Jaunā Gaita nr. 176, februāris 1990

 

Māra Gulēna

LAIKMETA KADRI. MANI. ŠODIEN.

 

SĀK attīties filma. Tu man teici toreiz, staigājot uz Domu, lai es par to nedomāju. Tu man daudz kā teici. Tagad man nav jādomā: tas vienkārši notiek. Pēc četrām virpuļvētrainām dienām Rīgā esmu atkal „mājās”.

Limbo zonā.
Pagaidu pasaulē.
Uzgaidāmā telpā slimnīcā, dēvētā Brīvība.
(J. Kronbergs)

 

*

Silja Line kuģis atiet sešos. Nospraužam sev tādu lozungu: nedzert un gulēt. Kļūda: būtu bijis labāk dzert. BEZMIEGS!!! Visu nakti Alberts Bels spokojas mūsu istabā: rāpo pa sienām, pa griestiem un liek mums dziedāt.

Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs,
Visai latviešu tautai,
Saved to mājās pie Daugavas krastiem −
Saved to mājās.

(A. Ritmanis. Oriģināli dzied Portlandes Dzintars, tagad Ieva Akurātere un visa Latvija.)

 

*

Mani vecāki ir abi dzimuši Rīgā.
Es, pirmdzimtā, 1964. gadā Toronto.
Sekoja Laima, Austra, Zinta un beidzot 18. novembrī Selga.
Tad mamma teica: „piecnieks pietiek!”

Mums ir suns vārdā Melnava, kuŗa tikai latviski saprot pavēles valodu.

Šogad es mācos latviešu literatūru Stokholmas universitātē.


*

TORONTORĪGASTOKHOLMARĪGATORONTORĪGA
STOKHOLMARĪGATORONTORĪGASTOKHOLMA
RĪGATORONTORĪGASTOKHOLMARĪGA

 

*

Staigāju pa Vērmaņdārzu: pieskrien klāt pazīstams kāds. Tuvojos Brīvības piemineklim: pienāk klāt pazīstams kāds. Koncertā redzu: pazīstams kāds. Brauc gaŗām mašīna − es vicinu: pazīstams kāds. Klausos radio: pazīstama balss.

Rīga. Gribu iepazīties ar Tevi. Gribu, lai Tu iepazīsties ar mani.

Es gribu Tev piederēt.

 

*

Lāčplēsis:

Krustcelēs mazs bērniņš rotaļājas −
Zem ratu riteņiem, zem pakaviem,
Zem dzelžu pēdām.
Mazs bērniņš krustcelēs −
Kā laiks tam smiltis
Tek caur pirkstiem.
Tā mūsu dzīvība.
Tā mūsu brīvība.

(M. Zālīte, Lāčplēsis)

 

*

Viņi stāsta, ka cerība zūd. Ka pils tornī baltā strīpiņa krāsojas rozā.
Es negribu ticēt.

Agrā rīta stundā tu kaut ko drudžaini raksti. Manī kaut kas dziļi sāp. Nesagaidīts. Nepiedzīvots. Karogi ceļas debesīs, bet kā ar jums?

Ir 18. novembris,
un es raudu.

Jo bez tevis es neesmu nekas.

 

*

Laimdota:

Teci, saulīt, bet neatstāj mani,
Pavēnī neatstāj.
Dod maniem mīļajiem spēku,
Atņem vājumu.

Dod maniem mīļajiem
Mīlošas acis,
Dod viņiem dvēseles tīras.
Ieliec, saulīt, gaismu sievās,
Ieliec karstumu vīros.

Dod maniem mīļajiem
Lepnumu.
Dod viņiem drošu smaidu.
Dod viņiem, saulīt, naidu,
Dod arī naidu.

Teci, saulīt, bet neatstāj mani,
Neatstāj visus mūs.

Dod mums ticību, dod mums cerību,
Mīla mums pašiem būs.

(M. Zālīte, Lāčplēsis)

 

*

Vakardien no Helsinkiem piezvanīju tētim.

„Tu izklausies nogurusi,” viņš saka. „Dzer daudz siltas tējas ar citronu un medu.”

Nogurums.

„Ar ledu,” es atkārtoju, un viņš pasmejas.

 

*

 

Mazais Mārtiņš brīnās, kā ārzemju „popkorns” lēkā Latvijas katliņā.
Brīnumiem nevajag daudz.
Viņš domā, ka es dzīvoju viesnīcā Latvija.
Brīnos par viņa izbrīnu.

 

*

 

Kamēr Inkēns lido uz Kanādu, Latvijā skatās jaunāko Labvakar!, bet Stokholmā video no 13. novembŗa. Tā man ir pilnīgi jauna REALITĀTE. Labvakar! Stāsti man vēl. Jo vairāk redzu, jo asāk izjūtu, cik maz es zinu. Rādi man vēl. Pastāsti man, lūdzu, kas ar mums notiek.

 

*

 

18. novembŗa migla ir bieza kā putra un

smaga

Zvana telefons.

Pils.

Karogs.

Novilkts.

Meklē faktus. Meklē kad, kā. Meklē kas. Kliedz meklējot. Raud.

Un tad: pusstundu vēlāk kāds iedomājas paskatīties pa logu. Paskatīties uz pils pusi.

 

*

 

I

Liels, Melns Telefons.
Gaŗš, Melns Vads.
Neredzamas pelītes sarunas grauž:
ienāk istabā −

kārtīgi pārēdas
neskaitāmas pelītes

grauž mani

grib ievākties manā dzīvoklī

migranti.

 

II

Liels, Melns Telefons.
Balss. Atbalss.
Vārds kā glāsts.
Vārds kā pusmirkļa mājiens.
Vārds: ticības apliecinājums.

 

III

Latvijas brūnās
un melnās volgas.
Mīlīgi pieglaužas pie manis gosniņa,
pārvēršas bombongā
aizrūc prom pa šoseju

Liels, Melns Telefons.

 

*

 

15:00 tētis man piezvana no Toronto. Sāku raudāt.

Naktī man piezvana Laima. Izrauj no sapņiem.

 

*

                             Lāčplēsis:

Pušu plīst krūtis no varena spēka.
Es savu tēvzemi dzirdu.
Es savu tēvzemi nākotnē dzirdu.

(M. Zālīte, Lāčplēsis)

 

*

Šovakar visiem uz lūpām dega vārds
LĀČPLĒSIS.

26. novembŗa manifestācijā sakarā ar konstitūcijas grozījumiem Dainis Īvāns runā par kangariem.

Laik’ pa laiku laivinieki,
Braukdami pa Daugavu,
Pusnaktī redz divus vīrus
Stāvā krastā cīkstoties.

(Pumpurs, Lāčplēsis)

 

*

Es Tevi redzu, Latvija, tādu, kāda Tu esi. Tev etiķetes slīd no pudelēm nost, bet tiem, kas tās līmē, ir vienalga.

 

*

 

dzejolim nevar pielikt punktu
nedrīkst
tilts pār Daugavu
lietū
pilītes
punktiņi
sašķeļas mazākos
punktiņos
nepabeigtiem dzejoļiem
neviens negrib pielikt pēdējo
punktu
pēdējo
negrib
nedrīkst

 

*

Man uz galda vārdnīca no A līdz Z: gatava, gadījumā, ja aiz kāda vārda aizķeŗos. Ko darīt ar domām?

*

„Mikrofons − Aptauja” taujā pēc šī gada pirmās vietas ieguvēja. Taujā pēc trāpīgiem vārdiem un skaņām...
Ko Tu, Rozenštrauchlakatiņ, dari starp Sīpoliem un Pērkonu? Laidiet labāk klajā ko patiesi jaunu. Laidiet Remix un Jumpravu. Jauno mēnesi.

 

*

 

Mēs meklējam kafejnīcu. „Neejam tur”, man saka. „Tur apgrozās visas intermaukas”.

 

*

 

Mamma gaidīja Jānīti mājās pulksten četros, lai viņam uzvilktu tīru baltu krekliņu un apsietu prievīti šajā svinīgajā dienā.
Viņš pārnāca pēc pieciem, pilnīgi izmircis, plaukstā saņurcītu karodziņu.
Nākotnē viņš zinās, ka tumsā nav droši iet gar kanālu ar Latvijas karodziņu.

 

*

Daudz zābaku par manu dzimto zemi staigā un manai zemei dikti, dikti sāp.
(Līvi, „Zābaku dziesma”)

 

*

„Ielūdzam Jūs uz svinīgo sarīkojumu ...
1988. g. 18. novembrī, pīkst. 18:00
Latvijas Nacionālajā teātrī,
Rīgā, Kronvalda bulvārī 2.”

Varbūt, ka nav sagadīšanās, ka sēžu blakus Ritai no Ņujorkas. Esam jau to redzējušas − kaut gan ne Rīgā. Esam jau to dzirdējušas − kaut gan ne Latvijā. „Tas viss liekas tik normāli”, es saku Ritai. „It kā mēs būtu Ņujorkā vai Toronto”, viņa nosvērti atbild. Un es nezinu, kā justies.

 

*

 

Klusē akmens lūpas,
Kas ir pārvērtis mūs?
Asinsdzīslās atmiņa plūst.

Vārds, reiz pārtraukts pusē,
Spītā spēku vēl gūs.
Asinsdzīslās atmiņa...

Dzīvību, dzīvību Tēvzemei
Nelūdzam −
Pieprasām.

Brīvību Tēvzemei −
Pieprasām.

(Igo, „Pie laika”)

 

*

Īso brītiņu kopā izlemjam pavadīt kādā kafejnīcā. Ejas ir ledainas, un gaiss salts. Pie Operas sastopam lielu, resnu žurku. Kur viņa paēdusi, to nezinu, jo mūs nekur iekšā nelaiž. Rīgas viesnīcā „neesot vietas”. Pie Paletes gaŗa rinda. Citur „kafijas nav”.

„Īso brītiņu kopā mācos gaidīt. Uz taksi − jo šofeŗi vienkārši tobrīd nevēlas strādāt. Uz tramvaju − jo pareizais numurs vienkārši nenāk. Uz avīzi − jo par daudz lasītāju. Uz telefona sarunām, uz dzīvokļiem, uz mašīnām. Uz brīvību.

 

*

Samīdīts sniegs: tūkstošiem gājēju.
Saliktas svecītes: tūkstošiem kapu.

Tu pieliecies − teic lūgšanu
valsts pirmajam prezidentam.
Pirmo reizi.

Kamēr kāds dzied −
kamēr kāds savu dziesmu
akmenī kaļ

kamēr dziesma svētkos
kamēr Jūrmalā
nakts klusumu pilda

tikmēr vēl Dievs svētī...

kamēr dziesma
kamēr akmens
kamēr dziesmu akmenī kaļam

 

*

Mans rokas pulkstenis apstājās 8:35:58 tajā rītā, kad izbraucām no Rīgas. Laiks stāv uz vietas. Gaida. Vai tikai Šveices „Swatch” saprot, kas te notiek?

 

*

Stokholmā varu dzert ūdeni no krāna, elpot tīru gaisu un veikalā iegādāties ko vien mana mazā sirsniņa vēlas. Un tomēr −

Esmu tukša kā...
Nav ar ko salīdzināt.
Nekas nav tik tukšs kā es.

(M. Zālīte)

 

*

Ir 18. novembŗa nakts. Deg sveces, un visi ir it kā apsviluši.

Man nāk miegs. Kaut kad naktī mani ieceļ gultā un apsedz. Paldies, Latvija, ka Tu par mani gādā.

 

*

 

Es mīlu jūs. Un tas ir arī viss.
 

(J. Peters, „Nakts pēc tautasdziesmas”)

 

*

Es pirmo reizi īsti izjūtu sevi kā trimdas bērniņu. Kā trimdas bērniņu, kas šausmīgi, šausmīgi grib braukt mājās.

 

1988. gada novembrī Stokholmā.

 

Jaunā Gaita