GRĀMATA PAR JĀNI KUGU

Alberts Brīvkalns, Krāsu varā. Bruklinā: Grāmatu Draugs. 1978. 237 lp.

 

"Lai ko profesors darīja, karstas kafijas tase vienmēr atradās viņa tuvumā" - tā savās atmiņās par Jāni Kugu 115. lp. apgalvo augšminētās grāmatas autors. Līdzīgas lietas jau kādreiz lasītas arī par profesoru Toni. Kafija un profesora gods liekas esam obligāts tajās latviešu mākslinieku aprindās, kas raksturīgas ar tā saucamo glezniecības kultūru. Bet tālāk lasot atklājas (147. lp.), ka profesoram nav paticis, ja aprakstos par mākslinieku pievērš nevajadzīgu vērību nenozīmīgiem sīkumiem, bet nerunā par viņa mākslai būtisko. Tāpat autors savā stāstījumā viscaur Jāni Kugu konsekventi dēvē par profesoru, lai gan trimdā Kuga profesors nav bijis. Šādu neatbilstošu "godināšanu" Kuga nemaz nav vēlējies un to autoram arī pateicis, izskaidrojot kādēļ.

Lieku reizi redzam autoritārā prezidenta laika audzināšanas un sabiedrisko paražu iespaidu. Šai gadījumā to var saprast, jo autors savā laikā strādājis Rakstu un Mākslas kamerā. Taču šie latviešu emigrācijas dzīvei tipiskie šabloni nebūt neaizēno Alberta Brīvkalna atmiņu materiāla vērtību. Par viņa pūlēm tās uzrakstīt katrs, kam interesē latviešu tēlotājas mākslas psīcholoģiskie un vēstures aspekti, būs autoram pateicīgs. Pastāv pat varbūtība, ka tautieši savā trimdas misijas steigā ievēro 99. lp, rakstīto, kā pie Kugas Parīzē reiz pulcējušies gan mākslinieki, gan polītiķi bez partiju atšķirības izdebatēt to, kas uz sirds. Tikai tādēļ, ka bija latvieši un dzīvoja nevis mantai, bet idejai. Vērtīgs materiāls ir par Kugas un Raiņa sadarbību un pirmo Raiņa lugu uzvedumiem, kuŗi iezīmēja arī latviešu scēnografijas sākumu. Gadās pat retas drumslas no mūsu glezniecības spožā saullēkta posma traģiski sabirzušajiem likteņiem, - piemēram - par Pēteri Krastiņu. Tās uz latviešu labākās sabiedrības treknā aprobežotības fona mirdz ar skumju dzintara gaismu, gaidot savācēju.

Nomanāms, ka Kugam piemitis Latvijas labo laiku gleznotājiem raksturīgs komplekss. Proti - allerģija pret "dekorātīvo" kā kaut ko ar otras šķiras piegaršu, līdzīgi "literātūrai glezniecībā", kas apgāna "tīro mākslu". Ja kādu gleznotāju gribēja nāvīgi ievainot sirdī, tad vajadzēja viņa gleznās saskatīt "dekorātīvos elementus". Šie termini, nekad īsti neizvētīti ne to jēgā, ne kontekstā, ļoti baidījuši ne vienu vien mūsu mākslas dižgaru. Kugas pievēršanās stājglezniecībai, kuŗā būtu jākoncentrē visas gaŗajā mūžā iegūtās zināšanas, no Brīvkalna apraksta nav īsti saprotama tās racionālajā motīvācijā, jo dekorātora mūža pieredze nebūt negarantē panākumus ainavas vai portreta gleznojumā. Žēl, ka Kuga nav apkopis visu savu skatuves vīziju inventāru, jo viņa vieta latvju mākslā tomēr ir un paliek kā plaša vēriena skatuves gleznotājam un latviešu teātŗa dekorātīvās mākslas pamatlicējam.

Tā kā Kuga gleznojis arī svētbildes un iemantojis pat Bostonas archibīskapa (vēlākā kardināla) sirsnīgo interesi par viņa izpeļņu, tad gan nav attaisnojams, ka grāmatā trūkst krāsainas reprodukcijas, kas rādītu viņa - autora vārdiem runājot - "debesu skatus", teātrim gan uz skatuves, gan baznīcā. Laikā, kad latviešu emigranti spēj dzīrot un ālēties glaunās viesnīcās un salidot dižā pulkā visās pasaules malās, neiedeŗas vairs stilā, ja vecmeistars Jānis Kuga jāskata melnās bildēs, kas uz tā paša teksta papīra iespiestas ar parupju sietu. Viss Kugas gleznojumu melnbaltais klāsts grāmatā ir pilnīgi nenozīmīgs. Vēl var piezīmēt, ka archibīskapa zižļa attēls nav labs piemērs no komērciālās fotografijas viedokļa.

Rodas pārliecība, ka Brīvkalna grāmata par Jāni Kugu nav izdota ar māksliniekam pienācīgo cieņu. Autors, nebūdams mākslās laukā kompetents, tomēr rūpīgi un godprātīgi pūlējies vākt un saglabāt materiālu labākai mākslinieka personības izpratnei. To atbilstoši īstenot grāmatā bija citu - tā saucamo kompetento ļaužu - pienākūms.

 

Imants Bite