Jaunā Gaita nr. 168, augusts 1988

 

 

Rita Laima Krieviņa

ZELTA KRĒSLĀ

 

Es bij' tālu staigājuse,

Es bij' daudzi redzējuse:

Akmins stāv uz ūdeņa,

Smilga grima dibenā.

Es apjāju Rīgas pili,

Neviens manis neredzēja;

Rīgas māte, tā redzēja,

Tā ieveda istabā,

Tā ieveda istabā,

Tā pacēla zelta krēslu.

Es redzēju daudz, sēdēdama šajā zelta krēslā; man pavērās skats uz pagātni, uz mūsu ilgām, skumjām, mīlestībām. Es redzēju tādas lietas, kuras novēlu jums redzēt pašiem ar savām acīm.

Akmens bija akmens Māras kalnā - pelēks, gluds un mēms. Bet senākos laikos ļaudis bija pulcinājuši savas lūgšanas ap to, apklājuši to ar ziediem un veltēm. Es pieskāros šim akmenim ar savu roku.

Es cirpu aitas lejas mājās. Dzirkles slīdēja gar aitas mīksto vēderu, no kura kūpēja siltums. Rokas kļuva taukainas, smaržoja pēc raibām segām. Kad aitai nogrieza melnos, gaŗos nagus, sētas suņi tos ķēra kā vislielāko gardumu.

Bērni ņēmās pa veco, sašķiebušos klētiņu - lēca no augšas siena kaudzē. Sienā bija ierakusies kādas vecmāmiņas kumode - nodilušajā spogulī ieraudzīju sevi.

Stalts, balts gailis uzkundzējās savām dāmām, un izcirtumā tvīka treknas, sārtas avenes. Es kāpu kalnā - ar siltu piena kannu, ar aveņu spaini, ar zāļu kušķiem. Bija ogu laiks un tēju laiks. Zem kājām pašķirās treknas zāles, nošvīkstēja gar plikiem stilbiem. Sējām pušķos asins zāli, vīgriežus, rudzu puķes, kumelītes un pelašķus - žāvējām virs plīts.

Es notupos dārzā un vilku no zemes jaunos saules pilnos burkānus un ēdu ar visām zemēm. Es dzinu prom mūžam niknos dundurus un klausījos, kā bezdelīgas vidžināja uz telefona drāts. Bezdelīgu pārim auga bērni turpat pie mūsu namdurvīm - apaļi, dūšīgi bumbulīši, kas ieraudzījuši odu lidināmies virs galvām, izmisīgi plātīja knābīšus. Vidžu vidžu čurrr... caurām dienām viņi runājās zem mūsu jumta.

Es peldēju Inesī, septiņu salu ezerā, pilnā ar zivīm un teikām. Es mazgāju nost ceļa putekļus, nirdama dziļāk un dziļāk dzelmē.

Es gulēju diendusu, vissaldāko miegu, vēsā klētiņā un zem manis zemē dusēja viņi - nezināmie senlatvieši no divpadsmitā gadsimta, kuŗu svēto dusu, seno kapeni saudzēja šī mazā koka klētiņa ošu pavēni. Kas viņi bija? Kas bija viņu vārdi?

Es bridu apburtā mežā uz savu zemeņu dārzu. Tinkš pinkš - odziņas ieripoja skārda traukā, kaut kur dzenis klauvēja, krauklīts sauca.

Jāņu rīta miglā es ieraudzīju liepu kā parādību - baltos miglas palagos. Šis koks ir svēts, šis koks ir sapnis un teika. Gaujas ozoli simtgadīgie - raupjām, rievotām mizām - nekur tik dziļi neesmu mīlējusi Latviju kā tās dabā...

Mūsu māja ir maza, bet stipra. Krustiem baļķi, krustiem saknes apakšzemes, krustiem senču kauli zem mūsu mājas, kur vārām zaptes, cepjam zivis, plēšamies un smejamies.

Piebalgas meži, Latvijas meži visapkārt, tālumā vecas vējdzirnavas, kas brāļu Kaudzīšu laikā malušas miltus, apputinājušas malējiņus.

Es redzu no kalna zilu, mirdzošu aci - tas ir skaistais Inesis, kas tur laistās un vilina... Tie sniegbaltie, kuplie mākoņi ar tumšzilām pavēderēm - tie nāk un iet, nāk un iet, bet Paulēnkalns vēl stāv un nedilst.

Naktī es pamostos, un aizraujas elpa - lakstīgala pogo tik dievīgi, ka acīs sariešas asaras.

Mēs esam tik seni kā šī zeme, kā Latvija. Mūsos ir šie putni - vālodze, dzeguze, ķīvīte, cielava, lakstīgala - šie dižozoli, liepas, zaļās, smuidrās egles. Mūsos ir šie maigie paugurkalni, neuzbāzīgi un liriski, šie sniegbaltie bērzi un ziemas sniegi, dziļās kupenas. Mūsos ir šīs vecās mājas, tumši pelēkās, dievkociņš un rozes, ogulāji, ķirši, ābeles. Šīs mazās pirtiņas, kuŗās sākām savu mūža gaitu, kur tikām nomazgāti pēdējo reizi. Mēs esam brāļi un māsas alnim, kas pārskrien mūsu laukam, zaķim garausim, lācim un lūsim. Mūsos pukst mazais ezis, iedams savās nakts gaitās. Mēs to neapzināmies. Bet mums ir mūsu senču rokas, kājas, mutes, deguni, krūtis, gurni, zobi un spēks. Mēs dzenamies paši pēc sevis. Mēs esam visa Latvija - cīruļu pilnas debesis, pļavas, kuŗās govis ganās un griezes griež, kur miglas un lieti iet, kur bērns skrien basām kājām un sirmgalvis pieliecies iet. Mēs esam ļoti, ļoti bagāti.

Foto: A. Krieviņš

Rakstniece un illustratore Rita Laima Krieviņa ar dēlu Krišjāni Rīgā 1987. gadā. Rita Laima Rumpētere dzimusi un augusi Ņudžersijā, ASV, bet kopš 1980'to gadu vidus dzīvo Latvijā. Precējusies ar mākslas fotogrāfu Andri Krieviņu.

Jaunā Gaita