Jaunā Gaita nr. 180, decembris 1990

 

 

Vidū profesors Fricis Gulbis. No viņa pa labi māc. A. Skrodelis, māc. A. Lūsis, labā pusē diriģents I. Sakss. Kreisajā pusē Edīte Haidere, Kanādas latv. apvienības vadītājs Žigurs, Biruta Senkēviča, pianiste Marta Tūtere. Aiz prof. Gulbja operdziedonis Jānis Niedra. Aizmugurē Hamiltonas latviešu biedrības koris. 1949. g.

 

1991. gadā aprit profesora Friča Gulbja simtgade. Nav tā, ka Skaņās un atskaņās pastaigājušies tikai mūziķi. Te soļojoši arī rakstnieki, aktieŗi, režisori, zaldāti, pat finanšu ministrs. Šoreiz, pieminot Frici Gulbi, sakars ar mūziku diezgan tiešs, jo jārunā arī par pirmām latviešu dziesmām, kas atskanēja „svešu tautu novados” četrdesmito gadu beigās, resp. latviešu emigrācijas sākumos Kanādā.

Iebraucot Kanādā, strādāju kā zeltracis un nodibināju latviešu koŗi apkārtējās raktuvēs. Šie vīri vēl visi pilni darba rosmes un veselības. Acīm redzot, dziedāšana palīdzēja izelpot visus kaitīgos pazemes putekļus. Dziedājām parasto vīru koŗu dzelzs repertuāru, apmēram to, ko sniedza Latvijas XX dziesmu svētku patriotiskais repertuārs Rīgā. Kājās gan toreiz tik daudz necēlās kā tagad.

Bet es 1948. g. beigās iebraucu Hamiltonā un nepazinu neviena latvieša. Toreiz latviešu pirmās satikšanās notika baznīcu pagrabos. Lai slavēti šie pagrabi, jo citādi mēs viens otram pazustu un paietu gaŗām. Kādā svētdienas vakarā tikos ar prof. Frici Gulbi, jo viņa seju atcerējos gan no Latvijas, gan Vācijas laika avīžu slejām. Nu vairs nebiju pazudis un drīzi vien klausījāmies viņa lekcijas par Latviju un Baltijas valstīm Hamiltonas universitātē, kur profesors strādāja savā atomfizikas nozarē. Universitātē vēl bija otrs latviešu profesors Ķiķauka, kas mācīja grieķu valodu. Klusāku un kautrīgāku cilvēku par Ķiķauku nebiju saticis. Biju laimīgs un pagodināts, klausoties nevien profesora senatnes pētījumu atziņas, bet arī vienu otru tagadnes cilvēcei derīgu padomu un problēmu.

Prof. Fricis Gulbis visur uzsvēra, ka svarīgākais ir latviešu tautas pastāvēšana svešumā, jo asimilēšanās briesmas uzbrūk jau pašā pirmā dienā. Latviešu skolas jādibina tūlīt, tāpat latviešu biedrības, koŗi un deju kopas. Jautājums, kur šīs organizācijas darbosies. Pašiem mums telpu nebija, pilsētu pazinām vēl diezgan vāji. Atlikās tas pats baznīcas pagrabs, virs kuŗa atradās visai liela baznīca. To pārvaldīja mums labvēlīgais vācu izcelsmes pārkanadizējies luterāņu mācītājs M. Vārdu „labvēlīgais” lietoju šaurākā nozīmē, jo M. vēlējās, lai latvieši sasniegtu, pēc iespējas ātri, materiālu labklājību, bet pēc tam visi iekļautos draudzē, runātu angliski un aizmirstu visu latvisko. Viņš tiešām nesavtīgi meklēja iespējami labus darbus jauniebraucējiem, gaidīdams pretī atmaksu. Jau latviešu folklora vēstī, ka vācieti-mācītāju apmānīt nav grūti. Tad nu arī visu sākām ar prātu un viltību.

Koŗa mēģinājumiem bija nepieciešamas telpas un klavieres. Aizgājām pie mācītāja un stāstījām, ka vēlamies dibināt kori, t.i. garīgu kori, kas kalpotu latviešu dvēseles vajadzībām līdz iemācāmies angļu valodu. „Ko jūs dziedāsiet?” jautāja mācītājs. „Tikai Dieva dziesmas,” atbildējām mēs. Kā ķīlu mūsu labai gribai apsolījāmies kā pirmo dziesmu iemācīties kādu angļu anthem un to nodziedāt nākošā lielākā dievkalpojumā. Tā arī izdarījām, un mācītājs smaidīja kā saule. Nu mums bija arī papīrs un nošu pavairojamā ierīce. Uzsākām iestudēt parasto repertuāru: Vītolu, Dārziņu, Norvili, Cīruli, Ozoliņu u.c. Mācītājam laikam nelikās visa šī dziedāšana garīga, bet viņš vēl neko neteica, jo varēja kādā atskaitē lepni ierakstīt, ka pie draudzes darbojas DP koris 60 cilvēku sastāvā. Bīskapa amats nelikās vairs tālu aiz kalniem.

Tuvojās Jāņi. Īsumā − visi izlēma, ka tie jāsvin, kā latviešiem parasts. Tā tad brīvā dabā ar dziesmām un ugunskuru. Dzērienu jautājumu nepieminējām, likās pats par sevi saprotams. Ziņojām mācītājam, ka Jāņa Kristītāja diena latviešiem tikpat liela kā Ziemassvētki. Mācītājs apsolījās palīdzēt, noīrēja kaut kur lauku sētu un mežu, pasūtināja autobusu, un lasītāji jau šausmās nojautīs, kas notika. Sētā sākās „tā lielā izklīšana” (pēc Valda Krāslavieša vārdiem) pa krūmiem. Sākām dziedāt. Vispirms koncerta programmu, tad aranžētās līgo dziesmas. Pie līgo dziesmām ievēroju, ka mans koris jūtami pieaudzis, it sevišķi vīru balsīs. Nekādu sevišķu nekārtību sākumā nejutu, vēlāk tomēr bija jāatzīst, ka vārdi nāk no nerātno līgo dainu virknes. Pēkšņi saņēmu dunku sānos, kāds ieteicās: „Vecīt, pietiek, palaid arī mani pie šprices!” Tagad ar diriģēšanu izmēģinājās vairāk jauni puiši, brīžam vienā laikā pat trīs vai četri. Neko neprotestēju, jo Jāņu naktī viss kas var notikt. Mācītājs šausmās vēroja situāciju un veltīgi mēģināja sameklēt savus „uzticības vīrus” no draudzes. Visi bija pazuduši. Iesākās ugunskurs un lēkšana. Mācītājs noteica: „Nu es zinu, kāda ir Jāņa Kristītāja diena latviešiem!”

Pēc tam kādu nedēļu neviens baznīcā nerādījāmies. Vienreiz tomēr bija jāsāk. Kaut kā salīgām mieru un lēnām pārcēlāmies uz citām koŗa mēģinājuma telpām kaut kur etniskos klubos. Sākumā armēņu, itāļu, rumāņu, bulgāru, vēlāk uzstrādājāmies līdz poļiem un ukraiņiem. Jāņu dienas trakums ātri aizmirsās, iesākās nopietnāka muzikāla darbība. Arī jubilejas. Viena gada jubileja, divu gadu utt. Bija jau brīži, kad negribējās darbu turpināt, jo kā koŗa diriģents nekad neesmu juties savā elementā, bet prof. Gulbis vienmēr neatlaidīgi norādīja uz koŗa kultūras svarīgumu un nepieciešamību. Sākām arī latviešu skolu profesora meitas Elzas vadībā. Bijām tikai divi skolotāji, daži skolnieki. Vēlāk skola izvērtās ļoti plaša, ieskaitot arī ģimnāziju.

 

Latviešu skola Hamiltonā 1949. g. Vidū skolas pārzine Elza Gulbe un skolotājs Imants Sakss.

 

Sākumā bija ideālisms. Jums vajadzēja redzēt un dzirdēt, kā cilvēkus iedvesmoja prof. Gulbja vārdi, viņa pieredzes izteiksme, nākotnes vīzija, kuŗam līdzās mierīgi ritēja arī prof. Ķiķaukas dziļi prudentais taisnības un miera ceļš. Drīz pievienojās prāvests Skrodelis, kas ātri salauza mācītāja M. izdomāto asimilācijas plānu.

Mācītāju M. satiku ļoti reti. Vienā tādā reizē viņš apjautājās, vai es vēl braucot uz „Jāņa Kristītāja svētkiem”. Es bezkaunīgi atbildēju: „Nē, cienīgs tēvs, es vairs tikai garā vien, garā vien.” Savukārt vaicāju viņam, vai ir jau kļuvis par bīskapu. „Kur nu? Man pat vairs savas draudzes nav. Es tagad esmu DP.” Man gandrīz viņa kļuva žēl.

Vēlreiz pieminot ideālismu, jāpiemin, ka to vēlāk noslāpēja lielie, bet tukšie runātāji, kas mētājās ar skaļām frāzēm, stereotipa gada svētku un citu bezsatura sarīkojumu izcelšanu. Nāca citi laiki, kur latvisko momentu piepildīja desiņas ar kāpostiem.

No tā visa vēl bijām ļoti tālu prof. Friča Gulbja laikā. Viņš stāvēja par latviešu biedrību, kori, draudzi, skolu, par nopietnām demonstrācijām 14. jūnijā, kuŗās pats būdams slims, soļoja ierindas priekšgalā. Mazā sabiedrībā mīlēja humoru, priecājās par mazajiem latviešu bērniem un bija sirsnīgs ģimenes tēvs. Es pazemīgi klausījos, kā profesors Gulbis ar profesoru Ķiķauku un Hamiltonas latviešu mācītājiem diskutēja grieķu filozofijas un cilvēcības pamatvērtīgumu gan senatnes, gan tagadnes nosacījumos, šīs stundas bija pacilājošas, vienreizējas.

Kā šādu personību viņu cienīja arī kanādiešu labākā sabiedrība. Te pieminu Hamiltonas MacMaster universitātes tā laika prezidentu prof. Gilmoru (Gilmour), kas teica svētrunu profesora Gulbja izvadīšanā. Galveno pamatu saviem vārdiem viņš atrada anglikāņu liturģijas ciešanu laika dziedājumā Benedicite, Omnia Opera, kas runā par neierobežotu un vispārīgu Dieva slavu:

O ye holy and humble Men of heart
bless ye the Lord:
praise him and magnify him for ever.

(Ak jūs svētie un pazemīgie sirds cilvēki:
svētījiet to Kungu:
slavējiet viņu un cildiniet viņu mūžīgi.)

Neplātīdamies ar savu ticību, profesors tomēr bija svēts un pazemīgs Dieva priekšā. Tā to visi izjutām viņa izvadīšanā Hamiltonā.

Tālākā izvadīšanā Toronto pie ērģelēm pieskrēja jaundibinātās Kanādas latviešu organizācijas vadītāji un lūdza mani spēlēt Latvijas valsts himnu. Tos laikos tā bija neparasta lieta, es jautājoši paskatījos uz māc. Čopu, viņš pamāja ar galvu.

Pirmajam latvietim Kanādā viņa izvadīšanā dziedājām mūsu valsts himnu, kas patiesībā bija arī viņa mīļākā dziesma.

Ja brīvā Latvija būtu pastāvējusi, viņš būtu bijis nākošais izglītības ministrs vai universitātes rektors. Tā runāja jau 1939. g. Veiksmīgi un diplomātiski apdomīgi viņš vadīja t.s. profesoru valdību Vācijas trimdā. Tāpat Baltijas universitāti. Žēl, ka viņa mūža cēliens tik ātri aprāvās Kanādas periodā.

Kad nodibinājās latviešu skola, radās vajadzība pēc skolas himnas. Prof. Gulbis ieteica „Nevis slinkojot un pūstot”. Tā arī tika pieņemta. Un tagad atmodas laikā, kad šī dziesma atkal parādījās it kā no jauna, mūsu jaunatne jau šo dziesmu zināja. Prof. Gulbja sauciens par prāta gaismu piepildījās tiešām brīnišķīgā aizredzē.

 

*

 

Latvijas zinātņu akadēmijas vēstīs 1990. g. 6. izdevumā G. Kantāne raksta par dažu dziesmu svētku dziesmu mākslinieciskā modeļa iezīmēm.

Ļoti pamatīgi Kantāne apraksta Vītola „Gaismas pili”. Vai te būtu kaut kas jauns, nepateikts? Vai dziesma tiek apskatīta no šodienas jeb 1899. g. viedokļa? Tiek pieminēta arī Imanta Kalniņa dziesma „Ļeņinam” (Imants Ziedonis). Pāris lappuses iepriekš Kantāne ieteic, ka „komponēšanai visskanīgākie ir teksti ar biežāku patskaņu (sevišķi a) atkārtošanos. Tas jāievēro, rakstot kulmināciju vietas, kur vokālais skanīgums ir ļoti būtisks. Šādos gadījumos jāvairās no augstā, neērtā tesitūrā grūti izdziedamiem šaurajiem patskaņiem i, e

Katrs lasītājs gan pamanīs, ka vārds Ļeņins te radīs problēmas, kaut arī Fricis Rokpelnis norādīja, ka pat bērns pirmo vārdu sākot ar Ļe-ļe. Analizējot Kalniņa dziesmu par Ļeņinu, raksta autore beigās slavē dziesmas noslēgumu, kur, pēc pilnas pabeigtas kadences, trīs reizes atskan vārds Ļeņins (veselās notīs sešu taktu garumā!) Pielikums, rezumējums, apstiprinājums? Autore domā, ka šis komponista stila meklējums saistās ar baznīcas mūzikas nobeigumiem − Amen. Pēdējā teikumā it kā maza nožēla, ka XX dziesmu svētkos dziesma Ļeņinam vairs neskanēs.

Daudz dziesmu radās no 1945.-1985. g., kuŗas tagad nav kur likt. Problēma ar Ļeņina dziesmu pieminēta ne vienu reizi vien. Godīgi jāatzīstas, ka viegli kritizēt un pat izsmiet, ja kritizētājs pats atrodas rietumu drošībā. Kam tiesības mest pirmo akmeni?

Arī pēc Ulmaņa laika mums palika dziesmas ar nederīgiem vārdiem. Jāņa Kalniņa „Sveiks, Tautas Vadon’” (V. Plūdons), Jāņa Zālīša „Dziesma Tautas Vienotājam” (V. Plūdons) nav skanējušas kopš 50 gadiem. Drīz vien viņas būs pilnīgi aizmirstas.

Tātad ko darīs ar Ļeņina dziesmu? Gaidīs laikus, kad atkal varēs ...? Jeb makulatūrā? Varētu varbūt mainīt vārdus, piem. nupat modē nācis cars.

Vislabāk aizmirstiet un rakstiet jaunas. Tikai bez uzvārdiem un tēva vārdiem.

 

*

 

Vairākus mēnešus, vērodams Latvijas žurnālus un laikrakstus, varēja secināt, ka Rīgas prese pievērsusies galēji nacionālu, pat šovinistisku rakstu publicēšanai. Iespējama likās arī Rozenberga „20. g. simteņa mīta” publicēšana. Šo grāmatu pat Hitlers atteicies lasīt, nosaukdams Rozenbergu par galīgu muļķi. Kādreiz iesmējāmies šinī pusē, ka drīz parādīsies Hitlera Mein Kampf. Mani draugi mani apsauca, ka tas nekad nenotikšot. Nekad nesakiet „nekad”.

Tanī rītā bija nejauka sniega un ledus vētra. Nolēmu neiet ārā. Mans suns negribīgi, bet tomēr paklausīgi viens pats aizskrēja uz „stūŗa bodi” pēc rīta laikrakstiem. Atnesa gan tikai vienu, jo pa ceļam bija saplēsies ar angļu buldogiem un skotu terjeriem. Vietējā Hamiltonas avīzē pamanīju ziņojumu, ka PSRS aizsardzības ministrijas militārais žurnāls plānojot publicēt A. Hitlera Mein Kampf:

NAZI MANIFESTO

MOSCOW − A Defense Ministry magazine is to publish Adolf Hitler’s manifesto, Mein Kampf, for the first time in the Soviet Union, a spokesman said yesterday. Nikolai Aksyonov said the monthly Military-Historical Journal, an outspoken critic of modern Germany and staunch opponent of liberal Soviet politicians, was serializing Mein Kampf in response to readers’ demands. „A lot of people are talking about the book and, as is very often the case in this country, no one has read it,” he said. (Reuter)

Neesmu šo grāmatu lasījis. Tāpat neesmu pieskāries Ļeņina un Staļina „īsiem kursiem”. Baigajā gadā vajadzēja apgūt vienīgi dažas frāzes par dialektisko materiālismu, un kaut kā varēja tikt cauri. Hitlera un Rozenberga „kopoto rakstu” zināšanu neviens vācu laikā nepārbaudīja. Kādā reprivatizācijas aktā (t.s. „mājas atdošana”) mans gebītkomisārs Fusts (Gebiet Riga − Land und Modohn) īsi un skaidri izteicās: „Mūs neinteresē jūsu kultūras centieni, politiskie gājieni. Mūs interesē vienīgi jūsu saimnieciskās nodevas: gaļa, sviests, labība utt. Savās skolās māciet visu, kas jums patīk. Man nepatīk, ka paši piesakāties kaŗā. Paliek mazāk zemes strādnieku, kas var samazināt nodevas.” Neticu, ka šis augstais vācu ierēdnis pats bija lasījis Hitlera vai Rozenberga rakstus.

Tagad nu varam sagaidīt, ka Hitlera grāmatu tulkos arī latviski un pasniegs mums kopā ar Ciānas gudro protokoliem.

 

*

 

Mūzikas vēsture vienmēr pieminēs amerikāņu komponistu Āronu Koplandu, kas nupat devies pie miera. Viņš izdzīvoja visu gadusimteni 1900.-1990., viņš parādīja pasaulei, ka arī amerikānis var būt ievērojams komponists, pat nacionāls. Vienmēr meklēja jaunus akordus, nebaidījās no džesa, ne arī folkloras. Mūža beigu posmā pievērsās arī diriģēšanai, jo „tas ir vieglāk, citi strādā, pats tikai beigās paklanies.”

Katrā ziņā viņš izveda amerikāņu mūziku visā pasaulē.

 

Imants Sakss

 

Jaunā Gaita