Jaunā Gaita nr. 173, jūnijs 1989

 

Uldis Šiliņš

IR AKMEŅI RAUD...

 

Autora piezīmes.

„Ir akmeņi raud” nobeidzu 1984. gada 26. septembrī, lai gan sīkāki labojumi tika izdarīti līdz pirmizrādei, 10. novembrī. Uzvedumā piedalījās bez manis vēl L. Veikina, kas vadīja arī režiju, R. Osiņa, J. Grauds, J. Čečiņš un J. Saldums. Dekorācijas bija darinājis V. Alaidzāns.

Luga tika speciāli rakstīta J984. g. Kultūras dienām Tasmānijā. Ari šoreiz man jāpasakās saviem kolēģiem par lietišķo kritiku.

Vienu otru prātu satrauca izvēlētais vietas nosaukums „Meņģele”. Tā taču esot pie Ogres un ne pie Gaujas. Te gribu paskaidrot, ka Meņģele ir vecs nosaukums Carnikavai. Citiem nepatika „Dieva zaimošana”. Acīmredzot, lugas tēla paustie uzskati ir arī autora uzskati. Kā gan citādi? Autors taču tā viņam liek runāt. Visbeidzot, attiecīgu aprindu sensacionālais atklājums, ka es esmu izsmējis policijas virsnieku. Bet tas viss piederas pie šo laiku latviešu „funny farm” gaisotnes. Ja Blaumanis būtu sarakstījis Raudupieti šodien, tad viņu apvainotu latvju sievietes tēla kriminalizēšanā, brāļus Kaudzīšus par tautas atmodas laikmeta darbinieku izsmiešanu, un nabaga Rirdāns tiktu nozūmēts. Galu galā, vai Rirdāns nebija tas, kas rakstīja: „Ja Balodis nebūtu aizsteidzies man (Skribanovičam) priekšā, tad Kalpaks būtu teicis: Skribanovič, paliec tu manā vietā!”

Lugas sižets ir daļēji bāzēts uz patiesu notikumu. Par cik? Tas lai paliek manā ziņā.


 

Darbojas:

  • Ģirts Akmens - policijas leitnants
  • Tekla Akmens - viņa sieva
  • Edmunds Akmens - viņu dēls
  • Selga Melngalvis - jauna sieviete
  • Dr.Sauleskalns – psichiatrs

 

I. cēliens

Prologs

Proscenijā stāv autors, konservatīvi ģērbies kungs. Lai gan noķerts gaismas kūlī, viņš neizrāda nekādu pārsteigumu, jo acīmredzot jau iepriekš gatavojies uzrunāt publiku.

A u t o r s. Labvakar! Jūs mani nepazīstat, bet tas nav svarīgi. Es nespēlēju nekādu lomu šī vakara notikumos, lai gan savā veidā esmu to cēlonis. Saka, ka tādas lietas notiek tikai romānos. Patiesībā ir pavisam citādi - tādas lietas var notikt tikai dzīvē. Es apzinos, ka tas skan klišejiski, bet tā tas ir. Ticiet man: dzīvē ir akmeņi raud... Mēs, drāmatiķi... vai es minēju, ka rakstu lugas? Jā, es esmu rakstnieks. Man nupat iznāca grāmata. Nē, es neesmu nekas ievērojams. Latvijā biju vidusskolnieks, kamēr aizgāju gaisa izpalīgos. Rakstīt sāku tikai trimdā. Pirmo reiz ar lugas liktenīgajiem notikumiem saskāros 1943. g. Kā parasti es vakarā atkritu dīvānā, kā parasti atšķīru avīzi un trešajā lappusē ieraudzīju sīku paziņojumu, ka Meņģelē nošauts policijas leitnants Akmens. „O ho”, es sev teicu, „Meņģele!” Tas vairs nebija parasti. Maniem vecākiem līdz 1939. g. Meņģeles jūrmalā piederēja vasarnīca. Patiesībā - pārbūvēts tramvaja vagons. Dievs vien zin, kā tas bija dabūts turp. Es šo policistu pazinu. Tas ir - ne pazinu, bet biju saticis. Mēs ar virsleitnanta Kreiļa dēlu - viņš tagad dzīvo Toronto - sitām klimpiņas un izdauzījām traktierim „Ozolaine” logu. Mēs varējām mierīgi aizbēgt, bet... es nezinu, vai jums ir bijusi darīšana ar virsnieku bērniem? Dzimuši martīri! Laikam domā, ja bēgs, tad izsviedīs papu no armijas. Katrā ziņā policists bija pret mums ārkārtīgi rupjš, lai gan ne tik rupjš kā tēvs, kad viņam bija jāmaksā 20 latu. Manu uzmanību saistīja arī kāds bēru sludinājums: „No šīs dzīves šķīrusies Kate Akmens” - Bez sieviešu kārtas galotnes. Tā varēja būt tikai viņa meita. Cik atcerējos, tad viņam bija tikai dēls... Kas bija noticis ar miermīlīgo Meņģeli! Atbildi es dabūju tikai bēgļu gaitās Vācijā, kad satiku pāris meņģeliešu. Pēc viņu stāstiem es uzrakstīju šo lugu. Tas ir viss, ko es gribēju sacīt. Es parasti savas lugas neskatos. Ierodos tikai uz paklanīšanos. Arī ja cilvēkiem nepatīk, mana parādīšanās uz skatuves vismaz paildzina aplausus. Nabaga aktieri un režisors to ir pelnījuši. Dažreiz arī nav. Nu tad - varbūt uz redzēšanos. (Gaisma izdziest.)

 

1. aina

Atskan spalgs pērkona spēriens, kas beigās pāriet izplūdušā dārdienā. Proscenijā ugunis ir nodzisušas, - un zāle, un skatuve ir absolūtā tumsā. Ir pacēlies starppriekškars. ĢIRTS ir uzdedzinājis sērkociņu, kuŗa gaismā redzams klāts galds, pie kā sēž SELGA un EDMUNDS.

S e l g a. Tas bija tik tuvu, ka man apstājās sirds!

Ģ i r t s. (Sauc) Tekla, atnes karbida lampu! Tā ir pieliekamajā... (Uz pārējiem) Velns, tavu spērienu! Es pirmajā brīdī nodomāju: oziannā! Tur uziet gaisā dzelzceļa tilts.

T e k l a. (No aizkulisēm) Ģirt! Vai jūs esat vel dzīvi?

Ģ i r t s. (Aizdedzinājis sveci) Augstais Dievs! Vai tu domā, ka es ar tevi runāju no viņpasaules? Nes šurp lampu, citādi mēs te viens otram izbakstīsim acis!

S e l g a. (Skaļi) Mēs esam visi vienā gabalā, Akmens kundze!

E d m u n d s. Šovakar mēs varam teikt elektrībai ardievas. Tādā laikā ārā nerādīsies ne Dievs, ne velns, par montieri nemaz nerunājot. (Lai klātesošajiem atgādinātu, ka negaiss vēl nav beidzies, atkal nodārd pērkons.)

S e l g a. (Pieceļas un paver aizkaru) Deg!

E d m u n d s. (Ari piegājis pie loga) Pārupa būda...

S e l g a. Ak tā?

E d m u n d s. Tā ir neapdzīvota. Jau gadiem... Mēs ar... (Apraujas) Es tur bērnu dienās bieži spēlējos.

Ģ i r t s. Pirms gadiem piecpadsmit, kad es atnācu uz Meņģeli par policijas kārtībnieku, tilts vēl nebija uzcelts. Pajūgus cēla Gaujai pāri ar prāmi. Būdā dzīvoja pārcēlājs Pārups.

S e l g a. Piedodiet man, dzimušai un augušai pilsētniecei, bet kas prāmis?

E d m u n d s. Plosts, ko velk upei pāri ar virves palīdzību.

S e l g a. Pārcēlājam bijis ļoti piemērots vārds - Pārups.

Ģ i r t s. Viņš bija igaunis - Paorup.

T e k l a. (Uznāk ar karbīda lampu. Viņa ir pusmūžā, vienkārši ģērbusies, lai gan mēģinājums „uzpucēties” nepaiet vērotājam gaŗām.)

Ģ i r t s. Beidzot!

(Istaba pielīst ar gaismu. Tā ir parasta, tapetēm izlikta viesistaba ar ēdamgaldu, krēsliem, kumodi, uz kuŗas stāv fotogrāfijas un šādi tādi krikumi, pa kreisi - mazs dīvāns. Pa labi izeja, kas ved uz ārdurvīm, pa kreisi - izeja uz citām telpām. Pie sienas telefons. Ģirts - melnos ādas zābakos, galifeja biksēs un kreklā. Uniformas žakete uzlikta uz krēsla. Viņš ir stalts pusmūža vīrs ar prominentu rētu pār vaigu. Selga - agros divdesmitos, vienkārši, bet gaumīgi ģērbusies. Var redzēt, ka viņa ir pilsētniece. Edmunds, agros divdesmitos, kreklā, atslidinātā kaklsaitē, ir pilnīgs pretstats savam tēvam. Viņš katrā ziņā ir mātes dēls. Runājot ar tēvu, viņš dažkārt rausta valodu, kaut arī šis defekts nav sevišķi izteikts.)

T e k l a. Tā bija zem taviem ūdenszābakiem. Tikko man būs brīvāks brīdis, es pieliekamo izkrāmēšu no viena gala līdz otram. Es to taisos darīt jau sen...

Ģ i r t s. (Neiecietīgi) Tu visu nakti domā to lampu turēt rokā? Dod taču šurp! (Izņem lampu Teklai no rokām un noliek uz kumodes. Tekla pie galda) Edmund, nestāvi pie apgaismota loga!

E d m u n d s. (Ātri aizvelk aizkaru) P-p-piedod, tēt... (Atgriežas pie galda. Arī Selga apsēžas. Tekla lej tēju)

S e l g a. Jūs uz laukiem ievērojat aptumšošanas noteikumus daudz stingrāk nekā mēs Rīgā.

Ģ i r t s. (Augstprātīgi) Cienītā jaunkundz, divu sugu cilvēki netiek savā zemē cienīti: pravieši un policisti. Sevišķi nepopulāri ir pēdējie.

S e l g a. Partizāni?

Ģ i r t s. Kas zin! Manā darbā ienaidniekus dabūt ir ļoti viegli, un meņģelieši ir kaislīgi malu mednieki. Neizskatieties tik noraizējusies! Tas padara dzīvi interesantu: medīt un tikt medītam. Arī jums ir mednieka asinis. Jums to vajadzētu saprast.

S e l g a. Man ir? Kā jūs to zināt?

Ģ i r t s. Policista instinkts. Jūs pat varētu nogalināt...

T e k l a. Ģirt, kā tu runā! Neklausieties uz viņu!

E d m u n d s. Tēvs pārspīlē. Viņam Meņģelē draugu netrūkst... (Tas, protams, nav tiesa.)

Ģ i r t s. (Ļoti asi) Piemēram? Nosauc vienu! (Edmunds, acis nodūris, klusē.) Policists nepatīk nevienam! Pat tiem, kam sirdsapziņa tīra. Nē, būtu pārdroši apgalvot, ka mani te kāds mīlētu, bet vienu es zinu - no manis baidās!

T e k l a. Mēs tevi mīlam, Ģirt! Jūs nevarat iedomāties, kas viņš jaunības dienās bija par staltu policistu...

S e l g a. Es varu gan...

Ģ i r t s. (Komiskā nopietnībā) Tikai jaunības dienās? Kas man tagad vainas?

T e k l a. Kad viņš mani bildināja... ak debestiņ... Ģirt, kur palikusi tā bilde, kur tu esi uniformā, un es baltā vasaras kleitā? Albumā tās nav. Mēs speciāli braucām uz Rīgu fotografēties... uz Baloža studiju... Tu atceries?

Ģ i r t s. (Sausi) Kā es to varētu neatcerēties? Tu biji pa nakti ielaidusi guļamistabā suni, un tas nograuza uniformai visas pogas...

T e k l a. Džeks bija saplosījis arī pūdera kasti, un to izkaisījis pa grīdu.

E d m u n d s. No tā laika viņam ir smalka balss... rej divas oktāvas augstāk.

S e l g a. Kā Sarkangalvītes vilks, kas saēdies krītu?...

T e k l a. Nē, balsij nebija nekādas vainas...

E d m u n d s. Tas bija tikai joks, mamm...

T e k l a. Tagad tas izklausās kā joks, bet toreiz mums smiekli nenāca. Rīt, ja gribēsiet, es jums parādīšu mūsu ģimenes albumu.

Ģ i r t s. Selgas jaunkundzei neinteresē vecas bildes...

S e l g a. Protams, ka man interesē. (Uz Edmundu) Man vienmēr ir gribējies zināt, kāds tu izskatījies 3-4 mēnešu vecs...

E d m u n d s. Tai vecumā visi bērni izskatās vienādi. Tas ir... vismaz līdz jostas vietai.

T e k l a. Viņš vēl ko apēda! Manu auskaru! Jā, tas bija tai pašā reizē. Džeks bija vēl jauns kucēns... Toreiz mēs visi vēl bijām jauni.

S e l g a. Jums ir bijis ciets miegs. Es mostos pie vismazākā troksnīša.

T e k l a. Bezrūpīgiem cilvēkiem vēl arvien ir ciets miegs.

E d m u n d s. Selga pa miegam runā... (apraujas)

S e l g a. Kā lūdzu?

E d m u n d s. Mēs reiz bijām izbraukumā... kādi desmit... gulējām siena šķūnī... Tu nepārtraukti runāji par Egilu...

Ģ i r t s. (Ar smīnu) Ne par Edmundu? Tev nav jāsarkst. (Pieceļas, paņem no kumodes cigāru un aizdedzina.) Galu galā mēs visi esam bijuši jauni, vai ne, Tekla? Ne viena vien laulība ir sākusies siena kaudzē...

S e l g a. Jūs maldāties.

Ģ i r t s. Par ko?

S e l g a. Mums nav nekādu romantisku attiecību. Man būtu nepatīkami, ja jūs domātu, ka mēs...

Ģ i r t s. Kas tur ko domāt? Visiem jauniem pāriem vajadzētu nodzīvot kādus 12 mēnešus kopā, pirms viņi stājas altāra priekšā. Vai tas to lietu padara labāku vai svētīgāku, ja mācītājs pārmet pār gultu krustu? (Tekla sēž ar noliektu galvu.)

S e l g a. (Klusi, bet noteikti) Es tā nedomāju.

E d m u n d s. (Steidzīgi) Un es n-n-epavisam... (Iestājas neērts klusums. Ģirts stāv ar cigāru zobos un intensīvi, pat nekaunīgi vēro Selgu.)

S e l g a. Vai tas ir tas pats suns, kas jums ir tagad?

T e k l a. Jā. Bet palicis pret cilvēkiem ļoti nikns. Sevišķi pret svešiem. Jātur pa dienu pie ķēdes.

Ģ i r t s. (Agresīvi) Vilks nav klēpju sunītis! Suņa uzdevums ir sargāt māju, un mūsējais to dara lieliski. Vajag pie tiltiņa tik parādīties kādam svešam, un Džeks rej kā traks.

E d m u n d s. Tas nemaz nav slikti, ka Džeks ir tik nikns. Šī ir nomaļa vieta.

S e l g a. Jā, jūs te dzīvojat kā cietoksnī. Visapkārt ūdens. Vienīgais ceļš uz ārpasauli - mazs tiltiņš pāri Gaujas attekai. Vai jūs nekad neapplūstat?

E d m u n d s. Pa reizēm jā...

Ģ i r t s. (Atkal pārņem sarunu.) Kādreiz ūdens uzkāpj līdz palievenim, bet tas notiek ļoti reti. Taču pēdējās dienās ir tā lijis, ka es nebūtu pārsteigts, ka piedzīvojam plūdus.

S e l g a. Plūdus! Apžēlojieties, man jātiek atpakaļ uz Rīgu!

E d m u n d s. Mums ir laiva. Mēs tiksim atpakaļ.

S e l g a. Ar laivu pa palu ūdeņiem... romantiski! Un mājas vārds: Taču gals...

E d m u n d s. Nē, nē, Selga! Ne Taču gals, bet Tačugals!

S e l g a. Kāda tur starpība?

E d m u n d s. Pāri Gaujai ir sacelti nēģu tači. Viens taču gals ir viņā krastā, otrs - šinī. Tačugals! Saproti?

S e l g a. Man labāk patīk: Taču gals. Gals klāti (Atkal iestājas klusums.) Šī ir milzīga māja...

T e k l a. Mēs tikai apdzīvojam šo galu. Atlikušajā daļā ir nēģu ceptuve.

S e l g a. Vai drīkstu jautāt, kuŗā istabā es esmu nometināta? (Tekla ar Edmundu saskatās, tad uzmet skatu Ģirtam. Neērto klusumu pārtrauc pērkona dārds.)

Ģ i r t s. Tā ir mūsu viesistaba... (Viņš apsēžas savā vietā.) Neizskatieties tik izbrīnējušies! Arī nabaga policistam var būt viesistaba! (Ģirts ir pēkšņi pārvērties omulīgā tērzētājā.) Jā, kā zvejnieki teiktu: dzīve te kādreiz meta augstu vilni. Pirms gadiem Tačugals bija ciema sabiedriskais centrs ar savu bufeti, sarīkojumu zāli un skatuvi. Reiz mēnesī - balle! Bija darba pilnas rokas. Zvejas puiši bija varen nadzīgi uz kaušanos. Ja kautos meņģelieši vien paši savā starpā, tas nebūtu nekas, bet lielās cīņas pēc balles bija ar kaimiņu pagastpuišiem - mangaliešiem. Ka pēc katras balles būs fektiņš, tas bija kā „āmen” baznīcā. Atmosfēra bija tik uzlādēta, ka vajag tik kādam nošķaudīties, lai ietu vaļā.

E d m u n d s. Tev to vajadzēja redzēt, Selga! Dūres un akmeņi gāja pa gaisu. Skolas puikas atkal pienesa pusķieģeļus. Viens no kaujas saucieniem bija: „Menģeliet's kā ērglis - dižens un drošs, Mangaliet's kā kurmis - melns un atbaidošs...”

S e l g a. Tu arī kāvies?

T e k l a. Nē, Edmunds ne... (Ģirts nicīgi novēršas. Viņa oma ir atkal mainījusies.) Bet netrūka arī smieklu. Ģirt, pastāsti par Silarāju! (Paglaimodama) Tu labāk proti...

Ģ i r t s. Silarājs atsacījās braukt uz baznīcu, ja mācītājs viņam nemaksā par nodeldētām pakavu naglām...

T e k l a. Nē, ne par to! Kas tas bija par tipu! Mazs un resns, bet kad satika mani, vienmēr bučoja roku...

Ģ i r t s. Silarājs bija gaŗš un tievs...

T e k l a. Ak tā? Kurš bija tas, kas nebija kristīts?...

E d m u n d s. Tas, mamm, bija Junge...

T e k l a. Jā, Junge. Tā viņu visi sauca. Iedomājieties - Junge reiz sadomājis, ka jākristās...

Ģ i r t s. Viņam bija jākristās, jo viņš taisījās laulāties...

T e k l a. Junge tirgojās ar reņģēm. Piesien zirgu pie slitas. Ieiet baznīcā, nostājas pie altāra... viss jau ar mācītāju bijis sarunāts, bet cienīgtēvs tik runā un runā...

E d m u n d s. Mamma aizmirsa pateikt, ka ir bijis ļoti karsts laiks...

T e k l a. Pagaidi, Edmund! Jā, karsts laiks... Un mācītājs tik runā un runā un runā...

Ģ i r t s. Mīļā, to jau tu teici...

T e k l a. Junge vairs nevar izturēt un saka: Ja kristī, tad kristī ātrāk, reņģes paliek vecas!” (Edmunds, Selga smej.) Un tagad tava kārta, Ģirt!

Ģ i r t s. Tas vēl nav nekas. Junge aizbrauc uz Rīgu noīrēt laulībām melnu šēzi, bet uzmēģina tikai žaķeti un bikses ne. Viņam bija kājas kā stārķim. Kāzu rītā Junge velk drēbes mugurā: žakete kā uzlieta, bet bikses tikai līdz ceļgaliem. (Visi smej.)

S e l g a. Ko viņš darīja?

Ģ i r t s. Gāja pie altāra ūdenszābakos.

E d m u n d s. Manuprāt visjocīgākais stāsts ir par ciema bagātāko saimnieku Kāpuru. Pēc vienas dzeršanas Mēnesdēls piezvana uz Kāpuriem, ka saimnieks nomiris. Lai puisis tūlīt brauc pakaļ uz Tačugalu. Puisis ar sēru vāģiem. Veči uzveļ Kāpuru uz ratiem un piesaka, ka jābrauc cauri ciema centram soļos, un ka puisim jāiet līdzi kājām. Nelaiķis tā vēlējies.

S e l g a. Viņš tiešām bija beigts?

Ģ i r t s. Veselas 4 stundas.

S e l g a. Tas ir nežēlīgi...

Ģ i r t s. Kas tur nežēlīgs? Viņš bija vecpuisis, un viss ciems dabūja kārtīgi izsmieties.

T e k l a. Tā bija skaista vasara, kad atnācām uz Meņģeli. Tik silta un saulaina...

Ģ i r t s. Tā bija drēgna un miglaina, un neko neatšķīrās no pārējām piecpadsmit...

T e k l a. Mana pirmā vasara bija silta un saulaina... Vēl glāzi tējas, Selgas jaunkundz?

S e l g a. Lūdzu sauciet mani par Selgu.

T e k l a. Labi. Selga.

Ģ i r t s. Tēju? Mēs dzersim glāzi vācu ruma! (Viņš piepilda glāzes. Edmunds to iztapīgi paceļ.)

E d m u n d s. Uz tavu v-v-veselību, tēt!

Ģ i r t s. (Izsmejoši) Dzirdi, Tekla? Mans dēls grib uzdzert uz manu veselību! Lai notiek! Uz Ģirtu Akmeni - Lielvācijas policijas leitnantu, kas savas dzīves labākos gadus pavadījis pēc reņģēm smirdošā zvejniekciemā. Prozīt! (Izdzer. Viņš pēkšņi ir rūgts kā vērmele.) Šodien mēs atzīmējam viņa dzimšanas dienu - es, tu, viņš, viņa un vēl četri tukši šķīvi...

T e k l a. Bet, Ģirt, viņi tev piezvanīja un atvainojās...

Ģ i r t s. Protams, viens slims, otrs izbraucis, un trešajam kuce gaida bērnus. Prozīt, Tekla!

T e k l a. Tu zini, ka es nedzeru, Ģirt.

Ģ i r t s. Tikai vienreiz! Uz manu dzimšanas dienu! Lūdzu! (Kad Tekla neaiztiek glāzi.) Protams, ka nē! Ko teiks Dievs, Tēvs un Pestītājs! (Selgai) Mēs esam ļoti dievbijīga ģimene. Es maksāju baznīcas nodokli, un mana sieva tup baznīcā katru otro svētdienu. Katru otro svētdienu tāpēc, ka mācītājam ir divas draudzes.

T e k l a. Es nedzeru tāpēc, ka man negaršo.

E d m u n d s. Lielisks rums, tēt!

Ģ i r t s. Redzi, Edmundiņam visi dzērieni garšo! Un kur tu noturi savas aizlūgšanas? Švarca kafejnīcā?

T e k l a. (klusu) Iztiksim bez strīdiem, Ģirt... Vismaz šovakar.

Ģ i r t s. Strīdās? Kurš te strīdās? Selgas jaunkundze laikam domā, ka es esmu bezdievis? Nebūt nē. Es ar cienīgtēvu reizi mēnesī spēlēju kārtis. Viņš vienmēr vinnē. Vai nu viņš saņem dievišķīgus norādījumus vai šmaucas.

T e k l a. Vēl kādu nēģīti, Selga?

Ģ i r t s. Kā tad. Vajag izlikties, ka Ģirtu neviens nedzird. Vēl vienu nēģīti? Vēl vienu bietīti?

S e l g a. Es klausos ar lielu interesi, ko jūs sakāt.

Ģ i r t s. Jūs man patīkat. Jūs zināt, kur un kā iemest pa vārdam, lai neiestātos nāves klusums. Klusums runā ar nezvēra rīkli? Kurš to teica? Vienalga! Četri tukši šķīvi!...

„Es arī drauga nevēlos,

Pie tavām krūtīm noliecos,

Dod manim kapa vietu...” Poruks!

S e l g a. „Kas savu sirdi atdevis, tas vientulis ir palicis, tam nav neviena drauga...”

Ģ i r t s. (Pārsteigts viņā skatās.) Jums patīk Poruks?

S e l g a. Jā.

Ģ i r t s. Man ne. Jūs zināt, ka viņš sajuka prātā? Viņa paša bērni - sirdsšķīstie, bālie zēni, mūžīgie cietēji... ķirzakas, bez mugurkaula, bez asinīm viņu noveda trako namā. Kā cilvēks var sajukt prātā? Kā tas ir iespējams? Es to nekad nesapratīšu...nekad! Manā pasaulē nav vietas plānprātiņiem, nav vietas vājumam. Es jau sen vairs necienu Poruku!

T e k l a. Mans vīrs, Selgas jaunkundz, ir liels dzejas mīļotājs. Viņam ļoti patīk tas viens, kas raksta cēli un patriotiski... nu, tu zini, kā viņu sauc?...

Ģ i r t s. (Nocērt kā ar nazi) Nē.

T e k l a. Nu kā tad ne? Vienalga. Es neesmu grāmatniece. Man pagāja 4 gadi, kamēr es izlasīju Mērnieku laikus. Kad tiku pie beigām, sākumu jau biju aizmirsusi. Es nekad nevaru atcerēties dzejnieku un rakstnieku vārdus. Vispār, cilvēku vārdus. Ja man kāds jāiepazīstina, tad tā ir Sibīrija. Mans vīrs mani par to vienmēr apceļ. Bet man ir daudz svarīgākas lietas, ko atcerēties. Piemēram, visas notrūkušās pogas...

Ģ i r t s. Mīļā, kamēr tu vēl vari atcerēties Lūkasu, Matveju un Jāni, viss ir kārtībā. Pārējie vārdi nav svarīgi.

T e k l a. Daudzi domā, ka ir. Tev vajag paskatīties uz mūsu aptieķnieka kundzi. Es tūlīt redzu no viņas žokļa, ka esmu ko nepareizi pateikusi. Tas it kā nokrīt uz zemi - kā nosēdušās durvis. Viņas klātbūtnē es vispār izsargos runāt. Ģirt, man liekas, ka viņa dzer...

Ģ i r t s. Ko tu saki? Un es domāju, ka viņa ir tai pašā Atturības pulciņā, kur tu.

T e k l a. Viņa ož pēc aveņu sulas un odekolona... varbūt, pēc spirta. Es nemāku pateikt. Beidzamās četras reizes viņa ir nosaukusi mani par Krēsliņa kundzi un solījusies parādu samaksāt.

Ģ i r t s. Nu redz, cik jauki! Par ko viņa mums ir parādā?

T e k l a. Tu neticēsi!

Ģ i r t s. Kāpēc ne? Es ticu visiem, kas saka, ka viņi man ir parādā. Pat aptiekāra kundzei.

T e k l a. Par 5 plombēm.

E d m u n d s. Krēsliņa ir mūsu ciema zobārste.

T e k l a. Es tagad nezinu, ko lai daru. Sacīt viņai taisnību?

Ģ i r t s. Turpini iesākto praksi, tikai neliec šilti ārā, citādi man tevi būs jāarestē.

E d m u n d s. Tekla Zobakmens...

T e k l a. Nesāc nu tu ar! Redziet, man vajag palīgspēkus. Vienai sievietei ar diviem vīriešiem nav viegli. Man ir vajadzīgs draugs un sabiedrotais.

Ģ i r t s. (Teklai) Es arī drauga nevēlos!... (Selgai) Man prieks, ka jūs atbraucāt Edmundam līdz. Parasti viņš pie mums ierodas tukšām rokām.

S e l g a. Es jūtos ļoti vainīga. Es nekad sevi nebūtu ielūgusi ciemos, ja Edmunds mani būtu brīdinājis, ka jums šovakar ir dzimšanas diena.

T e k l a. Ak, ko niekus! Ticiet man: ir tik jauki redzēt pie galda kādu jaunu seju. Dzīve te var būt pavisam vientulīga. Ģirts ir caurām naktīm projām...

Ģ i r t s. (Kājās) Ir pienācis laiks dzert nākamo tostu! Edmund, šurp glāzi! (Pielej.) Selga? (Selga, kuŗas glāze ir gandrīz pilna, noraidoši papurina galvu.) Šoreiz pat mana sieva dzers līdzi! Gribat derēt? Es gribu uzdzert uz savas nākamās vedeklas veselību! (Visi neērti sakustas.)

E d m u n d s. Tēt...

Ģ i r t s. Kā vienmēr - divi pret vienu.

S e l g a. Ja es jūs pareizi sapratu - trīs pret vienu.

Ģ i r t s. (Uz pudeli rādīdams.) Mans vienīgais sabiedrotais šinī mājā, un tas pats ar katru glāzi sarūk...

T e k l a. (Māksloti jautri.) Mans virs ir iereibis. Tas negadās bieži...

Ģ i r t s. Iereibis? Mūsu ilgās un laimīgās kopdzīves laikā viņa vēl nav iemācījusies pateikt, kad es esmu iereibis un kad piedzēries.

S e l g a. Cik neticami jums tas arī neliktos, es neesmu te ieradusies nopietnā precību nolūkā.

Ģ i r t s. Ne? Tad kādā nolūkā jūs esat ieradusies?

E d m u n d s. Es Selgu ielūdzu ciemos, t-t-tas viss.

Ģ i r t s. Apskatīties, kāds izskatās tas briesmonis? Viņš taču jums par mani ir stāstījis, vai ne?

S e l g a. Mazliet...

Ģ i r t s. Cik mazliet?

S e l g a. Ka jūs mērojat sarunas - metros, litros vai kilogramos?

Ģ i r t s. Edmundiņam ir vajadzīga sieva ar mugurkaulu. Jūs esat nodomājusi viņu precēt?

S e l g a. Nē.

Ģ i r t s. Kāpēc ne?

S e l g a. Pirmkārt, es viņu nemīlu...

Ģ i r t s. (Uz Teklu skatīdamies.) Kas tas par iemeslu?

S e l g a. Otrkārt - viņš nav mani bildinājis...

Ģ i r t s. Jūs gaidīsit, kamēr zvirbulim sāks aste ziedēt. Viņš to nekad nedarīs. Viņš gaidīs uz jums...

E d m u n d s. (Beidzot saņēmis dūšu, kājās.) Tu par mani runā, it kā es būtu kāds skolas puika! Ja es gribēšu apprecēties, es to izdarīšu bez tavas palīdzības.

Ģ i r t s. (Skaļi smejas) Redziet, kas jums par iespaidu? Edmundiņš runā man pretim! Bet pievērsīsimies interesantākam sarunu tematam - jums. Saka, ka vīrietim vajadzīgas veselas trīs sievas: vienu sirdij, otru gultai un trešo reprezentācijai. Ja tiek izvilkts lielais Sarkanā Krusta laimests, tad visas 3 ir apvienotas vienā... Vai jūs esat tāds lielais laimests?...

T e k l a. (Mēģina glābt situāciju.) Mana māte vienmēr mācīja, ka sievietes uzdevums ir taisīt ēst, dzemdēt bērnus un turēt muti...

Ģ i r t s. (Sausi) Tava māte ir bijusi prātīga sieva. Ko jūsu māte jums mācīja, Selga?

S e l g a. Neturpināt neauglīgas sarunas...

Ģ i r t s. Ja, jūs varētu būt tāds lielais laimests... Hei, mēs taču neesam atnākuši uz bērēm! Tekla, Edmund, manu mīļāko dziesmu! (Dzied. No klātesošiem viņam negribīgi un nedroši piebiedrojas Selga. Edmunds stāv nodurtu galvu. Tekla viņu līdzjūtīgi vēro.)

„Reiz dzīvoj puisis vārdā Ģirts,

Kam ilgu pilna bija sirds

Pidrī, pidrā, pidrallallā,

Kam ilgu pilna bija sirds.

Viņš vienu meitiņ mīlēja,

Bet tā to viss nezīlēja...?” Edmund, dziedi!

E d m u n d s. Atvainojiet mani... (Strauji pieceļas un prom.)

Ģ i r t s. Neskrien prom! Kas dziedās „pidrallā”? (Selgai.) Edmunds ir labākais pidrallā dziedātājs mūsu ģimenē...

T e k l a. Edmund... (Viņam pakaļ.)

Ģ i r t s. Tur nav ko apvainoties, Tekla. Tu esi laba, kad jādzied oziannā, bet uz pidrallā Edmundiņš ir labāks. (Ilga pauze. Ģirts ar smīnu skatās Selgā un turpina dziedāt.)

„Es mīlu jūs - visdaiļākā,

Jūs manas sirds vismīļākā...”

S e l g a, (piecēlusies) Būs labāk, ja arī es iešu uz savu istabu...

Ģ i r t s. Kāpēc?

S e l g a. Ir jau vēls, un es esmu nogurusi.

Ģ i r t s. No jums es gaidīju oriģinālāku iemeslu.

S e l g a. Jums patīk cilvēkiem likt ciest?

Ģ i r t s. „Ciešanas apskaidro dvēseli”, saka mūsu cienīgtēvs pēc katras uzvarētas kāršu partijas.

S e l g a. Kāpēc jūs Edmundu vienmēr mēģināt pazemot?

Ģ i r t s. Kāpēc viņš ļaujas pazemoties?

S e l g a. Es nezinu. Kopš es ienācu šai mājā, es viņu vairs nepazīstu.

Ģ i r t s. Tāpēc, ka viņš ir dzimis cietējs. Viņš būtu bijis Porukam perfekts dēls. Arī mana sieva ir cietēja. Viņa ir laimīga tikai tad, kad viņa ir nelaimīga. Viņa ir kā varavīksne, kas uzlec tikai lietainā laikā. Bet runāsim pār jums!

S e l g a. Labi. Runāsim. Ko jūs gribat zināt?

Ģ i r t s. Tāds jautājums man patīk. Ir tik daudz lietas, kas mani interesē. Viss, kas attiecas uz jums.

S e l g a. Piemēram?

Ģ i r t s. Piemēram, īstais iemesls, kāpēc braucāt uz Meņģeli?

S e l g a. Es biju par Meņģeli daudz dzirdējusi. Bez tam, man jāatzīstas, es gribēju satikt jūs.

Ģ i r t s. Es jūtos glaimots. Kāpēc jūs mani gribējāt satikt?

S e l g a. Es cerēju, ka varēsit man palīdzēt...

Ģ i r t s. Ahā!

S e l g a. Es meklēju kādu cilvēku.

Ģ i r t s. Tā pēc Baigā gada ir ļoti populāra nodarbošanās. Viņš ir meņģelietis?

S e l g a. Nē... es nezinu... es nedomāju...

Ģ i r t s. Ir tikai divas iespējas: vai nu viņš ir vai nav.

S e l g a. Nē.

Ģ i r t s. Kāpēc jūs domājat, ka es varu jums palīdzēt?

S e l g a. Kad es viņu beidzamo reiz redzēju, viņš teicās iet uz Meņģeli.

Ģ i r t s. Kāpēc tieši uz Meņģeli?

S e l g a. Slēpties Meņģeles mežos. Man šķiet, viņš kādreiz tai pusē bija dzīvojis.

Ģ i r t s. Un tas bija, kad jūs viņu beidzamo reiz redzējāt?

S e l g a. 1941. gadā, Rīgā... pirms vāciešu ienākšanas.

Ģ i r t s. Vai jūs zināt, ka jums ir bezkaunīgas acis?

S e l g a. Nē.

Ģ i r t s. Jums ir. (Viņš viņu izģērbj ar acīm, pieiet un apsēžas Selgai blakus.)

S e l g a. Pirmā dzirdēšana.

Ģ i r t s. Jūs varat man ticēt. Mēs, policisti, esam ļoti vērīgi. Mums maz kas paiet gaŗām.

S e l g a. Vai mēs varam atgriezties pie manas lietas?

Ģ i r t s. Mēs varam, bet ko tas dos? Viņš ir pazudis. Kāda jēga runāt par pazudušu cilvēku? Runāsim par tādiem, kas nav pazuduši - par jums, par mani... (Uzliek savu roku uz Selgas rokas, bet, nomanījis, ka Selgai tas nepatīk, to atkal atvelk.) Kaut vai par Edmundu...

S e l g a. (Pieceļas.) Piedodiet, ka esmu jūs apgrūtinājusi! Ar labu nakti!

Ģ i r t s. (Viņai ātri aizstājas ceļā.) Pagaidiet, neskrieniet tūlīt projām! Es tikai jokojos. Lūdzu! (Selga vilcinādamies atkal apsēžas.) Es esmu labs policists, bet es neesmu brīnumdaris. Es nevaru jums palīdzēt.

S e l g a. Nevarat vai negribat?

Ģ i r t s. Vai jūs esat redzējusi Meņģeles mežus? Tie plešas apmēram 200 km2. Vietām egles tā saaugušas, ka apakšā filtrējas cauri tikai zila gaisma. Nezinātājs tur pazudīs kā adata siena kaudzē. Bez tam tai laikā manā krēslā sēdēja milicis.

S e l g a. Kur viņš ir tagad?

Ģ i r t s. Viņa spīdošo karjeru pārtrauca vāciešu ienākšana. Man ļoti žēl, bet viņš nav vairs runājams.

S e l g a. Savādi...

Ģ i r t s. Kas tad?

S e l g a. Jūs pat neesat prasījis, kā viņu sauc.

Ģ i r t s. Nē. Es arī neesmu prasījis, kas viņš jums ir. Kā būtu, ja jūs stāstītu no paša sākuma.

S e l g a. Viņa vārds ir Melngalvis.

Ģ i r t s. Tāpat kā jums? Egils Melngalvis?

S e l g a. Jūs viņu pazīstat?

Ģ i r t s. Nē.

S e l g a. Tad kā jūs...?

Ģ i r t s. Tikai no notikumiem siena šķūnī. Turpiniet!

S e l g a. Mēs dzīvojām Ventspilī.

Ģ i r t s. Mēs?

S e l g a. Viņš ir trešais iemesls, kāpēc es nevaru Edmundu precēt. Mans vīrs.

Ģ i r t s. Kāpēc viņš negāja slēpties Dundagas mežos? Tie ir daudz tuvāk.

S e l g a. 1941. g. mums abiem bija iespēja izbraukt uz Vāciju ar beidzamo repatriantu vilni. Kad mēs ieradāmies Rīgā, čeka manam vīram atņēma izbraukšanas atļauju.

Ģ i r t s. Bet ne jums?

S e l g a. Nē. Es sēdos kuģī. (Kad Ģirts neko nesaka) Viņš tā gribēja. Jūs domājat, ka man nevajadzēja braukt?

Ģ i r t s. Tieši otrādi. Man nepatīk cēli cilvēki.

S e l g a. Tas ir viss, ko es varu jums pastāstīt.

Ģ i r t s. Un vadoties no šīm izsmeļošajām ziņām, man jāpasaka, kur viņš ir?

S e l g a. Es zinu, ka tas nav daudz... Varbūt viņš pievienojās Meņģeles partizāniem.

Ģ i r t s. Nē. Man vajadzētu zināt. Es biju viņu komandieris.

S e l g a. Tā arī Edmunds teica, bet es gribēju pārliecināties pati. Lai paliek. Runāsim par kaut ko citu.

Ģ i r t s. Ko jūs sakāt par Edmundu? Selga. Edmunds ir mīļš, jauks zēns.

Ģ i r t s. Tas viss?

S e l g a. No manas puses jā. Jūs esat vīlies?

Ģ i r t s. Taisni otrādi. Iepriecināts. Jūs esat par labu ķirzakām.

S e l g a. Un kuŗai sugai jūs sevi pieskaitāt?

Ģ i r t s. Dinozauriem! Man ir priekšlikums - sadzersim tu-brālības!

S e l g a. (Pārsteigta) Tu-brālības?

Ģ i r t s. To dara tā: piepilda glāzi, (Piepilda divas glāzes, un pieiet pie Selgas), saķeras elkoņos, izdzer, buča...

S e l g a. Es domāju, ka zinu kā to dara!

Ģ i r t s. (Ar smīnu) Ja jūs neesat droša, mēs varam pāris reizes izmēģināt...

S e l g a. Atstāsim to kādai citai reizei. (Pāriet pāri istabai.)

Ģ i r t s. (Neatlaidīgi. Ja no sākuma varētu domāt, ka tas ir joks, tad tagad ir skaidrs, ka tas tā nav.) Jums ir kādi morālistiski aizspriedumi pret skūpstīšanos ar dinozauriem?

S e l g a. (Mazliet iztrūkusies) Jūs esat nodomājis mani skūpstīt?

Ģ i r t s. Kas par lielisku ideju!

S e l g a. Man tā neliekas! (Tas tiek pateikts pavisam cieti un noteikti, bet tad Selga izšķiras savus vārdus mīkstināt.) Iet cauri visai tai gaŗlaicīgai ceremonijai viena skūpsta dēļ.

Ģ i r t s. Nekur nav sacīts, ka jāskūpstās tikai vienreiz...

S e l g a. Bez tam, es jūs nevarētu saukt par „tu”...

Ģ i r t s. Pamēģiniet! Tas ir ārkārtīgi viegli.

S e l g a. Jūs neesat „tu” cilvēks. Vismaz ne priekš manis.

Ģ i r t s. (Vai nu vilies vai vienkārši maina taktiku. Viņš noliek glāzes uz galda un izklausās sarūgtināts.)

„Bet šī tik atmet tā pār plec':

Jūs ir priekš man' par zem un vec'...”

Es saprotu...

S e l g a. (Pēkšņi juzdamās vainīga) Nē, jūs nesaprotat. Ir cilvēki, ko automātiski gribas saukt par „tu”. Jūs pie tiem nepiederat. Tam nav nekāda sakara ar vecumu, izskatu vai ko citu...

Ģ i r t s. (Selgas vārdi viņam ir, acīmredzot, devuši zināmu iedrošinājumu. Viņš ir atkal mednieka lomā.) Man ir priekšlikums: būsim oriģināli! (Viņš Selgai nostājas cieši aiz muguras un saņem aiz pleciem.) Bučosimies, bet turpināsim saukties uz „jūs”. (Noskūpsta uz kakla. Selga sadusmota izraujas.)

S e l g a. Vai jūs beidzamajā laikā esat klausījies uz savu policista instinktu?

Ģ i r t s. Nē. Kāpēc?

S e l g a. Tad jūs zinātu, ka nākamajās desmit sekundēs jūs dabūsit pa ausi!

Ģ i r t s. Savādi.

S e l g a. Jums tas liekas savādi?

Ģ i r t s. Mans instinkts saka: blēņas! (Selga viņam sit. Ģirts sagrābj viņas roku, pievelk sev klāt un skūpsta. Selga mēģina no viņa apkampiena atbrīvoties, bet tas viņai neizdodas. No kreisās uznāk Edmunds. Viņa sejas izteiksmi ir grūti aprakstīt. Tajā redzama vilšanās, pārsteigums, riebums.)

E d m u n d s. Vai es netraucēju?

Ģ i r t s. (Ja Ģirts ir uztrūcies, tad tikai uz sekundi. Viņš vēl arvien tur Selgu lāča apkampienā.)

Protams, ka ne. Tu esi laikā uz dziedāšanu. Mēs patlaban dzeŗam „jūs” brālības. (Atlaidis Selgu.) Tagad jāsaka: jūs, cūka!

S e l g a. (Intensīvi, bet klusi.) Tieši tā! (Ironiski.) Paldies par jauko vakaru... (Viņa iet uz izeju pa kreisi. Ģirts izskatās pats ar sevi apmierināts un nogriezies, slauka ar kabatas lakatiņu lūpas.)

T e k l a. (Uznāk) Tik ātri? Nemaz nav tik vēls. Mēs tik ļoti priecājamies redzēt kādu ciemiņu. Kad Edmunds un Dace vēl bija mazi... (Apraujas un nezin, kā nobeigt teikumu. Akmeņi saskatās. Iestājas neveikls klusums.)

S e l g a. Es nezināju, ka Edmundam ir māsa?

Ģ i r t s. (Cieti) Bija.

S e l g a. (Teklai) Man ļoti žēl. Es guļu Daces istabā, vai ne? (Nepatīkamo sarunu laimīgi pārtrauc telefona zvans.)

Ģ i r t s. (Plātīgi) Tā būs tilta sardze! Selgas jaunkundze droši vien nezin, ka man ir pašam sava armija. Tās uzdevums: sargāt tiltu uz katru stundu ziņot, ka stāvoklis ir bez pārmaiņām. (Telefonā) Jā?... Labi. (Noliek klausuli.) Kā jau teicu: stāvoklis bez pārmaiņas. (Pašapmierināti) Astoņpadsmit gadus es biju vienkāršs policijas kārtībnieks, tad ienāca vācieši un pāris gadu laikā es jau valkāju policijas leitnanta uzplečus. Lai saka vēl, ka miers baro, un nemiers posta.

T e k l a. Lūdzu pasēdiet vēl mirkli, kamēr es sameklēju kabatas lampiņu. Edmund, piedāvā kaut ko! (Prom)

E d m u n d s. Šinīs mājās katrs ņem, ko māk un var...

Ģ i r t s. (Apsēdies) Kaŗa laikā tā drošākā vieta ir policijā. Policists ir vienmēr vajadzīgs. Viņu nevar aizstāt ar bumbvedēju vai tanku dūri. Piemini manus vārdus, Edmundiņ! Ari tu būsi drīz uniformā. Pagaidām vāciešiem iet labi, bet pagaidi, kad sāks iet greizi. Uzreiz tevi iesauks brīvprātīgajos. (Uznāk Tekla ar lampiņu.)

E d m u n d s. Nē, paldies! Es dzīvē gribu kļūt kas vairāk kā tilta sargs.

Ģ i r t s. Ak es tev neesmu labs diezgan!

E d m u n d s. T-t-to es nesaku.

T e k l a. Tēvam taisnība, Edmund. Policista arodam nekas nekait. Es šai jautājumā esmu speciāliste. Es apprecēju policistu. (Pieskaras Ģirta plecam, kurš izvairās.) Padomā tik: ja tu dienētu pie tēva... Meņģelē. Mēs būtu visi kopā. Drošs darbs...

E d m u n d s. Drošs darbs? Mamm, tu nezini, ko tu runā! Šī ir viena no Ļeņingradas frontes galvenajām piegādes līnijām. Ja partizāni uzspridzina tiltu, tad no šīs mājas paliks pāri tikai ķieģeļu čupiņa.

Ģ i r t s. Kamēr es te esmu sardzes priekšnieks, tilts ir pavisam drošs.

E d m u n d s. Kāpēc jūs nevarat iet dzīvot kaut kur citur?

Ģ i r t s. Man te ir labi diezgan.

E d m u n d s. Un mammai? Vai t-t-tu kādreiz esi prasījis mammai, vai arī viņai te ir labi diezgan?

T e k l a. Man nav bailes. Tiešām! Es vienmēr sev saku: Dievs labu dar' ko darīdams...

Ģ i r t s. Redzi? Viss kārtībā! Dievs labu dar' ko darīdams! Vecais labais izteiciens, kas derīgs katrai situācijai. Nav brīnums, ka tas ir no baznīcas patentēts. Tikko mums pietrūkst izskaidrojuma vai attaisnojuma, mēs tūlīt nākam klajā ar veco labo Dievs labu dar’, ko darīdams utt, utt...

T e k l a. Vai tev ir labāka atbilde?

Ģ i r t s. Tā ir atbilde?

T e k l a. Man jā. (Pauze.)

Ģ i r t s. Tas bija milzīgs spēka avots kristiešiem, kad tos izbaroja lauvām.

T e k l a. (Selgai) Mans vīrs ir viens no neticīgajiem.

Ģ i r t s. Ja tāds Dievs ir, tad viņš ir nežēlīgs un atriebīgs, Daudz nežēlīgāks un atriebīgāks kā cilvēks. Tavu Jēzu žīdiņi pa velti piesita krustā! Un kad Tas Kunga eņģelis pie manis nolaidīsies, es viņam to pateikšu. Vai tev ir kādas tuvākas ziņas par viņa nolaišanās laikiem? Ko saka Bībele?

T e k l a. (Klusi) Dzīvo tā, it kā viņš būtu jau starp mums.

Ģ i r t s. Kur viņš ir? Es gribu viņu redzēt! (Troksnis koridorā. Ģirts kājās) Kas, pie velna... Kāds ir koridorā! (Viņš dodas uz koridora pusi, bet tad pieplok pie stenderes. Ienāk SAULESKALNS, rokā cepure, mugurā lietus mētelis. Tā kā viņu var traktēt divējādi - kā reālu vai nereālu personu, tad autors viņa tipu atstāj pilnīgi režisora izdomai. Ģirts no mugurpuses viņam atlauž roku uz muguras.) Uzmanīgi, ka nesalūzt roka! Es pieņemu, ka jūs saprotat latviski?

S a u l e s k a l n s. Jā, jums nav jā...

Ģ i r t s. Es neprasīju, lai jūs runājat! Es tikai prasīju, vai jūs saprotat latviski? Rokas augšā un pret sienu! Kājas platāk! (Pagriezis Sauleskalnu pret sienu, Ģirts viņu ātri pārmeklē.)

S a u l e s k a l n s. Jums nav no manis jābaidās Akmens kungs.

Ģ i r t s. Mēs esam pazīstami?

S a u l e s k a l n s. Vēl ne.

Ģ i r t s. Jūs zināt manu vārdu, es gribu zināt jūsējo.

S a u l e s k a l n s. Sauleskalns. Dokumenti ir krūšu kabatā.

Ģ i r t s. (Tos izņem un pēta.) Apgriezieties apkārt! Lēnām!

S a u l e s k a l n s. Vai es drīkstu nolaist rokas? (Ģirts pēc īsas pauzes piekrītoši pamāj ar galvu.) Labvakar. Piedodiet, ka es jūs sabiedēju.

Ģ i r t s. Jūs mani tikai pārsteidzāt, ne sabiedējāt. Es gribu zināt, kā jūs tikāt iekšā?

S a u l e s k a l n s. Pa durvīm.

Ģ i r t s. Pa aizbultētām durvīm?

S a u l e s k a l n s. Jums ir kāds cits izskaidrojums?

Ģ i r t s. Tekla?!

T e k l a. Es tās aizbultēju, Ģirt. Es domāju, ka tās aizbultēju...

Ģ i r t s. Jā, tu aizbultēji... Jūs neprotat klauvēt?

S a u l e s k a l n s. Es klauvēju, bet jūs mani, acīmredzot, nedzirdējāt. Vētra.

Ģ i r t s. Jūs nācāt pāri tiltam?

S a u l e s k a l n s. Nē.

T e k l a. Vai nevēlaties krūzi karstas tējas?

S a u l e s k a l n s. Tas ir ļoti laipni no jums. Paldies.

Ģ i r t s. Pirms mana sieva jums prasa, vai dzerat ar cukuru, vai bez piena, es gribu zināt, ko jūs te meklējat? Kas jūs tāds esat?

S a u l e s k a l n s. Es esmu ārsts.

Ģ i r t s. Ārsts? Pie mums neviena slima nav.

S a u l e s k a l n s. Vēl ne. (Uz pārējiem) Es esmu Dr. Sauleskalns.

Ģ i r t s. (Pārsteigts, atdod dokumentus) Velciet nost mēteli! (Sauleskalns novelk un atdod Ģirtam, tāpat cepuri.) Edmund! (Pēdējais pakalpīgi tos saņem.) Pakar! Nāciet pie galda! Mana sieva, viešņa no Rīgas, dēls... Dr. Sauleskalns, vai ne?...

S a u l e s k a l n s. Priecājos.

E d m u n d s. (Nesaprašanā taustījis Sauleskalna mēteli.) Ārā vēl arvien līst?

S a u l e s k a l n s. Pa reizēm.

E d m u n d s. Jūsu mētelis ir pavisam sauss.

S a u l e s k a l n s. Vairāk vējš kā lietus. Es labu laiku stāvēju zem palieveņa un klauvēju. Kā redzat, visam ir savs izskaidrojums.

Ģ i r t s. (Arī palicis aizdomīgs.) Mēģiniet izskaidrot vēl vienu lietu!

S a u l e s k a l n s. Ja vien tas ir manos spēkos...

Ģ i r t s. Kā jūs tikāt gaŗām vienā gabalā manam vilku sunim? (Pauze)

S a u l e s k a l n s. Ir cilvēki, ko suņi nerej.

Ģ i r t s. Ari nekož? Un jūs esat viens no tiem?

S a u l e s k a l n s. (Ar smaidu) Acīmredzot.

Ģ i r t s. Edmund, koridorā uz vadža ir mana pistole. Paskaties, kas noticis ar suni! (Edmunds prom.) Es jautāšu vēlreiz: kā jūs tikāt gaŗām manam vilku sunim!

S a u l e s k a l n s. Es viņu nekur neredzēju.

T e k l a. Varbūt Džeks ir nobijies no pērkona un palīdis zem mājas. Ģirts viņam nekad neļauj nākt istabā.

Ģ i r t s. (Vēl arvien aizdomīgs, sarkastiski) Tēju dakter? (Sauleskalns apsēžas un pamāj ar galvu.) Tekla! (Tekla pakalpīgi ielej.) Cukuru?

T e k l a. Vai nevēlaties kādu maizīti? (Sauleskalns paskatās uz Ģirtu, kas viņu vēro kā kaķis peli.)

Ģ i r t s. (Redzot, ka Sauleskalns sastomās, ļoti sarkastiski) Kādu maizīti, dakter?

S a u l e s k a l n s. Nē, paldies. (Ilga pauze. Ģirts staigā pa istabu - no galda līdz koridoram un atpakaļ.) Gaujā ūdens strauji ceļas.

Ģ i r t s. Tā? (Turpina staigāt.)

S a u l e s k a l n s. Mazais tiltiņš ir jau gandrīz zem ūdens.

E d m u n d s. (Ienāk) Džeks ir beigts.

Ģ i r t s. Kā tā?

E d m u n d s. Man šķiet, ka zibens...

T e k l a. (kājās) Nabaga Džeks...

E d m u n d s. Man ļoti žēl, mamm...

Ģ i r t s. Sēdi! Edmunds nokārtos... (Dod Sauleskalnam roku.) Piedodiet, dakter, bet šais juku laikos cilvēks nekad nevar būt pietiekami uzmanīgs. (Edmunds prom.)

S a u l e s k a l n s. Es saprotu.

Ģ i r t s. (Pēkšņi pārvēršas joviālā mājas tēvā.) Glāzi ruma, dakter?

S a u l e s k a l n s. Nē, paldies.

Ģ i r t s. Cigāru?

S a u l e s k a l n s. Neesmu iemācījies.

Ģ i r t s. Neparasts ārsts.

S a u l e s k a l n s. Kā tā?

Ģ i r t s. Mūsējais tempj kā zivs un kūp kā dūm-namiņš. (Apsēžas ar cigāru rokā.) Mēs nupat runājam par eņģeļiem, viņu nolaišanos uz zemes virsas. (Ar zobgalīgu skatu uz Teklu.) Mana sieva šai jautājumā ir speciāliste - un nākamā mirklī ierodaties jūs...

S a u l e s k a l n s. Jūs gribat zināt, vai es esmu eņģelis?

Ģ i r t s. Tas daudz ko izskaidrotu. (Pēc īsa, intensīva skata uz Sk., smiedamies) Bet, ja jūs būtu eņģelis, tad jums kabatā būtu Reichs-komisāra parakstīta Ausweise, ka drīkstat lidot pa gaisu, citādi jūs zenitartilērija sašautu lupatlēveros. Starp citu - ja jūs nelidojat, kā jūs pārvietojaties?

S a u l e s k a l n s. (ar smaidu) Sliktā laikā ar lielām grūtībām. Es braucu ar velisopēdu. (Teklai) Vai jūs vienmēr izskatāties tik nogurusi?

Ģ i r t s. Viņai nekas nekait!

S a u l e s k a l n s. Kā jūs to zināt?

Ģ i r t s. Es viņu redzu katru dienu! Ja viņa būtu slima, es to zinātu. Tā jums, ārstiem, ir neārstējama slimība - jūs visam un visiem gribat uzstādīt diagnozi. Bet tagad, dakter, kas jūs atvedis mūsmājās? Ar ko varu pakalpot?

S a u l e s k a l n s. Jūs man nevarat pakalpot. Es varu pakalpot jums...

Ģ i r t s. Jūs man? Kam, pie velna, jūsu pakalpojumi ir vajadzīgi?

S a u l e s k a l n s. (Selgai) Vai jūs varētu mūs uz brīdi atvainot?

S e l g a. (Celdamās) Protams.

Ģ i r t s. (Kājās) Pagaidiet! Šī ir mana māja, un es te noteikšu, kurš ies un kurš paliks!

S a u l e s k a l n s. (Parausta plecus) Kā vēlaties...

S e l g a. Es jau biju ceļā uz savu istabu, kad ienācāt. Ar labu nakti! (Prom. Sauleskalns kājās.)

S a u l e s k a l n s. (Teklai) Jums ir taisnība: es varētu būt eņģelis...

T e k l a. Es to nojautu! Es to nojautu no tā brīža, kad jūs ienācāt istabā...

 

Priekškars.

 

 

2. cēliens

1. aina

Sauleskalns, Ģirts un Edmunds sēž pie galda. Tekla kājās.

T e k l a. Kas ar viņu noticis?

S a u l e s k a l n s. Ar Daci? Nekas. Ticiet man, kundze! Viņa ir sveika un... es gandrīz teicu: vesela. Vesela viņa, protams, nav.

Ģ i r t s. Jūs taču nemērojāt garo ceļu šurp no Jelgavas, lai mums to pateiktu.

S a u l e s k a l n s. Nē, ne tādēļ... Vai jūs lūdzu neapsēstos, kundze?

T e k l a. Ko?...

Ģ i r t s. Dakters grib, lai tu sēdi.

T e k l a. Ak tā. (Apsēžas) Es esmu apsēdusies. Jūs esat viņas ārsts.

S a u l e s k a l n s. Jā.

T e k l a. Es jūs nekad iepriekš neesmu redzējusi.

S a u l e s k a l n s. Nē, mēs neesam tikušies, bet es jūs atceros. Katra mēneša pirmajā svētdienā jūs iesoļojat uzgaidāmā telpā. Vienmēr ar mazliet izbijušos smaidu uz lūpām. Vienmēr viena pati.

T e k l a. Es jūtos tik vainīga, ka varu aizbraukt pie viņas tikai reizi mēnesī. Tā nav, ka es brauktu viena pati. Kādreiz Edmunds atbrauc līdz... Jūs teicāt, ka varat mums pakalpot. Par kādu pakalpojumu jūs runājat?

S a u l e s k a l n s. Vai esat kādreiz dzirdējuši vārdu: eutenazija?

Ģ i r t s. Nekad.

S a u l e s k a l n s. (Uz Edmundu.) Jūs?

E d m u n d s. Nē.

S a u l e s k a l n s. Tas nāk no grieķu valodas: eu - labs, thanatos - nāve. Vāciski to sauc par „sanftes Tod”.

Ģ i r t s. Kā to sauc latviski?

S a u l e s k a l n s. Viegla nāve - žēlastības vārdā.

T e k l a. Es nekā nesaprotu. Ko tas viss nozīmē?

S a u l e s k a l n s. Slimnīca ir saņēmusi no valdības rīkojumu, kas ir radījis pavisam jaunu pagriezienu psichiatrisko slimnieku aprūpē. Sevišķi, tas attiecas uz nedziedināmiem slimniekiem, vai tādiem, kas uzrāda lēnu progresu.

E d m u n d s. Tādiem kā Dace?

S a u l e s k a l n s. Dace ietilpst šai kategorijā. Jā.

E d m u n d s. Ak mans Dievs!...

T e k l a. Es nesaprotu grieķiski, es nesaprotu vāciski un es nesaprotu, ko jūs sakāt pa latviski. Kas te notiek? Ja Dacei nekas nekait, tad kāpēc jūs runājat par nāvi? Kas tās par kategorijām?

S a u l e s k a l n s. Tas, ko es gribu sacīt ir, ka garīgi slimiem nav paredzēta vieta Lielvācijas struktūrā.

T e k l a. Ko ar viņiem dara?

S a u l e s k a l n s. Likums paredz tikai vienu atrisinājumu - atbrīvot viņus no pinekļiem, ko tiem uzlikusi dzīve. Atdot viņiem brīvību...

E d m u n d s. Nogalināt!

S a u l e s k a l n s. Aizmidzināt...

E d m u n d s. Tas ir viens un tas pats. Jūs tikai spēlējaties ar vārdiem.

Ģ i r t s. Kā to izdara?

S a u l e s k a l n s. Iedodot slimniekiem vielu, kas paralizē centrālos orgānus. To pieliek pie tējas, kafijas...

T e k l a. Paralizē centrālos orgānus... (Beidzot saprot) Noindēs! Daci noindēs!

S a u l e s k a l n s. Jā, var lietot arī šo terminu. Slimnieks nekā nejūt. Aizmieg un neatmostas. Mēs esam bezspēcīgi šo rīkojumu grozīt.

Ģ i r t s. Mazais kaprālis ir domājis par visu!

T e k l a. Bet viņa ir dzīvs cilvēks no miesas un asinīm. Vai šie pavēļu devēji zina, ka viņas tēvs ir policijas leitnants? Ja viņš aizietu uz slimnīcu... pilnā uniformā...

S a u l e s k a l n s. Ticiet man, tas neko nelīdzēs.

T e k l a. Kā jūs zināt? Vai kāds ir mēģinājis?

Ģ i r t s. Jūs saucat sevi par ārstu un mierīgi runājat par slimnieku nonāvēšanu? Ārsta pienākums ir glābt dzīvības!

S a u l e s k a l n s. Es to mēģinu darīt.

Ģ i r t s. Kā?

S a u l e s k a l n s. Ierodoties pacientu mājās un informējot piederīgos.

Ģ i r t s. (Kājās. Eksplozīvi.) Tā! Tagad jūs esat mūs informējis. Tas bija ļoti laipni no jums, ka paziņojāt, ka noindēsiet manu meitu. Man palika tik viegli ap sirdi.

S a u l e s k a l n s. Jūs būsit pārsteigts, cik daudz patiesības tiek pateikts, pašam teicējam nezinot un negribot.

Ģ i r t s. Ko jūs ar to domājat?

S a u l e s k a l n s. Es tikai citēju Sigismunda Freuda teoriju.

Ģ i r t s. Kas tas tāds? Viens no jūsu „saldās tējiņas” vīriem?

T e k l a. (Izmisusi) Ģirt, palīdzi man!

Ģ i r t s. Ja tas būtu manos spēkos...

S a u l e s k a l n s. Bet tas ir jūsu spēkos! Jūs varat viņu izņemt no slimnīcas un kopt mājas.

T e k l a. Kad mēs varam braukt viņai pakaļ?

Ģ i r t s. Turēt mājās? Jūs nupat teicāt, ka vācieši izdevuši pavēli visus trakos likvidēti

S a u l e s k a l n s. Ne trakos...

Ģ i r t s. Labi, labi. Nenormālos...

S a u l e s k a l n s. Garīgi slimos, Akmens kungs, garīgi slimos. Arī jūs neesat pilnīgi normāls, bet jūsu simptomi jūs vēl nekvalificē psihiatriskajai slimnīcai.

Ģ i r t s. Beidziet iet uz riņķi kā vērpjamais ratiņš. Atbildiet uz jautājumu!

S a u l e s k a l n s. Vācieši ir likuši saprast, ka viņi slimniekiem mājās klāt neķersies.

T e k l a. Paldies Dievam, mēs vedīsim Daci mājās.

Ģ i r t s. Pagaidi, tā nav lieta, ko var izšķirt vienā minūtē!

S a u l e s k a l n s. Jums nav daudz laika - stundas divpadsmit. Bez tam ūdens Gaujā strauji ceļas... Man ļoti žēl...

T e k l a. Tur nav ko domāt! Tur nav ko izšķirties! Dace ir mūsu bērns. Normāla vai nenormāla - viņa ir mūsu bērns. Viņa ir jāved mājās. Silzemnieki mums palienēs zirgu. Pēc 8 stundām mēs būsim Jelgavā. Ej, piezvani Silzemniekiem, es salūkošu siltas drēbes. ĢIRT! (Ģirts ir apsēdies uz dīvāna.)

Ģ i r t s. Es dzirdu, es dzirdu!

T e k l a. Tad nesēdi! Mums nav daudz laika. Vai tev Dace nemaz nerūp?!

Ģ i r t s. (Paliek vienīgais gaismas lokā. Pārējās gaismas satumst vai izdziest pavisam.) Nerūp? Ko viņa runā! Es Daci mīlēju... bet tā būtne slimnīcā nav Dace... Dace ir mirusi! Tagad viņa taisās celties no miroņiem. Kas ir plika dzīvība bez saprāta? Nemitīgie čuksti: tas ir Akmens... viņa meita sajuka prātā... nelaimīga mīlestība, ziniet... jukusi, jukusi, jukusi... (Atgriežas normālās gaismas.)

T e k l a. Ģirt!

Ģ i r t s. Skaidrs, ka man rūp, bet mums jāapsver, kas ir tas labākais Dacei.

T e k l a. (Viņas padevība un biklība ir pazudusi.) Un kas ir tas labākais Dacei, Ģirt?

Ģ i r t s. (Vairīdamies kā no uzbāzīgas mušas.) Es nezinu! Atļauj man domāt! Domāt! (Viņš uzlec kājās. Gaismas atkal mainās. Šoreiz Tekla ir gaismas lokā.)

T e k l a. Viņš jau ir izdomājis. Viņš nebrauks. Bet es neuzdošu! Viņas līgavaini nošāva... atrada mežā beigtu... un no tā brīža viņa vairāk nav runājusi... kā izdzisusi pagale, kas vēl saglabājusi siltumu, bet dzirkstele dzisusi uz mūžu. Uguns izplēnējusi - palikusi tikai ogle. Viņa dzird, bet nesaprot, redz, bet nepazīst... (Atgriežas normālā gaisma.) Mēs brauksim viņai pakaļ, dakter! Tāda ir mūsu atbilde.

S a u l e s k a l n s. Vienprātīga atbilde? (Ģirts novēršas) .

E d m u n d s. Es neesmu iejaukts! Es dzīvoju Rīgā! (Edmunds paliek gaismas lokā.) Labi, ka tā. Es to nevarētu izturēt - skatīties uz viņu dienu no dienas, nedēļu pēc nedēļas. Dzīvs atgādinājums mūsu roku darbam! Ko gan cilvēks visu nedara mīlestības vārdā? Visbriesmīgākās lietas. Tad mūža atlikušo daļu mēģina pats sev tās attaisnot. Bet kaut kad par visu ir jāmaksā. Saka, ka sievas un vekseļi vienmēr atgriežas... Ir pienācis maksāšanas brīdis... un kas par cenu! Es ienīstu savu tēvu. Man šķiet, es to zināju jau sen, bet man nekad nav bijis drosmes atzīties. Jā, es viņu ienīstu! (Atgriežas normālā gaisma.)

Ģ i r t s. Dakter, es ar jums gribu runāt zem četrām acīm! (Pamet Edmundam ar galvu, lai tas iet prom.) Edmund!

E d m u n d s. Es saprotu. (Uz Sauleskalnu) Lūdzu atvainojiet mani! Es labprāt paliktu, bet mani gaida ļoti svarīgas un neatliekamas darīšanas koridorā.

Ģ i r t s. Ne tikai tevi! Tekla ies tev līdzi!

T e k l a. Nē, Ģirt, es nekur neiešu! Edmund, es gribu, lai tu paliec! Tu esi mans vienīgais atspaids.

Ģ i r t s. Tu gribi palikt? Paliec. Doktor, liksim kārtis uz galda. Viņa ir bezcerīgi slima, vai ne?

S a u l e s k a l n s. Kas šodien ir bezcerīgi, rīt vairs tā nav.

T e k l a. Ko jūs ar to domājat?

S a u l e s k a l n s. Zinātne progresē...

Ģ i r t s. Vai jūs mākat dot tiešu atbildi?

S a u l e s k a l n s. Jā. Bet negaidiet, lai es palīdzu jums viņu nogalināt. Jums ar savu sirdsapziņu ir jātiek pašam galā.

Ģ i r t s. Vai jūs viņai dodat kaut mazākās cerības uz izveseļošanos? Nerunājiet par progresu pēc 20 gadiem. Runāsim par gadu, diviem...

S a u l e s k a l n s. Arvien tiek pielietotas jaunas metodes. Dace ir uzrādījusi zināmu progresu.

T e k l a. Tu dzirdi? Viņa izrāda progresu...

Ģ i r t s. Vai viņa izveseļosies?

S a u l e s k a l n s. Nē.

Ģ i r t s. Beidzot skaidra atbilde.

S a u l e s k a l n s. Jo nebūs neviena, kas viņu turpinās ārstēt.

T e k l a. Bet jūs? Jūs pats? Mēs jums maksāsim!

S a u l e s k a l n s. Nē, kundze, tas nav iespējams...

Ģ i r t s. Pieņemsim, ka mēs viņu pārvedam mājās. Tīri praktiskas dabas apsvērums, kas manai sievai nav ienācis prātā. Kas viņu uzmanīs? Mani šucmaņi? Viņa taču prasa uzraudzību un kopšanu 24 stundas dienā!

S a u l e s k a l n s. Jā.

E d m u n d s. Bet ja viņa uzrāda progresu, viņu var atstāt slimnīcā? Vācieši taču neindēs nost cilvēku, kas sāk atveseļoties.

S a u l e s k a l n s. Šis progress ir vāciešiem daudz par lēnu. Bez tam par panākumiem neviens nevar galvot. Mēs vēl tik ļoti maz zinām, kas norisinās cilvēka prātā.

Ģ i r t s. Es zinu, ka tas izklausās nežēlīgi, briesmīgi - nepārprotiet mani, bet... kas būtu cilvēcīgāk: ļaut viņai dzīvot vai...? Jūs esat ārsts. Sakiet man godīgi!

S a u l e s k a l n s. Jūs to prasāt man?

Ģ i r t s. Jūs redzat vēl kādu citu ārstu?

S a u l e s k a l n s. Jautājiet pats sev. Es esmu tikai ziņnesis.

Ģ i r t s. Es gribu zināt, ko jūs domājat? Vai viņa nebūtu laimīgāka prom no šīs pasaules?

T e k l a. Ģirt tu nedrīksti tā runāt. Mēs esam Daces vienīgā cerība!

Ģ i r t s. Atbildiet uz manu jautājumu!

S a u l e s k a l n s. Viņai tas ir vienalga. Viņa nekā nesaprot.

Ģ i r t s. (Teklai) Redzi? Viņa nekā nesaprot. Ja nu reiz mums ir dota atbildība izšķirties par Daces likteni, tad, tad...

S a u l e s k a l n s. (Ironiski) Viņa būtu laimīgāka zem zemes?

Ģ i r t s. Nu redzat - arī jūs domājat tā pat!

S a u l e s k a l n s. Nelieciet man vārdus mutē! Tā būs jūsu izšķiršanās, un jums ar to būs jādzīvo visu mūžu. Dievs jums ir devis tikai vienu vēlmi. Izejot no tās, jūsu meita dzīvos vai mirs.

Ģ i r t s. (Pēc īsas pauzes) Es esmu ģimenes galva! Es izšķiršos. (Ar cietu skatu uz sievu un dēlu.) Un tā būs mana atbilde!

T e k l a. Kas tu esi - Dievs? Es Dacei devu dzīvību un neviens to viņai neatņems! Neviens! Jums man jāpalīdz, doktor, man grūti viņu pārrunāt... Edmund, lūdzu saki tēvam, ka jābrauc pēc Daces! Ģirt, saki kaut ko! Edmund, ja tēvs negrib viņu mājās, es iešu dzīvot pie tevis. Mēs visi trīs - Tu, Dace un es...

E d m u n d s. Bet, māt, man ir tikai viena istaba...

T e k l a. Iztiksim! Vismaz sākumā, kamēr sameklējam lielāku dzīvokli...

E d m u n d s. Tu sapņo, mamm...

S a u l e s k a l n s. Laiks iet uz priekšu...

Ģ i r t s. Viņas vieta ir slimnīcā...

T e k l a. (Kliedz) Nē-ē-ē! Uzmodies un celies par manu tiesu, mans Dievs un mans Kungs, par manu lietu...!

Ģ i r t s. Viņa paliek!

T e k l a. Nē-ē-ē! (Sabrūk uz grīdas.)

Tumšā pauze.

 

2. aina

Ģ i r t s. (Sēž pie galda, galvu rokās saņēmis. Priekšā dzēriena glāze)

„Un Ģirts tad paņem revolver,

Un stobru pilnu stikliem ber...”

E d m u n d s. (Uznāk) Tu būsi priecīgs dzirdēt, ka mamma ir pie samaņas.

Ģ i r t s. Kas viņai kaiš?

E d m u n d s. Es nezinu. Nervi... Viņa nav neko sakarīga. Doktors ar Selgu ir pie viņas. (Pauze) Es jūs redzēju... (Kad Ģirts nekā nesaka) Skūpstāmies...

Ģ i r t s. Bizo prom! Tu mani traucē. Man ir daudz svarīgākas lietas prātā, kā tava draugaļa no Rīgas.

E d m u n d s. Viņa nav mana draugaļa!

Ģ i r t s. Kas viņa tev arī nebūtu.

E d m u n d s. Mēs esam draugi.

Ģ i r t s. Draugi? Ar sievieti? Neesi tik nolādēti naivs! Agri vai vēlu šādas draudzības nobeidzas uz madrača.

E d m u n d s. Viņai ir vīrs.

Ģ i r t s. Tas viņu netraucēja ar mani bučoties.

E d m u n d s. Tu varētu būt Selgas tēvs!

Ģ i r t s. Varbūt viņa gribēja, lai es viņu adoptēju. Acīmredzot, no tevis viņai liela labuma nav.

E d m u n d s. Es zinu, ka es neskaitos, bet ja būtu uznākusi māte?...

Ģ i r t s. Tava matē?... Tava matē... Tava māte ir prātīga sieva. Viņa redz tikai to, ko grib redzēt. O mēs lieliski saprotamies - sevišķi gultā. Viņa guļ labajā pusē, un es kreisajā, bet mēs esam jūdzēm prom viens no otra. Tā tas ir bijis, kopš Dace sajuka prātā. Ja es kādu vakaru pārnāku vēlāk mājās, viņa man nekad neprasa, kur es esmu bijis. Es savukārt viņai nebāžos virsū ar savām vajadzībām. Viņa katru dienu lasa Bībeli. Es ar viņu nerunāju par sievas pienākumiem pret viru, un viņa ar mani nerunā par meitām ar eļļas lampām. Ja manā kabatā iemaldās pa svešam, ar lūpu krāsu sasmulētam, monogrammētam kabatas lakatam, tad tava māte to izmazgā, rūpīgi izgludina un ieliek manā atvilknē. Vai viņa nezina? Tava māte nav sevišķi gudra, bet tik aprobežota arī viņa nav. Tā, mīļais dēls, bauslis No.1: Dzīvo un ļauj dzīvot, bet nespļauj izdevībai acīs.

E d m u n d s. Interesanti, vai arī citi dēli saņem šādas tēvišķīgas pamācības? Kā savā starpā izturas normāla ģimene? Par ko viņa runā? Ko viņi jūt viens pret otru? Tu zini, ka man vēl šodien ir no tevis bail? Kad es ar tevi runāju, man raustās valoda. Tu esi kā milzīgs koks, kuŗa ēnā nekas neaug. Ja es esmu nevarīgs, tad tāpēc, ka tu mani neesi laidis pie saules. Vai tu man esi teicis vienu mīļu vārdu! Tikai vienu! Es to būtu nēsājis kā sudraba krustiņu ap kaklu. Bet visi mīļie vārdi aizgāja Dacei. Kā dzelzceļvagoni uz plašo dzimteni... Bet es nesūdzos - es biju ievērības ziņā No. 3. Tūlīt pēc suņa!

Ģ i r t s. Blēņas!

E d m u n d s. Tev taisnība: labu gabaliņu aiz suņa!

Ģ i r t s. Es tevi mīlēju kā mācēju. Mani nav neviens mācījis kā jāmīl.

E d m u n d s. Kā citi tēvi to zina?

Ģ i r t s. Pie cik tēviem tu esi audzis? Tu te gaudies, ka neviens tevi nav iecēlis saulītē? Lai tiktu pie saules, ir jācīnās. Tas ir jānopelna. Kad es bērnībā biju kaut ko sevišķu izdarījis, mans tēvs man pakratīja roku. Tas bija kaut kas. Kā Lāčplēša kara ordeņa visas 3 šķiras! Tas bija vairāk kā 10 bučas no mātes. Es nekad nevarēju paciest, ka vecās tantes man šmaukstinājas apkārt. Man tas riebās. Nezin, kā tas reiz gadījās, bet es vienai iekodu degunā. Es dabūju kāvienu, bet no tā laika mani neviena vairs nebučoja. Tas bija to vērts. Tu esi memmes dēliņš, Edmund! Tu vienmēr esi bijis memmes dēliņš, un tāds tu paliksi. Es tevi nesaprotu. Es tikai zinu, kā tu man derdzies.

E d m u n d s. Kas mani biedē visvairāk, ir tas, ka mēs esam tik līdzīgi viens otram. Dinozauri un ķirzakas ir tuvi radinieki.

Ģ i r t s. Tu vari būt pavisam mierīgs. Nekā tu neesi mantojis no manis. Tavs karogs un bruņas vienmēr ir bijuši mammas brunči. Es tevi mēģināju iztaisīt par viru, bet katru reizi, kad bija jāpārvar kāds grūtums, kāds šķērslis, Edmundiņš drāzās gaudodams pie mammītes. Nē, no manis tu nekā neesi mantojis. To tu esi lieku reizi pierādījis...

E d m u n d s. Toreiz pie Pulksteņezera? Mans lielais pārbaudījums? Vīrišķības eksāmens. Kā Džeka Londona romānā. Dienvidjūras sala... rīb tom-tom bungas... jaunajam kanakam jāatnes pretinieka galva, lai kļūtu vīrs...

Ģ i r t s. Kaut vai toreiz pie Pulksteņezera. Tev viņš bija stobra galā un ko tu? Kā vienmēr, melnais darbs bija jāpadara man.

E d m u n d s. Es nespēju nogalināt cilvēku! Man ļoti žēl, tēt, bet es esmu bezcerīgs slepkava. Redz, es iedzēru 3 glāzes ruma, un man vairs noraustās valoda. Jāpieraksta marka. Tas ļoti palīdz manai vīrišķībai.

Ģ i r t s. Es tev prasīju, vai tu gribi piedalīties spēlē, un tu piekriti.

E d m u n d s. Tu man prasīji? Es domāju, ka tu man liki. Es biju apjucis, pārbijies. Vai tu zini, tēt, ka tev, tādam kā man, ir ļoti grūti pateikt ,nē”. Taisnību sakot, pilnīgi neiespējami. Ja tu man būtu prasījis, vai es nevēlētos lēkt ārā pa 10. stāva logu, es būtu piekritis. Tas nenozīmē, ka es būtu lēcis... Bet atpakaļ pie Pulksteņezera... Es vēlējos iegūt tavu respektu. Būt kaut kas vairāk, kā tikai pīkstulis tavās acīs. Bet cena bija par augstu. (Pieiet pie galda un ielej sev rumu.)

Ģ i r t s. Liec pudeli mierā! (Draudoši pieceļas un pieiet pie Edmunda.) Es tavā vietā nemuldētu par slepkavībām! Vienmēr atceries, kad tavas cēlās jūtas sāk ņemt virsroku, ka tu biji tur klāt! Likuma priekšā tu esi tikpat vainīgs kā es.

E d m u n d s. Es viņu nenogalināju! T-t-tas biji tu!

Ģ i r t s. (Nogrābj viņu ar abām rokām pie krūtīm.) Mēs, Edmundiņ, mēs! (Ģirts viņu atgrūž. Liekas, ka viņš vairs nav racionāls. Tautas valodā to sauktu par runāšanu ar putām uz lūpām”.) Tu gribi, lai es atkārtoju, ko viņš izdarīja? Viņš piesmēja tavu māsu, atstāja, apprecēja citu! Tu zini, ka viņai bija aborts? Jā, Edmundiņ, bērns! Kur viņa to dabūja? No Turības veikala plaukta! Viņš noveda manu meitu trako namā, viņš salauza manu sirdi, un par to lai es viņam būtu teicis „Schoen Dank”? Ne Ģirts Akmens!

E d m u n d s. (Ļoti intensīvi.) Viņam nebija nekādas šanses!

Ģ i r t s. Es viņam devu lielāku šansi, nekā viņš Dacei.

E d m u n d s. Visi trumpji bija mūsu rokās. Viņam pat nebija ieroča! Viņa dienas bija skaitītas no tā brīža, kad mēs viņu satikām Pulksteņezera meža pļavās. Tu to zināji, es to zināju, un viņš to zināja.

Ģ i r t s. Arī viņam bija rokā kārts - džokers. Tas bija vairāk, nekā viņš bija pelnījis.

E d m u n d s. Tev tā bija tikai spēle - medības ar dzīvu cilvēku zaķa vietā. Lai zaķis tiktu meža brīvībā, vispirms jātiek gaŗām vienam vai otram medniekam. Kas tev būtu bijusi par lielisku karjeru senajā Romā!

Ģ i r t s. (Iecērt viņam pliķi. Pauze.) Neviens viņu nespieda piedalīties medībās.

E d m u n d s. Kas tad ar viņu būtu noticis?

Ģ i r t s. Bet viņš piekrita! Tu dzirdēji viņu sakām „nē”?

E d m u n d s. Es dzirdēju viņu lūdzamies...

Ģ i r t s. Es nē. Es kaut kur dzirdēju suni smilkstam.

E d m u n d s. Bēglis nešauj bēgli! Sevišķi, ja viņiem ir viens un tas pats ienaidnieks.

Ģ i r t s. Kur tas ir rakstīts! Baltajā grāmatā? To viņš gudri darīja, skriedams uz tavu pusi. Pareizi uzminēji, ka Edmundiņš jau nešaus, cik tur trūka, ka džokers būtu paņēmis beidzamo stiķi. (Atkal, šķiet, ka Ģirtu ir pārņēmusi apsēstība. Viņš vēlreiz pārdzīvo mednieka lomu, satraukumu un triumfu.) Nenācās viegli viņu sameklēt. Bet tad... pēkšņi tur viņš bija!... Cilpoja kā zaķis no priedes uz priedi...

E d m u n d s. (Aizklājis rokām seju) Es negribu dzirdēt!

Ģ i r t s. Kāpēc? Es tev vēl to nekad neesmu stāstījis. Ja viņš būtu palīdis zem kādas eglītes un nogaidījis nakti, es viņu nekad nebūtu atradis, bet bailēm platas acis un žiglas kājas. Viņš sasniedza mazu izcirtumu — 150m ...kā uz delnas. Likās, ka es viņu varu sasniegt ar roku. Notēmēju, nospiedu mēlīti un...

E d m u n d s. Beidz!

Ģ i r t s. Es esmu pie beigām. Viņš it kā palēcās uz augšu un nogāzās viršos. Rezultāts: viens-viens! (Pēkšņi saguris.) Vienalga, kas notiek tālāk. Es to nedarīju priekš sevis. (Apsēžas uz dīvāna.)

E d m u n d s. Augstais Dievs, tu runā ar mani! Edmundu! Savu neizdevušos dēlu! Pasaule ir pilna ar pamestām brūtēm - ar bērniem, bez bērniem, bet tāpēc nevienu nešauj nost. (Pirmo reiz Edmunds ir ofensīvā.)

Ģ i r t s. Viņa ir trako namā! Kādam par to bija jāmaksā!

E d m u n d s. Kāpēc viņa tur ir?

Ģ i r t s. Kāpēc?

E d m u n d s. Jā, kāpēc? Viņa ir tur tevis dēļ!

Ģ i r t s. Tu esi idiots!

E d m u n d s. Varbūt! Bet es zinu, kad viņu ievietoja slimnīcā.

Ģ i r t s. Beidz muldēti

E d m u n d s. Viņa pazaudēja prātu tikai pēc tam, kad atrada tavu zaķi mežā nošautu.

Ģ i r t s. Nē, nē... tā tas nebija...

E d m u n d s. Tai mazajā izcirtumā tu nogalināji ari Daci. Džokers ir tomēr paņēmis beidzamo stiķi.

Ģ i r t s. (Izmisis.) Es to darīju Daces dēļ...

E d m u n d s. Jā, tu iznīcināji divus cilvēkus. Es ceru, ka tu pārdomāsi un vedīsi Daci mājās. Tad tu katru dienu varēsi skatīt savu roku darbu, kā bija tava mīļākā dziesma?

„Reiz dzīvoj puisis vārdā Ģirts,

Kam ilgu pilna bija sirds,

Viņš vienu meitiņ' mīlēja,

Bet tā to viss nezilēja.”

Ģ i r t s, (atkal spītīgi saslējies) Tev ir bijis šovakar daudz ko teikt. Tagad paklausies uz mani! Tev ir tieši desmit minūtes, ko sakrāmēt mantiņas un pazust atpakaļ uz Rīgu! Un nenāc atvadīties!

E d m u n d s. Es iešu ar vislielāko prieku, tikai tev mazliet jāpaciešas, kamēr ārā nokrītas ūdens.

Ģ i r t s. (Kliedz) Peldi!

S a u l e s k a l n s. (Uznāk) Lūdzu klusāk! Jūsu kundzei ir nepieciešams miers. Neiespējama prasība patreizējā situācijā. Es jūsu kundzei atstāju tabletes. Tās jāņem trīs reizes dienā.

Ģ i r t s. Kas viņai kait?

S a u l e s k a l n s. Man šķiet, ka viņai ir nervu sabrukums. Viņai ir nepieciešama visu jūsu palīdzība.

E d m u n d s. Man ļoti žēl, bet es no policijas esmu saņēmis pavēli, ka man šī māja jāatstāj desmit minūtēs.

Ģ i r t s. Deviņās!

S a u l e s k a l n s. Es nejokojos!

Ģ i r t s. Es arī nē.

S a u l e s k a l n s. Vai es drīkstu lūgt ko dzeramu?

Ģ i r t s. (Pārsteigts.) Rumu? (Sauleskalns pamāj ar galvu.) Pārsteigums pēc pārsteiguma. (Pielej glāzi un pasniedz to Sk.) Es domāju, ka eņģeļi nedzer...

S a u l e s k a l n s. Tikai tad, kad viņi lido... (Sk. tur glāzi rokā, bet nedzer.)

Ģ i r t s. (Apsēžas galda galā.) Jūs esat eņģelis uz goda!

S a u l e s k a l n s. Rums ar komplimentiem?

Ģ i r t s. Jums bez stetoskopa ir arī humora izjūta. Tas ir retums. Pasaulē ir palicis nolādēti maz par ko smieties...

S a u l e s k a l n s. Uz jūsu kundzes veselību! (Viņš paceļ glāzi, bet neizdzer.)

Ģ i r t s. No jūsu mutes Dieva ausī, ja viņam tāda ir. Uz mani Viņš neklausīsies.

S a u l e s k a l n s. Kā jūs zināt? Vai esat pēdējā laikā ar Viņu runājis?

Ģ i r t s. Mēs neapgrozāmies vienā un tai pašā sabiedrībā.

S a u l e s k a l n s. Ticiet man, Viņam ir ļoti plaša pazīšanās.

Ģ i r t s. Nesāciet arī jūs! Es pat nevaru šinīs mājās vairs apsēsties, neuzsēzdamies virsū kādai dziesmu grāmatai!

S a u l e s k a l n s. Kas bija par iemeslu Daces slimībai?

Ģ i r t s. Kāds nelietis!

S a u l e s k a l n s. Nelaimīga mīlestība?

Ģ i r t s. Kāda jēga par to runāt?

S a u l e s k a l n s. Ja Dacei būtu bijusi iespēja runāt, tad viņa šodien nebūtu psichiatriskajā slimnīcā.

Ģ i r t s. (Negribīgi) Jā. Nelaimīga mīlestība...

S a u l e s k a l n s. Viņš apprecēja citu?

Ģ i r t s. Tas viss ir viņas aktīs.

E d m u n d s. Ne viss!...

S a u l e s k a l n s. Ko jūs ar to gribat sacīt?

E d m u n d s. Manējā nav oficiālā versija. Nav domāta publikācijai...

Ģ i r t s. Ja tev kas sakāms, tad saki! (Edmunds klusē. Nicīgi) Neņemiet viņu vērā. Viņš nupat ir atklājis jaunu jājamzirdziņu - sarkasmu.

E d m u n d s. Es atklāju vēl ko. Es atradu Daces izredzēto mežā nošautu. Vai ne, tēt? Kas vainīgs? Protams, ka komunisti. Mēs, nacionāli noskaņotie latvieši, taču tādas lietas nedarām...

S a u l e s k a l n s. Jūs, acīmredzot, zināt, kas viņu nošāva? (Pauze.)

Ģ i r t s. (Kājās pie Edmunda) Edmundiņ, ar tevi runā! (Pauze) Saki droši, tev no daktera onkuļa nav jābaidās. Kas viņu nošāva?

E d m u n d s. (Pēc ilgas pauzes) Es n-n-nezinu...

Ģ i r t s. Tad turi muti! (Atgriežas sēdeklī) Jā, dakter, ja mēs vēl celtu pajūgus pāri Gaujai ar prāmi, mēs ar šo cilvēku nekad nebūtu satikušies, bet progress paģērēja, ka jāceļ dzelzs tilts. Sabrauca inženieri, studenti, strādnieki un praktikanti... godīgi cilvēki un salašņas, starp viņiem arī kāds švītīgs students...

S a u l e s k a l n s. Daces līgavainis?

Ģ i r t s. Tas pats. Mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Pagāja vasara. Vienu vakaru es pārnāku mājās - uz galda liels kliņģeris un vīna pudele. Abi sievieši sapucējušies kā lelles, šis stāv kā svētbilde... Es tūlīt zināju, kas nāks! Šis: „Akmens kungs, vai es drīkstu lūgt jūsu meitas roku?” – „Kuŗu?” es prasu, „Viņai ir divas.” - Ņemšot abas... Un piedevām paņēma sirdi un prātu... (Viņam aizlūzt balss. Ģirts izmisis lūko savaldīties, kas viņam beidzot arī izdodas.)

E d m u n d s. Tēvs Daci ļoti mīlēja. Es biju vairāk mātes dēls. Man ir arī fizisks defekts - trūkst mugurkaula...

Ģ i r t s. No sākuma es biju... bet tad... es gribēju, lai Dace vismaz nobeidz komercskolu un šis - universitāti. Abi bija beidzamajā gadā. Es viņam iedevu 1000 latu, lai tiek skolai cauri. Viņš bija pliks kā baznīcas žurka...

S a u l e s k a l n s. Viņš jums prasīja naudu?

Ģ i r t s. Nē. Lika saprast, ka materiālie apstākļi nav sevišķi spīdoši. Nekad nerunāja par savu ģimeni. Kad prasīju, tad teica, ka neesot neviena piederīgā. Pavasarī abi beidza skolu, un šis aizgāja strādāt uz Kurzemi - iepelnīt kāzām naudu. Tovasar viņš pie mums neparādījās... nē, laikam vienreiz. Tad pienāca vēstule ar 1000 latiem.

S a u l e s k a l n s. Tas viss?

Ģ i r t s. Dacei pienāca otra, ka apprecējis kādu citu. Tas bija tas.

S a u l e s k a l n s. Viņa sajuka prātā?

Ģ i r t s. Jā. Es biju gatavs to nelieti nogalināt!

E d m u n d s. Bet mēs nezinājām, kur viņš dzīvo. (Izaicinoši) Atmini manu mīklu: kas viņu nošāva? Laimīgais vinnētājs saņems tūtu ar valriekstiem! Neviens? Mans tēvs kautrējas! Viņš visām mīklām spēj atrast pareizo atbildi...

S e l g a. (Strauji uznāk ar fotogrāfiju rokā.) Tad varbūt viņam ir atbilde arī šai mīklai. (Uz Ģirtu) Vai jūs būtu tik laipns un paskaidrotu, ko mana vīra fotogrāfija dara jūsu ģimenes albumā? Es viņu atradu bez jūsu palīdzības. Ne Meņģeles mežos, bet jūsu kundzes albumā. Te viņš ir. Cilvēks, ko neviens nepazīst...

Ģ i r t s. (Izrauj viņai no rokas fotogrāfiju.) Tas ir... (sāk smieties) Protams, ka tas man agrāk neienāca prātā! Melngalvis-Švarckops, Švarckops-Melngalvis...

S e l g a. Par ko jūs runājat?

Ģ i r t s. Mēs viņu pazinām kā Švarckopu.

S e l g a. Jūs melojat!

E d m u n d s. Nē, viņš nemelo.

S e l g a. Tad kāpēc...

Ģ i r t s. Viņš, acīmredzot, ir mainījis uzvārdu - no Svarckopa uz Melngalvi. Interesanti, vai ne? Liek mums padomāt, cik mēs patiesībā par saviem mīļajiem maz zinām.

S e l g a. Jā...

Ģ i r t s. (Agresīvi) Vai viņš jums teica, ka viņam Meņģelē ir līgava?

S e l g a. Nē.

Ģ i r t s. Vai ka viņš nobeidza skolu ar manas meitas pūra naudu?

S e l g a. (Klusu) Nē.

Ģ i r t s. Vai ka manai meitai bija no viņa bērns?

S e l g a. Beidziet!

Ģ i r t s. Viņš jums daudz ko nav stāstījis. (Skatīdamies fotogrāfijā) Tā blondā meitene viņam blakus ir Dace. Viņi taisījās precēties, bet tad Egils satika jūs, Švarckops kļuva par Melngalvi, un Dace kļuva traka!

S e l g a. Ja viņš jums ir parādā, tad es to atlīdzināšu. Cik?

E d m u n d s. Viņš to jau ir samaksājis. Daudzējādā ziņā.

S e l g a. Kur viņš ir?

Ģ i r t s. Kur ir Melngalvis, es nezinu, bet Švarckops guļ Meņģeles kapsētā.

S a u l e s k a l n s. (Uz Selgu, kas sagrīļojas.) Apsēdieties lūdzu... (Abi ar Edmundu apsēdina Selgu)

S e l g a. Miris...

Ģ i r t s. Jūsu loģika ir neapgāžama. Viņu atrada mežā... gani.

S e l g a. Kāda laimīga sagadīšanās! Jūs teicāt, ka atrast cilvēku Meņģeles mežos esot tas pats, kas atrast adatu siena kaudzē.

Ģ i r t s. Mana sieva teiktu: neizdibināmi it Tā Kunga ceļi...

S e l g a. Un ko jūs teiktu?

Ģ i r t s. Es tur nebiju klāt.

S e l g a. O jūs tur bijāt klāt! Kaut kad, kaut kur jūs tur bijāt klāt. Kā viņš mira? Viņu nošāva?

Ģ i r t s. Jā.

S e l g a. Ko teica ārsts?

Ģ i r t s. Ārsta tur nebija.

S e l g a. Kas viņu nošāva? Vai viņu nošāva no priekšas vai mugurpuses? Augstais Dievs, kaut kad taču notika kāda izmeklēšana!

Ģ i r t s. Kaŗā nāve neprasa paskaidrojumus. Viņš bija mežā gulējis apmēram 2 mēnešus... Viņu apglabāja ar militāru godu, kopā ar kritušajiem partizāniem.

S e l g a. Tur jūs bijāt klāt?

Ģ i r t s. Es komandēju goda sardzi.

S e l g a. Tas jums nācās bezgalīgi grūti, vai ne? Stāvēt pie viņa kapa un komandēt: „Godam sveikt!” vai ko arī tādā reizē saka? Jūs viņu ienīdāt.

Ģ i r t s. Es neienīstu miroņus.

S e l g a. Vai kāds pie kapa nolēja pa asarai? Kaut viens? Viena? Dace?

Ģ i r t s. Priekš Daces tas jau bija par vēlu.

S e l g a. Bet kā ar Egila sievu? Vai viņa neraudāja?

Ģ i r t s. Nav nozīmes šo sarunu turpināt.

S e l g a. Vai viņa neraudāja?

Ģ i r t s. Kā jūs un es abi zinām - viņas tur nebija.

S e l g a. Kāpēc? Neviens viņai nepaziņoja?

Ģ i r t s. Jūs bijāt Vācijā! Jūs pati teicāt. Ko jūs gribat no manis?

S e l g a. Bet toreiz jūs nezinājāt, ko zināt tagad. Vai mani kāds meklēja?

Ģ i r t s. Es nezinu. Nebija mana darīšana.

S e l g a. Kā darīšana tā bija? Mācītāja?

Ģ i r t s. Tā nebija mana darīšana.

S e l g a. Man žēl, ko mans vīrs ir jums nodarījis. Es to labprāt izlabotu, ja varētu, bet... jums nebija tiesības viņu nogalināt!

Ģ i r t s. (Nekaunīgi) Jums ir bezkaunīgas acis!... Par ko mēs runājām? Ak jā - jūs mani apvainojat slepkavībā? Jums ir liecinieki, protams...

E d m u n d s. Viņai ir... (Pauze.)

Ģ i r t s. A Edmundiņ, pagāja ilgs laiks, kamēr saņēmi dūšu kļūt par Jūdasu. Kas ir tavi 30 dālderi? Ar tiem tev būs jāpietiek visu mūžu.

E d m u n d s. (klusu) Mans sirdsmiers, tēt...

Ģ i r t s. Tava liecība pret manu. Tu ziņosi vācu militārajai pārvaldei, ka es partizānu cīņu laikā esmu nošāvis kādu civilistu, kas slēpies aiz pieņemta vārda? Par tevi smiesies, manu nabaga zēn!

E d m u n d s. Varbūt, ka tā, bet man jātiek ārā no tavas ēnas. Saulē!

Ģ i r t s. Es saprotu. Neizskaties tik noraizējies! Es vēl neesmu notiesāts. Un tagad, dāmas un kungi, paldies par reti interesanto vakaru, bet ir pienācis laiks šķirties! Ja netiekat pāri tiltiņam, Edmunds zina, kur ir laiva. Piedodiet, ja es neatvados no jums katra personīgi, bet mani guļamistabā gaida slima sieva un Jelgavā traka meita. Ejiet pie velna! (Edmunds ar Selgu prom. Sauleskalns paliek sēdot.) Tas attiecas arī uz jums, dakteri (Kad beidzamais vilcinās iet prom.) Redzu, ka esat noņēmies man ko teikt. Es ceru, ka „recepte” būs īsa.

S a u l e s k a l n s. Pavisam īsa. Vediet viņu mājās! Tas ir jūsu vienīgais glābiņš. Jūs esat viņai dzīvību parādā. Glābjot Daci, jūs varbūt izglābsiet ari pats sevi, ja Viņš būs žēlīgs.

Ģ i r t s. (Nikni) Kā es netieku, tā netieku no Dieva vārdiem vaļā! Ja ne sieva, tad jūs! Man nevajag Viņa žēlastības! Ko jūs uz to sakāt, dakter! (Pagriež viņam muguru un pieiet pie kumodes.)

S a u l e s k a l n s. (pie durvīm) Ardievu! (Prom)

Ģ i r t s. (Dusmās noslauka ar roku visu, kas atrodas uz kumodes, uz grīdas. Izdzēš lampu.)

Tumšā pauze.

 

 

3. aina

Darbība turpinās. Ģirts, izdzēsis lampu, pieiet pie loga un atveŗ aizkarus. Ir rīts. Viņš paņem ruma pudeli, piepilda glāzi un sāk bezmērķīgi staigāt pa istabu, pie sevis pusdziedādams. Liekas, ka viņš to dara, lai sevi drošinātu.

Ģ i r t s. „Reiz dzīvoj' puisis vārdā Ģirts,

Kam ilgu pilna bija sirds,

Pidrī, pidrā, pidrallallā,

Kam ilgu pilna bija sirds...

Viņš vienu meitiņ ... (nespēj uz brīdi turpināt),

Bet tā to viss nezīlēja,

Pidrī, pidrā, pidrallallā,

Bet tā to viss nezīlēja.

Un Ģirts tad paņem revolver’,

Un stobru pilnu stikliem beŗ.

Pidrī, pidrā, pidrallallā,

Un stobru pilnu stikliem ber.”

T e k l a. (Uznāk. Viņa ir disorientēta un apjukusi. Mugurā naktskrekls.) Tu viens, Ģirt?

Ģ i r t s. (Uz viņu bridi pārsteigts skatās. Rūgti) Gadiem ilgi. Kāpēc tu cēlies augšā?

T e k l a. Mana māte vienmēr teica: izgulēsies kapā. Vēl tēju, Ģirt? (Paņem kannu no galda.) Es to nupat uzvārīju, bet tā ir auksta.

Ģ i r t s. (Apsēdies. Pie sevis)

„Viņš liek to revolver' pie krūts,

Un tad tas šaujamais iet - būc!”

T e k l a. (Apsēdusies viņam blakus) Ģirt...

Ģ i r t s. (Neiecietīgi) Runā! Es klausos.

T e k l a. Kad pārbrauks no Rīgas Edmunds, es būtu ļoti priecīga, ja mēs visi četri aizietu uz baznīcu. Mēs tik ilgi neesam nekur kopā bijuši...

Ģ i r t s. (Viņā skatās pārsteigts, tad nolemj, ka nav vērts strīdēties.) Protams...

Uz debesmājām aiztek viņš,
Tik plikšķēdams tek asintiņš...”

T e k l a. Ir tik jauki pasēdēt ar tevi kopā. Es tev gribēju kaut ko prasīt, bet... es nezinu, kas ir noticis ar manu atmiņu... Es palieku veca, vai ne Ģirt?...

Ģ i r t s. (Pie sevis) Tu paliec bērna prātā. Svētīgi tie vājprātīgie, jo tie redzēs Dievu pēc desmit stundām... Mans roku darbs. (Spītīgi saslejas) Bet, cienītie, klātneesošie viesi, ja man būtu izdevība vēlreiz dzīvot savu mūžu, es viņu būtu atkal nošāvis kā suni! Atriebība ir mana, saka tas Kungs, bet kāds Viņam allaž piepalīdz... Galu galā mēs visi strādājam Tā Kunga druvā: cits ar lāpstu, cits ar Bībeli un cits ar Lī-Enfīlda šauteni...

T e k l a. ... Vienu dienu viņa ienāk pie manis istabā ar rudzpuķu klēpi. „Priekš manis?” es prasu. – „Nē, Dieviņam!” Un sāk skaitīt:

„Es vārgu sakni aplēju,

Un Dievs man teica paldies...”

Un pašai mati dzelteni kā rudzu lauks. Atceries?

Ģ i r t s. (Iztraucēts no savām domām) Par ko tu runā?

T e k l a. Par ko es runāju? Es nezinu... (Kājās.) Par Daci!... Dace... Dace... (Pieskrien pie loga.) Man liekas, ka piebrauca Silzemnieks! Celies! Mums jābrauc! (Izskrien koridorā.)

Ģ i r t s. Ārā neviena nav. Ceļš ir zem ūdens. Ej, atliecies! (Melo.) Kad būs laiks, es tevi pamodināšu.

T e k l a. (Aizsteidzas, pār abām rokām pārlikts Ģirta mētelis, uz tā makstī pistole.) Man viss ir sapakots! Te ir tavs mētelis... (Viņa ieliek to Ģirtam rokās.)

Ģ i r t s. (Asi) Ej gultā! Tu esi slima! (Noliek mēteli un pistoli uz dīvāna.)

T e k l a. (Spirgti) Nē, Ģirt, es neesmu!

Ģ i r t s. Vai man tevi būs nešus jānes uz guļamistabu!

T e k l a. (Naidīgi) Nenāc man klāt! Tas Kungs klausa manu lūgšanu, manu pielūgšanu Tas Kungs pieņem. Viņš klausās uz maniem vārdiem un ņem vērā manas domas...

Ģ i r t s. Es ļoti šaubos, vai viņš ņem vērā tavas domas. (Grib viņu saņemt aiz rokas.) Nāc, iesim gultā!

T e k l a. (Strauji izvairās) Atkāpieties no manis, visa ļauna darītāji, jo Tas Kungs klausa manu raudu balsi...

Ģ i r t s. (Zaudējis pacietību) Beidz muldēt un klausies uz mani!

T e k l a. (Turpina) Jo viņu mutē nav nekādas patiesības. Viņu sirdīs ir ļaunums. Viņu rīkle ir kaps. Ar savu mēli tie glauda... (Ģirts viņai tuvojas. Kliedz.) Atstājies no manis! (Viņa bēg apkārt galdam.)

Ģ i r t s. Tekla! Tas esmu es - Ģirts! Tev no manis nav jābaidās!

T e k l a. Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana. No kā man bīties? Viņš ir mans dzīvības stiprums - no kā man baiļoties? Kungs, neliec man kaunā palikt, jo es tevi piesaucu, lai bezdievīgie paliek kaunā un top klusināti ellē. Viņa mutes vārdi ir nelietība un viltība. Viņš vairs neprot laba darīt. Viņš iet par tādu ceļu, kas nav labs - ļaunu viņš neatmet... (Viņa, neapzinādamies ko dara, paceļ no dīvāna pistoli, kas vēl arvien ir makstī. Tā kā viņa ir uzgriezusi Ģirtam muguru, viņš to nepamana.) Bet Tas Kungs par viņu smejas, jo Tas redz, ka Viņa diena nāks. Redzi, ļauna darītāji krīt, tie top zemē gāzti un vairs nevar celties. Bezdievīgie izvelk zobenu, uzvelk savu stopu, (viņa izņem pistoli no maksts un ļauj tai nokrist), gāzt bēdīgo un nabagu un nokaut tos, kas uz taisniem ceļiem... (Satvērusi pistoli ar abām rokām, to pavērš pret Ģirtu. Viņa, acīmredzot, neapzinās, ko dara.) Bet viņu zobens ies pašu sirdī un viņu stopi tiks salauzti...

Ģ i r t s. Neāksties ar pistoli! Tā ir pielā... (Viņš viņai strauji tuvojas, lai pistoli atņemtu. Atskan šāviens. Ģirts lēni noslīgst ceļos, ar abām rokām vēl mēģinādams turēties pie Teklas. Viņai soli atkāpjoties, Ģirts nogāžas zemē.)

T e k l a. Tā Kunga balss cērt ar uguns liesmām! (Viņai izkrīt pistole no rokas, it kā nekas nebūtu noticis.) Tā, Ģirt, tagad brauksim pēc Daces!

 

Priekškars.

 

Jaunā Gaita