Jaunā Gaita nr. 173, jūnijs 1989

 

 

 

... ES NĀKŠU VĒLREIZ. RUNĀT KLUSI

Māra Zālīte. Debesis, debesis. Dzejoļi. 1978-1988. Rīgā: Liesma, 1988. 106 lp.

 

Sakarā ar polītisko diskusiju atbrīvošanos Latvijā, dzirdēja sakām, ka māksla un daiļliteratūra it kā visiem piemirsusies. Ikdienas situācija ir tik dramatiska, ka katrs to grib redzēt televīzijā, lasīt par to laikrakstā, žurnālā. Kam vairs vajadzīga dzeja? Agrāk gan, pirms 20 vai 30 gadiem dzejā izteica to, ko citur nevarēja, varbūt arī vēl neprata pateikt. Labi, ka ir atkal dzeju krājums, ko īpaši gribas atzīmēt kā nozīmīgu rādītāju Latvijas zemes un tautas tālākajā ceļā.

Pati pirmā rinda nostāda ierasto kā ar kājām gaisā; ir tāds kā briesmu signāls:

Debesis, debesis - milzīgs purvs.

Tur brien dvēsele zvaigžņu badā.     (3)

Kā ekoloģisks un arī garīgs briesmu signāls lietots gaisa trūkums (84). Lasītājs ir spiests domāt par vairākām nozīmēm:

Un ezerā, kam virsū ledusvāks,

Smok zivis. Izņemot vien zuti.     (6)

vai arī:

Ezers salst ciet,

dvēsele jūt.     (7)

Lai nebūtu pārpratumu dzejniece parāda savu attiecību pret savu zemi:

dzērve nebūšu, kas ceļa somu kravā.

Kad tēvuzemi ziema piemeklē.     (11)

Bet šī attiecība ir mainījusies. Tā nav vairs fiziska zeme, tā ir gara, domu, dainu dzimtene:

Dzimtene iztek caur pirkstiem kā smiltis,

visām upēm tek dzimtene jūrā.

Vēl ir palicis tik, cik dziesmā

cik smilšu tev sažņaugtā dūrē.     (61)

Tiem, kas vairāk nekā četrdesmit gadu bijuši šķirti no Latvijas labi saprotama šī sajūta, kaut gan bija pārliecība, ka Latvijā vēl dzīvo cilvēki, kam tā ir konkrēta zeme, īstās mājas. Ne tā, saka Māra Zālīte.

Lai pārnāktu Mājās,

mēs neveram durvis, bet grāmatu vākus

un brīvojam telpu sevī,

kur dzimtenei būt.     (63)

Līdzīga doma arī citā dzejolī:

Mūsos (bet lai tas ir noslēpums)

ir dzimtenei drošākā vieta.     (94)

Māras Zālītes gadījumā ne tikai dainas, bet arī tā latviešu literatūra, kas nes autora parakstu ir viņas dzimtene un mājas. Ir pat atbalsis no trimdas.

Kam raudāji, ak daiļā Staburadze...     (13)

Bārda, Skalbe, Aspazija, Rainis gan vārdā minēti, gan neminēti:

Kaļ tevī kalējs

un tevī krīt dzirkstis.

Var gredzenu paņemt kopā ar pirkstu,

bet, kamēr tu turi dzimteni sevī,

var dzimteni paņemt

vien kopā ar tevi.     (94)

Kulminācija garīgās un fiziskās Latvijas atšķirībai ir dzejolis 104. lp., kas apraksta planētu, kas nosaukta Latvijas vārdā un no kuŗas varētu strāvot īstās Latvijas gaisma.

Saule, kas vienmēr simbolizējusi pastāvību un drošību, dabūjusi jaunu nozīmi. Tā ir simbols droši zināmu un maz apstrīdētu patiesību pārvērtēšanai.

Protams, es apliecināšu Sauli...

Tiklīdz es noskaidrošu, kurš

No šiem spīdekļiem

Ir Saule     (16)

Parādās konflikts starp iedzimtību, pagātni un pārmaiņām nākotnē (43. lp):

Genu mantojums -

krāts, krāts un krāts.

Un krātiņš.      (46)

Māra Zālīte ir viena no pirmajām, kas aplūko mijiedarbību starp patiesību, brīvību un pienākumu. ("Starp mums", "Patiesība"). Kad ārējie žņaugi atlaižas, kā tas notiek šodien Latvijā, tad katrs cilvēks ir spiests izšķirties pats par savu patiesību. Tā tas bija pēc Otrā pasaules kaŗa eksistenciālistiem, tā tas ir Mārai Zālītei. Vientulības sajūta ("Grib tevi iznicināt svešs") mainās ar nevarību ietekmēt notikumu gaitu ("Es miglas zvanis esmu") un ar prieku par atbalstu grūtā brīdi:

Es skatījos pa logu,

kā vārna cīnās ar vēju.

ļoti gribējās, un es viņai

ar skatienu palīdzēju.     (65)

Latviešu dzejā ļoti neparasta ir žargona lietošana. Dzejolī "Tā runāja puķu tirgonis" (90. lp.) tas lietots, lai parādītu milzīgo plaisu starp cilvēka izglītību un reālo dzīvi, kas atspoguļojas viņa runā.

Šis introspektīvais dzeju krājums atbrīvo ceļu citādai brīvības izpratnei - mazāk cīņai pret ārējiem aizliegumiem kā iekšējai pārliecībai par savu, individuālu Patiesību. Laikā kad Tautas fronte cīnās par polītiskām un sabiedriskām pārmaiņām, līdzīgas pārdomas varētu nodarbināt daudzus. Māra Zālīte solās arī nākotnē dalīties ar savējām:

es nākšu vēlreiz. Runāt klusi. (106)

Anita Liepiņa

Jaunā Gaita