Jaunā Gaita nr. 149, (3) 1984

 

KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

Trimdas apstākļos vienprātība bieži vien paliek tikai labu nodomu katēgorijā, kā to redzam, palapojot Latvijas Amerikā slejas. Tur 7. aprīļa numurā Daugavas Vanagu priekšsēdis aicina visus uz sadarbību: „Sadodieties visi rokās, pāri jūŗām, pāri Ventai.” Nedēlu vēlāk LNAK priekšsēdis zino. ka „izglītībā esam izvirzījušies pirmajā vietā visas Kanadas mērogā”, bet jau turpat citā rakstā lasām, ka, palūkojoties zem „akadēmiskās brīvības palaga”, AABS konferences rīkotāji ir klāt pieaicinājuši kā dalībniekus pārstāvjus no Latvijas un tā, ar reportieŗa vārdiem, „nesaredz konferencē ievesto sarkano zirgu”, vēl piemetinot, vai tad taisnība neesot Andrejam Eglītim, „ka intelliģence maitājas, tāpat kā zivis, no galvas.”

Tā vien liekas, ka daudzi labi kopsoļa iešanas mēģinājumi atduŗas uz datumiem, piem., no 14-16. jūnijam rīkotā AABS konference it kā pārvelkot kauna svītru mūsu deportēto latviešu sēru dienai. Kur tad nu pēkšņi ir palikusi „sadošanās rokās pāri jūŗām”: tās vietā ir tikai sadošana. Ar visu to, ka sīkie ķīviņi piešķiŗ mūsu presei krāsu, sava veida mundrību. t.s „atmaskošanas spēle atkārtodamās nenāk par labu tai latviskai vienprātībai, kas uz īsu brīdi izjūtama musu kopkoŗu koncertā Dziesmu svētkos, kur dziedātāji un klausītāji, kājās piecēlušies, nodzied mūsu himnu, kad liekas, te nu tiešām ir tās īstās tautas asinis, kas mūsu genu pamatos.

Mes varam but vienisprātis, protams, par daudzām lietām, kas saistās ar latviešu tautas un kultūras pastāvēšanu laika tecējumā, zinot, ka tās pagātnes vērtības un aistētiskā esme, kas atspoguļojas mūsu dainās, ir neatņemama sastāvdaļa no visas pasaules, šīs planētas kultūras, un tās tālākā eksistence ir vienkārši nepieciešama, tāpat kā doma, ka, laikiem mainoties un polītiskām sistēmām sagrūstot, pienāks diena, kad Latvijas tauta atkal varēs brivi noteikt visu to, kas notiek tās territorijā bez citu tautu iejaukšanās un varmācības. Paskatoties uz Āfrikas karti, labi saprotam, ka koloniālisms tur sabruka ātrāk kā domāja, un daudzas jaunās valstis tur lēnām kļūst par istām, neatkarīgām valstīm, lai gan pastāv milzu problēmas gan ekonomiskajā, gan arī citās sfairās, bet ir neiedomājami, ka bijušās koloniju lielvalstis jebkad vēl varētu mēģināt atgriezties Āfrikā.

Lielvalsts, kas ar varu − armiju, floti, policiju − ir piesavinājusies tai nepiederošas territorijas, nevar pasaules sirdsapziņai noslēpt savu nemorālo rīcību, lai kā tā arī pūlētos to nomaskēt. Musu dienās, kad izglītība visā pasaulē ir kļuvusi universāla, visiem pieejama iespēja, lielvalstīm ir jāuzmanās, pat ja tās ir demokratisku centienu atspoguļotājas

Musu laikmetā, kad jau vesela jauna paaudze ir uzaugusi atomkaŗa briesmu apdraudētā planētā, ir skaidrs, ka tikai pakāpeniska atbruņošanās var ar laiku panākt bruņoto spēku samazināšanu, jo citādi globāls konflikts ir neizbēgams ar neparedzami fatālām konsekvencēm. Šai situācijā cinisks liekas uzskats, ka palielināta bruņošanās ir vajadzīga, lai industriālajām valstīm samazinātu bezdarbu, kas tagad ir izplatījies visā pasaulē.

Materiālisms kā universāls dzīves veids valda abos „superspēku” pretpolos: gan ASV, gan Padomju Savienībā un ja pirmajā to pakļauj komerciālam pragmatismam, otrā tas ir polītiskās dogmas pakājē, taču ir interesanti vērot parallēles, kas veidojas masu produkcijas un masu komūnikācijas ietekmē, kur polītiskās „bazūnes” maļ vienu lietu, kamēr tirgošanās laukā notiek pilnīgi citādas izdarības.

Technologiskie jaunatradumi, elektroniskā revolūcija, izziņas sistēmu savairošanās, datoru un robotu ierašanās − viss tas paātrina technikas ielaušanos ikkatrā ražošanas procesā, taču turpinās planētas gaisa un ūdens piesārņošana, bažas par nākotnes eļļas un enerģijas krīzēm, par klimata maiņām, jo kaut kur nākotnē būs tā diena, kad iztukšos pēdējo eļļas rezervi. Un ko tad lai dara? Vai varam iedomāties, ka pēc pāris simt gadiem kaut kur Vidzemē atkal zirdziņš vilks arklu un ka tam pakaļ staigās arājs?

Dehumānizācija, kas jau ilgi ir pastāvējusi pasaulē, turpina vairoties un ielauzties ikkatrā dzīves pavedienā, kur ar robotu un datoru palīdzību mašīnas un aparāti aizstāj cilvēka vietu, un tā, pieaugot bezpersonīgai, automātu kontrolētai videi, cilvēks aizvien vairāk tiek uzskatīts par mašīnu − patērētāju, ko var manipulēt ar zinātnisku izziņu un televizoru propagandu. Blakus dehumānizācijai pastāv allaž pieaugošais birokrātijas iespaids, kas nelāgi ielaužas ikkatrā valdības kadrā, radot sarežģītu likumu, normu un uzvedības aparātu, ar ko nāk sakarā ikkatrs indivīds, vienalga kur tas arī dzīvotu. Pat polītiķi un ministri ir nevarīgi šā pieaugošā spēka paspārnē un aizvien mazāk viņi ir spējīgi darboties kā indivīdi, jo aiz tiem stāv spiediengrupas vai nu polītiski, vai arī industriāli un tirdznieciski centrētas „superkorporācijas”.

Tieksme centralizēt, pakļaut un sistematizēt procesus rada gigantiskas aparātu sistēmas, kas kļūst par milzu ražotājiem, pārvaldībām, par organizācijām, kuŗu pamatā ir nemitīga augšana un izplešanās uz citu rēķina. Tā korporācijas, pilsētas turpina izplesties, pieaug „metroapgabali”, pieaug cilvēku biezums koncentrācijas vietās. Centralizācijas iespaids visvairāk ir vērojams lielvalstīs, kur jumta organizācijas jau pašas kļūst par valstīm valstī. Vai nederētu sākt decentralizācijas procesu? Vai lielajiem pasaules kolosiem nevajadzētu lēnām izirt? Iedomāsimies pasaules karti, piepildītu ar mazām neatkarīgām valstīm, kur katrs štāts, piem., Savienotajās Valstīs kļūtu par patstāvīgu valsti. Katra republika Padomju Savienībā kļūtu polītiski, saimnieciski neatkarīga un veidotu savu individuālo kultūru un saimniecību pēc savas noteikšanas. Pat lielā Indija un Ķīna varētu sadalīties daudzās mazās valstiņās, kur tās varētu attīstīt savdabīgas kultūras, reliģijas un valodas iezīmes.

Vai tad tiešām ķilķeņiem un visam ir jāvārās tajā pašā katlā un jo lielāks katls, jo labāk? Pirms gadiem, kad benzīns bija lēts, sauklis − jo lielāks, jo labāks − bija dzirdams visur: lielākas mājas bija labākas, lielāki biroji vēlamāki, platāki ceļi drošāki, lielāki spēkrati ērtāki utt. Taču tagad sauklis ir mainījies, un automašīnas ir sarāvušās maziņas, mazas labi izolētas mājas ar triju biezumu logu rūtim nāk tagad modē. grāmatlapas kļūst plānākas, un patiesībā arī nākamām paaudzēm būtu jāaug mazākām, jo viss tas taupa enerģiju un pagarina mūsu planētas mūžu.

Mūsu planētas mazās valstis ar saukli „Mazs ir labāks!” varētu paātrināt nepieciešamo decentralizācijas procesu visā pasaulē Lielajām mākslīgi kopā sasaistītajām lielvalstīm pakāpeniski butu jāatsakās no savas jumtgala lomas, no kāres valdīt un manipulēt masas, jo redzam tik daudzus gadus, ka spēks dzemdē korrupciju, neatbildību, sekmē kulturālu nonivelēšanos, nokauj dabu, veicina ūdens un gaisa piesārņošanu.

Pasaulē ir tik daudzas valstis, kas gaida savu kārtu, gaida savu neatkarību, gaida to dienu, kad lielvalstis atjēgsies no sava seklā materiālisma, no savas lāča un ērgļa dabas, kas grib sev pakļaut mazāko brāli, vinu apspiest un turēt verdzībā. Pasaules kartei pēc simt gadiem butu jāizskatās pēc raibas mozaīkas, kur tautas un valstis dzīvo saskanīgi bez kaŗiem, bez ieročiem un katra cenšas atrast savu laimi un vēsturisko sūtību. Savā zinā pasaule kļūtu par demokratisku iestādījumu globālā mērogā, par galveno mērķi uzskatot intellekta izveidi un garīgas dzīves attīstību. Tikai decentralizētā pasaulē indivīds var attistīt savu personīgo garīgumu, savu filozofiju, savu personisko reliģiju. Kāda vajadzība ir mums ievēlēt valdības pārstāvjus, kuŗu vienīgā interese un vajadzība ir manipulēt masas? Ar saukli „Ciems ir labāks par pilsētu!’’ mēs varam spert pirmo soli pasaules decentralizācijā, atgriežoties atpakaļ piezemēs pie dabas, lai arī kādas būtu mūsu personīgās konsekvences.

Mēs varam iedomāties tādu nākotnes Latviju kuŗā no jauna atplaukst un atdzimst mūsu senās paražas, ticējumi, mūsu īpatā tautas reliģija, ne jau uzspiestā, bet brīvas izvēles veidā. Paturot un apzinoties savas kulturālās vērtības, savu tautisko identitāti, mēs veidojam savu valsti pēc pašu izvēles − demokratiski, pēc vajadzības uzturot draudzīgas attiecības ar saviem kaimiņiem un visām citām tautām. Mūsu mākslā un literatūrā atspoguļotos mūsu nacionālais spēks un iezīmes atšķirībā no citu tautu mākslas. Tās būtu tās neatņemamās vērtības, kuŗu jau tagad ir pietiekami, lai pierādītu pasaulei savu kulturālo īpatnību kopumu. Arī zinātnē un visās akadēmiskajās sfairās mēs turpinātu savu devumu un sniegumu pasaules mērogā, un mūsu atlēti piedalītos olimpiskajās spēlēs. Mums būtu daudz grāmatu apgādu, un Grāmatu Draugs varētu turpināties. Tāpat mums varētu iznākt avīzes Laiks un Latvija Latvijā, turpinātu iznākt arī žurnāls Jaunā Gaita mazliet lielākā formātā un ar ļoti bagātīgu līdzstrādnieku tīklu.

 

Tālivaldis Ķiķauka

 


 

PIEZĪMES PAR 8. BRITU INTERNACIONĀLO GRAFIKAS BIENNĀLI

Kārtējā biennāle, kuŗas nākotni apdraud valdības budžeta ierobežojumi, ir neapšaubāmi izcils notikums Anglijas mākslas dzīvē, kas kā barometrs norāda, pa kādiem ceļiem iet mūsdienu mākslas nozīmīgākā daļa. Anglijas nodaļas ekspozīciju izraudzīja speciāla žūrija, bet viss pārējais ir pašu mākslinieku brīvas izvēles rezultāts. Šādi pavērtas kontrastējošas perspektīvas ne vienmēr dod žūrijas vienpusīgie vai pat aizspriedumainie vērtējumi. Protams, viss ir relatīvs.

Tomēr, raugoties no formas koncepcijas un vizuālās specifikas viedokļa, biennāle pārsteigumus nerada. Kā teikt, neredz kādas „valdošas modes” stilu, tā vietā eksistē visu aptveŗoša miermīlīga koeksistence, kas atkarīga no mākslinieku vizuālās valodas amplitūdas un iecerēm. Viņi jūtas savā jaunradē brīvi, jo nevadās no priekšrakstiem un norādēm no augšas. Situācija ir noteikti veselīga un normāla, kad loģiskais un irracionālais viens otru papildina. Citādi jau vitālas mākslas gaisotne ir grūti iedomājama.

Speciālas atzīmēšanas vērts ir kuriozais fakts, ka Libānas grafiķu darbos nejūt ne mazākās vēsmas no postošā pilsoņu kaŗa vētrām. Biennālē netrūkst darbu ar izsmalcinātu un veikli paslēptu polītiska protesta zemtekstu un arī tādu, kas skatītāju aicina nogremdēties nostalģiskās dzīlēs vai šausmināties, iztrūkties un pārvērtēt. Pirmajā kategorijā būtu ieskaitāmi daudzi Polijas, Dienvidslāvijas un Filipīnu grafiķu darbi. Tieši Polijas grafika izceļas ar uzdrošināšanos un jaunu ceļu meklēšanu, bet robustu ekspresiju iezīmē Āfrikas valstu un arī Rietumvācijas grafika, sevišķi melnbaltie linogriezumi. Varbūt biennāles vissaistošākais darbs ir grieķu mākslinieka Zouni sietspiede, kuŗā labi apvienots konkrētais ar opārtu hipnotiski urbjošā veidā...

Pamazām Latvijā ir izveidojusies savdabīga grafiķu saime ar spilgtu individuālā tēlojuma izteiksmi. Sešiem no viņiem (četriem pēc pašu izvēles) bija dota iespēja piedalīties biennālē. Kaut kādu iemeslu dēļ pozitīvi uz to reaģēja tikai viens − savus darbus atsūtīja iepriekšējo biennālu veterāns Gunārs Krollis. Viņa triptichs, kas „Veltīts cilvēkam, no kuŗa atombumbas uzliesmojumā uz sienas palika tikai ēna” pārstāv retu kvalitāti vārda vislabākajā nozīmē. Krollis nenodarbojas ar kailu propagandu populārā, vulgārā nozīmē.

Te darišana ar smalkjūtīgu, dziļi izjustu un pārdomātu veidolu sēriju asējuma technikā, kas radusies pēc viņa nesenā ceļojuma Japānā. Mākslinieks ir atstājis visiem zināmas šausmas pie malas. Tā vietā sērijā dominē tradicionāla, juteklīga japānietes galva un intīms, dzejisks teksts rokrakstā. Tas latviešu valodas nepratējam „lasīsies” kā tonāla forma. Vēstījums neatraisās ar plakātisku tiešumu satiksmes zīmju garā. Varētu pat domāt, ka triptichs veltīts kādam ļoti tuvam aizgājējam ... Krollis nevienu neapsūdz, netiesā, nemoralizē. Mākslinieks noliec galvu pirmās un, nopietni jācer, arī pēdējās lielās pasaules traģēdijas priekšā. Un tas pārliecina. Gribot negribot ir jādomā par islama fundamentālistiem un polītiski motivētās pretkodolieroču kustības skaļumu, kas ajatoliskā neiecietībā nekautrētos lietot šos nāves ieročus.

Priekšzīmigi noformētās biennāles piecu kontinentu 57 valstu 369 darbu profesionālais līmenis ir augsts. Klīniski tīro grafikas lapu pievilcība panākta ar specifiskiem vizuālās disciplīnas līdzekļiem, kā: elegantu, ekspresīvu līniju, tonalitāti, krāsu mijiedarbību utt. elektrizējot grafiskās koncepcijas veidolu. Pāris grafiskas realizācijas skatāmas vairākās plāksnēs resp. telpā un ne vienmēr uz papīra, bet arī uz audekla, šīfera vai citiem materiāliem. Modernā grafika nepazīst formas un tematikas tabu.

8. britu internacionālā grafikas biennāle ilgs Bradfordas pilsētas mākslas galerijā līdz 15. jūlijam

 

Laimonis Mieriņš

 

Jaunā Gaita