BALTVĀCU VĒSTURNIEKA DARBS PAR LATVIJAS VALSTS IEKĀRTU

Jürgen von Hehn: Lettland zwischen Demokratie und Diktatur. Zur Geschichte des lettländischen Staatsstreichs vom 15. Mai 1934. Jahrbücher für Geschichte Osteuropas, Beiheft 3. Isar Verlag München 1957, 76 lpp.

 

Baltvācu vēsturnieki līdz šim rakstījuši gandrīz vienīgi Baltijas koloniālo vēsturi. Tādēļ "Baltijas vēsture" visiem beidzas ar 1918. gadu. Bet arī viņu vidū emigrācijā notiek vērtību pārvērtēšana. Var manīt, ka arī viņi mainījuši uzskatus. Protams, ne visi. Taču viena daļa ir atzinusi, ka tiem ir nevien kopējs liktenis ar Baltijas telpu, bet arī ar latviešu un igauņu tautām. "Ja baltvāci šodien svešumā runā kādu citu valodu, piem., angļu, tad viņi tomēr loti bieži labprātāk apmeklē vācu, igauņu vai latviešu dievkalpojumu, nekā angļu... Kādreiz agrāk tas 'nebūtu piestāvējis' (t. i. ierasties igauņu vai latviešu dievkalpojumā) ... Tagad tieši tas piestāv" - konstatē Baltvācu mēnešraksts "Baltische Briefe" 1957. g. decembrī.

Pēc pazīstamā Baltvācu prof. R. Vitrama ierosinājuma (1954. gadā iznāca R. Vitrama ievērojamais darbs "Baltijas vēsture") Dr. Jirgens fon Hēns pagājušā gadā publicējis savu pētījumu "Latvija starp demokratiju un diktātūru".

Tā ir vairākkārtējā ziņā ievērojama grāmata. Pirmkārt, tā iezīmē Baltvācu pievēršanos arī tieši Latvijas vēsturei, otrkārt, tā zināmā mērā aizpilda robu nabadzīgajā vēstures literātūrā par mūsu brīvvalsts laiku; beidzot - tas ir aicinājums un aizrādījums mūsu pašu vēsturniekiem stāties reiz pie svarīgu un aktuālu latviešu jaunāko laiku vēstures jautājumu pētīšanas un noskaidrošanas. Ir atklāti jākonstatē, ka tieši šinī no nacionāli polītiskā viedokļa vissvarīgākajā vēstures laikmetā esam dīvainā kārtā bijuši vairāk nekā atturīgi un pasīvi.

Trimdā palaikam iznāk viens otrs vēsturisku rakstu krājums. Ja paskatās, kas tur iekšā, tad jūtas kā veļu laikā, vai varbūt teiksim, kā teiksmu silā. Tur ir jauki un senatnīgi latviski, bet velti tur meklēsim atbildes uz jautājumiem "kā radās latviešu valsts", "kā latviešu neatkarības centieni ietekmēja notikumus Austrumeiropā", "kāda nozīme bija latviešu polītiskai aktīvitātei un bruņotiem spēkiem revolūcijas un brīvības cīņu laikmetā", "kā izveidojās Latvijas polītiskā iekārta", "kā attīstījās polītiskā dzīve Latvijā", "kāda bija Latvijas ārpolītika" u. t. t.

Kāpēc tas tā? Viens iemesls, šķiet, ir tas, ka tā ir "ērtāk" un "neitrālāk". Mūsu jaunāko laiku vēsture ir tik spraiga, lieliem notikumiem bagāta, pretrunīgu viedokļu pilna, ka autors viegli var "iekulties nepatikšanās". Tādēļ labāk - tā mierīgāk, tā klusāk, tā tālāk no nesenās pagātnes vētrām un cīņām. - Vēl nesen, izdarot rakstveida aptaujas par latviešu strēlnieku laikmetu, saņēmu no kāda vecāka kunga atbildi uz dažiem jautājumiem līdz ar piezīmi - "tā nu tās lietas toreiz bija, bet, lūdzu, tikai manu vārdiņu šai sakarā gan neminiet. " Lūgums jāizpilda, kaut reizē kļūst tā drusku bēdīgi. - Tomēr, vai nu tāpēc rokas jānolaiž! Nāk prātā Ulmaņa izteiciens: "Kādi māli, ar tādiem jāmūrē. " Un daudzējādā ziņā toreiz izdevās jau gluži labi. Kāpēc tad neizdosies tagad, kaut arī citā sakarā?

Kā svarīgu atturības iemeslu mēdz minēt materiālu trūkumu. Lielākā vēstures avotu daļa atrodas okupētajā dzimtenē vai Krievijā. Tas tiesa, bet labu daļu var sadzīt brīvajā pasaulē. Satiksme mūsu dienās ir ērta, dažādi techniski palīglīdzekļi (fotokopijas, mikrofilmas) pieejami. Bez tam - vēl joprojām dzīva ir daļa no Latvijas tapšanas un neatkarības laikmeta aculieciniekiem, personas, kas darbojušās līdzi ļoti svarīgos notikumos. Viņu liecības un atmiņas vākt un registrēt ir pēdējais laiks. (Šai ziņā labu piemēru rādījis Dr. M. Valters, publicēdams savu saraksti ar K. Ulmani un V. Munteru. ) Un tieši tas iespējams rietumos.

To aizrāda arī J. f. Hēns. Viņš izmantojis pieejamās publikācijas, Latvijas laika un trimdas presi, intervijas un aptaujas. Radies interesants darbs. Protams, ar trūkumiem, ar nenoskaidrotiem un pretrunīgiem jautājumiem, ko autors pats arī apzinās un pasaka. Tomēr tagad vienā no lielākām kultūras tautu valodām ir iespējams iegūt pārskatu par Latvijas polītisko dzīvi un satversmes problēmām.

Hēns savu materiālu apstrādājis rūpīgi un korrekti. Viņš centies būt piesardzīgs secinājumos un objektīvs notikumu notēlojumā. Par to viņam pienākas atzinība no mūsu puses.

Autors notēlo jaunās valsts konsolidēšanās grūtības, satversmes izveidošanu, dod sīku pārskatu par latviešu polītiskajām partijām un to redzamākajiem darbiniekiem. Norādīts, ka pārāk liberālais vēlēšanu likums veicinājis sīku partiju un grupu rašanos. Jāpiezīmē, ka šo kļūmīgo apstākli autors varēja vairāk pasvītrot, diskutējot Zemnieku Savienības 1933. gadā iesniegto satversmes reformas projektu, kuŗā šai "ļaunuma saknei" nav pievērsta uzmanība.

Notēloti Ulmaņa apvērsuma iekšējie un ārējie cēloņi (pasaules saimnieciskā depresija, fašisma uzvaras gājiens Eiropā 1930-tajos gados), apvērsuma priekšspēle un gaita un autoritārā valdība. Norādīts, ka ne no labā, ne kreisā spārna 1934. gadā apvērsums nedraudēja. Vienīgi Ulmanim bija pietiekami varas līdzekļi, lai to izdarītu.

Hēns mēģinājis arī analizēt Ulmaņa vadonības ideoloģiju un pasvītro viņa cenšanos radīt īpašu latvisku vadonības sistēmu (Ulmanis atdarina patriarchāla latviešu saimnieka izrīcību). Ulmaņa iekārtu autors salīdzina ar maršala Antonesku radīto autoritāro iekārtu Rumānijā. Apskatītas vadonības laika pozitīvās un negatīvās puses, un izcelta Ulmaņa lielā loma Latvijas polītiskajā dzīvē.

Trūkumi atrodami ikvienā, tā arī Hēna darbā. Daži autora secinājumi nav pietiekami pamatoti (piem., daudzie apsveikumi vadonim nav nekāds pierādījums tam, kāds būtu bijis tautas nobalsošanas rezultāts, ja šāda nobalsošana būtu sarīkota), daži norādījumi ir vienpusīgi (piem., par latviešu centra partiju šovinismu, neminot, cik nesaudzīgi minoritātes izmantoja "andeles" iespējas, sastādot koalīcijas valdības), arī interviju varēja būt vairāk un tās varēja būt daudzpusīgākas. Tomēr šādi iebildumi negroza Hēna darba pozitīvo nozīmi un vērtību. Nevar neatzīmēt arī precīzo un rūpīgo latviešu vārdu un nosaukumu rakstību.

Grāmata ir lēta (maksā apm. 1 dolāru) un to vērts iegādāties katram, kas interesējas par mūsu brīvvalsts polītisko dzīvi.

 

Uldis Ģērmanis