Jaunā Gaita nr. 182, maijs 1991

 

 

Laimonis Mieriņš

PIEZĪMES PAR LATVIJAS MĀKSLAS DZĪVES PARĀDĪBĀM 1990. GADĀ

 

I. Blumbergs. XX Vispārējo dziesmusvētku plakāts.

M. Subačs. Plakāts.

Pretrunīgu interešu kataklizmas iezīmē šīs dekādes juceklīgo iesākumu. Situācijas straujo maiņu raksturs apgrūtina paredzēt notikumu attīstību. Romantisko optimismu ir nomainījusi asa konservatīvo spēku reakcija, nemākulīgās pārkārtošanās biezokņa iedvesmota. Ja agrāk padomju māksla, partijas ideologu norāžu žņaugta, attapīgi un efektīvi izteicās ar labi apslēpta zemteksta palīdzību, kas veidoja tās vispievilcīgāko un interesantāko daļu, tad tagad tā atkailinājusies un ir savā vēstījumā tieša kā satiksmes zīmes. Tagad atļauts gandrīz viss un tiek arī darīts gandrīz viss. Par garlaicīgu mākslu sūdzēties nav pamata. Ar to nav teikts, ka trūktu vērienīguma, dziļuma perspektīves vai individualitātes, bet gan, ka tagadējā Latvijas māksla, gluži kā politiskā situācija, ir sasprindzināta un sarežģīta.

Saprotamu iemeslu dēļ Latvijas un emigrācijas latviešu māksla tiek uzlūkota par organiski sakarīgu, nedalāmu vienību. Tās tagadējo stāvokli un tendences pietiekoši demonstrēja I vispārējā latviešu mākslas izstāde Rīgas galvenajās izstāžu zālēs. Lai gan aicinātie mākslinieki caurmērā reprezentējās tikai ar pāris pēdējā laika darbiem, te zināmas atšķirības, atkarībā no dzīves vietas, nav noliedzamas. Tas nepārsteidz, jo runa iet par jaunrades motivāciju.

Atskaitot varbūt to vecāko mākslinieku paaudzi emigrācijā, kas profesionālo izglītību ieguva Latvijā, vidējās un jaunākās paaudzes mākslinieki, pat tad, kad viņu jaunrades ārējās formas līdzīgas Latvijas mākslinieku devumam, tomēr virza fundamentāli citādāki dzīves apstākļi, cita kultūras vide, cita skola. Latviskās kultūras mantojumu, sava veida bagāžu viņi jau nes, bet vai tas ir pietiekošs katalizators, dzinulis „panlatviskas” mākslas radīšanai?

Arī kritikas atzīmē būtiskas atšķirības, piemēram; ... Visu kopumu izskatot un visas zāles izstaigājot, jāatzīst, ka ģeogrāfiskie attālumi un dzīves realitāšu atšķirības, kas visus šos gadus šķīrušas svešuma latviešus no dzimtenes brāļiem un māsām, nav radījuši pārāk lielas atšķirības mūsu mākslinieku izjūtā un mākslinieka uzdevuma izpratnē. Neraugoties uz dažām Rietumpasaules mākslas novirzienu ietekmēm svešatnes mākslinieku darbos, izstādes kopainā visnotaļ izmanāms noturīgs izlīdzinājums mākslinieciskajā izteiksmē, bez vēlēšanās graut jau gadsimtiem nostiprinātās mākslas tradīcijas, paturot aistētisko pārdzīvojumu centrālā vietā. Vienīgā konkrētā atšķirība − svešatnes gleznotāju vidū vairāki pievērsušies tīrai abstraktai glezniecībai, kamēr dzimtenes gleznotāju darbos vienmēr izmanāma saikne ar konkrēto pasauli, lai cik attālināta no konkrētības tā būtu. (Laiks, 22.8/22.9.1990)

Un līdzīgas domas, kas gandrīz vai izklausās pēc atvainošanās:... latviešiem nekad tā īsti tuva nav bijusi abstraktā glezniecība. Mūsu mākslinieki vienmēr turējušies pie konkrētā tēla − dabas, cilvēka vai priekšmeta. Un, lai cik ģeometrizēta, deformēta vai citādi pārveidota ir mūsu pasaule, vienmēr pamatā jūtams konkrētais, taustāmais un reālais. (Lit. un Māksla 24, 1990).

M. Zitmanis. Pašportrets ar zupas šķīvi.

 

Vispārējā mākslas dzīve šogad bagāta izstādēm: jauktās un personālās, to vidū sveštautiešu un emigrācijas latviešu mākslinieku. Atzīmējama 3. Rīgas miniātūrgrafikas trienāle. Tieši jauktajās skatēs jūt tendenci būt moderniem modernisma pēc: Viena no latviešu tēlotājas mākslas tradīcijām ir pārmēra nopietnība, tieksme par katru cenu būt Eiropas līmenī (nemitīgi atgādināt sev un pasaulei, ka mēs esam īsti eiropieši), šī ilgstoši apspiestām un provinciālām kultūrām raksturīgā tradīcija tik ātri nepāriet, arī uzsākot ceļu uz demokrātiju. Un šī tradīcija mazina humora izjūtu un laupa spēles prieku. (Lit. un Māksla 42,1990). No līdzšinējo mērauklu viedokļa visnepierastākos darbus Viļņas trienālē eksponējis Juris Utāns, kad... gribas teikt, krāso, nevis glezno. Un ne jau kaut kā, bet tā, ka „acīs zāģē”. Taču uzkrītoša krāsu un tēlu nesavienojamība, tomēr līdzstatīta apzinātai pārliecībai. Varbūt gleznoto lietu un personu paradoksālais juceklis kliedz pēc tikpat griezīgi disonējoša krāsu iemiesojuma? (Lit. un Māksla 11,1990)

Pavasaŗa izstādei zālē „Latvija” nevienāda kvalitāte, bet, un tas ir zīmīgi: − dominē tieksme atraisīties, abstrahēties no ierobežotājas shēmas, lai iegūtu telpu subjektīvai interpretācijai, izteiksmei, kas bieži vien apzināti reducēta līdz pamatelementam − krāsai. Tieši krāsa šai izstādē, šķiet, visjūtīgāk un precīzāk reģistrē arī laiku. (Lit. un Māksla 13, 1990). Piemiņas izstāde savdabīgajam gleznotājam, izcilam koloristam Georgam Šenbergam (1915-1989) nekādi neiekļaujas latviešu gleznotāju tradīciju rāmjos. Tāds pats īpatnis un izteikts vientuļnieks ir Kurts Fridrihsons (Teātŗa muzejā). Viņa krāsa kļuvusi piesātināta, ekspresīvāka. Otra Fridrihsona mākslas iezīme ir lineārisms, ārēji gotisks, saliedēts bottičelliskā elegancē.

Arī gleznotāja Laila Kelle ir ārpus kārtējās modes stāvoša, ar pievilcīgu tendenci uz lakonisku pārdzīvojuma atklāsmi. Pārliecinošas viņas krāsu saspēles, kā ziedos, tā ainavās, kas mērķtiecīgi apvienotas ekspresīvā noskaņā. Liepājniece Benita Bitāne Mākslinieku namā rāda izsvērtu savu 1980. gadu darbu izlasi. Viņas motīvi ir ainavas vai uz ainavām bāzētas kompozīcijas tonālā izpratnē, sevišķi skopā krāsas skalā: niansētas brūno un pelēko toņu gammas, jo mākslinieci maz interesē dabas krāsu orģija. Jāsaka, ka Bitāni vairāk fascinē formu dažādība, to ritmu sakarības. Tādejādi subjektīva pieeja un cenšanās ainavu pārvērst simbolikā ieved skatītāju ātrāk pārdzīvojuma dzelmēs, nekā to spēj pirmie optiskie ainavas impulsi.

Indulis Zariņš. Jeruzālemes skats.

 

Turpretim jaunais gleznotājs V. Rubulis (dz. 1956. g.) ir figurālists, kas izmanto gan vēsturiskas, gan reliģiskas tēmas. Sevišķi pēdējās tiek aktualizētas, piemērotas mūsdienu apstākļiem. Bet Rubulis nav klajš stāstītājs vai nejaušs gaŗāmgājējs, drīzāk trāpīgs prātotājs. Varbūt ir sakarīgi, ka viņa māksla iet cauri zināmai bezcerības fāzei...

Vienu no glezniecības elementiem, izteiksmīgu gleznošanu ar šķīstošām, šķidrām, tekošām krāsām un to fizisko kontroli ekspresīviem nolūkiem, pārliecinoši atgādina Jāņa Mitrēvica personālizstāde Arsenālā. Šādā ceļā iegūtas formas nepieļauj sīkumainību un konceptuāli pietuvojas abstrakcijai. Mitrēvics tomēr neatļaujas saraut visas saites ar reālo dabu. Viņš glezno spontāni, brāzmaini optimistiskā garā, laižot gleznai brīvi attīstīties ārpus rāmjiem, tai pašai atrast savu formātu.

Ārpus Rīgas, Doles vēstures muzejā, atzīmējams Juŗa Toropina gleznu klāsts. Tās pelna ievērību ne tikai no apdares viedokļa: gludas virspuses balansējas ar kontrolētiem tašķējumiem vai notecējumiem, bet arī no „mentālās apziņas” (Lit. un Māksla 30, 1990) sfairas, jo, izmantodams figuratīvi asociatīvas formas, Toropins rosina skatītāju meklēt subjektīvas atbildes.

Baltijas republiku akvareļu trienāli Rīgā ārēji vieno žanriskais aspekts − ainavas, klusās dabas. Taču šo ārišķīgumu spēcīgi iekrāso kā nacionālās, tā individuālas autoru iezīmes. Piemēram, R. Bēma akvareļi izteic racionālo, loģisko, ar prātu aptveŗamo. Līdzīgas ievirzes jūtamas igauņu mākslinieku darbos, bet ar vairāk romantizētu pieeju. Toties lietuvieši šķiet zemnieciski smagnējāki, savas folkloras iespaidoti. Vispārējo optimistisko gaisotni paplašina līdz šim mazāk ierasta, šokam līdzīga pieeja: ... mizerablisms, neglītums ir viena no tām formām, ar kuru protestēt pret mēģinājumu izskaistināt dzīvi mākslā ... (Lit. un Māksla 3, 1990).

Par nozīmīgu, paplašinošu parādību uzlūkojama Andŗa Vārpas skulptūru un zīmējumu izstāde Tēlnieku namā. Tieši zīmējumu, kā izsmeļošu izstādes satura daļu, kas būtiski ir tēlotājas mākslas pamata disciplīna, Latvijā sastop reti. Vārpa mierīgi iet atpakaļ pie dabas ne ekoloģiski politiskā, drīzāk reliģiski atklājošā izpratnē. Šāda askētiski subjektīva pieeja liek skatītājam padomāt, iztikt bez ierastā konvencionālā skaistuma momenta. Līdzīgas substancē ir viņa lakoniskās tēlniecības formas.

 

H. Heinrichsons. Kristus bērns un eņģelis.

 

Ar labu mēra un līdzsvara izjūtu ekonomiski un politiski tik draudīgi nejēdzīgā situācijā, kā teikt, vienā angļu mierā, jau ar otro personālizstādi Tēlnieku namā ienāk Ligita Ulmane. Māksliniece ir nobriedusi, ar savu izteiksmi, spēku un trauslu eleganci. Vienmēr pilna pretstatīgu izjūtu, Ulmane nemeklē ārēji aktuālas tēmas, tās viņa atrod sevī, kā sievietē, ar visām sievietes likstām un priekiem. Tāpēc šie darbi ir aktuāli, jo katra sabiedrība sastāv no indivīdiem. Šādas aizmugures mākslinieciskais vēstījums reizēm paskarbs, tomēr viņa uzskatāma par optimisti, kas tic labākai nākotnei. Ulmane strādā ekspresīvi, vienalga vai tas būtu portrets vai figūra, labprāt nodarbojas ar medaļām un ir veidojusi arī pieminekļus.

Pazīstamās Silvijas Šmidkenas personālizstādē Ķīpsalā dominē „ķieģeļu siena”, pasūtinājums Rīgas 5. autokombināta ēdnīcai. Visādi dekoratīvs darbs, ar tieksmi uz naivo koncepciju. Sienu veido vienāda izmēra, dažādos toņos glazēti „ķieģeļi”. To virspuses ar stiepuli spontāni sašvīkotas, ritmiski, loģiski. Zīmējuma raksts un glazūru dažādība rada spēcīgas asociācijas ar stilizētu ainavu. Pati keramiķe izsakās, ka viņa esot tur „gleznojusi”, apgalvojums, kas pilnīgāk saprotams tikai pēc virpoto trauku ekspozīcijas apskates. Te relatīvi pasmagās formas pēkšņi atdzīvina visādu variāciju šķaidījumi un plūdinājumi, atstājot efektīvu kopiespaidu.

No populārā un sensāciju viedokļa, kā teikt, vienas dienas patēriņa preces noietam, mākslas dzīvē centrālo vietu ieņem instalāciju izstādes. Ja rietumos to nozīme jau pagājusi, tad tagadējā situācijā Latvijā ar šādu koncepciju, kad tēlotājas mākslas demarkācijas līnijas saplūdušas ar citiem mākslinieciskās izteiksmes veidiem, nenoliedzami ir kas, ko teikt. Un tas jāpasaka ar piemērotu līdzekļu palīdzību, vitāli un pārliecinoši par savas misijas pareizību. Piemēram, izstāžu zālē „Latvija”, instalāciju sērijas „20. g.s. kūlenis, 1940-1990”, ar mākslinieku J. Boiko, A. Brežes, O. Pētersona, J. Putrāma, Kr. Ģelža, I. Mailītes, O. Tilberga, A. Zariņas, S. Maliņas un S. Davidova piedalīšanos, ir ļoti labi pārdomāts saturiski un materiālu izvēlē. Tomēr jājautā vai nebūtu bijis trāpīgāk instalācijas uzstādīt komentējamo problēmu atrades vietās, ielās, laukumos, dabā, jo muzeji šādiem nolūkiem ir izolēti, sterili, nepiemēroti.

K. Zariņš. Gleznojums Mandorfas Pilsoņu nama sienai.

 

Vienmēr populāru interesi saista raibās izdarības Jāņa sētā. Šoreiz te darīšana ar piecu mākslinieku (A. Neretniece, B. Zvanne, A. Gabranovs, R. Vulis, J. Ņikits) izstādi, instalāciju sērijām „Pubertāte”. Te attapīgi izmantotas visdažādākās technikas, materiāli, bioloģija, ilustrācijas un, ar asociāciju palīdzību, tiek griezīgi ironizēts, grauts: tukšums pret pārslogu, erotiska tuvība pret atsvešināšanos un tamlīdzīgi. Varbūt vispārēja jauneklīga pārcenšanās, bet mākslotību pārmest būs nevietā.

Instalāciju komunikācijas tiešums, simbolika, asociāciju sadursmes un, tautas acīs − vispārējs nemākslas aspekts, allaž izsauc atklāti naidīgu reakciju, līdzīgi kādreizējiem dadaistu konfliktiem. Izstāde jeb instalācijas „Pārmija” Jāņa sētā veidoja daļu no I. vispārējās latviešu mākslas izstādes, ar chaotisku dzelzceļa pārmiju kaudzi pie ieejas. Lai gan izstādē piedalījās Kr. Ģelzis, A. un I. Mailīši, A. Neretniece un R. Grāvleja, tieši O. Tilberga izvēlētie izteiksmes līdzekļi izsauca vislielāko sašutumu. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš ... ir centies radīt asociāciju kopumu par traģisku brīdi tautas vēsturē, par šķiršanos, par aiziešanu svešumā un aiziešanu nebūtībā. Simboli viegli nolasāmi − gaiši iezīmētie zārki un zārciņi ir nevainīgi bojā gājušo piemiņas zīmes, tie baigi kontrastē ar nāves nometnes melni draudīgo suņu būdu. Mākslinieks ir spējis rast pāraktuālai tēmai nebanālu vizuālo risinājumu, ko vārdiski tagad, pēc tik daudziem jau pateiktiem vārdiem ir grūtāk izdarīt. (Lit. un Māksla 26, 1990) Vai tas pietiekošs pamats casus belli? Te nepieciešams citēt nesaīsinātu Latvijas ev. luteriskās baznīcas archibīskapa Kārļa Gailīša lasītāju vēstuli:

Nesen Latvijas Evaņģēliskās luteriskās Baznīcas konsistorija saņēma iesniegumu no kāda pilsoņa sakarā ar vasarā Jāņa sētā notikušu izstādi „Pārmija” un no kapiem ņemtu zārku izmantošanu šīs izstādes veidošanā. Šis notikums gan nav vairs gluži aktuāls, jo kopš tā pagājuši jau trīs mēneši, tomēr atļaušos izteikt gan savu, gan − vismaz daļēji − arī Baznīcas viedokli.

Būdams neizsmalcināts neprofesionālis, esmu pārliecināts, ka šāda zārka izstādīšana Jāņa sētā nav māksla. Ja kāda sabiedrības daļa domā, ka tā ir māksla − avangarda vai, vienalga kā to sauc − un to kā tādu vērtē, tad, manuprāt, tas jau liecina par kādām šizofrēniskām, uz perversiju virzītām novirzēm sabiedrības apziņā.

Kapi ir miera vieta, dusas vieta pēc mūža, un tādā tur ir jāieiet, neko tur netraucējot un nelaužot un arī netrokšņojot. Lai ar lāpstu tur ķertos pie kapu atrakšanas vai arī lai par to tikai samaksātu tādiem, kas to, piemēram, pāris „polšu” dēļ būtu gatavi darīt, lai to darītu šī „avangarda” vārdā − arī tad ir jābūt kādām nobīdēm, šajā gadījumā pašu šīs izstādes iniciatoru apziņā.

Izmeklētājs, kurš izmeklē šo lietu, mums teica, ka neesot konkrētu liecību par to, kā šie zārki ir iegūti un no kādiem kapiem izrakti. „Māksliniekiem” tātad nekāda konkrēta apsūdzība un saukšana pie atbildības tiesas priekšā nedraud. Domāju, ka tas būtu veselīgi arī viņiem pašiem, ja viņi par šo savu „mūsdienīgo mākslu” būtu spiesti arī nopietnāk, sirds dziļumos padomāt, vai šīs nekaunīgās izdarības ar zārkiem un mirušu cilvēku pīšļiem var saukt par mākslu vai nē. Šī izstāde kā sava veida indikators parāda, ka mūsu sabiedrība lielā mērā ir dvēseliski slima. (Lit. un Māksla 43, 1990)

Būs vietā te atgādināt, ka tikai ideālā pasaulē, kādas nav, nepazīst kontroversiju dzēlīgumu. Bet runa iet par vispārējām ētiskām un morālām normām. Kapu apgānīšana, ja tāda tiešām notikusi (?), ir normālam cilvēkam, arī māksliniekiem, augstākā mērā pretīga un nosodāma rīcība, vienalga kādos nolūkos tas ticis darīts. Taisnošanās nav vajadzīga. Tomēr šeit uzvandīta kāda ļoti dziļa cilvēciska īpašība, proti, radošā instinkta problemātika: jūtu labirinta, zemapziņas un prāta konflikts. Sekmīgi izlīdzināts līdzsvars vienmēr instinktīvi atrod savu komunikatīvo formu, dzimst mākslinieciskā izteiksme.

Māksla, kuŗai dažreiz piemīt arī ielas meitas mentalitāte izpatikšanas nozīmē, ir pozitīvs sabiedrības blakus produkts, pretstatā kaŗa vai revolūcijas graujošai darbībai. Mākslinieks, šīs sabiedrības loceklis, mākslu „netaisa”, bet to dzīvo ar visām konsekvencēm... Viņa rīcībā parasti visdažādākie materiāli, objektu izvēle un bagāta izdoma nodomu saliedēšanai. Skatītājam izstādēs nevajadzētu kā bērnam meklēt apstiprinājumu jau zināmai, ierastai pasaulei un noraidīt svešo.

Jaunrades process ir iracionāls, un māksliniekam tas nav jāizskaidro. Bet atklāta sadursme ar likuma spēku − organizētas brutalitātes visaugstāko iemiesojumu, bieži neizbēgama. Ko mākslā drīkst vai nedrīkst, no jaunrades viedokļa ir neloģiski, perversi. Taisni šis aspekts stāv katra radoša mākslinieka personīgās dilemmas centrā.

Var jau nodarboties, ja vēlas, ar visu ko, arī runāt par jēlībām, bet − iztiekot bez jēlībām ... Pirms gadiem 20, Anglijā, kādā izstādē, hapeningā, jauns mākslinieks publiski šķaidīja dzīvus būrīšu putniņus ... Skatītāju fiziskie protesti un policijas iejaukšanās nobeidzās tiesā. Kopš tā laika nekas nav dzirdēts par šī mākslinieka „radošām” gaitām. Mistiskais noslēpums meklējams koncepcijas iemiesojuma jēgā − izšķirošais kritērijs mākslā, avangardiskās situācijās ieskaitot.

B. Strautiņš. Pakavsakta.

V. Jātniece. Keramika.

Ne visam Latvijas mākslas dzīvē ir tikai avīžu sensāciju nozīme. Lielākā daļa mierīgi kopj un pilnveido pieņemtas, nostabilizētas vērtības. Speciālai mākslas izglītības sistēmai, par industriju nerunājot, trūkst modernās technoloģijas iespējas. To sevišķi sāpīgi izjūt noformētāju un dizaineru sagatavošanā. Toties Latvijas dizaineru savienība kļuvusi neatkarīga, bet ir spiesta strādāt labam industriālam dizainam nepiemērotos apstākļos, gaisotnē, kur īsta konkurence ir sveša. Diemžēl brīvā tirgus principa ievešana ar attiecīgām reformām laikam būs saistīta ar totālu padomju impērijas sabrukumu un marksisma-sociālisma exodus ... Šo attīstības virzienu var gan nobremzēt, ne apturēt. Tālejošas pārmaiņas, pārgrupēšanās notiek arī citur. Lēnām samazinās ASV starptautiskais iespaids, bet Eiropas pieaug.

Šo rakstot, vistuvākā nākotne neizskatās pārāk spoža. Tomēr laika perspektīva ļauj pietiekoši atkāpties, lai par jaunu ieskatītos slavenās revolūcijas vēl slavenākā mantojumā: necilvēciskas, brutāla terora dekādes; ar tām pātagotais marksisma-sociālisma sabiedriskais mantojums; parādības mākslā. Nāk prātā Dostojevska romāna nosaukums Noziegums un sods. Ir kārdinājums to pārveidot šādi: 1917-1991.

 

Anglijā, 1990. g. decembrī.

 

 

V. Betiņa. Gājputnu atgriešanās vieta.

 

Jaunā Gaita