Jaunā Gaita nr. 153, augusts 1985

 

 


Diriģents Arvīds Jansons.

Nereti mūsu pareģojumi par dažu cilvēku karjeru pēc gadiem izrādās visai smieklīgi. Cik daudz muzikālām personībām esam pareģojuši slavenu nākotni, lai vēlāk kaunā nopūstos! Daudz vīraka kūpināts vienam otram trimdas jaunietim, spožas lāpas nestas arī vairāku koŗu un ansambļu darbības un iniciatīvas ceļā. „Rezultāti bēdīgi,” skan veca dziesma. Ir arī pretēji paraugi. Kādreiz esam vērojuši caurmēra mūziķa neatlaidīgu mākslas rosmi, neticīgi pasmaidot un pamājot: „Nu, lai jau!” Pārsteigums radās vēlāk, redzot, ka neatlaidība ir vedusi pie iecerētā mērķa. Saprotams, darbs vēl nav viss, vajadzīgs arī mazliet laimes.

JG 151. numurā mūs pārsteidza Laimoņa Mierina raksts par diriģenta Arvīda Jansona nāvi. Jansons bija vienīgais no nedaudzajiem latviešiem, kas ieguva pasaules vārdu un tūlīt jāatzīstas, ka Latvijas laikā nepamanījām, acīmredzot, ļoti talantīgo un darbīgo jaunekli viņa muzikālo gaitu sākumā.

Arvīds Jansons dzimis 1914. g. 24. oktobrī Liepājā muzikālā ģimenē, jo tēvs vadīja kori, spēlēja vijoli, korī dziedāja māte un visi četri bērni. Muzikālākais no visas ģimenes izrādās Arvīds, sākot vijoļspēles mācīšanos deviņu gadu vecumā. Materiālie apstākļi nav spoži, jo tēvs agri nomirst, un vienīgā apgādniece paliek māte ar savu nelielo fabrikas strādnieces atalgojumu. Neskatoties uz grūtībām, Arvīds 1935. g. absolvē Liepājas Tautas konservatorijas vijoles klasi, parallēli mācoties ģimnāzijā un spēlējot Liepājas operas orķestrī. Viņa skolotājs Liepājas laikā bija Oto Karls (1886.-?), vēlākais Nacionālās operas 2. diriģents. Karlu pazinām kā nopietnu un lietišķu operas diriģentu, kas nekļuva par zvaigzni, bet klusi un mierīgi darbojās pirmā diriģenta Reitera ēnā. Trīsdesmito gadu beigās uzrakstīja dziesmu spēli Meldermeitiņa, kas ieguva lielus panākumus gan Rīgā, gan provincē. Man nav zināms viņa mūža nobeigums.

Visumā Liepājā trīsdesmitajos gados bija ļoti rosīga mūzikas dzīve. Darbojās opera, filharmonija, koŗi, ansambļi. Tāpat Liepāju apmeklēja arī viesdiriģenti un citi iebraucēji resp. caurbraucēji mākslinieki. Te varētu pieminēt pazīstamo krievu diriģentu Valeriju Berdjajevu, kuŗa specialitāte bija Čaikovska „Sestā”. Pēdējā minētais diriģents izcēlās ar saviem teatrāliem žestiem, muskuļu spēku un bravūrīgu troksni. Taču varēja nojaust, ka diriģents panāca iecerēto, un viņa interpretācijā valdīja liela formas skaidrība. Jaunais mūziķis Jansons uzmanīgi vēroja arī šo temperamentīgo diriģentu. 1936. g. Rīgā viesojās pasaulslavenais diriģents Erichs Kleibers (1890.-1956.), atskaņojot Bēthovena 9. simfoniju. Kleiberam ar operas orķestri un solistu ansambli (Žebranska, Brechmane-Štengele, Priednieks-Kavarra un Kaktiņš) sevišķi labi neveicās, kaut viesdiriģents jau pašā sākumā nodibināja autoritāti ar vārdiem: „Es te būšu vienīgā primadonna!” un pavēlēja Žebranskai noņemt cepuri. Kaut bija paredzēti divi koncerti, jau pēc pirmā uzveduma Kleibers aizbēga no Rīgas, jo simfonija bija ļoti tālu no Kleibera perfekcijas. Mariss Vētra savā atmiņu grāmatā Piektā kollonna (1957. g., Grāmatu Draugs) 202. lp. citē Kleibera atvadvēstules saturu:

... Visu nakti neesmu gulējis. Domāju. Vai drīkstu Rīgā atkārtot Devīto? Pirmais mežrags bija iedzēris, solisti kūleņoja. Vai šodien būs labāk? Es nespēju to vēlreiz pārciest. Labāk ir aizbēgt. Ar pirmo rīta lidmašīnu aizlidošu...

Arī tā mums gāja. Varētu atzīmēt vēl mazu niansi. Rīgas slaveno alu, ko sauca „tumšais”, Kleibers izrunāja kā „dummšeiss”. Bet lai nu kā būtu ar to alu, šos Kleibera koncertus (Kleibers pēc gada − 1937. atkal viesojās Rīgā) klausījās arī, tālu ceļu no Liepājas mērojis, Arvīds Jansons un uzmanīgi vēroja.

1937. g. Rīgas operā sāka darboties Leo Blechs (1871.-1958.). Slavenais vācu diriģents bija ilggadīgs Berlīnes Valsts operas diriģents (1906-1935). Sakarā ar žīdu vajāšanām 1937. g. emigrēja uz Latviju, kur bija mūsu Nacionālās operas diriģents līdz 1941. g., pēc tam Stokholmas operā (1941-1948) un Rietumberlīnes operā (1949-1954). Interesanti piebilst, ka Blecham Hitlera valdība maksāja pensiju, tāpat atļāva abas reizes emigrēt. Blecha darbība mūsu operā bija ļoti ievērojama, jo viņš pārstudēja un uzspodrināja vairākas operu izrādes, kā, piem., Aīdu, Trubadūru, Maskuballi, Burvju flautu, Otello u.c. Arī šīs izrādes un to muzikālo vadību nepārtraukti vēroja jaunais vijolnieks Arvīds Jansons.

Jau raksta sākumā minēju, ka mūziķa karjerā vajadzīga arī laime. Kā tikt par orķestŗa diriģentu? Mūzikas vēsturē bieži lasām, ka orķestŗa mūziķi tikuši pie diriģenta pults, aizstājot pēkšņi saslimušu diriģentu. Tātad jāgaida, kad diriģents „kritīs”. 1940. g. janvārī pirms kādas operetes izrādes pēkšņi saslima viesdiriģents, un tā zizli satvēra orķestra otrs koncertmeistars Arvīds Jansons. Viss noritēja kā pasakā, un Jansons šo opereti (Zilā maska) diriģēja vēl vairākas reizes. Šie veiksmīgie mēģinājumi ierosināja vēlēšanos turpināt izglītību Rīgā Valsts konservatorijā, kur Jansons mācās pie Rūdolfa Miķelsona, tāpat nonāk ciešā muzikālā kontaktā ar Arvīdu Norīti. Vienu sezonu rodas arī neatsveramā izdevība spēlēt operas orķestrī pie Leo Blecha. Vācu laikā Rīgā viesojās ievērojamais vācu diriģents Hermans Ābendrots (1883 -1956). Pēdējais iestudēja Bēthovena Fidelio. Arī šeit Jansons iegūst izcilu pieredzi. Galīgais pagrieziens radās 1944. g. rudenī, kad atklājās, ka Rīgai vairs nav T. Reitera, J. Kalniņa, J. Mediņa, Bruno Skultes, Bištēviņa u.c. diriģentu. Novembrī tomēr atsāka darbību Operas un baleta teātris. Jauno sezonu atklāja ar Čaikovska baletu Gulbju ezers, kuŗu diriģēja Arvīds Jansons. Pēc dažu citu baletu iestudēšanas (Esmeralda, Karnevāls, Dons Kichots) jaunais diriģents ķērās pie pavisam grūta uzdevuma − Pučini Toskas. Ticis laimīgi ar to galā, Jansons iestudē arī Verdi Traviatu, vēlāk Aīdu, Rigoletto, Karmenu, Pīķa dāmu, Jevgeņiju Oņeginu, Apburto princesi, Dēmonu.

1946. g. jūnijā un jūlijā Jansons piedalās lielajā diriģentu konkursā Ļeņingradā, izcīnot otru vietu un prēmiju. Preses atsauksmes ir ļoti optimistiskas, uzsveŗ Jansona lielo muzikalitāti, dabisku diriģēšanas žestu plastiku. Gadu vēlāk Jansons organizē Latvijas filharmonijas simfonisko orķestri. Jansons strādā arī Rīgas radiofonā, diriģē simfonisko orķestri gan raidījumos, gan atklātos koncertos. Jansons tomēr neatstāj operas teātri un par Ādolfa Skultes Brīvības saktas baleta iestudējumu saņem PSRS valsts prēmiju.

Liekas, ka Jansons būtu sasniedzis savas dzīves un mākslas kalngalus, bet tagad rodas otrs lielais pagrieziens. Jansons pēkšņi dodas uz Ļeņingradu un kļūst par izcilā diriģenta Jevgeņija Mravinska asistentu. Arī no Mravinska Jansons mācās daudz. Mravinskis ir intellektuāla tipa diriģents, turpretī Jansona darbā dziļi iezīmējas emocionālā līnija. Taču Jansons spēj savu emociju intensitāti un temperamentu iegrožot un precizēt resp. viņš ievēro stingru formas veidojumu un autoru norādījumus. Gadu vēlāk Jansons kļūst par Ļeņingradas filharmonijas simfoniskā orķestra diriģentu. Tanī pašā laikā latviešu mūziķi trimdā nevarēja saprast, kas tas tur par Jansonu. Daži domāja, ka tas Mārtiņš Jansons (opera Tobago), bet vēlāk, atraduši, ka priekšvārdi nesaskan, atcerējās operas necilo vijolnieku, kas atnācis no kaut kurienes − no Liepājas...

Jansona pirmā uzstāšanās ārzemēs notika Čechoslovakijā, tā sauktā „Prāgas pavasaŗa” festivālā. Te Jansons vada čechu filharmonijas simfonisko orķestri Dvoržaka devītā simfonijā „No jaunās pasaules”, ko pazīst katrs čechu skolas puika. Grūto uzdevumu Jansons veica spīdoši, iemantojot kā preses, tā arī klausītāju un orķestranta jūsmīgo piekrišanu. Dažus gadus vēlāk šajā „Prāgas pavasaŗa” festivālā Arvīds Jansons diriģē Jāņa Ivanova 8. simfoniju. Bez Čechoslovakijas Jansons viesojies arī Polijā, Ungārijā, Bulgārijā, Rumānijā, Somijā, Norvēģijā, Vācijā, Japānā, Anglijā, Grieķijā un Itālijā, īpaši draudzīgas attiecības izveidojās ar Somijas un Vācijas muzikālām aprindām. Atsevišķi jāpiemin Japāna. Viņa darbs ar Tokijas simfonisko orķestri radīja tādu sajūsmu, ka Jansonam piešķīra Tokijas simfoniskā orķestŗa goda diriģenta titulu. Dažus gadus vēlāk Jansons vārda pilnā nozīmē kļuva par šī orķestra izglābēju no financiāla bankrota. Izmisumā par orķestra financiālo bankrotu tā direktors devās pašnāvībā. Jansons diriģēja koncertus bez atlīdzības, tāpat strādāja par brīvu pie orķestŗa reorganizācijas. Šī Jansona rīcība aizkustināja Tokio bagātnieku cietās sirdis. Notika brīnums, radās nauda, un orķestŗa nākotne bija nodrošināta. 1965. g. Jansons viesojās Anglijā, kur diriģēja vienu no vecākajiem un izcilākajiem angļu orķestriem, t.i., Hallē orķestri, uzstājoties ar to gan Mančesterā, Šefildā, Liverpūlē u.c. Kāds angļu mūzikas kritiķis rakstīja, ka pat „bīteļi” nav ieguvuši tādus vētrainus aplausus, kāju dauzīšanu un bravo kliedzienus kā Jansons. Kāds cits kritiķis izteicās, ka „banālā” Čaikovska „Piektā simfonija” aizkustinājusi viņu līdz sirds dziļumiem. Viņš sen vairs neticējis „nolietotai” un „nospēlētai” Čaikovska mūzikai, bet Jansons viņam atdevis ticību. Šķiet, Jansonam bija ļoti labs kontakts ar orķestŗa mūziķiem, un viņš spēja likt orķestrim spēlēt savā vislabākajā formā un pat vēl labāk. Jansona repertuārs visumā konservatīvs (un kuŗam gan orķestra diriģentam tāda nav?), kas ietveŗ Čaikovska pēdējās trīs simfonijas, Brāmsa 1. un 4., Dvoržaka „No jaunās pasaules”, Berlioza „Fantastisko simfoniju”, Bēthovena simfonijas. Lai ar šiem populāriem skaņdarbiem iegūtu panākumus, nepietiek ar parastiem standartizpildījumiem. Te jādod kaut kas vairāk. Kas tas ir? „Atpakaļ pie autora,” tāda ir Jansona atbilde. Jansons attīra no skaņdarba citu diriģentu meklētās subjektīvās „oriģinalitātes”, viņš nemeklē efektu un krāsu, viņš pilnīgi uzticas autoram. Bez pieminētā repertuāra Jansons vēl popularizējis Prokofjeva „Klasisko” un 5. simfoniju, svītas no baleta Romeo un Džuljeta, Šostakoviča 1. un 9. simfoniju, no jaunajiem arī Sloņimska, Prigožina, Černova un mūsu Ivanova darbus. Kā solisti zem viņa zižļa koncertējuši Mikelandželi (slavens itāliešu vijolnieks), Richters, Rostropovičs u.d.c. Jansons vadījis arī Mocarta un Verdi „Rekviēmus”, kur piedalījies arī mūsu Valsts Akadēmiskais Koris. Septiņdesmito gadu sākumā Jansons viesojās arī Austrālijā, kur diriģēja 2 koncertus ar Melburnas un 4 ar Sidnejas simfonisko orķestri. Te viņa repertuārā bija arī Mocarts, Vēbers, Šuberts, Bergs, Dvoržaks, Čaikovskis, Šostakovičs u.c. Šos koncertus apmeklēja arī trimdas latvieši, kaut arī vietējās avīzes redaktors nebija ieteicis to darīt.

Arī Jansona dēls Mariss ir mūziķis un staigā sava tēva pēdās resp. ir ievērojams diriģents ar pasaules vārdu. Starp citu, viņš ir arī Oslo simfoniskā orķestra pastāvīgais diriģents. Kā tēva, tā dēla koncertu ceļojumi visā pasaulē ir patiesībā neaprakstāmi, jo temats izvērtīsies par plašu. Dažos šos ceļojumos viņš satikās arī ar trimdas latviešiem, un te viņu vairāk interesēja latviešu jaunie mūziķi, un liekas, ka viņš ignorēja t.s. trimdas krējumu. Pazīdams no Latvijas laikiem J. Beloglāzovu sen., viņš viesojās Beloglāzovu ģimenē Otavā, iepazīdamies ar J. Beloglāzovu jun., mūsu jauno diriģentu un komponistu, kas pašreiz rosīgi darbojas savas muzikālās izglītības turpināšanā. Savukārt Jānis savā Eiropas apmeklējumā apstājās Helsinkos, lai noklausītos Jansona koncertus un orķestra mēģinājumus šajā somu metropolē ar diriģenta laipnu atvēli.

Pēdējais diriģenta ceļojums pienāca Anglijā. 1984. g. 21. novembrī apstājās Arvīda Jansona sirds, un viņš iesoļoja Klusētāju republikā. Nāve gan paņēma viņa miesu, kas tagad paglabāta Ļeņingradā. Bet viņa gars paliek mums − ar visu latviešu tautu.

 

Imants Sakss

Jaunā Gaita