Imants Steprāns
NACIONĀLISMA NĀKOTNE
Jānis Purviņš Jurjāns nav pirmais latvietis, kas kritiski vērtē nacionālisma ideoloģiju [JG145, 39. lpp]. Tāpat kā man. tā viņam, tā arī daudziem citiem kremt mūsu zaudējumi, un viņš saskata vainu nacionālismā, ideoloģijā − vienīgajā, kas mums bija. Viņš nemeklē iemeslus Latgales nocietinājumu sistēmā. 2 stundu artilērijas šāviņu rezervē vai citos materiālos faktoros − un tas ir labi, kaut arī ideoloģiju spēkam ir savas robežas. Tā, piemēram, vainot nacionālismu latviešu dabiskā pieauguma trūkumā būs problemātiski: tad jau labāk pieņemt Imanta Ziedoņa rājienu, ka mums latviešiem ir tikai rets vīriņis, kam pa trim (bērniem).
Vēl problēmātiskākas lietas kļūst mēģinot mijiedarbību starp ideoloģiju un vēsturi izvērtēt psīcholoģiski, kad pulkveži un priekšnieki ... gatavi ... sūtīt jaunatni bezcerīgos pasākumos, jo būs grūti pasacīt, par cik viņi balstās uz uzpūstām fantāzijām un par cik uz sapratīgiem apsvērumiem (kaut arī varbūt morāliski neattaisnojamiem). Bez tam statistiski katram pulkvedim, kas cīņu zaudējis, varēs pretim stādīt otru, kas to uzvarējis, − un kopš Napoleona laikiem kā vieni, tā otri ir nacionālisti, lai vai kā sevi sauktu.
Tāpat ir jau labi, ka Jurjāns tic, ka zina, kas ir patiesi dievbijīgs cilvēks, vai arī, kad kāds pārmērīgi uzsveŗ piederību savai tautai, bet cik no mums savā ticībā varēs sekot Jurjānam? Loģisku vingrinājumu pēc izmainiet vārdus patiesi un pārmērīgi augšminētajos teikumos, lai redzētu, cik riskanti tos lietot definīcijām.
Tomēr pašu Jurjāna pamatdomu vis tas neapgāž, tikai reducē viņa argumentu virkni. Tādēļ mēģināsim apskatīt, kā Jurjāns apraksta nacionālisma ideoloģiju, nepakavējoties pie viņa definīcijām, vēstures kauzālām sistēmām un personīgās ticības apliecinājumiem. Mēģināsim apskatīt to, kur mums visiem vienas sāpes un vienas cerības.
Jurjāns nacionālisma sakni meklē emocionālā aizrautībā un ignorē polītiskos principus, uz kuŗiem nacionālisms dibinās. Viņš šo sakni saskata vācu romantismā, minot vārdā Herderu un Fichti. Tomēr paši tā laika vācu polītiķi un militāristi, nedz Bismarks, nedz Klauzevics uz šiem filozofiem un dzejniekiem daudz neklausījās. Ja vācu romantiķi sapņoja par viduslaiku tradicijām, tad to pašu dara arī Jurjāns, runādams, ka līdz pat viduslaiku beigām cilvēki meklēja universālas vērtības. Šajos sapņojumos nacionālās valsts ideja nedzima un tieši viduslaiku sociālā struktūrā bija daudz būtiski pretēja nacionāli centralizētas valsts idejai. Nacionālā ideoloģija tāda, kāda tā izpletās pa visu pasauli, − gan meklējama pie Jurjāna uzteiktā (tā es nopratu) Ž.Ž. Ruso, jo viņš bija tas, kas Francijas revolūcijā pieprasīja un atprasīja nācijai valsts suverenitāti no monarchijas. Viņš mācīja par nacionāli centralizēto valsti, ka:
Mums jāpārveido indivīds par tādu, kādu mēs to gribam. Visabsolūtākā vara ir tā, kas iespiežas cilvēka visintīmākajos dziļumos un kas spēj vadīt indivīda gribu un rīcību. Ir skaidrs, ka visiem cilvēkiem jākļūst tādiem, kādus valsts tos vēlas redzēt.
Tas nebija varas kārs ūtopisms, sapņi, nedz arī uzpūsta fantāzija, bet loģiski konsekvents nacionālās valsts formulējums, kaut arī ļoti radikālā formā. Un kad Jurjāns pārmet Fichtem aicinājumu vācu tautai pārņemt kultūras vadību Eiropā, tad jāatceras Robespjērs, kas sludināja, ka:
Franču tauta ir aizsteigusies cilvēcei priekšā par 2000 gadiem, un mums tā būtu jānovērtē kā vispārākā tauta citu tautu saimē.
Un kaut arī kalevalām, pagānsvētkiem un pieminekļiem ar nacionālās valsts ideoloģiju pārāk tieša sakara nav, tad antikristiānisma (antiklerikālisma?) formulējums valstisko izpausmi vispilnīgāk atradīs Revolūcijas 1794. g. 7. maija dekrēta VII artikulā par Augstākas varas un Dabas godināšanu. Drīzāk te un ne jau Fichtē mūsu tautas atmodas pamatu licējs Garlībs Merķelis būs smēlies idejas, kad viņš darbu Vanems Imanta uzsāka ar pagānsvētkiem Jāņiem. Un pulkveži? Ne jau nacionālie romantiķi, bet Revolūcijas 1793. gada 23. jūlija dekrēts bija tas, kas pasaulei sniedza ideju par nacionālo mobilizāciju algoto armiju vietā sūtīt jaunatni bezcerīgos pasākumos!. Uzpūstas fantāzijas? Šai dekrētā teikts:
...jaunekļiem būs jādodas kaujā, precēti vīri kals ieročus un transportēs munīciju, sievietes taisīs teltis un apģērbus un strādās hospitāļos, bērni gatavos pārsienamos un veci vīri sanāks laukumos, kur uzmundrinās kaŗavīrus sludināt tiem Republikas vienotību un naidu pret ķēniņiem.
Še nu skaidrības labad jāpiebilst, ka nedomāju frančus pelt vai vāciešus celt − nacionālisms ir internacionāls. − bet aprādīt uz nacionālas ideoloģijas valstisko formulēšanu, kuŗas ietekmē atrodamies vēl šodien. Šī ideoloģija gan ar Napoleona kaŗapulkiem, gan ar jakobīņu mācībām par nāciju kā valsts suverenitātes nesēju tik izplatīta visā pasaulē, kā Jurjāns to pareizi norāda. Tādēļ ir nepareizi nacionālismam pretstatīt demokrātiju, kā to uzsvēris Tokville grāmatā Revolūcijas ēnā, par amerikāņu demokrātiju rakstīdams. Nacionālisma ideja, kuŗai šobrīd grūti pretstatīt citu, izauga cīņā pret monarchiju un bailes no anarchijas. Šodien bez šīs kategorijas pat neiespējami domāt par valsts struktūru. Mums. piemēram, lāga nevedas domāt par Vatikānu kā valstisku vienību. Tāpat par Padomju Savienību runājot, viegli rodas jautājums par to, vai tur suverenitāte sakņojas krievu tautā vai proletariāta diktatūrā.
Šāda argumentācija tomēr iespējama arī demokrātiski vēlētās un etniski viengabalainās nācijās, tā te varam vērot visapkārt. Mēs, latvieši, to tagad varam vislabāk saprast, meklēdami, kuŗā pusē ir mūsu īstā tauta un kā saklausīt tās patieso balsi. Šīs problemātikas pamatus greizi neiebūvēja vis vācu romantiķi, bet gan franču ideologi, mācīdami, ka nācijas VISPĀRĪGO GRIBU zina tās ĪSTĀ VALDĪBA, kas rīkojas tautas PATIESĀS INTERESĒS. Neviens no šiem terminiem nekad netika definēts, vienīgi tautoloģiski aprakstīts, piemēram, ka īstā valdība ir tā, kas rīkojas pēc vispārības gribas, un vispārības griba ir tā, pēc kā rīkojas īsta valdība. Kaut arī parādījās spekulācijas par plebiscītiem vai vēlēšanām, tās bija tik sarežģītas, ka tautas vēlmes, kā to ikdienā saprotam, tika izslēgtas ara. Tās vajadzēja respektēt tikai tad, ja tās būtu īstas. Tādējādi nacionālismam tā demokrātiskajā formā vienmēr pastāv populisma problēma, un diktatori spēj atsaukties uz tautas gribu.
Kamēr pulkveži un priekšnieki ir sekmīgi, šīs teorētiskās nepilnības neparādās, tās parādās tikai nestundās. Nacionāli centralizētas varas, protams, ir eksistējušas jau pirms franču revolūcijas, kaut arī bez teorētiskiem formulējumiem. Par tām jau domājis Platons, cerēdams uz ķēniņiem, kas būtu kā filozofi un uz filozofiem, kas būtu kā ķēniņi. Aristotelis brīdinādams saka, ka:
...valsts, pēc vienības cenšoties, var sasniegt punktu, kuŗā beidz kā valsts eksistēt vai turpinot eksistēt, slīd uz leju savā vērtībā, tāpat kā harmonijai reducējoties par vienu toni.
Atcerēsimies Ruso: kādu valsti viņš vēlas redzēt? Tas ir smags mantojums, ko nesam visi, un cik patiesībā maz te spējam rādīt uz skabargu brāļa acī! Valstīm apvienojoties un komūnikācijas technoloģijai augot, šī problēma saasinās, ne pamazinās, un tā ir mūsdienu pamatproblēma.
Cilvēciski iespējamākais atrisinājums, šķiet, izkristalizējies Bībelē. Šī nacionālā vara ir absolūta, bez kompromisa un ierobežojumiem, jo balstās nacionālajā Dievā: tādējādi kļūdama neatkarīga no laika, telpas un cilvēku vēlmēm. Ticība neprasa loģisku izskaidrojumu, un katra zaudēta kauja ir tikai solis ceļā uz uzvaru − kā to kristiāniskajā sakarībā aprakstījis Augustīns.
Ir dzirdēta teze, ka tautu ārpus savas nacionālās zemes var saglabāt tikai nacionālā reliģija. Bībeles piemērs to arī rāda. Par cik to pieļauj mūsu konfesionālā smalkjūtība, šos piemērus varam saskatīt arī citur tā, piemēram, parsos, Zaratustras ticīgajos, kas eksistē ārpus Persijas ne vien Indijā, bet arī visā pasaulē. Valoda, pārvaldes formas var mainīties, bet ne Dieva absolūtā vara, kas tiek nodota Viņa tautai. Vai par šīm lietām domā arī Jurjāns ar minēto Radītāja principu, es nevarēju no viņa raksta izlobīt.
Un mēs? Tā kā mums savas nacionālās reliģijas nav, tad esam padoti vietējo nāciju suverēnitātēm, un augstākais, ko spējam, ir jūgties no vieniem ratiem otros, klausot vietējiem pulkvežiem un priekšniekiem.
Baznīcas sakramentālais koncepts mums māca par nāves stundas grēksūdzi un cerību mūžīgai dzīvošanai. Negribot to profānēt, tomēr jautāsim pēc mūsu nacionālās nāves stundas pēdējā sakramenta. Nedomāsim par zaudētām zemēm un naudām, bet gan mēģināsim saskatīt kādus drošākus sadzīves principus to ideoloģisko pinekļu vietā, kas patlaban valda pasaulē te, šķiet, ar Jurjānu esmu vienis pratis.
Grēki. Kad bijām savus 700 gadus spītīgi turējušies pie senās dainu kultūras (Jurjāna pasaciņām), mēs, kristīgas starpspēles nesadzirdējuši, tikām iemesti nacionālās ideoloģijas vissīvākajā, neatjauktākajā mutulī. Uz to dibinājās mūsu Tautas atmoda, tajā dzīvojām mēs − gan latvieši, gan latviski runājošie amerikāņi. Šīs nacionālisma ideoloģijas simbolus un saukļus Eiropa bija mācījusies neuzņemt tik burtiski, bet tikai simbolikas robežās. Eiropa šo procesu bija sākusi mācīties jau gaŗajos kristiānisma attīstības gadu simteņos − tāpat kā bērns mācās valodu, sākumā pa vārdam, vēlāk plašāk. Mums šīs attīstības fāzes pietrūka, un tās rezultātus mēs saņēmām gatavus, bet ne uzņemamus. Ruso idejām bija savs laiks un vieta. Franči un eiropieši − mēs Eiropā dzīvojam vairāk ģeografiski kā kulturāli − ar asinīm un asarām iemācījās saredzēt šīs ideoloģijas robežas, − un šis process vēl turpinās. Vēl tagad t.s. lielās demokrātijas ir sapinušās pašas savos saukļu tikos un Tuvo Austrumu cīnītāji pārdod savu senās kultūras mantojumu par šo ideoloģiju lēcu virumu. Atzīsim savus grēkus, kad uzbrūkam pulkvežiem un priekšniekiem, jo tie ir vajadzīgi, tikai slikti pulkveži un priekšnieki nav vajadzīgi. Atzīsim savus grēkus apzinādamies, ka ar tautas glorificēšanu kaŗus uzvarēt nevar. − bet nevar arī paspēlēt.
Cerība? Lai cik psīcholoģiski nepatīkami Jurjānam tas būtu, bet taisni viņa noliegtajā sencībā ir mūsu vienīgā cerība. Pateiksimies Herderam, ka šīs dziesmiņas un pasaciņas mums saglabātas. Mūsu dainu senči nepretojās tik daudz vācu vai kristiānisma ekspansijai kā feodālai iekārtai, feodālai iekārtai kā loceklim tai ķēdē, kas noveda pie nacionālisma. Dainu senči bija pret polītisko centralizāciju, tie suverenitāti tās sākotnējā formā meklēja ģimenē, saimē, lokālajās vienībās. Dainu cilvēks sabiedrības centrā negribēja likt pat tēvu, bet gan māti kā bioloģiski minimāli nepieciešamo. Tie baznīctēvi, kam nepatika mūsu blēņu dziesmas par māmuliņu, labi saprata mātes vietu mūsu reliģiskos meklējumos. Dainu cilvēks negribēja nedz baznīcai, nedz valstij atļaut savu dvēselīti pie Dieviņa aizrunāt. Kaut arī šis dainu princips feodālam militārismam pretoties nespēja, mūsu kultūrā tas eksistēja vēl gadu simteņiem. Zināmā veidā tas ir dzīvs vēl šodien, neizteiktāks, neformulētāks, bet dzīvs. Universāls − visām nācijām un konfesijām. To, protams, nevar likt valsts sistēmu pamatos, bet kā personīgais viedoklis tas eksistē. Nebūsim uzpūtīgi, ka mums latviešiem šis kultūras mantojums ir lingvistiski pieejams. Būsim nokaunējušies, ka neesam pratuši šo mantojumu lietā likt, kad valsts jūgs mūs spiež kļūt tādiem, kādus valsts (mūs) grib redzēt. Šis mantojums ir mūsu vienīgā cerība. Kaut mūsu māte mums piedotu nogrēkošanos pret viņas Dēla mācību Mateja evaņģēlijā 25. 14-30.