Jaunā Gaita nr. 136, 1981. g. 5. numurs

 

Edīte Zuzena

MAESTRO ANŠLAVS EGLĪTIS UN VIŅA ROMĀNI

 

Par romānu rakstīšanu pats Anšlavs Eglītis izteicies:

Mūsu dienu saduļķotajā pasaules ainā atsevišķu cilvēku centienu un jūtu specifiskais svars ir grozījies: Kāda nozīme greizsirdībai čekas moku kambarī; kāda vērtība tieksmei pēc daiļā − vergu nometnē; kāda jēga valstsvīra dzimtenes mīlestībai, ja viņa zemi senie sabiedrotie atdod tumsai? Mūsu dienu rakstnieks ilgas stundas sēž pie galda, „grauzdams spalvas kātu” vai knibinādamies ap rakstāmmašīnu grūtās pārdomās, kā un ko rakstīt; kā tikt galā ar visām tām neticamajām pārvērtībām, kas pēdējā gadu ducī izķēmojušas pasauli. Vecie, ērtie mērogi jāaizmirst un jāstrādā ar sajukušo, murgaino, reizēm pat pretīgo vielu, īstenībā daudz izdevīgāk rakstīt svaigā iespaidā. Apgalvojums, ka desmit gados norimstot kaislības un pazūdot liekie sīkumi, nepārliecina. Un cik apbrīnojami dažādi vienu un to pašu notikumu attēlo divi aculiecinieki. (1)

Šos uzskatus autors paudis 1953. gadā, bet tos lēti vis nebūs mainījis vēl šodien. Rakstīdams svaigu atmiņu iespaidā, Eglītis radījis darbus, kuŗu tēlotā vide ir ar gados pieaugošu, paliekamu kultūrvēsturisku vērtību, kāda ir, piem. Mērnieku laikiem.

Tādi ir abi Rīgas pirmskaŗa romāni Līgavu mednieki un Homo novus. Romānā Laimīgie attēlotas bēgļu gaitas. Trimdas sākums un dzīves nostiprināšanas laiks Amerikā notēlots romānos Cilvēks no mēness, Misters Sorrijs, Omartija kundze un Bezkaunīgie veči. Trimdas apstākļu pārvarēšana, pievienojot daļēji trimdas dzīvi Dānijā, un trimdinieku jaunaudze rādīta triloģijā: Nav tak dzimtene, Cilvēks mežā un Vai zini zemi citronas kur zied. Okupētā Latvija tēlota romānos Vai te var dabūt alu?, Ilze un Piecas dienas. Ārpus šāda iedalījuma pēc satura paliek Adžurdžonga, Es nebiju varonis, Malachīta dievs, Pēdējais raidījums un Es nepievienojos.

Anšlavam Eglītim 1980. gada rudenī pasniedza sen pelnīto Tautas balvu.

Anšlavs Eglītis dzimis 1906. g. 14. oktobri, Rīgā, tātad nesen piepildījās 75. gadmija. Viņa tēvs ir rakstnieks Viktors Eglītis, māte Marija, dzimusi Stalbova, ģimnāzijas skolotāja. Vēl ir brālis Vidvuds. Pamatskolu A.E. sācis apmeklēt Rīgā, I pasaules kaŗa evakuācijas laikā, turpinājis Maskavā, pēc tam krievu rūpniecības pilsētā Sormovā pie Volgas. Pēc atgriešanās dzimtenē vidusskolnieka gaitas sākušās Alūksnē un izbeigušās 2. pilsētas vidusskolā Rīgā, kur ģimene ieradusies 1919. g. īsi pirms Bermonta uzbrukuma. Ap 20. dzīves gadu viņu sastopam Šveices Alpu dienvidnogāzē, ārstējot plaušas. Atgriezies mājās, A.E. atrod, ka labākā veseļošanās pamatojas gribas spēkā, pacietībā norūdoties − un vasaras uzturoties laukos − Inciemā pie Turaidas. Tur tēvam bija piešķirta pusmuižiņa. Ziemās Rīgā E. pasacīs gleznot, vispirms Tonēs privātstudijā, tad no 1930.−35. gadam Latvijas Mākslas Akadēmijā, ko beidzis ar diplomdarbu 11. novembris. Eglīša gleznošanu drīz nomāc rakstniecība, lai gan vēlāk ar lodīšu irbuli viņš illustrē dažas savas grāmatas un tradicionālo ikgadu Ziemsvētku stāstu Laikā. Pārējos viņa darbus illustrē viņa dzīves biedre gleznotāja Veronika Janelsiņa.


Anšlava Eglīša Rīga 30.-tos gados. Madonas aizsargu pulks dodas pāri Daugavas tiltam uz Uzvaras laukumu.

Uz „Eglīti otrā izdevumā,” t.i., Viktora Eglīša dēla manuskriptiem redaktori sākumā raudzījušies aizdomīgi, lai gan Edv. Virza jau 1925. g. iespiedis Brīvajā Zemē viņa pirmo dzejoli. Vispār A.E. izdevis 2 dzejoļu grāmatas: vienu paša − Vientulis un dzīrotājs 1938. g. un otru Mijkrēslis kopā ar Andreju Johansonu 1942. g. 1932. gadā parādījās viņa groteskais tēlojums „Maestro” par gleznotāju Samuelu Samu, kuŗa prototipu saistīja ar gleznotāju Romānu Sutu. Žurnāls Daugava iespieda vēl dažus stāstus un noveles par zīmīgiem mākslinieku dzīves notikumiem, līdz 1939. g. Atpūtā kā krāsaina raķete uzliesmo romāns Līgavu mednieki ar ārkārtīgi asu kritisku skatu uztverto toreizējās pilsoniskās Rīgas dzīvi ar tās aizkulisēm, mākslinieku un studentu izdarību kūleņiem un veiklo sižeta savijumu. Par to kritiķi min, ka A.E. gājis anglosakšu grāmatnieku skolā. Kuŗš censonis neskolojas, līdz ātri dabas dotais talants pāraug piesavināto un izveido individuāli raksturīgo dzīves uztveri. Tai laikā A.E. nāk klajā arī ar komēdijām Kosma konfirmācija un Par purna tiesu, tāpat vairākām novelēm, kas vēlāk iznāca krājumā Pēdējais mohikānis.

Par pašu romāna uzrakstīšanas procesu Eglītis teicis vēl pirms divdesmit gadiem:

Mums tagad ir labi jauni dzejnieki, bet maz prozistu. Latviešiem vienmēr bijis vairāk liriķu. Labu dzeju var uzrakstīt laimīgā pusstundā, kamēr proza prasa nedēļas, mēnešus un lielās formas pat visu rakstītāja laiku, un sistemātiskā rakstīšana ļoti grūti savienojama ar kādu citu profesiju. Tikai ārkārtīgi disciplinēti un fiziski izturīgi autori to reizēm spējuši. (2)
 

 

HOMO NOVUS

Latiņu vārdu nozīme būtu − jaunais cilvēks, ne jauns gados, bet neredzēts, pārjaunots. Saturs īsumā šāds. Rīgas galvenajā stacijā iebrauc divi vilcieni: viens no Parīzes atved eleganto švītu, miljonu mantinieku Eiženu Zibeiku, otrs no Cesvaines − paunām apkrāvušos jaunu gleznotāju Juri Upenāju, kas atbraucis iekaŗot Rīgu, kā to zīmīgi nosaka mākslas kritiķis Kurcums. Viņš Upenāju ņem it kā sava aizbildniecībā, bet īstenībā virza cauri visādām dēkām dažādos Rīgas pilsonības slāņos, īpaši Rīgas mākslinieku pasaulē. Romāns beidzas atkal ar divu vilcienu izbraukšanu no Rīgas: viens aizved Rīgas dzīvē caurkritušo Eiženu uz lauku mājām Cesvainē, otrs − godalgu ieguvušo Upenāju studiju ceļojumā uz Parīzi, kur viņš satiks tēlnieci Ciemaldu.

Kā Čaks dzejā, tā Eglītis prozā ir mūsu pirmie tīrie urbānisti, kas parāda latvieti pilsētā, t.i., Rīgā. Ka latvietis saimnieciskajā un gara dzīvē var tikt pilsētas apstākļos uz augšu, to mums sāka rādīt Andrievs Niedra Līduma dūmos un Zemnieka dēlā. Pilsētas postu un negatīvās parādības pirmais risina Plūdoņa Atraitnes dēls un brāļu Kaudzīšu Švauksts ar kompāniju Mērnieku laikos. Bet atstāsim kultūrvēsturi.

Jautāsim, ar ko brīvvalsts laikā Eglīša latvietis pilsētā tiek uz augšu? Kurcums raksta Upenājam: „Rikšojiet bez bažām nākotnē, tā piederēs Jums. Jūs esat par daudz zemnieks, lai panīktu pilsētnieku netikumos, un par daudz pilsētnieks, lai kļūtu vientiesis zemnieku tikumos.” (335. lp.). Upeniekam, gan idealizētam, uzvaru dod viņa lauku svaigums, tiešums, skaidrums, viņš ir it kā no Poruka „sirdsšķīstiem ļaudīm” modernā, darbīgā (ne sapņotāju) versijā. Tāpat mērķtiecība, darba mīlestība, un izturība, kam ātrā laikā pilsētā pieslīpējas asa uztvere, bezbailība, izdarību vijīgums, fantāzija un vēriens. Visas šīs gan stipri izceltās, pozitīvās īpašības top dažādi locītas pilsētas raibumos, ar ko ne vienmēr domāts ļaunums, viltus muļķība un tradīcijas.

Tā ir dzīve Rīgā, Vācijā, Amerikā vai vēsturiskajā pagātnē, ko E. mums rāda savos darbos, mums tuvā dzīve, ko ieraugām, tikko paveŗam savu māju durvis un kur redzam šos tipiski eglītiskos Upenājus, Ciemaldas un Kurcumus. A.E. romānos tēlotais personāžs uzskatāmi ir paša autora ideju un vērtību paudēji; un gandrīz viss, par ko savos tālākajos darbos stāv Eglītis pats, parādās jau šeit Upenājā, Kurcumā un Ciemaldā.

Ciemalda ir visu A.E. pozitīvo sieviešu prototips, tāpēc apskatīsim viņu plašāk, vispusīgāk, lai vēlāk varētu uz viņu atsaukties. Ragnija Ciemalda ir atzīta, darbīga tēlniece, it kā dendija Eižena saderinātā. (81. lp.) īpatnējā skatījumā tēlots viņas izskats:

Slaida, loti taisniem, vīrišķiem pleciem un samērā mazu galvu. Vīna izturējās rātni, runāja maz un vienmēr tikai ar vienu cilvēku. Viņas pareizos vaibstos varēja saskatīt zināmu divkosību. Reizē sievišķu maigumu un gandrīz augstprātīgu stingrību, ja pavēsās, pelēkās acis iemirdzējās bikli, tūdaļ lūpās iestinga salta, nicīga līnija, ja uzacis savilkās pētoši, asi, to skarbumu tūdaļ mīkstināja meitenīgi mīlīgs smaids. (22. lp.)

Tā pati divkosība ir Ciemaldas raksturā. Viņa aukstasinīgi un lietpratīgi pārvalda jebkuŗu situāciju: mākslinieku barā viņa skaļu strīdu novērš ar vienu no temata atšķirīgu jautājumu. (23. lp.) Viņa atraida Kurcuma bildinājumu ar izskaidrojumu, kas nemaz neapvaino bildinātāju. (308. lp.) E. viņu tēlojis tomēr tīri cilvēcisku, reizēm vājuma lenktu: par Eiženu runājot, − „nevis spožais dēkainis bija tas, kas saistīja Ciemaldu pie viņa, bet uzslavas izsalkušais bērns, kas paspīdēja caur blazēta džentlemeņa fraku. Savāda smeldzīte pēkšņi C. sagrāba. Viņa palūkojās laukā. Eižens šķērsoja pagalmu kā cilvēks, kas zina, kurp steigties (t.i. precēt bagāto Astrīdi). Tas Ciemaldai vairs nepatika.” (310., 311. lp.) Te Ciemaldas prāts valda pār jūtām. Bet jau pirmoreiz tiekoties: „Ciemalda pavērās Upenājā gandrīz mātišķi maigi.” (24. lp.) Te ir E. sieviešu īstais sievišķīgums, kā C. saka tālāk Upenājam: „Jūs izskatījāties tāds, kam vērts palīdzēt.” (215. lp.) Kad C. veido Upenāja galvas attēlu, viņa saka: „Nav nemaz svarīgi, vai jūs patiesībā esat tāds, kā domāju. Es neveidoju jūs, bet savu iedomu.” (214. lp.) Šis teiciens radniecisks Romēna Rolāna atziņai, ka mīlestība ir tajā, kas mīl, nevis tajā, ko mīl.

Ir divas lietas, ko nevar sameklēt A.E. darbos: erotiku un sentimentalitāti. Par pēdējo, rakstot sirsnīgo atmiņu grāmatu Pansija pilī, E. teicis: „Pirmie atmiņu brīži arvien ir sērīgi, bet es taču arvien esmu nīdis un pulgojis klīrīgu sentimentu.”(3) Un, liekas, pret erotiku vienmēr ir sacēlusies A.E. aistētiski augsti kultivētā gaume kā pret kaut ko pazemojošu, īstā mākslā neiederīgu temu.

Eglīša vīrieša un sievietes attiecību veidojumos ir ļoti daudz „no malas vērošanas”, abpusējas izpētīšanas, ētiskās izsvēršanas cilvēkam pret cilvēku. Tādēļ, kā vēlāk redzēsim, arī laulības partneri Eglītim ir divi cilvēki, ko dzīve savienojusi uz dažādiem − mīlestības, darba vai uzskatu pamatiem. Viņu vienotība ieilgst uz cilvēciskas cieņas pamata, ne vīrieša un sievietes atšķirīgām, dažkārt pretējām prasībām, pienākumiem un tradīcijām. Šo pašu līniju tagadnes rakstniecībā cenšas izgaismot un parādīt Indra Gubiņa savos darbos.

Bijušiem rīdziniekiem Homo novus tēlotie Rīgas literāti, skolotāji, rūpnieki un to ģimenes, bet īpaši tēlotāji mākslinieki ar Salutauru priekšgalā − ir medusmaize. Par tiem vēl varētu daudz parunāties. Oļģerts Liepiņš zīlē, ka Salutaura prototipam noderējis ne tikai gleznotājs Jānis Tīdemanis, bet arī augumā un temperamentā varenais dzejnieks Jānis Medenis. Tēlotie Melmeņi pilnīgi sedzas ar Jaunāko Ziņu izdevējiem Benjamiņiem. Romānā Piecas dienas viņi jau saukti īstā vārdā.

Aiz rīdzinieku „gaisa jaucēja” Kurcuma daļēji slēpjas pats A.E. Pilnīgi autobiografiski tēlota Kurcuma bērnība. Latviešu zēna, kas bija pirmais skolnieks klasē, izkaušanās ar krievu puiku baru cara Krievijā. Tāpat aizrautīgā grāmatu lasīšana un brīžam pat saltā objektīvā apkārtnes vērošana, īpaši studiju biedru pulkā. Kurcums sevi sauc par mākslas teorētiķi un viszini, bet neskaitāmie ienaidnieki dēvē viņu par gudreli un ņirgoņu. (12. lp.) Viņš ir mefistofelisks divdabis. Kurcums, piem., palīdz Upenājam tikt pie panākumiem, bet to nolūks ir sariebt citiem māksliniekiem. No romāna sākuma līdz galam viss Homo novus piebārstīts notikumiem, kuŗu norisi izprātojis un iekustinājis Kurcums, un to viņš dara ar izsmalcināta gardēža baudu, kā Upenājs saka: „Viņš izdarījās ar mani pēc patikas, nostādīja mani visnelāgākos apstākļos, lai priecātos, kas iznāks, kā es izkulšos.” (165. lp.) Ar savu „milzīgo atmiņu, apķērību, godkāri, cilvēku pazīšanu, sekmju mechanisma izpratni, Kurcums pats sev tomēr nebija ieguvis nekā, tikai skauģus un mūžīgā nemierā sabojātu veselību, ko uzturēja ar visādu zāļu palīdzību.” Līdz pēdējam sīkumam tēlota K. sagatavošanās pašnāvības mēģinājumam. Bet viņu vairākkārt izglābis tas, ka pēdējā momentā galvā iešaujas doma, kā varētu atkal kādu paziņu „iznest cauri” − un tādēļ vien vērts dzīvot. Ar Kurcuma muti A.E. izteic savus paša uzskatus gluži vai aforismu veidā par dzīvi un mākslu. Kaut gan savā autobiografijā (4) A.E. saka: „Toreiz es jutos ļoti gudrs un tūlīt varēju pateikt, kā un ne citādi ir pareizi jāraksta un jāglezno. Vēlākie gadi iesita manā ‘gudrībā’ dažu labu robu, un ja tagad man kāds vaicā pēc drošiem un pastāvīgiem likumiem, Kā darināt mākslu, tad man godīgi jāatzīstas, ka tādu nepārkāpjamu likumu es vairs nezinu.”

Vēlāk A.E. vijīgos uzskatus pauž gleznošanas apsēstais Stagars romānā Omartija kundze: „Ja patīk, tad ņem gleznu par velti. To, cik tā man pašam ir vērta, tikpat tu nevari samaksāt; bet cik esmu izdevis par krāsām un audeklu, to nav vērts rēķināt.” Olivers: „Es no gleznošanas nekā nesaprotu.” Stagars: „Kuŗš tad īsti saprot? Ne jau tie, kas gudri runā.” (166. lp.)

Nozīmīgas ir Kurcuma prātulas, kas sakņojas A.E. personīgos uzskatos un nāk līdz kā vadmotīvi visos viņa turpmākos romānos. „Ar to taču cilvēks atšķiras no lopa, ka viņš var pateikt to, ko zina.” (23. lp.) Vai: „Asprāts un sprieduma elegance attīstās tikai uz pārliecības un ticības rēķina.” (157. lp.) Un: „Cilvēks, kas nedomā, nav nemaz cienīgs saukties par cilvēku.” (335. lp.) Skaidra, loģiska domāšana un ar tādu apveltīti cilvēki atkārtoti izceļas A.E. darbos. Kurcuma personīgā nelaime ir tā, ka viņš ir negatīvais sabiedrības jaucējs, nav konstruktīvs. Viņš prāto par sava uzvārda nozīmi: apsviedīgais vai „sanācis par īsu” (zu kurz kommen), budēlis, nerrs. Raksturotājs uzvārds ir arī mākslas mecenātam Pušmucovam, kas parasti iedzīvojās pusē no mākslinieku izstāžu peļņas, bet Eižena zaudējumā cieš pusi „šmuces”. Zīmīgi uzvārdi ir arī citu romānu raksturiem, piem., hipijs Dancis Basenieks romānā Cilvēks mežā.

Stils Līgavu medniekos un Homo novus ir tīši grezni izvīts un ķekatains, īpaši cilvēku un notikumu raksturošanai humoristiskā ironijā pārspīlēts, bet nekur ne rūgts, ne apvainojošs. (57., 167.-169. lp.) Spilgts piemērs ir Salutaura Parīzes un Rīgas ormaņu braucieni (116.-125. lp.; 236.-239. lp.) Dažkārt romāna Homo novus vietu un lietu apraksti un tā saucamie monologi ir drusku izstiepti, līdzīgi daudziem pārgaŗiem zinātniskiem iztirzājumiem romānā Pēdējais raidījums, kam tas līdzinās arī notikumu apsviedības ziņā. Romāns Homo novus tikai vairāk redzes gleznu piesātināts. Arī valoda retumis vēl samāksloti manierīga, kā: dusminošs ziņojums, (249. lp.) pielidmašīnotas debesis un piekuģota jūŗa (253. lp.), augšuptiece un pilnīgošanās, (323. lp.) zīdotā Astrīde. (344. lp.)

 

OMARTIJA KUNDZE

Romāna rakstīšanas laikā A.E. pats dzīvoja Pacifika Palisādēs, kas sīki attēlotas romānā kā Okeana Palisādes. Romāns uzrakstīts 1958. gadā, t.i., 15 gadu pēc Homo novus. Pastarpām A.E. iznākuši vēl 3 romāni: Laimīgie 1952., Cilvēks no mēness 1954. g. un Misters Sorrijs 1956. g., vairākas noveles, satīrisks cikls un Amerikas tēlojumu grāmata Neierastā Amerika un Karuselis.

Omartija kundzes saturs: Pēc apprecēšanās ar iebraucēju Aleksandru Lielmežu, tā saucamais veclatvietis Klaivs Omartijs nodod savu nekustamo īpašumu − māklera firmu sievas rokās, kas ar apskaužamu enerģiju, neraugoties uz lielu risku, uzcīna uzņēmumu galotnē. Romāna darbība risinās ap piemirsta Aleksandras Rīgas drauga Bernharda Vilka dēla Olivera apmešanos Kalifornijā, piedalīšanos uzņēmumā un abu Omartiju dzīvē. Šis ir tipisks personu romāns: darbību izraisa personāža īpatnējās rakstura īpašības, kas parādītas jau pirmajā nodaļā: Aleksandras arrogance un vēlāk pielaidīgums; Olivera šarms, viņa mūžīgā atvainošanās un meli; un vecā Omartija gaišais skats, tiešums un dzīves ziņa. Laika vienība pa posmiem sajaukta 3 daļās: abu Omartiju dzīves posms dzimtenē, sākuma periods pēc iebraukšanas Amerikā, kas abu gadu starpības dēļ (Omartijam ap 70, Aleksandrai 36) ir stipri atšķirīgs, un tagadne, ar ko stāstījums iesākas. Romāna pamatdoma ir: parādīt, kā cilvēks savā mūžā pārveidojas un kas ir šīs pārveidošanās pamatā.

Kad grāmata iznāca, lasītāji izteikušies, ka tāds auksts prāta cilvēks kā Omartija kundze dzīvei un citiem cilvēkiem nekā pozitīva nedodot. Bet Aleksandras tēlu lasītājs bauda kā dzīvē noskatītu, vienreizīgu; un parādīta taču top šīs ārēji noslēgtās, vēsā prāta sievietes motivētā lēnā pārvēršanās. Aleksandras iedzimtā, pasvītrotā lietišķība, nesatricināmā stāja un aprēķinātājas gars pamatots ar to, ka viņa ir ģenerāla meita un tiesību zinību doktore, kas vadījusi nodaļu Latvijas Tieslietu ministrijā. Tādēļ viņa, kaut arī sieviete būdama, tirdzniecībā ir pat spējīgāka kā dažs vīrietis. Gan vecais Omartijs saka: „Ja viņai kaut reizi būtu kārtīgi nokļūmejies, viņa liktos man daudz cilvēcīgāka.” (302. lp.) Uz to viņa tomēr virzās visā saskarē ar Oliveru. Vai pašpaļāvīgā Aleksandra nelokās zem pašas pakārtās jautājuma zīmes: vai es rīkojos pareizi savās attiecībās pret Oliveru? Pamazām viņas iežēlināto sirdi kustina vēl kas vairāk kā mātes jūtas. Uzpeld dzeltenā peldkostīma rēgs neuzbūvētā peldbaseina malā. Nāk viņas jūtu sprieguma atslābums un vaļība (baltajā kailplecainajā viesību tērpā), no kā stiprā Aleksandra klusībā baidās, kam viņa ļaujas uz laiciņu, bet ko tomēr beigās pārvar.

Olivers Vilks ir tipisks mūslaiku jaunietis: jauks, spējīgs, apķērīgs, techniski apdāvināts ratu labošanā. Oliveram ir vēriens, dārgo žaketi un Stagaram krāsas pērkot. Viņš pieķeras katrai pelnīšanas iespējai, lai gan saka: „Kas no darba ko patikt?” (74. lp.) Tomēr viņš vēl negrib kaut ko par neko, kā tas redzams pašlaik un Bezkaunīgos večos, kad Indulis no darba jau vairās. Olivers arī meklē labākus dzīves apstākļus, kā to savā laikā darījis Klāvs Omartijs, bet Olivera dzīves mērķi ir neskaidri. Kur viņš arī skaidrus ņemtu? Uz to viņu ne tēvs, ne vide nav rosinājuši. Pats viņš neizšķirīgs, kaut ari impulsīvs. (74. lp.) Oliveram trūkst Klāva Omartija laika jauniešu sīkstuma, izturības un pamatīguma. Brīnumaini koši tēloti Olivera fantastiskie izlocīšanās meli, ko viņš bārsta gan sevis izcelšanai, gan izķibelējoties no sprukām. Pamatos Olivers ir godīgs, uz to norāda piecnieka atlikšana (53. lp.) un atteikšanās no nenopelnītā $300.- čeka. (400. lp.) Meistarisks romāna kalngals ir firmas viesības un no tām izrietošie notikumi. Tie kā starmeša krustugunīs ļoti niansēti tēlotajās mainīgās izjūtās parāda, kā Olivers, pats to neapzinādamies, pārvērš Aleksandru no rēķinmašīnas dzīvā cilvēkā. (340. lp.) Arī vēsās atturības cilvēkā iekšēji ilgi krātais spriegums reiz izsprāgst. Pārtapusi, mainījusies uz cilvēciskuma pusi, Aleksandra ir laipna pret darbiniekiem, sagādā nepateicīgajiem Ločiem aizdevumu (379. lp.), bet biroja darbinieku dēļ viņai Olivers no firmas darba jāatlaiž. (399. lp.) Pārvēršoties, Aleksandra vispirms atmet domu par romantiku. Vēl viņa pieķeras tezei, ka Oliveru saistījusi viņas personība. (340. lp.) Bet kā Oliveru var saistīt tas, par ko viņš savos gados maz vēl zina un kam tad viņa acīs nav nekādas vērtības?

Aleksandras personības vērtību gan uzreiz uztvēra piedzīvojušais Klāvs, kad viņa ieradās darbu meklēt. Spriegi aprakstīta šī Aleksandras un Klāva savstarpējā iztaustīšanās, īpaši Aleksandru pārsteidz Klāva vērīgums un dzīves ziņa: „Drānas jau netaisa cilvēku.” (111. lp.) „Tirgošanās ir spēle. Spēles nekad nav godīgas. Bez viltībām, trikiem spēle vairs nebūtu spēle.” (108. lp.) „Jo cilvēks bagātāks, jo mazāk prot priecāties.” (343. lp.)

Abu laulība pilnīgi atgādina līgumu, ko slēdz divi cilvēki vaļā acīm, skaidrām galvām, paredzot katrs savu ieguvuma daļu. Bet kā rādīts tālāk viņu dzīvē, viņu labā saskaņa pamatojas mākā vienam otru ārējās dzīves sīkumos paciest un visur būt atklātam, kas ir likums divu precētu cilvēku attiecībās. Tādēļ Aleksandra pēkšņi jūt, „ka pasaule top necerīga, salta, viltīgas nejūtības pilna, (410. lp.), kad Snovdens atriebībā atklāj, ka Klāvam Bostonā slepens, neaizkaŗams konts. Lai gan Klāvs to turējis labam nolūkam, ja Aleksandra toreiz lielajā riskā visu zaudētu, aizdomu ēna viņai paliek.

Tā kā man ir bijusi laime dzīvot veclatviešu vidū, varu apliecināt, ka Klaivs Omartijs alias Klāvs Saliņš nav caurmēra, bet summa summarum latviešu seno iebraucēju tips. Klāvs izbraucis ar cerību pārtikušam atgriezties droškā, kuŗas pietrūcis jaunībā. Eglītis uzskatāmi rāda, kā laikiem līdz mainās vērtības: pat vienkāršo ēdienu gatavošana un baudīšana neizdodas, un Klāvs rezignēti atzīst: „Nevar jau Kalifornijā ietaisīt gabalu no Latvijas. To var tikai domās.” (470. lp.)

Nākošais izšķiŗošais Aleksandras solis ir pamatots Omartija vēstulē, kur viņš dod viņai šķiršanos ar visu viņas nopelnīto bagātību. (472. lp.) Abu Vilku vidū viņš esot liekais. Bet aizplīvurotā veidā Klāvs, abus Vilkus paslavēdams, Aleksandrā rada tādu riebumu, ka viņai pēkšņi uzliesmo atziņa, ka vienīgi Klāvs ir viņas īstā izvēle. „Savādi, var nodzīvot ar cilvēku 9 gadus un domāt, ka viņš ir aprobežots un vientiesīgs. Un piepeši atklājas, ka viņam ir pavisam gaiša galva.” (472. lp.) Un gribētos piebilst − smalkjūtīga, plaša sirds, uz kā turpmāk balstīsies viņu laulība. Tai brīdī Aleksandra apzinās savu vietu blakus Klāvam, lai kopīgi darītu to, ko viņa pati bija ieteikusi Snovdenam: „Kad gara dzīve vēl priekšā, var atļauties rotaļāties ar jūtām. Pusmūžā precas, lai saglabātu vēl kaut ko no atlikušās dzīves. Lai tuvumā būtu kāds cilvēks, uz ko varētu paļauties. Arī tās galu galā ir jūtas.” (416. lp.) Prātīgā Aleksandra tagad runā par jūtām! Tērzējot par laika kavēkļiem, Klāvs bija sacījis: „Kad cilvēks jau ir tik vecs kā es, viņam vairs nav laika ko kavēt. Tad viņam gribas vēl ko saprātīgu patapt un pagūt.” (403. lp.) Tā viņi abi kopā to darīs. Gotlande ir vieta vistuvāk dzimtenei, no kurienes abi norunā atgriezties Kalifornijā, kur studē Olivers.

Blakus personas, kas cieši ieaustas romāna darbībā, zīmētas groteskākas, lai uz viņām reljefāki izceltos pamatraksturi. Nevar nepieminēt vienreizējo, sīkmanīgo, sīksto Lauču pāri, kas pārstāv tipisko latviešu skaudību un ar to, kā redzams, spēj „kalnus pārcelt”.

Visi Anšlava Eglīša tēlotie raksturi ir kā suleņi (grapefruit)tiešām sulīgi, bet ar mazu ironijas − rūgtuma piegaršu.

 

PIECAS DIENAS (1976)

Dzīve aiz dzelzs aizkara iepriekš tēlota romānos Vai te var dabūt alu? un Ilze. Ilze ir pasmaga rakstura māmuļa, kam grūti satikt ar vedeklām Amerikā. Viņa atskatās uz notikumiem Rīgā pēckara posmā. Dēku romānu Pēdējais raidījums par krievu spiegu jaukšanos Amerikas zinātnieku − izplatījuma pētnieku − darbā un amerikāņu īsredzību un naīvitāti apskatīsim tikai salīdzinājumā ar Piecām dienām, ar ko to saista uzvārdu spēle − komūnistos Guziks un Gnēze un galvenajos varoņos Kornēlijs Veids un Klaudijs Velks. Vēl var norādīt, ka Pēdējā raidījuma varones Katrīna Blūra un Terēze Bišofa ir Ciemaldas tipa profesiju sievietes. Tām pretī sulīgā, uzpūstā Brigita Stebinsa ir izveidojums no Pļavāres (Homo novus) un Omartija kundzē iekrāsotās Šarlēnes Grēberes, „šīs jutekliskās, vieglprātīgās, savu sievišķību pasaulē iznēsājošās fantastes” (Om. kdze, 308. lp.).

Romāns Piecas dienas sastāv no 2 stāstījumiem: 1. Velka kladē aprakstītās norises un piedzīvojumi krievu un vācu okupāciju laikos līdz dienai, kad 1974. gadā Rīgā iebrauc sens Velka draugs, Armands Pols; 2. viņa un dažu citu tūristu gaitas tagadnes Rīgas apciemojuma laikā. Romāna beigas abus stāstījumus apvieno. Daudz nekavēsimies pie blakus personām, izņemot tūristus − mācītāju Kociņu un Velmanes kundzi. Ākstīgās Velmanes izbrauciens pie māsas putnu fermā groteskuma ziņā stādāms blakus Kaudzīšu Mērnieku laiku dažam vides tēlojumam, un abu māsu sastapšanās ir parallēle Ķenča traģikomiskajai lūgšanai pārdzīvojuma sekluma ziņā. Meistariski Eglītis notēlojis daudzās tūristu „greizās redzēšanas”, arī labu domājot: piem., Armanda Pola sūtījumi tēvocim Drēviņam.

Ironisks mācītāja Kociņa teicamais: „Kristus arī bija ideālkomūnists − stāvēja par proletariātu, neraizējās par privātīpašumu.” (42. lp.) Vēlākās sarunās Velkam ar Polu izkristallizējas uzskats par reliģiju un baznīcu, ka „burts nokauj, gars dara dzīvu.”

Šo sarunu turpinājumā tad abi spriež par latviešu gleznotājiem dažādos laikos, un nemainīgs ir uzskats par Purvīti romānā Homo novus un šeit. (317. lp.) Piecas dienas parāda, ka autors izracies cauri visai okupētās Latvijas mākslas produkcijai, īpaši pievērsdamies literatūrai un tēlotājām mākslām. Neatsveŗama vērtība ir viņa paša saskares tēlojumiem (Velka personā) − pirmajā krievu un vācu okupācijā ar tādiem kultūras darbiniekiem kā: Čaku, Plaudi, Sudrabkalnu, abiem Lāčiem, Laicenu, aktieŗiem un neskaitāmiem citiem.

Armands Pols, ar ko Velks 4 gadus draudzējies augstskolā, pārstāv „klaidas latviešus” un ir Rīgas braucienam ideālais tūrists: viņš ir ļoti redzīgs, bet skaļi nebrīnās par pārvērtībām un krieviskumu. „Viņš vienmēr apzinās, ka Velks te vēl dzīvos, bet viņš paraustīs plecus un aizbrauks atpakaļ uz Ameriku.” (85. lp.) Armands smalkjūtīgi liekas neredzam asās attiecības seno draugu Orleānu un Velka starpā un viņu „notes melus”. Viņš diezgan necerīgi cenšas draugus samierināt. Ar spējīgo Ingrīdu, kas modelēta pēc Eglīša vēsā prāta sieviešu kategorijas, pēc daudzu gadu neizskaidrošanās un atturības uz aizdomu pamata, Velks „vēl varbūt runāšot.” (449. lp.) Bet ar Aleksi viņa nenormālā, iestingušā naida dēļ tas nav iespējams. (450. lp.) Neskatoties uz labu nodomu jaucēja lomu, būdams slogs tuviniekiem ar savām slimīgām dīvainībām, Aleksis − ir pozitīvs tēls. Kā tāds viņš nes autora itin visu romānu pamatni. Eglītis saka:

Viņš ir domājošs cilvēks. Domāt ir grūti, pat mokoši. Domāšana ir viena no visgrūtākām lietām pasaule. Ļaudis pa laikam vairās no domāšanas un ar prieku pieņem jau gatavus ieskatus. Bet gara kūtrībā, negribā domāt slēpjas visas pasaules nelaimes. Ja ļaudis tikai mazdrusciņ domātu patstāvīgi, sabruktu visas despotijas kā fiziskās, tā garīgās. (43. lp.)

Te A.E. ir amerikāņu rakstnieces Rendas (Ayn Rand) − filozofijas līdzgaitnieks, kas parāda objektivisma teoriju. Kur A.E. runā par aplamo „marksistu nepakalpinātības domu”, illustrējot to ar kazu, tur Renda tā paša uzskata izklāstā runā par graudiem. (109. lp.) Ja Eglītis Piecās dienās uzsveŗ domāšanas asumu, tad romānā Vai zini zemi citronas kur zied viņš rāda domāšanas plašumu, ne ierobežotību. Dānijā gaŗākā politiskā spriedelēšanā Turaids saka diviem trimdas jauniešiem: „Jūsu abu nelaime ir tā, ka jūs nemaz nemēģināt kaut ko vērtēt vai vispār domāt. Domāt, saprotams, ir grūti. Tur vajag galvas un arī tad vēl smagi jāpiepūlas.”

Autora nolūks romāna Piecas dienas ir atkal parādīt, kā dzīve pārveido cilvēku − mainās kā labais individuālists Velks, tā ļaunais, stumjamais masas pārstāvis Gnēze. Piecās dienās Gnēze un Pēdējā raidījumā Guziks ir komūnisma iekārtas pārstāvji. Guziks ir izglītots, apsviedīgs, paņēmienos trenēts; Gnēze neizglītots, stulbs, vāju atmiņu, lopiski truls un slinks. Guzikam vēl ir centība iegūt konkrētu zinātnisku atklājumu savai valstij. Gnēzem centības vietā ir tikai rupjā dūre un mērķis − kailas personīgās varas paplašināšana. Abi komūnisti grib bezkaunīgi ašā ņēmienā nogrābt jau gatavus, krietnu domātāju daudzu gadu pūliņu augļus. Gatavais KGB produkts. − Guziks, tāpat kūtrais Gnēze vienmēr strādā ar palīgiem, ķēdē. Individuālisti Veids un Velks cīnās vieni. Bet kā Guziku, tā Gnēzi pieveic pašu muļķīgā ziņkāre: Guziku − pieskaršanās radioaktīvajam plutonijam, Gnēzi − uztraukums, lasot piesavināto Velka piezīmju kladi. Pozitīvo īpašību ziņā Kornēlijs Veids Pēdējā raidījumā ir līdzinieks Klaudijam Velkam − abi apdāvināti un vispusīgi spējīgi. Veidam gan jācīnās tikai ar technikā pamatotam, ārējām briesmām; Velkam ik dienas jācīnās par pastāvēšanu darbā, par totālo eksistenci − kailo dzīvību. No malas raugoties, Veids liekas veiksmīgāks izšķiršanās ziņā, saprāta laukā. Velks rādās svārstīgāks, neizšķirīgāks. Bet viņa izšķiršanās prasa dziļāku apsvērumu − cilvēcīgā, hamletiskā nozīmē: uz svariem nav tikai ienaidnieku uzbrukumu atvairīšana, bet arī viņš pats, cīņa par savu iekšējo cilvēku, sevis respektēšanu, viņa attiecības pret draugiem un rūpnīcas strādniekiem.

Nobeidzot gribu piezīmēt, ka vēlākos A.E. romānos valodā vairs nevirknējas eksplozīvi vārdi ārējā greznībā kā, piem., romānā Homo novus, bet vienkāršu vārdu zīmīgais nostatījums rada lasītājā attiecīgu noskaņu.

Uz Anšlava Eglīša darbiem vai attiecināt franču matemātiķa Anri Puankarē (Henri Poincaré) vārdus: „Domas nekad nedrīkst pakļauties ne dogmām, ne kaislībām, bet gan tikai pašiem faktiem, jo citam kā faktiem pakļauta doma vairs nebūtu domas vārda cienīga.”

Atzīdams domāšanas spēku, kas atstāts novārtā mūsu tagadējās jaunatnes izglītošanā, Anšlavs Eglītis liek arī mums, lasītājiem, domāt, un tas prasa viņa darbu atkārtotu pārlasīšanu.

 

 

NORĀDES

1. Anšl. Eglītis „Laikmetīgais romāns”, Latviešu preses biedrības gada grāmata 1953.

2. Laiks, 1962. g.

3. B. Ķīseļa recenzija „Panzija pilī”, Laikā, 1962. g.

4. Pašportreti, 96. lp.

Andrejs Johansons par Anšlavu Eglīti saka: „Epikā jau ar pirmo stāstu grāmatu Maestro (1936) un romānu Līgavu mednieki (1940) plašu ievērību modināja Anšlavs Eglītis (dz. 1906), ass vērotājs, atjautīgs satiriķis un krietns stilists, kas zīmīgi portretējis Rīgas dendijus un „zelta jaunatni” un ļaudis, kuŗi grib būt „kaut kas”, bet aiz iekšējas nedrošības nokļūst groteskās situācijās vai aklā strupceļā. Teiktais attiecas arī uz novelēm Nestundas (1940) un romānu Homo novus (1943/47), bet vēlāk Eglīša motīvu loks paplašinājās.”
(Latviešu literātūra, 1953)

 

Jaunā Gaita