DIVU LATVIEŠU ZEMNIEKU SŪDZĪBA MUIŽU PĀRVALDEI ZVIEDRIJĀ

Edgars Dunsdorfs. Divas gudras latviešu galvas. Muižu dibināšana zviedru Vidzemē. Daugavas apgāds, 1986. 113 lappuses.

 

Ir kāda pasaka par zemnieku, kas rakstījis ķēniņam sūdzības grāmatu. Pasakā dīvainā kārtā savīti elementi no zemnieku gluži bērnišķīgās ticības Zviedrijas karaļa taisnīgumam ar Vidzemes vācu virsslāņa nicinošo nostāju pret zemnieku rakstu prasmi. Kā visās pasakās, arī šajā, vājais un apspiestais beidzot ir uzvarētājs. Ķēniņš spriež zemniekam taisnību.

Mīts par labajiem zviedru laikiem ir saglabājies pat vēl līdz mūsu dienām. Mūsu apskatāmajā grāmatā profesors Dunsdorfs to apstrīd ar vēl līdz šim nepublicētiem dokumentiem. Viņa pētījumu ir ierosinājusi Zviedrijas valsts archīvā atrasta vēstule, ko 1668. gada 1. novembrī divi latviešu zemnieki adresējuši saviem kungiem - Uksenšernu muižu pārvaldei Zviedrijā. Vēstules uzrakstīšanā zemniekiem ir palīdzējis kāds rakstu pratējs un vēstuli uz Zviedriju nogādājis kāds tirgotājs Rīgā. Šo interesanto dokumentu Dunsdorfs publicē faksimilā ar tulkojumu pretējās lappusēs.

Vēstules parakstījis ir Cēsu pilsnovada Tulmenu (Liepas) pagasta saimnieki Jānis Osnieks un Tenis Spruks. Kamēr Spruku autors viegli atrod pēc viņa māju vārda 1638. gada revīzijas rakstos, Osnieku viņam izdodas sazīmēt tikai pēc gaŗākas meklēšanas. Izrādās, ka tas ir Spruka kaimiņš un Ūsiņu māju saimnieks. Šī meklēšana dod Dunsdorfam ieganstu veltīt veselas 9 lappuses Vidzemes Ūsiņu māju saimnieku vārdiem. Tas ir interesants un patstāvīgs pētījums.

Osnieks un Spruks savu iesniegumu ir sastādījuši tādēļ, ka viņu dzimtsmājām draud "spridzināšana" - tas ir - viņus grasās padzīt no tēvu zemes, lai zemnieku laukos ierīkotu muižu. No tās, saskaņā ar valdošo saimniekošanas teoriju, muižnieki cer iegūt lielākus ienākumus, nekā no zemnieku klaušām un nodevām. Dunsdorfs paskaidro, ka vēstule zīmīgi atšķiŗas no simtām citu 17. gadsimta zemnieku sūdzībām. Iesniedzēji domā, ka muižu pārvalde tālajā Zviedrijā pareizi nepārzina Vidzemes vietējos apstākļus, tādēļ ar piemēriem un skaitļiem cenšas pierādīt, ka zemnieku dzīves izpostīšana kungiem pašiem nesīs zaudējumus.

Dunsdorfs atrod, ka Spruku un Ūsiņu mājās tiešām ierīkota Liepas muiža. Osnieks un Spruks kā piemēru ir minējuši divas citas muižas, kuŗas iekārtojot "kā meža zvēri" padzīti 12 māju zemnieki. Arī tas apstiprinās kā taisnība, jo Dunsdorfs atrod, ka Valmieras pilsnovadā 12 mājas vēl atrodamas 1638. gada arklu revīzijas dokumentos līdz ar saimnieku vārdiem un klaušu sarakstiem. Vēlākos rakstos šo māju vārdu vairums ir pazudis, bet viņu vietā parādījušās Jaunā un Kārļa muiža. No sarakstiem pazuduši ir arī Spruku un Ūsiņu māju vārdi pēc Liepas muižas nodibināšanas.

Dunsdorfs dod sarakstu pa pilsnovadiem, kuŗā uzskaitītas jaundibinātās muižas un, par cik to ir bijis iespējams noskaidrot, arī zemnieku mājas, uz kuŗu zemes muižas iekārtotas. Šīs un citas ziņas no arklu revīzijas rakstiem varētu interesēt savu dzimtu radurakstu pētītājus.

Lai atspēkotu Osnieka un Spruka iesniegumu, muižkungi ir sagatavojuši savu aplēsi, ko Dunsdorfs arī publicē faksimilā. Viņš dod visu aplēšu kopsavilkumu un salīdzinājumā atrod, ka Osniekam un Sprukam ir taisnība. Zemnieku māju spridzināšana nedod vis kungiem pelņu, bet gan zaudējumus. Divi gudri latviešu zemnieki prot labāk rēķināt nekā paskoloti muižkungi. Dunsdorfs vērš lasītāja uzmanību uz atšķirību zemnieku un muižnieku aplēsēs vērtējot labības cenas Rīgā. No šīs atšķirības izriet, ka zemniekiem par labību Rīgā maksā mazāk nekā muižai. Ja izrādītos, ka tas ir taisnība, tad tas būtu ļoti svarīgs atklājums Latvijas zemnieku kārtas saimniecības vēsturē. Šā jautājuma izpēte tomēr neietilpst Dunsdorfa pašreizējā pētījumā.

Tālāk Dunsdorfs grib noskaidrot, cik plaša bija zemnieku māju spridzināšana zviedru Vidzemē. Uz to netiešu atbildi dod 1638. un 1688. gadu arklu revīzijas protokolu salīdzinājumi. Dunsdorfs atrod, ka no tautsaimnieciskā viedokļa zemnieku māju spridzināšana ir radījusi aŗamzemes platības pieaugumu, gan muižās, gan jaunsaimniecībās. Šim pozitīvajam iznākumam tomēr jāstāda pretim muižu lauku zemākās ražas. Pie tā jāpieskaita skaitļos neizvērtējamās cilvēku ciešanas, kad viņiem jāpamet paaudžu paaudzēs iekoptas senču mājas. Zīmīga parallēle tam ir tagadnes Latvijā, kur kolchozu un sovchozu ierīkošana bija tikpat saimnieciski neizdevīga un nehumāna.

Dunsdorfs vēl secina, ka 17. gadsimtenī gan pieaudzis darbalopu skaits un aŗamzemes platība, bet muižnieku dogmatiskās saimniekošanas dēļ Vidzemes muižas nesušas Zviedrijas kronim zaudējumus, kas līdzinās vesela gada muitas ienākumiem no Rīgas ostas. Zemnieku stāvoklis tālāk pasliktinās ar 1671. gadu, kad zviedru valdība, jādomā - bez caurskatīšanas, apstiprina Vidzemes landtāga izstrādātu likumu. Ar šo likumu mainās termina "dzimtcilvēks" nozīme. Ja līdz 1671. gadam dzimtcilvēks bija zemnieks, kas valdīja savas mājas mantojuma kārtībā, tad pēc tam dzimtcilvēks bija zemnieks, ko mantojuma kārtībā vai citā veidā ieguva muižnieks. Sekojošā krievu valdības periodā dzimtbūšana pārvērtās pilnīgā verdzībā.

Dunsdorfs ir pazīstams ar savu labo un viegli lasāmo valodu. Šī grāmata nav izņēmums. Kā monografija tā noderēs par avotu plašākas vēstures rakstītājiem vēl tālā nākotnē, un vēstures studentiem tā ir rūpīga pētījuma paraugs. Interesantais stāstījums dara to arī par noderīgu mācību grāmatu vidusskolām, kur māca Latvijas vēsturi.

Šo grāmatu izlasot gan sabrūk sīksti iesakņotais mīts par labajiem zviedru laikiem, bet tā vietā no vēstures tumsas iznāk divi cienījami latviešu vīri - Jānis Osnieks un Tenis Spruks.

Grāmatā ir vesela rinda kartogrammu un diagrammu, kas labi paskaidro aprakstus. Attēlos ir vairāki zviedru zīmēti muižu plāni un kungu portreti. Avotu un izmantotās literātūras pārskatu autors dod ar saviem paskaidrojumiem. Pielikumos ir jaundibināto muižu saraksts, vietvārdu saraksts un ļoti vajadzīgie paskaidrojumi mazāk pazīstamiem terminiem. Nobeigumā ir īss kopsavilkums angļu valodā. Daugavas apgādam jāpateicas par skaisto iespiedumu, kas atbilst apgāda vislabākajām tradicijām.

 

Indulis Kažociņš