņa).

(Agrumu Pēteŗa uzņēmums)

 

Spontānās minimtervijās pēc Varoņdarbu pirmizrādes pie izejas − 7 skatītājiem uzvedums bija paticis, vienam nepaticis, viens nesapratis, Zīmīgākās atbildes:

 

„Liels solis uz priekšu.”
(Z. Lazdas fonda laureāte)

„Sēdēju balkonā, mūzika bija par skaļu, tekstu nesapratu.”
(Vecākās paaudzes daiļamatnieks)

„Nu beidzot arī latviešiem ir kaut kas Brodveja uzvedumiem līdzīgs, sen jau vajadzēja!”
(Latviešu skolotāja)

„Tik lielu darbu un uzupurēšanos no jauniešiem nebiju gaidījusi.”
(Vasaras nometnes saimniece)

„Pirmo cēlienu neredzēju, stāvēju aiz durvīm. Tad viena tantiņa bārdamās izskrēja ārā, un es dabūju viņas biļeti. Otrs cēliens patika.”
(17. DIVREIZDIVl nometnes dalībnieks)

 

Jaunā Gaita