Jaunā Gaita nr. 134, 1981. g. 3. numurs

 

Anšlavs Eglītis

KĀRLIM NEILIM 75.

 

Š.g. 19. decembrī Kārlim Neilim piepildās 75 gadi. Viņš bija plaši pazīstams gleznotājs jau brīvvalsts laikos, daudz pieminētās Mūksalas mākslinieku biedrības biedrs un pārstāvēja Latvijas mākslu arī daudzās izstādēs ārzemēs. Trimdas gadus viņš pavada Austrijā, Mocarta pilsētā Zalcburgā, bet viņa glezniecība plaši pazīstama arī Jaunajā pasaulē. Gan Savienotajās Valstīs, gan Kanadā ir rīkotas viņa gleznu izstādes. Viņš ir nostaigājis gaŗu un sarežģītu attīstības ceļu no reālistisku apjomu un gaismēnu gleznošanas līdz tīrai krāsainībai un brīvai ornamentālai kompozicijai. Neilis pamazām izstrādāja īpatnēju, pusabstraktu paņēmienu fragmentēt formas un veidot it kā gleznu gleznā. Viņa techniskie paņēmieni dažkārt tuvojas tā dēvētam cietkontūru (hard-edge) gleznošanas veidam. Šī raksta nolūks tomēr nav iztirzāt Neiļa glezniecību, bet gan aplūkot viņu no citas puses − kā rakstnieku.

Nemitīgi meklēdamies pēc jaunām mākslas atziņām Neilis no savas Zalcburgas „bazes” puslīdz sistemātiski apceļojis Vidusjūras zemes, pētīdams gan seno, gan moderno mākslu. Pirms gadiem 10-15 viņš sāka laikrakstos publicēt vienu otru ceļojuma aprakstu un tagad tos sakopojis pamatīgā ap 400 lappušu biezā sējumā. Diemžēl, šis daudzējādā ziņā saistošais manuskripts joprojām vēl meklē izdevēju un pagaidām cirkulē mākslas cienītāju aprindās tikai mašīnraksta eksemplāru veidā.

Neiļa ceļojumi nav tūrista braucieni. Savus mērķus viņš nosprauž diezgan ierobežotus, bet totiesu pamatīgi izpētī attiecīgo literātūru, izlasīdams veselu kalnu grāmatu. Palaikam viņš iztirzā vēsturnieku, nereti gluži skandalozi pretrunīgos, ieskatus un tad uz pārdomu un tiešas pieredzes pamata veido pats savus secinājumus.

Saistoši ir viņa ekskursi Grieķijā, kur viņš īpaši pētī slaveno archaiologu Šlimana Trojas un Evansa Krētas Knosas pils izrakumus un restaurācijas. Krētas kultūru, spriezdams pēc Minosa „labirinta” iespaidīgajām freskām un gandrīz vai „modernajām” labierīcībām, viņš uzskata pat par augstāku nekā parasti par grieķu mākslas augstāko punktu apzīmēto Perikla laikmetu Atēnās. Saistoši ir Neiļa pētījumi par abstrakto ornamentu (meandru u.c.). kas pēkšņi ielaužas grieķu mākslā, padzenot Ēģiptes un Persijas dabas veidolu ornamentiku. Abstraktais ornaments ierodas it kā no ziemeļiem un abstraktā ornamentika sastopama tikai pie baltu tautām. Ar šo ieskatu Neilis nestāv gluži viens, sevišķi salīdzināmā valodniecība un vietu vārdu izpēte apliecina baltu un Grieķijas tautu saskaršanos.

Tikpat lielu interesi Neilī modina etruski Itālijā. Estrusku tautu nomāca un tās kultūru absorbēja romieši, pie kam etrusku „nopelnus” romieši un arī Itālijas jaunāko laiku imperiālistiskie pārvaldītāji greizsirdīgi noklusēja. Tikai pamazām, sevišķi pēdējos gados, etrusku kultūra tiek no jauna atklāta. Nu izrādās, ka arī pat Romu nav vis nodibinājuši romieši (Romulus), bet gan etruski un bez etrusku kultūras nebūtu arī romiešu kultūras. Kas īsteni ir etruski, vēl nav izdevies noskaidrot. Arī viņiem nereti tiek piedēvēti sakari ar ziemeļiem, ar savā laikā lielo un spēcīgo baltu tautu grupu. Var pieminēt, ka par baltu sakariem ar Itāliju minstinājās jau prof. Lautenbachs savā 1891. g. publicētajā eposā Niedrīšu Vidvuds. − Cita pasaule atklājās Vezuvija izvirdumos apraktajās Pompejas un Herkulānas pilsētās. Pompejas freskas ilgāku laiku manāmi iespaidoja Neiļa glezniecību ne tikdaudz ar romiskajām formām kā ar laika postījuma nejaušībām bagātināto un izraibināto gleznojumu faktūru. Šinī ziņā Neilis sasaucas ar mūsu pirmo faktūru pētītāju gleznotāju Matveju (1877-1914).

Plaši Neilis aprakstījis pamatīgo Ēģiptes apceļojumu dziļi Āfrikā līdz pat Asvānas milzu aizsprostam. Piramīdas pieņemts uzlūkot par faraonu kapenēm. Neilis šim ieskatam pretojas, un arī šinī ziņā nestāv gluži viens. Rodas arvien vairāk pētnieku, kas domā, ka piramīdas ir reliģijas kultu vai zinātnes (astronomijas) pieminekļi. Arī Babilonijas zigurātus un acteku un inku piramīdas vairs neuzlūko par kapenēm. Spilgti Neilis notēlo iespaidus varenajā Karnakas pīlārtempll. Abu Simbela no appludināmās ielejas kalnā pārceltās milzu figūras viņam patīk, bet visvairāk viņu valdzina freskas Ķēniņu ielejas dziļajās klints alu kapenēs. Tām veltīta lielākā uzmanība, un arī tās savā laikā atspoguļojās Neiļa glezniecībā.

Spānijas salās Majorkā un Ibicā Neili saista Kartagas kultūras iespaidi. Leģenda vēstī, ka Ibica ir Kartagas kaŗavadoņa Hannibala dzimtene. Cietzemē Neilis apmeklē Piletas alas Sierra Madre kalnos ar daudzinātajiem zīmējumiem, kas darināti pirms pēdējā ledus laikmeta, pirms labiem 20.000 gadiem. Viņu pārsteidz tas, ka šie zīmējumi ir abstrakti.

Blakus tēlojumiem un pārdomām par seno mākslu Neilis itin plaši un pie tam ar vīzīgu humoru, tēlo arī moderno dzīvi attiecīgajās zemēs, apraksta ceļošanas ērtības un neērtības, allaž mūsu dienu materiālistisko sīkumainību pretstatīdams seno dienu ideālismam un vērienam. Mūsu laika ļaužu paviršība, nezināšana un cieņas trūkums pret senatni brīžiem izpaužas pavisam nožēlojamā veidā. Piemēram, Piletas alu zīmējumi daudzās vietās ir huligāniski „papildināti”. Viltojumus gan varot viegli sazīmēt.

Arī vēršu cīņas Spānijā Neilis apraksta ne tā, kā to dara dažkārt nezinātāji tūristi, bet ar pietiekamu izpratni, rezignēti salīdzinādams tās ar vēršu cīņām senajā Krētā, kad vērsi nenogalināja, bet apspēlēja ar veiklu akrobātiku. Šāds cīņas veids ir vēl saglabājies Portugālē.

Neilim un arī viņa ceļojumu biedrenei, laulātai draudzenei Irīdai, veicas ātri iepazīties un pat iedraudzēties gan ar vietējiem iedzīvotājiem, gan tūristiem. Veiklo stāstījumu atdzīvina daudzi epizodi par dzīvi viesnīcās, par nedienām ar dzeramnaudu došanu, par kļūmēm ar ēzeļiem un kamieļiem, par peldēšanos klinšu šķirbās, kur spēcīgie viļņi neļauj ielauzties jūŗā dziļākos ūdeņos. Ar omulīgu humoru notēlota dzīve slavenā Itālijas peldvietā laikā, kad sezona beigusies un saules vietā līst lietus un tukšajās viesnīcās nīkst bezdarbīgie viesmīļi un kalpotāji.

Neiļa intereses saprotams neaprobežojas tikai ar senatni. Venēcijā viņš kārtīgi apmeklē lielās starptautiskās izstādes, biennāles un rezignēti notēlo šo izstāžu straujo augšupeju un bēdīgo iznīkšanu. Modernisti, izmisīgi meklēdamies pēc jaunumiem un oriģinalitātes, pievēršas „hepeningiem”, demonstrācijām un noiet galīgā strupceļā, tiepdamies, ka ikviens priekšmets uzlūkojams par mākslu, ja vien to par tādu deklarē. Tā ekstrēmisms pats sevi iznīcina un biennāles vairs nerīko. Venēcijā Neili saista arī plaši pazīstamās mecenātes amerikāņu miljonāres Pegijas Gugenheimas varenā modernās mākslas kollekcija. Neilis pakavējas pie Venēcijas traģēdijas − neglābjamās grimšanas. Daudzās lepnajās pilīs pirmo stāvu grīdas skalojas ūdenī. Viņš pārdzīvo Venēcijā arī pēkšņu, postošu viesuļvētru.

Francijā, Aviņjonā, vienā no Pablo Pikaso pilīm Neilis aplūko jo plašu Pikaso piemiņas izstādi. Gleznu iztirzājumus Neilis papildina ar citātiem no lietpratēju un biogrāfu rakstiem, sevišķi no Pikaso pēdējās sievas, Fransuāzes Žilo (Gilot) atmiņu grāmatas, noveidodams spilgtu un reljefu daudz slavētā un arī apstrīdētā spāniešu meistara māksliniecisko un cilvēcisko tēlu, Neilis piezīmē, ka pat mūsu mākslas vēsturnieks prof. Jānis Siliņš, kas abstraktistus un pus abstraktistus ne visai cienī, atļāvis viņam Pikaso priekšā „noņemt cepuri”.

Atjautīgi Neilis apraksta savas gaitas Parīzē, klejojumus pa nebeidzamajām mākslas darbu krātuvēm, pētījot, kas īstenībā veidojis daudzināto „Parīzes šarmu” un kas no tā vēl pārpalicis mūsu „panīkušajos laikos”. Neili nodarbina dažkārt cilātais jautājums, kā tas nācies, ka mūsu glezniecība, kas brīvvalsts pirmajos gados veidojās līdztekus Vakareiropas meklējumiem ekspresionismā, kubismā, abstraktismā, bet jau divdesmito gadu vidū atkal atgriezās pie vairāk vai mazāk illustrātīvā reālisma. Neilis domā, ka tam par iemeslu bijusi dažu mūsu vadošo gleznotāju pārliecīgā aizraušanās ar augstās renesanses glezniecību (Ticianu, Leonardo, Rembrantu) un arī ne visai laimīgā doma, ka „latviskai” glezniecībai katrā ziņā jābūt - illustrātīvai. Zīmīgi, ka, piemēram, Lietuvas jaunie gleznotāji šādu atkāpšanos reālismā nepiedzīvoja, bet turpināja savus mākslinieciskos meklējumus saskaņā ar Vakareiropu.

Grāmatā iekļaujas arī ceļojums uz Suņu - Kanariju salām, kas gan mākslas ziņā neko daudz nesniedz, bet ļauj paprātot, kur īsteni meklējama teiksmainā Atlantida − Atlantijas okeānā, Vidusjūrā vai arī pavisam neiedomājamās vietās, kur to meklējuši un „atraduši” gaŗā sarakstā uzskaitītie pētnieki.

Bez šī plašā darba Neilis vēl nobeidzis atmiņu grāmatu, kuŗā, kā pats ievadā izsakās, nerunā tikdaudz par sevi kā par saviem laika biedriem. Tur sastopamies ar Neiļa jaunības draugiem, Tukuma māksliniekiem Artumu un Ariņu. Spilgti noraksturoti akadēmijas profesori − Tilbergs, Jānis Kuga, Valdemārs Tone, Gederts Eliass, Purvītis u.c. Aprakstīti dažādi notikumi akadēmijas dzīvē, arī saskaršanās ar valsts augstākajiem vadītājiem, piem. viesībās sakarā ar ārzemju izstādēm u.c.

Visvairāk telpas veltīts Niklāvam Strunkem, ar ko Neilim kā Nacionālās operas dekoratora palīgam nācies daudz saskarties. Dekoratoru palīgi operā bija košs apdāvinātu gleznotāju pulks: Vilkins, Melbārdis. Vasariņš, Vārdaunis, Rožlapa u.c., no kuŗiem vairāki izvirzījās par pilntiesīgiem dekoratoriem. Meistariem, kam opera pasūtināja dekorācijas, šo veiklo palīgu dēļ bija vieglas dienas. Dažkārt Strunke iedeva Neilim uz kafejnīcas servjetes ar zīmuli pavirši uzvilktu „skici” un pateica krāsas „mutvārdiem”. No šī „materiāla” Neilis uzbūvēja maketu un izveidoja arī visu sarežģīto skatuves iekārtu. Meistars tikai šad tad ieradās darbu pārraudzīt.

Uzzinām arī, kā Neilis dabūjis savu svešādi skanošo vārdu. Neiļu dzimtas īstais vārds bijis − Dievs. Vēl Neiļa vectēvu neviens citādi nesaucis kā tika par veco Dieviņu. Vārdu došanas laikā Neiļa dzimtas vīrieši nolēmuši, lai barons viņiem neiedotu smieklīgu vai neglītu uzvārdu, pieņemt kāda muižas darbinieka − vācieša Neilanda vārdu. Bet vai nu vācietis nav bijis ar mieru, vai arī vārda tīkotāji kautrējušies, tie pieņēmuši tikai Neilanda vārda pirmo pusi − Neil, Neils, Neilis.

Abās grāmatās iestrādāts liels daudzums interesanta materiāla, kas pasniegts patīkami neuzbāzīgā, ērti lasāmā, atjautīgā valodā. Neilim ir laba līdzsvara izjūta. Līdz ko iztirzājumi draud kļūt pārāk mācīti vai svinīgi seko kāds attapīgs iespraudums, paradoksāls secinājums vai kāda labi novērota mūsu dienu sīkumainās sadzīves aina -pretstatā senatnes teiksmainajai varenībai.

Raksti par Kārli Neili un viņa darbu attēli publicēti šādos JG numuros:

JG 27 − J. Krēsliņa intervija ar Kārli Neili;
JG 61 − A. Vorkala raksts „Neilis ir latviešu
Klē”;
JG 100 un 101 − K. Neiļa raksts „Glezniecība rakstos”


Kārlis Neilis. Krētietes.

 

 

Jaunā Gaita