VIII

LĪGO SVĒTKI

Kā jau dažkārt moderni skeptiķi mēs brīnāmies par spēku, kas velk visus latviešus kopā Līgo svētkos. Vai tās puspagāniskās izdarības mūs sauc? Tādu jau netrūka arī Ziemsvētkos, bet kas tās vairs kopj! Laikam jau vilina neaprakstāmais: dziesmas ar jautrajiem vārdiem, bet skumjo skaņu, tikko plūktas zāles rūgtā smarža un citāds rūgtums, ko ugunskuru sasildītais gaiss atnes no miesta putām. Ai, Līgo svētku rasainās pļavas, birzis un krūmāji, kas rotājas ar dīvaino, atplaiksnīto sārtu uguni un kur raugoties šķiet, ka senie, varenie līgotāji, ēnām līdzīgi, sanākuši mūsu dziesmās klausīties.

Bet, ko stāsta un liek pārdomāt prāvais skaits līgo dziesmu, par ierašām, ko tagad atkārtojam, vairs tā īsti nezinot − kāpēc? Paskatīsimies šur tur.

Vispirms, senlatvieši svētkiem īpaši gatavojušies. Ar ēdmaņu rīkojušies raksturīgi plaši:
 

Devu, devu Jānīšam,
Ko es biju solījusi,
Cepli maizes, mucu alus,
Nobarotu sivēniņu.

Protams, Jānītis jau nu ar visu to bagātību pats galā vis neticis, un − lai laba manta nebūtu jāatstāj nenotērēta, senlatvieši ķērušies paši klāt, priecādamies, ka ar gudru ziņu atkal izdevušās varenas dzīres. Nav brīnums, ka Latvijas pašreizējie kungi, „sabiedrības īpašumu” taupīdami, tādas plutokratiski bezkaunīgas dziesmas lūko atvietot ar plānsaimniecīgi nekaitīgām, piem.:

Kolchozā laba dzīve, līgo, līgo...

Tiktāl folklora labi sakrīt ar moderno trimdas latviešu dzīvi. Paraugaities vien šos Jāņus letiņu izdarībās! Aiz spožu spožajām, dārgu dārgajām mašīnu rindām masīvie dēļu galdi teju teju nelūst aiz pārtikas un piedzeramo grēdām, kas tur sakrautas. Tik tiešām, vajadzētu Anšlava Eglīša spalvas, lai godam aprakstītu to prāvas šejienes pilsētas mēneša iztiku, ko letiņi notiesā vienā Jāņu vakarā.

Šķiet, ka nākošā lieta ir kopšanās − gan cilvēku, gan māju pušķošana un skaistināšana.

Ai, Jānīša vakariņš,
Ozoliņa tērētājs:
Grib dārziņi, tīrumiņi,
Grib meitiņas vainadziņu.

Tur, mīļie lasītāji, pazudušas Senlatvijas ozolu birzis, kas sākumā stiepušās no robežas līdz robežai. Tā tās pazudušas, un to vietā zemē sīksti iecirtušies egļu sili, cilvēku nevajāti (skat. pētījumu V daļu). Svešās zemēs dzīvojot, ar meijām un ozoliem ir pagrūti. Nevar vis tā katrā mežā iet un zāģēt. Var lēkties vairākas klizmas: mežs, lai arī Sibirijas nekārtīgo, pirmatnējo biezokņu paskatā, var skaitīties parks, kur koku tērēšana aizliegta tik pamatīgi, ka neviens nesavāc pat kriteņus, un pastaigas gājienos ceļš jālauž ar bušmeņu krūmu nažiem vai, labāk, armijas tipa liesmu metēju. Otrkārt, mežos dzīvo un aug dažnedažādākie mūdži. Ja senlatviešiem, un arī Latvijas iemītniekiem tagad, mežā ejot, tik vien bažu, ka tārps var iecirst, tad te to tārpu ir pulka, un, salīdzinājumā, Latvijas nabaga odzīte pēc sliekas ar vien izskatās. Un, ja mūsu mežos tik vien nelaimes bija kā nātru dzēlums, tad te − ak, ko tik nepatīkamas atminas cilāt... Vai tad nav dzirdēts par Jāņu vainagiem, kas vīti no tā jauki zaļā auga ar trīsžuburu lapiņām?

Bet, kad nu vaiņagi no šā vai tā novīti, modernajam latvietim ir jauna nelaime, kā senlatviešiem vis nebija. Ja līgotāji pārmina sliedi pļavai, un, saulei lecot, tā izskatījās kā melna upe pļavas rasā mirdzošajos krastos, jā, ja Jāņu bērni pat kādu nieka labības stūri nobradāja, kas tad nu par to bēdāja? Galu galā:

Labvakar, rudzu lauks,
Kā Dieviņš tev līdzējis?
Kā Dieviņš tev līdzējis
Jāņvakaru sagaidīt?
Vakar gāja liela vētra
Pār rudzīša ziediņiem,
Šodien bērni nobradāja,
Jānim pulcēs meklēdami.

Ja labi padomā, nav tik traki Amerikā. Zeme liela, rūmes gana.. Pierasts tikai tas, ka alus mucai blakus uzstāda mučeli ar kādu moskītu atbaidīšanas līdzekli un tad ap to vien dzīro. Un, ja nekustas tālāk kā trīs pēdu rādijā no abām mucām, tad nav diezko jābaidās arī no indes augiem, un var iznākt tīri svētīšana; romantikas gan maz − pagrūti tikt pie papardes zieda, ja turpat apkārt slapstās indīgās efejas.

Tādu nelaimju senlatviešiem, lūk, nebija, un ar saviem nedaudzajiem odiem tie arī ar godu tika galā: noķēra odu, kutināja, līdz tas sāka smieties, un tad mudīgi ielēja tā atvērtajā mutē kādu drusku sīvā. Tāds ods tad ar līdz Pēteriem necēlās.

Turpretim ar zemi nabagajās un sīki reglamentētajās Rietumeiropas zemēs itin grūti atrast kādu vietu līgošanai. Dažs labs līgotājs dabūjis ņemt vagu no vietējās zemniecības mēslu dakšu uzbrukumiem. Un, ja latvieši nebūtu tik nadzīgi uz plūkšanos, folklora būtu jau sen paputējusi, jo mūsu tautas tradīcijas svešinieki, redzams, maitā gan gara, gan citiem ieročiem.

Tādā pat veidā no Jāņiem pazudusi daža laba jauka izdarība. Piemēram, Līgo vakarā taču bija tik pierasts iet no mājas uz māju līgojot. Te to pagrūti darīt; nevar līgot pie kaimiņiem, jo tie beigās prasa: kas par negantībām tai dziedātāju barā notikušas, ka katras rindiņas beigās bļauts let go! let go!.. Vienīgi ar mašīnām var paspēt kur aizskriet, bet tas jau nav tas ... Benzīna tvaiki neder kopā ar Līgo vakara paša jauko tvanīgumu.

No pētniecības viedokļa liekas nepieciešami apsvērt vēl dažus notikumus un parašas Līgo svētkos Senlatvijā. Vienkārt, vismaz dažas senlatvietes bijušas varen mercenāras, un pat svētku notikumus izmantojušas savam labumam:

Aitiņ, mana bērbaliņa,
Pušķo manu augumiņu;
Es pušķoju tavu kūti
Jāņa dienas vakarā.

Tagad tādus gājienus sauktu par kukuļošanu. Vai atkal tāda Jānu nakts izniekošana:

Kas grib baltu villainīšu
Lai dzen aitas pieguļā,
Jāņa nakti zelta rasa,
Tad aitiņas mazgājās.

Nudien, nav brīnums, ka Žaks Diors pārcentās un − nomira!

Vīriešu cilvēki tādā ziņā bijuši pulku prātīgāki:

Jāņu nakti, bāleliņi,
Pieguļā nejājat:
Jānīts jūsu kumeliņus
Dzelza zāli ēdinās.

Pašām beigām glabāju lielo atklājumu: esmu izpētījis un nu gaiši izlieku izskaidrojumu tautas dziesmai, kas ar savu šķietamo neskaidrību jaukusi galvu dažam labam daudzsološam pamatskolniekam. Un svarīgākais ir tas, ka pie tā paša varu izskaidrot Rīgas ģeogrāfisko novietojumu.

Sācies tas viss tā, ka kāds no ļoti retajiem slinkajiem senlatviešiem, jādomā, vēlākajos gadu simteņos, aizvīkšies līdz Rīgai un brīnījies apmēram tā:

Sen to Rīgu daudzināja,
Nu to Rīgu ieraudzīju:
Visapkārt smilšu kalni,
Pati Rīga ūdenī.

Par spīti dziesmas neskaidrībai droši var teikt, ka šis senlatvietis pašā Rīgā nebūs nemaz bijis, tikai no tālienes vien skatījies, jo citādi viņš būtu ievērojis, ka Rīgai ir pa vidu, ir apkārt ir mūŗi. Jā, cienījamie lasītāji, senlatvietis to varēja nezināt, bet mums, folksšturma raktos tanku sprostus redzējušiem, vajadzētu saprast, ka Rīga bija − vienkārši nocietināta! Smilšu kalni nebija nekādi smilšu kalni, bet skanstis − uzbērumi, un ūdeņi bija Rīgai visapkārt gluži tāpat, kā Holivudas filmās slavenajai Kamelotai. Vēsturnieki tad nu ir mēģinājuši izskaidrot ir dabīgos, ir mākslīgos aizsargājumus ar krievu, leišu, poļu, zviedru, vāciešu un citu uzbrukumiem. Ir jau tiesa, ka visi šie kaŗaspēki ir tur staigājuši, tā neapšaubāmi pierādot, ka Latvijai jābūt vareni jaukai zemei, jo vai tad nu citādi tik daudzas tautas tik ilgus gadus to būtu mēģinājušas paņemt sev? Bet fakts ir un paliek tāds, ka Rīga nav bijusi nocietināta, šo tautu uzbrukumu baidoties. Kādu tad? Somu, igauņu, lapu, sāmsaliešu, dāņu, valāchiešu, turku un tatāru? Nekā! Rīga bijusi nocietināta pret − senlatviešiem. Nudien! Un, ka tas tā, to liecina līgo dziesma:

Šodien Jāni sagaidām,
Rītā Jāni pavadām,
Līdz tālai muižiņai
Līdz pašai Rīdziņai.

Tad nu padomājiet paši: ja sievas, bērnus un vecākus ļaudis arī atstāja mājā, ir tad labs miljons senlatviešu, acīmredzot, devās Jānim līdz uz Rīgu. Bet Rīga toreiz bija maza − pāris simtu ļaužu tur dzīvoja. Tā nu, vienu reizi ar savu lauku brāļu draudzīgo atbalstu no mājām izēsti, rīdzinieki mudīgi atjaunojuši Rīgu (te jāpaskaidro, ka postīts nekas netika, bet, miljonam cilvēku tāpat vien pagrūstoties, daža laba nespēcīgāka mūra māja ņem un apkrīt) un, izrakuši aizsarggrāvjus, uzmetuši smilšu kalnus, bijuši gatavi saņemt līgotājus nākošajā gadā. Par godu tam, ka viņi tur pa smiltīm pērušies un pa ūdeni žampājušies, mēģinādami Jāni Rīgā ievadīt, vēl tagad modernie latvieši notur tā sauktās kalmju kaujas. Nav ticams, ka pie Rīgas kalmes vien būtu lietātas: ja jau igauņiem bija vāles (skat. Beverīnas dziedoni), tad senlatviešiem ar’ tādas bija! − bet ir labi tautas tradīcijas atcerēties un cienīt. Ar tādu domu prātā, atgādināsim latviešu Jānim:

Pūt, Jānīti, vaŗa tauri,
Sasauc savus Jāņa bērnus,
Jāņa bērni izklīduši,
Jāņa zāles lasīdami.

 

 

God. Skabargu redakcija! Ilgi aplūkoju Jaunās Gaitas 14. numurā ievietoto bildi ar parakstu „Italiete”. Lūdzu, kur paslēpusies šī dāma?

− L. K. Kalamazū, ASV

 

 

God. Skabargu redakcija! Lūdzu neievērot manu iepriekšējo vēstuli, ko rakstīju pirms nedēļas. „Italieti” atradu pati.

L. K. Kalamazū, ASV

 

 

Cien. Skab. red.! Kādā „Laika” 1958. gada numurā bij. ministrs Alfrēds Bērziņš saka: „Nezāģēsim nost zaru (retinājums mans), uz kura paši sēdam.” Uz kāda zara sēd minētais kungs?

P. Zars, Sidnejā, Austrālijā

 

Red. atbilde: Domājam, ka ne uz Jums, bet uz kāda bērzzara gan laikam.

 

 

SKABRED.! Vai Jums kauna nemaz nav? Jūs solījāt nerātnās tautas dziesmas bildēs jau 13. numurā. Tad − 14. numurā. Esmu izdevis pusotra dolāra un neko neesmu saņēmis pretī. Kā Jums nav kauna mānīt cilvēkus?

Audzinātājs, Grand Rapidos, ASV

 

Red. atbilde: Tiklīdz sastādīs latviskās audzināšanas programmas, zināsim, ko drukāt, ko ne. Tad arī varēs noteikt, vai mums ir kauns vai ne.

 

 

Skab. padomn. ! Kāpēc „Komiteja par atgriešanos Latvijā” pati vēl nav atgriezusies, bet vēl arvien dzīvo Berlīnē?

M−lovs, Vācijā

 

Red. atbilde: Vai Jums tas tiešām nav saprotams: tiklīdz komiteja atgriezīsies, komitejas vīri zaudēs savus amatus. Bet vai amatu kārē viņi zemāk vērtējami par citiem cilvēkiem?

 

 

Godātie redakcijas jaunkungi! Sidnejā, t. i. Austrālijā, kā jau rakstīja „Austrālijas Latvietis”, apspriežot nākamās latviešu kultūras dienas, kas notiks Brisbenē, Sidnejas latviešu biedrības jauktā kora diriģents V. Rullis ierosinājis modernizēt tautas tērpus, padarot tos „vieglākus un vēsākus”. Kultūras dienas notiek Austrālijas vasaras vidū (Ziemassvētkos), un Brisbenē vasaras karstas, tā ka dziedāt smagos vilnas tērpos būs grūti. Ko Jūs, jauni un progresīvi cilvēki būdami, sakāt par šo ideju?

M. R. Sidnejā

 

Red. atbilde: Doma par modernizēšanu nav zemē metama, bet baidāmies izteikties, jo negribam bez baltu filologiem dabūt uz kakla arī etnogrāfus. Var pat gadīties, ka viņi savāktu visas atrodamās Jaunās Gaitas burtnīcas un nosūtītu mums atpakaļ! Ko tad? Mūsu ierosinājums tāpēc būtu dzīšanās pēc kompromisa: paturēt smagos vilnas tērpus, bet vienlaikus tos padarīt „vieglākus un vēsākus”. Te līdzēt var tikai jaunais „Skabargu” patentētais kājminamais ventilators (dziedot kāja taktij tāpat jāpiemin), tas vēsinātu un turētu brunčus jauki kuplus.

 

 

Cien. redakcija! Vispirms gribu pateikt, ka tagad Jūsu žurnālu sāku saņemt kārtīgāk. Tas ir sasniegums. Tad man tāds mazs jautājums. Pirms dažām dienām redzēju mūsējos dejojam tautas dejas. Tā nekas. Tikai primadonnai, brunčus uz augšu paraujot, tika eksponētas mežģīņu biksītes līdz ceļiem − rokoko − jūgendstilā. Mans jautājums ir: vai tā var dejot „Sudmaliņas”. Kur paliek nacionālais elements, etnogrāfija?

Pēteris K., Līdsā, Anglijā

 

Red. atbilde: Neuztraucieties! Viss aug un pārveidojas. Pat Rainis teicis, ka nekas nestāvot uz vietas. Deja, ko Jūs redzējāt Līdsā, nemaz nebija „Sudmaliņas”. Ir zināms, ka, piemēram, Latvijā tagad populāras tādas tautas dejas, kā „Kolchozu deja”, „Mašīnu Traktoru Staciju Brigadieŗu deja”. Tas, ko Jūs redzējāt, droši vien, bija apašu deja latviešu dejotāju izpildījumā.

 

 

Skabargu redakcija! Mūsu jauniešu pulciņa sanāksmēs pēdējā laikā ierodas divi kungi, kas vienmēr uzsveŗ savu pagātni. Toreiz... kad es biju direktors Ulmaņa laikā... vai ...toreiz, kad mēs vācu laikā jaunatnei ceļu rādījām... Sakait atklāti, ko Jūs par šādiem kungiem domājat? Vai viņi nedzīvo pārāk daudz pagātnē?

I. K. Toronto, Kanadā

 

Red. atbilde: Mūsu Toronto daļas šefs, zvērināts padomnieks, informē: pat Rainis esot teicis − no pagātnes uz nākotni. Tas liecinot, ka abi kungi lasījuši Raini. Bez tam, šie kungi esot īsti latvieši, jo parādot absolūtu vēsturiska laika izjūtu. Viņiem esot vēstures apziņa, dzīves posmu chronoloģijas saskaņotība. Ne par velti arī Janča māte uz jautājumu, kad Jancis dzimis, atbildējusi ar ... toreiz, tā ap linu plūcamo laiku... un latvietis Ķencis savu laika izjūtu un latvietību pierādījis kaut vai ar vārdiem... toreiz, kad vēži nāca malā...

 

 

Red.! „Laiks” informēja, ka Latviešu Nacionālā Centra kungs Eglāja kungs teicis -sociāldemokrati jaucot latviešu jaunatnes vienību. Tā kā nebija sniegta tuvāka informācija, kāda vienība tiek jaukta, vēlos zināt, vai minētā vienība ir volejbola, basketbola, tenisa, ping-ponga vai kāda cita veida vienība? Kāds ir vienības nosaukums?

K. S−is, Indianapolē, ASV

 

Red. atbilde: Paskaidrojam, ka vēl neviena vienība nav izjaukta. Šai sakarā nav arī jāmeklē vienības nosaukums.

 

 

Redakcija! Kāds izcilu latviešu izcelsmes vecāku dēls jauniešu sanāksmē ārkārtīgi uztraucās, kā viņam iedrošinoties piesūtīt Jaunās Gaitas paraugus. Vai viņam nav grūts mūžs?

Mk. Kalamazū, ASV

 

Red. atbilde: Ir! Ja viņš tāpat uztraucas par visiem paraugiem, ko viņam piegādā Amerikas pasts, viņš nemaz nepārdzīvos savus izcilos latviskās izcelsmes vecākus.

 

 

 

 

 

TRIMDĀ

 

Dr. IESprūdis, kas ļoti dzīvi, fanātiski un tomēr ļoti vēsi un lielā mierā seko trimdas latviešu jaunās paaudzes centieniem, piesūtījis „Skabargu” redakcijai šādu svarīgu faktu − Āpsim ir viegli runāt par putnu problēmām: „Viss būtu kārtībā, ja viņi nebūtu tik gaisīgi. Kāpēc viņi nekļūst nopietni un nedzīvo alās?” Rodas jautājums, vai Dr. lESprūdis tiešām domājis, ka vecā paaudze raugās uz jaunajiem no āpša perspektīves?

 

1958. gada 26. aprīlī Čikagā notika leišu-latviešu sporta spēles. Reklāmas lapiņās bija teikts tā: „Pagājušā gadā mūsu sportistes zaudēja, bet volejbolisti uzvarēja, īpaši sāpīgs lietuviešiem bija zaudējums basketbolā. LIETUVIEŠI ŠOGAD APŅĒMUŠIES PANĀKT REVANŠU. Viņu vienības būs spēcīgas, bet arī mēs vēlamies jaunas uzvaras. Mūsu sarkan-balt-sarkanās krāsas aizstāvēs visi labākie basketbolisti un volejbolisti.”

Kas šo mazliet šovinistisko lapiņu parakstījis? Komiteja latviešu sporta vienību uzvarai? Nē! Latviešu sporta pārvalde vidējās valstīs? Atkal nē! Kas tad? Baltiešu sporta komiteja ASV!!!

Ak, tētīt!

 

 

LATVIJĀ

 

Augstāko padomju vēlēšanu teātris Padomju Latvijā jau gaŗām, bet interesanti pavērot, ko par „saviem” kandidātiem „esot sacījuši” darbaļaudis. VEF-a klubā kāds biedrs Strazdiņa kungs par biedru Kalnbērziņa kungu teicis tā: „... vislabāk biedru Kalnbērziņu raksturo tas, ka valdība viņam par nopelniem tautas labā piešķīrusi piecus (5) Ļeņina ordeņus.” Komjaunietis Grostiņa jaunkungs apliecinājis: „Ar savu darbu mēs pateicamies partijai un valdībai par to skaisto, pilnvērtīgo dzīvi, ko dzīvojam un kuŗu izcīnīt palīdzējis mūsu deputātu kandidāts biedrs Kalnbērziņš.” − Arī Grūbes un Bogdanovičas kundzes raksturojušas Kalnbērziņu kā „uzticamu latviešu tautas dēlu.”

Bet kad 6. martā notika LLKJS (komjaunatnes) kongress Rīgā, to apsveica arī Latvijas Komūnistu Partijas Centrālā Komiteja, kuŗas pirmais sekretārs ir Kalnbērziņš. Apsveikumā tostu (t.i. beigu) daļā vārds pa vārdam:

Lai dzīvo Ļeņina komjaunatne − komūnistiskās partijas rezerve un uzticamais palīgs!

Lai dzīvo mūsu slavenā padomju jaunatne!

Lai dzīvo mūsu dižā Dzimtene − Padomju Sociālistisko Republiku Savienība!

Lai dzīvo Padomju Savienības Komūnistiskā partija un tās ļeņiniskā Centrālā Komiteja!

Un ne vārda par Latviju vai latviešu tautu! Bet Grūbes, Bogdanovičas, Grostiņi, Strazdiņi apliecina, ka Kalnbērziņš „uzticams latviešu tautas dēls”? Kas nu iznāk? Kāds melo! Biedrs Kalnbērziņa kungs nemelo! Par to nevar būt runa. Melo Grūbes, Bogdanovičas, Grostiņi. Ai, kā melo! Kauna nav? Biedrs Kalnbērziņa kungs nav uzticams latviešu tautas dēls! Tas ir loģiski.

 

Un šis arī ir loģiski! Ojārs Vācietis, dzejoļu sacerētājs Padomju Latvijā, ievēlēts LLKJS CK sastāvā (kopā ar tādiem dūžiem kā E. Bēmani, H. Valteru u.c.). Par kādiem nopelniem? Vot, par to, ka, kaut gan dažādas pārvērtības skārušas sacerētāja mūžu, tak beigās:

„... var ar vienu vārdu manu mūžu,
ar komjaunatnes vārdu pasacīt.”

Vai bija prātīgi pārcensties un likt uz vienas kārts visu? Vienā dzejolī? Tagad būs atkal jādzejo par sirdīm un sirsniņām. Ko teiks Centrālā Komiteja?

 

Turpretī Nacionālās Operas apstādījumos radīts jauns dekoratīvais ietērps. Agrāko gadu sarkano stādījumu vietā puķu paklāji zied nacionālās latviešu villaines rakstā.