Jaunā Gaita nr. 168, augusts 1988

 

 

Daina Šķēle

VAI LĪZE?

 

Maigi es saņemu plaukstās viņa apaļo, mazo, melno seju:

- Nu jau tu, dārgumiņ, atkal esi skrējis pārāk ātri! Nesteidzies tā! Man prieks par to, ka tu vispār vari paiet. Atminies, cik bezcerīgi viss izskatījās, kad daudzu gadu gaitā tu nespēji pat īsti elpu atvilkt, mēģināji iet, bet nevarēji, nedroši mazliet pacilpoji, tad nosēcies un cauri bija. Reizi no reizes es veltīgi mēģināju tevi uzmundrināt iešanai. Piedod man, ka, labu gribēdama, es tevi pat kratīju un purināju, kaut arī tas nelīdzēja. Tagad es tev pieskaros viegli un vārīgi. Ir taču noticis brīnums! Pats no sevis, vai arī...?

*

Domāju, pat ticu, ka tam ir kāds sakars ar Līzi. Bet - mīļais Dievs, - tā varētu būt arī Ilze vai viņas abas kopā? Nē, tomēr tā var būt tikai Līze, atslēga ir tajā - viņas jauno dienu uzvārdā. Man gan kādu nakti ienāca prātā, ka Līzes vārdā ir visi Ilzes vārda burti - tā garumzīme jau neko neiztaisa - un es tā uztraucos, ka nevarēju vairs gulēt, cēlos un uzmeklēju mazo liecinieku, skatījos viņa melnajā sejā un gaidīju vēl kādu brīnuma zīmi. Nekas nenotika. Tad es mēģināju rakstīt, atminēdamās, ka Ilze bieži rakstīja pa naktīm, ko es nekad nedaru, jo esmu rīta un dienas putns. Varbūt tas bija eksotiskas cigaretes saldais dūms, kas nakts darbā uzturēja Ilzes garu nomoda skaidrībā, vai arī vāra nojauta, ka drūms laivinieks ēnās jau gaida, lai pārceltu viņu tur, kur jau tēvs, māte un arī šī senmāte Līze, kas pieder vienādi kā Ilzei, tā man.

Jā šī Līze, dzimusi Anno Domini 1803. Un Jēkabs, viņas laulātais, trīs gadus jaunāks, no 1806. ... Kādi tāli, seni, neaizsniedzami laiki! Tīri galva apreibst. Kā pašķirt smagās gadu sienas, lai ieraudzītu viņus abus? Varbūt Līze bija stalta, iedomīga, nevarēja vien izvēlēties, kamēr jau gandrīz veca meita - bet tad gadās, ka jauniņais Jēkabs (Blaumanis teiktu Ješka) varbūt siena pļavā uzasina viņas izkapti, kas lāga negriež, pienāk pavisam tuvu, to atdodams, saka, lai uzmanās, ka nu tā tik asa, bet kur nu uzmanīsies, ja no puiša rokas pieskāriena jau dīvains siltums pa dzīslām ritēt sācis un ja tādā reizē vēl paceļ acis, tad jau pavisam gals klāt, kas tur viss nesabuŗas, diviem acu pāriem krustojoties!

Varbūt tā bija. Ne Līze, ne Jēkabs nav izdomātas būtnes, viņi taču reiz dzīvoja, bija jauni - tikai nelaimīgā kārtā, tas viss ir pagājis un sen. Kā drīkst viss paiet, iekrist tumsā un neziņā? Kur tad vairs kāda jēga?

*

Atpakaļ pie tevis, mans staigāt gribētāj, melnsejīti. Tu gan paskatā esi vai pats mīlīgākais no savas rases, es labprāt tev pieskaŗos, saņemu plaukstās tavu izteiksmīgo sejiņu. Tavas divas mazās kājiņas - zeltainas lodītes - tās gan nav staigāšanai radītas. Tava sirds, sirsniņa, tā tikšķ un steidzas, rāda un mudina, tomēr pats tu nekur netiec, nabadziņš, tikai pa riņķi, apkārt vien, dienu un nakti, atkal un atkal, bet turpat vien...

„Junghans” ir rakstīts tev tur, kur - apmēram, cilvēkiem ir sirds. (Kāds nesen teica, ka vienmēr domājis, ka sirds ir tieši vidū, tā kā tev.) Vārds norāda uz tavu ģermānisko izcelsmi.

Toreiz, kad es vēl steidzos uz darbu - cik spalgi un neganti tu tad mani modināji! Agrā, melnā stundā tu šķiti izdārdinām savas zemes, manas zemes, visas pasaules neiecietīgās dusmas: Mostieties! Celieties! Vai nebija tāds veco laiku joks, kādu modinātāju grib, - vai tādu, kas dārd, vai maigu meldiņu spēlē? ...

Bet kā tas notika, ka tad, kad agrās celšanās vietā es drīkstēju pamosties uz labu laimi, tad tu drīz kļuvi par invalidu? Izsviest tevi vienkārši ārā kā nederīgu, nevajadzīgu lietu? Bet tu jau sen vairs man nebiji l i e t a ! Tavs apvalks no daudziem pieskārieniem gan ir nobružājies, bet tava seja mūžam skaista savā tīrajā melnumā ar divpadsmit gaiši zaļām svītriņām, stundu rādītājām. Es tev atradu vietu iebūvēta plauktiņa pašā dziļākā nostūrītī, lai tu tur kopā ar citām mīļām, bet nederīgām grabažiņām (atvaino) parunātos un pat sacerētu kādu stāstiņu bērnu grāmatām. Jāatzīstas, ka es tevi piemirsu līdz tai karstajai janvāra vai februāra dienai, kad... Bet nu atgriezīsimies pie Līzes.

Es ļoti labprāt pētu radu rakstus - savus un citu, sevišķi, ja kāds tos jau ir sakārtojis un man atliek pievienot tikai iejūtu un fantāziju. Bija laiks, kad es domāju rūcīgo, mūžam neapmierināto Tomu esam savu tālāko zināmo senci, vecvectēvu no mātes puses, Kā es priecājos, pavisam nesen atklājusi brīnumaino faktu, ka Tomam bijuši arī tēvs un māte, jau pieminētie Jēkabs un Līze.

Līze, Līze, nu es mazliet pārspīlēti jūsmoju, kā tu man tā negaidīti atspīdēji, biju pieradusi aiz Toma redzēt tikai necaurredzamu tumsu - tas ir, ja tumsu vispār var saredzēt. Un tā es reizēm domāju un domāju par Līzi, beidzot noskumdama, ka nekā tur izdomāt nevarēja. Tā varbūt arī tai karstajā dienā, kad puspagurusi sēdēju un... Turpmākais skan kā no bērnu pasaku grāmatām, taču ir tīra patiesība. No plauktiņa puses, kur aizmirsts un kluss nīka melnsejītis, pēkšņi atskanēja droši un spēcīgi tikšķi. Apmulsusi es pārbaudīju laiku un tas saskanēja tieši ar to, ko rādīja pārējie trīs laikrāži šai telpā - plītī iebūvētais, ar radio sasaistītais un parastais virtuves tipa bālģīmis pie sienas. - Viņam apniks, es teicu, jo nekā cita nevarēju izdomāt. Kur tie gadi kad uz iešanu nebija ielaidies ni un ni. Bet nu viņš (nevis „tas”) gāja, gāja un visu nakti neapstāja. Nākošajā rītā man uzausa gaisma:

L Ī Z E     P U L K S T E N I S

Tā viņa saucās pirms jaunais Ješka viņai sagrozīja galvu, deva savu vārdu un vēlāk divus dēlus, Jāni un Tomu, kā arī meitu Karlīni. Varbūt šis bija vienīgais veids, kā Līze varēja atsaukties manām domām par viņu? Ziņa vai zīme, tā noteikti nāca no Līzes!

Vai mēs, atomcirtēji, zvaigžņu ķīķeri, esam lielajiem noslēpumiem tikuši sprīdi tuvāk kā tad, kad neandertālieši vēl staigāja pieliekušies, vai senie druīdi pielūdza un upurēja Stonhendžā (Stonehenge)?

Tā tad - vienkārši jātic. Līzei debesu pļavās pietiek īstenieku, bet reizēm viņa tomēr par mani iedomājas, kad ar caurspīdīgi vieglu pieskārienu uzmudina melnīti, lai kādu diennakti paskrien. Kad es pati tur sāku krāmēties, tad parasti nenotiek gluži nekas...

 

 

Jaunā Gaita