Jaunā Gaita nr. 169, oktobris 1988

 

KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

TŪRISMS

Karstais rudens Latvijā.

Nebija ne karsts, ne zaļš, bet šoreiz rudens likās kā pavasaris.

Šogad daudzi jo daudzi ciemojās Rīgā, un kur nu tikai Rīgā − Ogrē, Cēsīs, Liepājā, kur Juris Kronbergs lasīja savu dzeju kādiem 800 klausītājiem. Brīnums.

Man arī bija ko brīnīties, īsā braucienā septembrī.

Pirmajā vakarā eju uz Andreja Pumpura Lāčplēša simtgades piemiņas aktu Dailes teātrī. Ceļā sastopu Jāni Zemīti no Hamiltonas, kas sakarā ar avangarda filmu festivālu Arsenāls ne tikai ciemojas, bet iesaistās, tiek intervēts pa visām malām, viņa padomus prasa. Ienākot teātrī satieku Juri Beņķi no Austrālijas, Valteru Nollendorfu no Viskonsinas, Gulēnus no Toronto, uz skatuves kāpj − paga, paga − ne tikai Jānis Peters bet arī mūsu pašu Vaira Vīķe-Freiberga no Montreālas un Velta Rūķe-Draviņa no Stokholmas. Notiek tulkotāju semināra pēdējās ceremonijas, un Vaira norunā tādu runu, nu TĀDU[1], kas visu publiku saviļņo, kas sauc uz polītisku cīņu. Piemiedzot acis, redzu Vairu tāpat iespaidīgi runājot kongresos, Divreizdivi, bet tas taču nav tas pats, kā uzrunāt tautu, kad runai ir garantēti sekas, kad katram vārdam ir sava vieta. Vaira ir televīzijā, viņu dzird radio ... Kur es esmu? Vai šī ir Latvija? Brīnums.

Tanī pašā vakarā, pēc tam, kad ir norisis akadēmiski pareizais Lāčplēša lasījums, pēc tam, kad aplausi norimuši, aktieŗu kolektīvs paliek stāvot uz skatuves, it kā gribēdams mums kaut ko pateikt. Viņi dzied „Dievs, svētī Latviju”. Un visi ceļas kājās pievienoties. Kur es esmu? Pirms četriem mēnešiem, Toronto, dejas ansambļa Gaujas izrādes beigās kāds skatītājs izteikti agresīvi izsauca „Dievs, svētī Latviju”. Publika automātiski piecēlās kājās un dziedāja, kamēr ansamblis mēmi skatījās mūsos, un mēmi domāja savu domājamo. Tagad Rīgā dzied to pašu, bet vienoti, nevis sadursmē, vienoti un izjusti. Arī brīnums.

Nākamajā dienā, tanī pašā teātrī skatoties Aleksandra Čaka Mūžības skartie inscenējumu, vēlreiz atskan himna, šoreiz lentē ieskaņota. Lielais pārsteiguma brīdis tagad pārgājis. Arī citur Rīgā. Jaunie mākslinieki sāk jau runāt par tautisko kitsch, tautisko sentimentalitāti, kas var maskēt asākās sadzīves problēmas.

Starpbrīdī aktieris iznāk aizkaru priekšā un mudina ziedot Tautas frontei. Viņš ir nervozs un jauc datumus, un tad pats atzīstas, ka grūtāk tautu uzrunāt tieši nekā lomā, skatuves gaismā. Visi runā par tautas atmodu, bet man šie notikumi atgādina Piekto gadu, kad Aspazijas Sidraba šķidrauta laikā turēja revolucionāras runas, un dzejnieki bija pārkārtošanās priekšgalā. Toreiz Aspazija, Rainis; tagad Zālīte, Peters.

Toreiz jau arī visu prasību kodols bija demokratija, sociālistiskā demokratija.

Māras Zālītes un Zigmāra Liepiņa rokopera Lāčplēsis ir saviļņojusi visu Latviju. Necentīšos sniegt recenziju no videolentes vien spriežot, bet ir skaidrs, ka ideja bijusi grandioza, un tā ir atradusi lielu atbalsi. Visi galvenie dziedātāji nāk no estrādes mūzikas vai pat no rokmūzikas joma − tā piemēram heavy metal grupa Līvi ļoti labi nospēlēja velnus ... „Kangari!” apsūdzēdami dzied rokoperā, dzied arī bērni spēlēdamies pagalmā. Dziesmiņa pielīp. Jā − Kangars ir uzmanības centrā, grūti viņu atturēt no priekšplāna, pat rokoperā viņa grēkam, viņa traģēdijai ir lielākā rezonanse. Latvietis-nodevējs kā negatīvais varonis. Un Rakstnieku savienībā izspūris parādās Lujāna advokāts, lai noskaidrotu vārda „kangars” vēsturisko un valodniecisko nozīmi...

Tās diskusijas, tie jautājumi. „Piedodiet, rakstniece, bet tagad, kur viss ir mainījies, vai tagad nedosities mājup?” „No tiem 200 000 kas aizbrauca, cik tagad atgriezīsies?” Es atbildu: „Mājup? Kur tas ir?” un „labi, ja 5%”, un turpat izraisās smagas diskusijas. Kā − vai tad nav tā, ka mēs „emigrācijā” gaidīt gaidām to dienu, kad varēsim atgriezties, kuplināt latviešu skaitu demogrāfiski apdraudētā dzimtenē. Šoreiz paši rīdzinieki izbrīnā.

Karsts rudens, un pavasaŗa šalkas. Bridām pa laikmetu maiņām, un vēl nezinām atbildes, ne protam formulēt visus jautājumus.

Aicinu visus citus Latvijas braucējus, kaut vai anekdotiskā formā atsūtīt savus novērojumus, par ko var brīnīties.



[1] Piedaloties sarīkojumā, kas bija veltīts jaunākajam tautas dziesmu krājumam Saules dainas, 1988. gada 29. septembrī, Vaira Vīķe-Freiberga teica otru ļoti izcilu runu: Jauna saule spīd šobrīd pār Latviju, un garīgi mēs esam iegājuši jaunā orbītā, Rīgas pavasaris ar urgām un straumēm no visām pusēm vāc kopā kultūras vērtības, kuŗām jāsaplūst atkal vienā kultūrā. Šim mērķim arī kalpo Saules dainas −

Aust gaismiņa, lec saulīte,
Plīst akmens skanēdams.

 

Baņuta Rubesa, 1988. g. oktobri



Lugas „Boom, Baby, Boom!” autore Baņuta Rubesa kā uzmanīga klausītāja.
[Īstenībā Ann-Marie MacDonald. Skat. JG171 LASĪTĀJU VĒSTULES.]

 

 

 

CEĻOJUMA PIEZĪMES

Biju Rīgā, redzēju un dzirdēju (uzsvars uz dzirdēju) rokoperu „Lāčplēsis” − balss a capella ievada uzvedumu ar tautas dziesmu:

Gauži raud saulīte    

Ābeļu dārzā.     

Ābelei nokrita    

Zeltābolītis.      

Neraudi, saulīte,

Dievs dara citu.

No vara, no zelta,

No sudrabiņa.

tā pavēstot un reizē radot noskaņu kādā jāskatās šis „grāvējs” ar Māras Zālītes libretu un Zigmāra Liepiņa mūziku. Māra Zālīte programmā pastāsta par rokoperas tēlu raksturīgām iezīmēm viņas uztverē.

Galvenais varonis Lāčplēsis − nav uzsvērta viņa mītiskā izcelsme, lai gan viņa spēks ir ausīs, bet „ne tāpēc, ka tās ir lāča ausis, bet tāpēc, ka tās ir dzirdīgas ausis. Lāčplēša ausu spēks ir tas, ka viņš dzird savu tēvzemi. Dzird tās sāpes un ciešanas, gaviles un vaimanas. Dzird, jūt, zina, saprot.” Lāčplēsis pats pirmajā daļā dzied:

Kangar, mans draugs,

Es dzirdu, es dzirdu.

Es savu tēvzemi dzirdu.

Šķindina smilga sudraba ziedus

Nopūšas zvaigzne, dziestot no rīta.

Migla smeldz maigi,

Sačukstas puķes,

Upe elpo, silta un mikla.

Iedziedas vēji,

Ieskanas meži.

Atbalso saule bezgala skaņā.

Varenu spēku izplūstam jūtu.

Es savu tēvzemi dzirdu.

Es savu tēvzemi tagadnē dzirdu.

Par Kangaru Māra Zālīte saka, ka „viņš nav nekāds dēmonisks elles spēks, metafīzisks ļaunuma iemiesojums, nodevējs kopš dzimšanas, bet viņa nodevība ir drīzāk lēna sadzīviska iestigšana, ko veicina skaudība − novīdība, varas kāre, gļēvums. Šodienas kangarisms ir slēptāks un necilāks, bet tādēļ ne mazāk bīstams. Kompromiss, piemērošanās, izdevīgums.” Kangars, lai gan Lāčplēša bērnības draugs, tomēr ir tas, kas iebrucējiem − Ditericham − pastāsta par Lāčplēša spēka − dzirdīgām − ausīm.

Par Laimdotas tēla uztveri Zālīte īpaši neizsakās, bet pati Laimdota uzvedumā sevi iepazīstina šādi:

Dod maniem mīļajiem
Mīlošas acis,
Dod viņiem dvēseles tīras.
Ieliec, saulīt, gaismu sievās,
Ieliec karstumu vīros.
Dod maniem mīļajiem
Lepnumu.
Dod viņiem drošu smaidu.
Dod viņiem saulīt, naidu,
Dod arī naidu.
Teci, saulīt, bet neatstāj mani,
Neatstāj visus mūs.
Dod mums ticību, dod mums cerību,
Mīla mums pašiem būs.

Tātad viscaur tradicionāls, pozitīvs tēls, kas nebeidz ticēt, mīlēt, cerēt un palīdzēt varonim Lāčplēsim.

Diterichs simbolizē svešos iebrucējus un saka:

Neba nu mūžīgi spēku mēs lietosim.
Vadoņus pakļausim. Varoņus izkausim.
Nebūs tiem varoņu − viņi būs bars.
Baru mēs aplokā − ganāmā puikā.
Zobens tad vajadzīgs nebūs, tik vica!

Par Koknesi Zālīte ievadā saka: „šis tēls man vienmēr bijis simpatisks. Godīgais, krietnais, vienkāršais cilvēks, klusā ikdienas varonība”, kas uz skatuves pats sevi apliecina ar vārdiem:

Cel dzimteni mums!
Es tev nesīšu kokus.
Lai mums ir viena sirds,
Lai mums ir tūkstoš roku.

Uzvedumā vēl darbojas teicējs, kas darbības norisē bieži citē rindas no Pumpura Lāčplēša. Darbojas arī meitenes − raganiņas Aizkraukles pilī, kas mēģina Lāčplēsi apreibināt ar glaimiem, dziedot:

Tūliņ kā muša tu kritīsi,
Peldēsi spožuma biķerī.
Slavas spilvenos mīkstajos dusēsi.
Būs tev ērti un labi. Tu klusēsi.

Viņas arī ir tās, kas Lāčplēsi iemet atvarā − viņu izglābj Staburadze − tāpat kā tas notiek Pumpura Lāčplēsī.


Korim uzticēta svarīga loma ar dziedājumos izteikto tautas likteņa raksturojumu:

Tas nav ūdens, kas Daugavā plūst.
Tas ir laiks.
Tās nav asinis, kas dzīslās Tev tek.
Tas ir Laiks.
Tas nav vilnis, kas aizskalo mūs.
Tas ir Laiks.
Tas nav atvars, kad gredzenu griež.
Tas ir Laiks.
Tas nav ūdens, kas Daugavā plūst.
Tas ir Laiks.

Koris arī atbalso to, ko saka Lielvārdis, Lāčplēša tēvs, viņu ceļā uz Burtnieku pili izvadot. Burtnieku pilī Lāčplēsim jāmācās „likteņa rakstus lasīt”, mūžības likumus jāmācās saprast. Apbruņot garu un dvēseli briedēt. Jo krustcelēs mazs bērniņš rotaļājas.

Zem ratu riteņiem, zem pakaviem,

Zem dzelžu pēdām

Mazs bērniņš krustcelēs.

Kā laiks tam smiltis

Tek caur pirkstiem.

Tā mūsu dzīvība,

Tā mūsu brīvība,

Uz krustcelēm mazs bērniņš.

„Vai esam nogājuši pilnu loku?” jautā Māra Zālīte un dzirdīgas ausis saklausa viņas atbildi: „mūsu tautā arī šodien notiek procesi, kas tuvi Ausekļa un Pumpura laikam!”

 

Vera Streita

 

 

 

PAULS DAMBIS UN RITA TRENCE TORONTO

Nesen bija izdevība dzirdēt Latvijas komponista Paula Dambja un dziedātājas Ritas Trences koncertu Toronto, Karaliskās konservatorijas zālē, 1988. gada 18. septembrī. Intīmās programmas pirmā puse sastāvēja no „Fragmentiem” − klavieŗu gabali bērniem, ko komponējis Pauls Dambis. Pirms pats komponists tos mums nospēlēja, viņš izteicās par mūzikas gaumēm Latvijā, kā arī par kādu lomu, pēc viņa domām, mūzikas pedagoģija spēlē izaudzinot publiku „mākslas” vai „nopietnai” mūzikai, pretstatā „pop” mūzikai, un sūdzoties par to, ka bērni šodien audzināti tikai vieglai mūzikai. Dambja bērnu gabali ir kodolīgas miniatūras, bieži ar ostinato vizuālā veidā, kuŗas domātas uztvert bērna uzmanību un interesi.

Otrā programmas daļā − „Vakarēšana”− Paula Dambja tautasdziesmu cikls. To izpildīja Rita Trence, kas galvenokārt pazīstama kā vieglas mūzikas izpildītāja, ar komponista klavieŗu pavadījumu. Ritas Trences balss ar savu vienkāršumu un dabiskumu ļoti piemērota šādam tautas dziesmu ciklam. Viņai ir laba vokālā kontrole − balss ir svētīgi brīva no vibrato, kas tik bieži piemīt māksliniekiem un bojā viņu tautas dziesmu izpildījumu − kā arī dabīga un pievilcīga skatuves stāja.

Paula Dambja kompozīcijas ļoti vērtīgi dzirdēt, un man tikai žēl, ka šis jaukais koncerts nebija plašāk apmeklēts.

 

Rita Strautiņa

 

Rita Strautiņa uzaugusi Montreālā, beigusi Indiānas universitātes mūzikas pedagoģijas fakultāti, specializējoties klavieŗu spēlē, tagad strādā kā mūzikas pedagoģe Toronto. Piedalījusies Montreālas koklētajās-daiņotājās, spēlējusi klavieŗu pavadījumus latviešu jaunatnes dziesmu svētkos un citos koncertos, vadījusi mūzikas ievirzi Divreizdivi nometnē.

 

 

 

REDAKCIJAI PIESŪTĪTIE IZDEVUMI

Viktors Hausmanis. Ādolfs Alunāns. Aktieris, režisors, drāmaturgs. Rīgā, Liesma, 1988. 222 lp. Latviešu teātŗa dibinātāja Ādolfa Alunāna illustrēta biografija.

Kas notiek Kristus Dārzā. 1988. g. septembris. 16 lp. Izdevējs: Kristus Dārzs Home for the Aged., 11290 Pine Valley Dr., Woodbridge, Ont. Canada L4L 1A6.

Latvijas radošo savienību 1988. gada 1. un 2. jūnija plēnuma rezolūcija un referāti. Toronto: Latvian Arts Trust Society (LATS, 4 Credit Union Dr., Toronto, Ontario M4A 2N8, Canada), 1988. 71 lp. Teksts ar Māŗa Čaklā ievadu pārspiests no Literatūras un Mākslas.

Saules dainas. Montreālā: Helios, 1988. Sakopojuši un rediģējuši Vaira un Imants Freibergi ar palīgiem. Vairas Vīķes-Freibergas ievadapcere. Ineses Jansones illustrācijas. Grāmatā atrodas pāri par 4000 latviešu dainu, kuŗās ir vārds „saule”, „pasaule”, utt. Krājumā ievietotās dainas arī atrodas datora „datu bāzē” un ir tādā veidā pieejamas zinātniekiem, kas vēlas pētīt šo dainu leksiku, uzbūvi, tematiku u.c. Grāmatu var pasūtīt no Helios, 444 Ave. Grenfell, Mount Royal, Quebec H3R 1G5, Canada.

Ineses Jansones illustrācija Saules dainām

 


 

JG redakcija saņēmusi sekojošo iesniegumu Pasaules brīvo latviešu apvienībai un nodod to tālāk lasītājiem.

 

Pasaules brīvo latviešu apvienības un pasaules latviešu aktuālākais, svarīgākais praktiskais darbs šodien ir latviešu tautas demografiskā, ekonomiskā, kultūras un Latvijas ekoloģiskā stāvokļa un tautas vēlmju un prasību „internacionalizēšana”, kas nozīmē, ka informācija par šiem jautājumiem jāpadara pieejama visai pasaulei ar angļu un citu lielu valodu starpniecību.

Šis darbs jāveic nekavējoties.

Vispiemērotākais materiāls, resp. liecības šim darbam ir Latvijas mākslas un kultūras darbinieku apvienību pārstāvju un dažādo sabiedrisko un profesionālu lietpratēju runas Rīgā, 1988. gada 1. un 2. jūnija plēnumā kopā ar šī plēnuma rezolūciju.

1988. gada 13. septembri, ASV.

Parakstījuši: Jāzeps Lelis, Valija Ruņģe, Aivars Ruņģis, Auseklis Zaļinskis, Maiga Zaļinska, Lalita Muižniece un Valdis Muižnieks.

 


 

JG redakcija vēlas pateikties sekojošiem fondiem un personām, kas tik mudīgi atsaukušies lūgumam palīdzēt segt jaunās datora sistēmas iegādes izdevumus:

J. Mieriņa fonds (Kanadā) $1500, M. Reinbergs (Kanadā) $200, P. Cakuls (Kanadā) $100, I. Karule (ASV) $100, I. Gubiņa (Kanadā) $50, G. un I. Vēveri (ASV) $50, anonīms (Vācijā) $40, R. Gāle (ASV) $30, A. Pērkons (Kanadā) $25, anonīms (ASV) $20, V. Avens (ASV) $20, J. Birze (Kanadā) $20, A. Saliņa (ASV) $20, A. Schultz-Bēne (ASV) $20, V. Vidzemnieks (ASV) $20, N. Kalniņš (ASV) $13, J. Brežinskis (Kanadā) $10, E.M.Z. Fogels (Kanadā) $10, A.S. Puķīte (ASV) $10, E. Dambergs (Kanadā) $5, R. Gosts (ASV) $5, J. Širmanis (ASV) $3.

Paldies!

 

Jaunā Gaita