Jaunā Gaita nr. 129, 1980. g. 3. numurs

 

 

Laimonis Mieriņš

PAR DAŽĀM 1979. GADA LATVIJAS TĒLOTĀJAS UN LIETISKĀS MĀKSLAS IEZĪMĒM

 

Šīs nelielās apceres ievadā būs pamatoti atgādināt problemātisko jautājumu, kas resp. ko īsteni uzskata par mākslu. Piemēram, vai pašizteikšanās jau ir māksla? Bez šaubām, katrs laikmets, zināma sabiedrības grupa vai individs mēģinās dot savu atbildi, ko tad pēc vajadzības var pielaikot kā olekti... Bet mākslas darbi rodas un radīsies arī bez olektīm un receptēm, jo būtiski te darīšana ar dziļu, organisku irracionālitāti.

Latvijas mākslas dzīves panorāmiskais plašums šeit liedz detalizētu analizi it visās tās manifestācijās. Taču informatīvam vispārējam ieskatam pilnīgi pietiek ierobežoties ar raksturīgākām izstādēm, kas tad ļauj izlobīt valdošās tendences.

Žurnālā Māksla (1. num.) Aivars Goris apgalvo, ka padomju apstākļos beidzot izaudzis jauns mākslinieka tips, kas esot pilnīgi brīvs no „anarchistiska individuālisma”. Tālāk Goris raksta, balstoties uz atziņu, ka katra nacionāla mākslas iezīme nes sevī arī zināmu internacionālu ieskaņu vai, viņa vārdiem izsakoties,.. „sociālistisko nāciju kultūras un mākslas idejiskā vienotība nebūt nenivelē nacionālo savdabību (kā to cenšas iztēlot daždažādi aizrobežu sovetologi)”... Savukārt kritiķe Rasma Lāce rakstā (LuM 6) „Garīguma problēma latviešu mūsdienu glezniecībā” domā, „ka komūnismu neuzcels cilvēki, kas interesējas tikai par techniku un ekonomiskajiem rādītājiem...”

Taču visādas ideoloģiskas vai narrātīvas prasības ir viena lieta un kas notiek praksē, ir pavisam kas cits. Tā pati Rasma Lāce savā referātā Vissavienības mākslas zinātnieku plēnumā (LuM 49) ir sūdzējusies šādi: „...Mani dara nemierīgu tas, ka mūsu mākslinieki kaut kā sākuši nošķirt, norobežot glezniecību un tematiku. Te runājam − tema nav izšķirošais, svarīgākais ir mākslas darba tēlainais kopums; tas pilnīgi skaidrs. Taču problēmai ir divi aspekti. Nesen televīzijas pārraidē kāda jauna māksliniece sacīja, ka pirmām kārtām viņu interesējot gleznieciskās problēmas, un tās vislabāk risināmas klusajās dabās, tāpēc viņa arī gleznojot klusās dabas. Protams, viņa sākot gleznot arī tematiskus darbus. Iltnera un Zariņa paaudze, kā to mēdzam apzīmēt, tikai tāpēc izvirzījās, ka nešķīra glezniecību no tematikas. Bet tagad jaunie par savu galveno uzdevumu skaita − kļūt par gleznotājiem bez tematikas...”


E. Iltners. Kuršu pilskalns. Eļļa.

I. Zariņš. Akts. Eļļa.

Lāce te aizkaŗ problēmas sakni, konflikta cēloni − vizuālās mākslas specifiku, kas nav verbāla, jo tēlotājs mākslinieks un dizaineris domā un izsakās ar formas palīdzību. Faktam, ka to ne vienmēr dara, ir maz sakara ar ideoloģijām un sabiedrības spiedienu. Vai tad mūsdienās sociālo un politisko propagandu nav vispiemērotāk demonstrēt ar filmas un televīzijas palīdzību − ideāliem masu komūnikācijas līdzekļiem?

Apskatot tematisko izstādi „Darba cilvēks”, kritiķe I. Konstante izsaka domu (LuM 29) it kā 60.-os gados mākslinieki esot dziļāk izjutuši lauku dzīves parādības ar attiecīgiem rezultātiem mākslā. Taču tagad stāvoklis ir mainījies. Septiņdesmito gadu lauku cilvēks ir jau cits. Un arī mākslinieks ir cits. Tas vairs nav no laukiem nākušais biklais jauneklis, kas, pats zemes smaguma pilns, spēj sajūsmināties par fiziski spēcīgiem stāviem un izjūt un pārnes savos darbos zemes un jūŗas smaržu un skaistumu. Tagad laukos ienākušas mašīnas, mechanizātoru darba ritms kļuvis cits, un mākslinieks arvien vairāk atsvešinājas no lauku darbiem un dabas. Tādēļ nav brīnums, ka liela daļa gleznu, kas veltīta lauku laužu dzīvei un darbam, ir virspusēja sižeta fiksācija, distancēšanās no tēlojamās vides.

Lai tālāk skicētu Latvijas mākslas gaisotnes kritiķu rūpes, tad vēl reizi ir jādod vārds Rasmai Lācei. Viņas pienesums daudzautoru pārrunās par glezniecību (LuM 33) tiek nobeigts ar zīmīgu paragrāfu: Individuālo stilu attīstība savā pārprasti vienkāršotā veidā neatspoguļo patiesībā arī tādu septiņdesmitajiem gadiem kopīgu raksturu parādību kā saasināta interese par personību. Daudzos gadījumos rodas iespaids, ka personība, kas mākslinieku interesē visvairāk, ir viņš pats. Varbūt tas zināmā mērā ir arī likumsakarīgi, jo tikai caur sevi jau mākslinieks var kaut ko pateikt arī par citiem. Bet šī pašizteiksme nedrīkst nest līdzi norobežošanos no tās sociālās kopības izjūtas gan savstarpēji, gan ar laikmetu, kas ir viens no svarīgākajiem stilu veidotājiem faktoriem. Jo stils kā augsta mākslinieciskuma kritērijs prasa arī apzinātu kopdarbību, nemitīgu māksliniecisko mērķu un radošās domas attīstību.

Latvijas tēlotājas mākslas vispārējais profesionālais līmenis ir augsts, tās koncepciju amplitūda plaša, bet pretrunīga. Ir ienākusi, ar apzinātu gribu nesoļot ierindā, ļoti spējīga, evaņģēlisku degsmi pilna jauna mākslinieku paaudze, kā: Miervaldis Polis, Dzidra Purmale, Antonija Lutere, minot tikai dažus. To glezniecību, kur priekšmetīgumu nomaina simbolika, visspilgtāk pārstāv Boriss Bērziņš. Jaunas formas meklē Ojārs Ābols, bet, ja tā varētu teikt, tad īpaši garīgo vērtību aspekti nodarbina Ritu Valneri. Viņa pati saka, ka „māksla var būt ne tikai apkārtējās pasaules atspoguļojums, bet arī laikmeta garīgi ētiskā klimata izteicēja.” Bet citā vietā, ka „esot jāmeklē tāda forma, kas dotu iespēju atsegt cilvēka garīgo vērtību lielumu”.

Latviešu mūsdienu glezniecībā visās paaudzēs var sastapt reālistisku uztveri ar akcentu uz tonalitāti. Visumā šis reālisma veids ievēro zināmas sabiedriskas normas, it sevišķi, ja runa ir par kailu figūru. Šo „tabu”, kas pazīstams arī citās zemēs, pieklājīgi formulē Andrejs Ģērmanis, apcerot Felicitas Pauļukas personālizstādi (Māksla, 4). Proti: „Aktu gleznošana no mākslinieka prasa takta izjūtu. Dažreiz tikai viens solis, un var aiziet pliekanībā, saldenībā jeb arī vienkārši „miesīgumā”. Skaista meitene (modelis), skaisti toņi, skaista līnija − tas ir maz. Par aistētiski skaisto kļūst tas, kas ir humāna satura piepildīts, pat ja neatbilst vispār pieņemtām ārējā skaistuma normām...”

 


F. Pauļuka. Akts. Pastelis.

 

No tēlotajās mākslas prasa tēmu ar uzdevumu atkailināt, idealizēti atspoguļot dzīves parādības tēlainiem līdzekļiem. Šāda veida vizuāla žurnālistika kļūst par piedēkli literatūrai, gluži kā illustrācija, kad vārdu ieceres aizstāj vizuālo specifiku. Protams, tas ir Latvijas glezniecības tikai viens, pašaurs, bet oficiāli balstīts virziens „ajatoliskā” garā. Skaidrīte Cielava (LuM 8) raksta „....Sevi, protams, var izteikt vienmēr un ikviens, arī konstruējot plaknē putna aci vai blīvējot abstraktas krāsu formas, bet ne jau katru reizi ar to tiks izteikts arī laikmets...”

Ka no šī viedokļa raugoties, Latvijas glezniecībā nav vēlamās vienveidības, vēl reizi pierāda lielo apmēru izstāde „Rudens-79” ar daudziem visu paaudžu autoriem. Blakus tradicionāliem darbiem vesela un iespaidīga rinda autoru ir izvēlējušies tieši krāsu kā galveno izteiksmes līdzekli, mērķtiecīgi panākot kā vizuālus, tā emocionālus efektus.

No daudzajām personālizstādēm provincē un Rīgā būtu pieminama vecmeistara Valža Kalnrozes un arī Zentas Mucenieces. Viņa rāda mierīgus, ļoti nosvērtus darbus ar klusinātu krāsu skālu. Mucenieces figūratīvās formas apvilktas ar melnu līniju, tādējādi atgādinot vitrāžas techniku. Padomju Bulvāra Mākslas salonā Nelija Darkēvica, kas pēc profesionālās izglītības ir keramiķe, šoreiz skatītājus pārsteidza ar gleznām. Viņa, izrādās, ir izsmalcināta koloriste ar filozofisku noslieci, kas meklē un atrod izteiksmīgu vielu ikdienišķajā apkārtnē. Māksliniece paskaidro, ka šīs izstādes gaužām neparasta redzējuma darbiem tomēr esot stingrs novērojuma pamats vai vismaz sākums impulsam.

Akvarelists Harijs Blunavs personālizstādē rādījis klusās dabas un ainavas. Viņš dod priekšroku klusinātām zemes krāsām, brūngani pelēcīgām gammām, nekad nepazaudējot akvarelim tipisko dzidrumu un vieglumu.

Šoreiz Baltijas 5. akvareļu izstādē, kas notikusi Rīgā, latviešu mākslinieku nodaļa ir bijusi visplašākā. Pie igauņiem esot vērojama plaisa starp jauno un veco paaudzi koncepciju veidošanā; lietuvieši joprojām izceļoties ar dramatismu, bet latviešu akvarelisti varbūt esot labāki noskaņu gleznotāji.

9. republikas stājgrafikas izstādē dominējusi litogrāfijas technika. Pretstatā melnbaltajiem darbiem ļoti daudzi bijuši arī tādi, kuŗos krāsu mijiedarbes saskaņa ir noteicošais elements, sākot no ļoti spilgtiem toņiem līdz maigi klusinātiem. Darbu koncepcijas un izjūtas varētu apzīmēt par romantiskām, tad liriskām, groteskām vai dramatiskām.

Zinību namā iekārtotas divas interesantas skates: Zinātne un zinātniskā fantastika un 3. miniatūrgrafikas izstāde. Pirmā ir likusi skatītājam pārdomāt par zinātnes sasniegumiem un to nākotni, bet māksliniekiem − dota brīvība pamatīgi izfantazēties par teorētiski iespējamo. Aicinājuma risinājumu varētu iedalīt analitiski intellektuālajā pieejā, ko pārstāvējis I. Helmuts, A. Krūmiņš un V. Brence un tīri emocionālā pieejā, kas raksturīga M. Muižulei, M. Rikmanei, M. Dragūnei u.c.

Miniatūrgrafiku izstādē piedalījušies sevišķi kupls autoru pulks ar darbiem visdažādākajās technikās. Kā parasti, priekšroka tiek dota melnbaltam risinājumam. Taču esot vērojama tendence lietot krāsu, kaut arī atturīgi, piemēram, M. Muižules un J. Petraškēvica u.c. darbos.

Zinību namā atzīmējamas trīs tēlnieku personālizstādes: Verai Veisai, Ojāram Breģim un Ligitai Franckēvičai. Vēra Veisa ir atjautīga māksliniece ar labu techniku un savos nodomos un koncepcijā labprāt vadās no prāta apsvērumiem. Ar līdzīgu pieeju varētu raksturot Ojāru Breģi. Viņš ļoti labprāt lieto granītu un pie tam izjusti. Taču pilnīgs pretstats abiem māksliniekiem ir Ligita Franckēviča. Viņas darbi rada momenta impulsīvitātes iespaidu, tie ir nepārprotami emocionālas vētras pilni un, šķiet, galīgi bez jebkādiem mierīgāka brīža apsvērumiem, apdomīgas izvērtēšanas. Taču tā ir tikai virspuse. Ligita Franckēviča pārstāv mākslinieciskās jaunrades irracionālitāti vārda vislabākajā nozīmē.


L. Franckēviča. Pavasaris. Bronza.

O. Breģis. Kompozicija. Granīts.

Laimona Blumberga personālizstādē Mākslinieku namā eksponētie darbi granītā norāda uz šī tēlnieka labo materiāla specifikas īpatnību izpratni. Viņa vienkāršo formu vispārinājumi ir bez detaļām, kas techniskai perfekcijai ļauj izteikt personīgo „akmens izjūtu”. Blumbergs sevī uzņēmis arī tautas koktēlniecības esenci. Tas palīdz pilnveidoties šim ļoti īpatnējam un konsekventajam latviešu akmens tēlniecības tradīciju kopējam.

Aizrobežu mākslas muzeja velvju zāles mazo formu tēlniecības izstādē reprezentējušies daudzi autori, norādot uz šīs speciālās disciplīnas lielo popularitāti. Sīkskulptūru aplūkošanai tuvskats ir svarīgs, tās baudāmas arī rokām, ar pieskārienu... Tēlnieki problēmu risināšanai izmantojuši bronzu, dzelzi, koku, ģipsi ar drīzāk architektoniski vispārinošu nekā sīkumainu redzējumu, uztveri. A. Dumpes un A. Gulbja darbiem ir monumentāli dekoratīvs vēriens; J. Zikmaņa kokskulptūrām jūt primitīvisma ieskaņas. Dārza keramikas izstāde Doma baznīcas krustejā vēl reizi apliecina latviešu keramiķu meistariskumu: lieliska plastikas izjūta, kas emocionāli izsakās formas vienkāršībā, lakonismā. Apmeklētāju pārsteidz moderno formu negaidītā saskaņa ar apkārtnes viduslaicīgo gaisotni. Izstādē piedalījušies labi pazīstamie keramikas meistari: S. Cichovska, V. Jātniece, S. Šmidkena, L. Luško, I. Sproģis, I. Krolle, D. Pētersone, A. Mētra, A. Ķiģelis, M. Linkaite, M. Muižniece, P. Martinsons, E. Geners.

Ķīpsalietes, keramiķes M. Dreimanes personālizstādē varēja apskatīt piecas trauku tipu variācijas − vāzes, krūkas, krūzes, šķīvjus un bļodas. Šāda koncentrēšanās ir apzinīga, un māksliniece pierāda, ka izteiksmīgai dažādībai šeit nav robežu. Viņa spēj ieiet keramikas problēmu dzelmēs. Dreimane nevairās lietot latviešu keramikā pasvešās t.s. reducētās glazūras, kur metalliskais spīdums labi mijiedarbojas ar brūni pelēcīgajiem trauku pamattoņiem.

Jaunie keramiķi Aizrobežu mākslas muzejā lietiskās mākslas skatē, šķiet, galvenokārt ieinteresēti jaunās materiālu izmantošanas iespējās. Lielākā ekspozīcijas daļa aizņemta ar tīri dekoratīviem darbiem − lakoniski formā, minimāli apdarē vai dekorējumā.

„Krāsu un skaņu laiks”, tā nosaukta Architektu namā keramiķes Helgas Melnbārdes-Krisbergas personālizstāde porcelāna glezniecības laukā. Viņa neturpina klasiski tradicionālo porcelāna apgleznošanu. Tai vietā māksliniece operē ar brīviem krāsu laukumiem, kas mijiedarbīgi saspēlējas, efektu vēl akcentējot ar spalvas zīmējumu. Viņa strādā plāksnē sievišķīgi iejūtīgi, poētiski, tēlaini un ar idejām, ko, māksliniece, sakās, esot guvusi mūzikas pasaulē. Varbūt nebūs sagadīšanās, ka izstāde vispirms noorganizēta Valmierā un tikai pēc tam galvas pilsētā Rīgā.

Pēdējos desmit gados ir izveidojusies jauna Latgales keramiķu paaudze ar izteiktiem mākslinieciskiem vaibstiem, pamatā paturot tradicionālā esenci. Latgales keramikas centrs ir Rēzekne, kur darbojas lietiskās mākslas vidusskola, Tautas universitātes keramikas nodaļa un Latgales keramikas studija. Spriežot pēc Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izstādes „Latgales keramika un audumi”, tagadējā keramika ir dekoratīva un krāsaina un arī izsmalcināta un siluetā bagāta. Vienmēr svarīga ir bijusi glazūra, kas tagad jau ir izkopta līdz perfekcijai. Par sevišķi izteiksmīgiem glazūras koloristiem ir kļuvuši brāļi Upšeļi. Lietiskās mākslas vidusskolas audzēkņu darbi apvieno no tradicijām to labāko ar īsti laikmetīgu virtuozitāti. Arī audumos jūt respektu pret tradicijām, tiek lietots labs kolorīts, un redzama laba materiāla izpratne.

Blakus t.s. dārza keramikai tekstilmāksla ir visradikālākā kā formā, tā koncepcijā. Tagad dekoratīvi lietiskajās mākslās notiek zināmi procesi vai kā to saka Lija Griene (LuM 28): „... Viens no spilgtākajiem atsevišķu mākslas veidu un žanru saplūšanā, kā arī materiālu imitācijā un dažādu materiālu izmantošanā vienā darinājumā. Intensīvi notiek lietisko žanru ietece stājmākslas novadā...” Taču kopsummā tēlotāja māksla no lietiskām tiek dalīta, it kā tā būtu kaut kas atsevišķs. Piemēram, tekstilmākslinieks A. Priedītis savā darbā „Via Appia” izmantojis klasiskās temas improvizāciju izteiksmīgā apjomībā, liekot sabalsoties virsmu kontrastu saspēlēm. Taču šāds radikālisms kaut kādi nepielīp tēlotājai mākslai. Vispār latviešu šodienas tekstilmākslai ir raksturīgs formu lakonisms, emocionālas krāsu mijiedarbes akcenti, plakanīgums un apjomībā kā abstrakcijās, tā figūrātīvās koncepcijās.

Edīte Vīgnere pieder pie visredzamākajām latviešu tekstilmāksliniecēm. Viņas personālizstāde ir piedzīvojusi neparasti lielu skatītāju atsaucību.


E. Vīgnere. Mūži. Jaukta technika.

Komponista Raimonda Paula mūzikas pavadībā un gaismu kontrastos J. Pipura izkārtojumā skatītājam „...ļāva nogrimt pārdomās, nonākt citā realitātē, tā ikvienu iesaistīja tādā kā izrādē, kuŗas izskaņu nosaka pats skatītājs ...” (Māksla 2). Mākslinieces valoda ir krāsu emocionalitāte, aušanas technikas un materiālu specifika, ko radoši apaugļo viņas poētiskā fantāzija. Ar izteikti individualizētām formām Vīgnere spēj izteikties dekoratīvi efektīvi un laikmetīgi.

Arī Rita Blumberga savā personālizstādē izceļ materiāla specifiku, raupja maisa audumu, mezglainību un dažādas citas faktūras, un, protams, kolorīta nozīmību. Māksliniece visu pakļauj brīvai un neierobežotai fantāzijai. Pilnīgi atbrīvojusies no teatrāli šabloniskas demonstrācijas, viņa panāk efektīvu materiāla ekspresiju, pat zināmu smalkumu...

2. miniatūrtekstiliju izstādē Aizrobežu mākslas muzejā maksimālais darbu lielums ir bijis 20 x 20 cm. Gluži kā ar miniatūrglezniecību, sīkskulptūru un rotām, arī šāda veida darbi, protams, pilnībā uztveŗami un baudāmi tikai tuvplānā. Neskatoties uz relatīvi niecīgo formātu, mākslinieki spēj, kā teikt, savu formu pielādēt ar vizuālu dinamītu − visdažādāko materiālu specifikas intimitāte, krāsu mijiedarbe un visādas koncepcijas, katra ar savu šarmu un loģiku. Varbūt izstādes kontekstā visveiksmīgākās miniatūras nāk no Dz. Vilkas un A. Žūriņas. Viņu darbi izceļas ar delikātu smalkumu un izpildījumu, kas savā atklāsmē kā radīti intimai miniatūrgobelēnu koncepcijai.

Dizains nebūt nav bezpersonisks, anonims, bet nes sevī ne tikai materiāla pašvērtības iezīmes, bet arī zināmus nacionālus vaibstus, izjūtu, iztiekot bez seklas tautiski ornamentētas emblēmatikas. Protams, industriālais dizains vienmēr rēķinās ar technoloģiskām reproducēšanas metodēm utt. Rīgas lietiskās mākslas vidusskolas direktors Imants Žūriņš (LuM 21) pareizi aizrāda, ka „... latviešu lietiskā māksla nekad nav bijusi dekoratīva. Par nožēlošanu trīsdesmitajos gados un arī vēlāk to mēģināja tādu padarīt, piešķiŗot lietiskās mākslas jēdzienam salkanību un banalitāti. Lietas krāšņot nenozīmē tās izskaistināt. Skaistumam jāizaug no būtiskā, atbrīvojoties no visa liekā, formas vienkāršību sakāpinot līdz brīnumam.” 

Uzskats, ka architektūra ir visu vizuālo mākslu disciplīnu apvienotajā, ir pamatots. Tas tā vienmēr bijis, un šodienas Latvijā to var vislabāk attiecināt uz gobelēnu resp. tekstilmākslu, kinētisko mākslu un dizainu vispār.

Kinētiskās mākslas izstādē Pēterbaznīcā piedalījušies tikai trīs autori − Valdis Celms, Andulis Krūmiņš un Arturs Riņķis. Pirmā izstāde ar kinētiskiem objektiem „Interjers-dizains” parādījās jau 1972. gadā, bet kopš tā laika šai mākslas nozarē valdījis relatīvs klusums, droši vien sabiedrības un oficiālo iestāžu nepietiekamās atsaucības dēļ. Kinētiķis Valdis Celms nodarbojas ar gaismu kā kustību, vienmēr uzsveŗot ritma nozīmi. Pretstatā Andulis Krūmiņš ir vairāk konstruktīvs un brāzmaināks, sniegumā balstoties uz uzsvērtu motorkustību tīri „spirituālā emocionalitātē...”. Arturs Riņķis rāda visplašāko dažādu kinētisku līdzekļu koncepcijas, sasniedzot efektīvus iespaidus. Mākslinieki savās ekspozicijās ietilpinājuši arī projektus, kas radušies ciešā sadarbībā ar architektiem, domātus dažādām celtnēm, sabiedriskām telpām, publiskiem laukumiem un ielām. Viens Artura Riņķa kinētiskais objekts jau realizēts un grezno jaunās viesnīcas „Latvija” fasādi.


A. Krūmiņš. Kinētisks objects. Krustpunkti.
Trīs darbības fazes. Metalls, elektrodzinējs, gaismekļi.

A. Riņķis. Kinētisks objekts.

Pēterbaznīcas telpās iekārtota saistošā „Architektūra-79” skate, kur vienkopus parādīti dažādu Latvijas pilsētu apbūves projekti, kā jau iesāktie, tā arī tikai iecerētie un apbūves vēsture pēdējos 100 gados. Izstādīti arī Mākslas akadēmijas un Politechniskā institūta studentu diplomdarbi. Informatīvā izstāde uzsvērusi industriālo apstākļu diktētu masveidīgās celtniecības problēmu, kas neļauj architektūrai kļūt par „patvaļīgas fantāzijas” augli un ar to saistīto neizbēgamo vienveidīgo pelēcību.

Patlaban redzamākais fotogrāfs laikam ir Gunārs Binde kam kārtējā personālizstāde Pēterbaznīcā. Katrā ziņā Bindi nevar raksturot kā vispārinātu reportāžas mākslas fotogrāfu ar nolūku informēt, iespaidot skatītāju. Varētu teikt, ka Binde kā mākslinieks-fotogrāfs ir abstraktais reālists, kas izsakās ar subjektīvu skatījumu, nevairoties lietot dekoratīvus elementus, ja to prasa aistētiskais nodoms. Viņš nav salona fotogrāfs.

Otrs izcils fotogrāfijas mākslas pārstāvis ir Leons Balodis, kuŗa personālizstādē eksponētas arī interesantas krāsu fotogrāfijas. Baloža pieeja ir liriska, klusināta pat tad, kad mākslinieks izmanto tīrus reportāžas motīvus. Ar tradicionālu noslieci viņš fotografē Rīgu, lauku ainavas, portretus un aktus, nesteidzoties pēc momentāli liesmojošiem efektiem. Taču it kā gaŗām ejot, nejauši, Balodis spēj atklāt ko jaunu, paliekošu.

Kopsummā jāsaka, ka Latvijas mākslas dzīves panorāmā valda liela rosība un dažādība. Tomēr šāds vispārinājums nav izolējams no padomju apstākļu īpatnībām, bez kuŗām tagadējās Latvijas mākslas sejas vaibsti vienkārši nav iedomājami. Tās rezultāti vienmēr ir profesionāli nevainojamā līmenī, koncepciju amplitūdai svārstoties no laikmetīgā modernisma līdz tradicionāli konservatīvajam, bieži starptautiskas atzinības pavadīti. Diemžēl, vizuālās mākslas − tēlotājas un lietiskās resp. dizains, − veidojas dalīti un tikai ar minimālu savstarpēju apaugļošanos. Šī nedabiskā dalījuma cēloņi ir dažādi, pa daļai atkarīgi no kompartijas „ajatolu” dogmām, pa daļai no renesanses mākslas galotņu absurdās apbrīnas technoloģijas laikmetā, bet galvenokārt tīri organiskas dabas − mūsu tautas zemnieciskais konservatīvisms. Paliek iespaids, ka pēdējam aspektam pastāvošā konjuktūras gaisotne ir kā radīta...

 


I. Vecozols. Vidzemes darba zemnieki. Eļļa.

 

ATSAUKSME PAR JG LATVIJAS MĀKSLAS APSKATU AUTORA LAIMONA MIERIŅA IZSTĀDI

Laikraksta The Yorkshire Post 1980. g. 20. maija numurā V.T. Olivers par Laimoņa Mieriņa izstādi cita starpā raksta:

Jorkas universitātes Derventas kolledžas telpās bradfordietis Laimonis Mieriņš līdz 28. maijam rāda savas abstraktās gleznas un dinamiskus sievietes akta zīmējumus. Viņa spēcīgo, vienkāršoto formu un izteiksmīgās krāsu mijiedarbes saliedējuma abstrakcijas lieliski iederas modernajā Derventas kolledžas architektūras interjerā. Jāsaka, ka arī viņa zīmējumi, kas ar tādu pārliecību un izjūtas tiešumu fiksē sievietes akta kustību, ir vizuāli tikpat iespaidīgi slēdzieni. Šo figūrātīvo zīmējumu līniju komūnikatīvais vieglums atgādina Godjē-Breskas (Gaudier-Brzeska) dzīvnieku zīmējumu sēriju.

Jorkas universitāte ieguva savai pastāvīgajai kollekcijai divus L. Mieriņa darbus.

 

Jaunā Gaita