Jaunā Gaita Nr. 130, 1980. g. 4. numurs

 

Gijoms Apolinērs

RUDENS

Miglā attālinās zemnieks līkām kājām
Ar savu vērsi lēni attālinās rudenigā miglā
Kas apslēpj greizas un neglītas mājeles

Un attālinoties dziesmiņu uzvelk un ciktāl
Var dzirdēt par salauztu sirdi tā stāsta
Par gredzenu un par vīru kas netīk

Ak! rudens nāvējot vasarai pieskārās
Miglā divi pelēki silueti

 

26.augustā aprit simt gadu, kopš dzimis XX gadsimta franču dzejas klasikis Gijoms Apolinērs. Pasaules literatūrā Apolinērs ir tikpat iespaidiga figūra kā viņa draugs Pikaso glezniecibā. Abus vienoja jaunas estētikas meklējumi, iesikstējušu kanonu graušana, neremdināma kāre jaunā skatijumā „izpētit patiesibu".

Valodu barjeras dēļ dzejas saturs lēnāk iekaro pasauli. Samērā maz zinām par to, kā Apolinērs meklējis un atradis savu „jauno un reizē humāno lirismu". Toties latviešu mūsdienu dzeja pazīst brivo pantu un dzeju bez pieturzimēm, ko viņš ieviesis.

"Es domāju par mūžseno strīdu starp tradīciju
Un jaunatklāsmi
Starp Kārtību un ceļu uz Nezināmo"

atdzejotājs Klāvs Elsbergs (Liesma, 8, 1980)

 


Mājās pie Šausmānu lielā ozola.

Jaunā Gaita