PAMATVĒRTĪBAS APZINOT

V. Vīķe-Freiberga. Dzintara kalnā Rakstu krājums. Montreālā: Helios, 1989. 193 lp.

 

Jebkuŗa zinātnes nozare daudz zaudē, ja tajā cieši pietuvināto, tīri profesionālo skatienu uz pētāmo objektu nepapildina attālinātais - vispārcilvēciskais. Skatiens, kas neizzīmē sīki katru detaļu, bet ietver plašāku redzes leņķi un ļauj apjaust, ko tā vai cita parādība nozīmē cilvēces kultūrai, tās vēsturei un tagadnei. V. Vīķei-Freibergai folkloras pētnieces darbā izdodas apvienot abus šos skata punktus. Latvijā viņu pazīst (gan ne tik plaši, cik varētu vēlēties) kā pētnieci, kam nav sveša šauras problēmas filigrāni smalka un matemātiski precīza analīze. Nozīmīgi šai aspektā viņas tautasdziesmu struktūras pētījumi. Tai pašā laikā krājumā Dzintara kalnā sakopoti raksti, kuŗos autore neuzrunā vienīgi šauru profesionālu pulciņu, bet gan vēršas pie ikviena latvieša, kam nepieciešama informācija par tautas vēsturi un kultūru. Kam svarīgi izprast to ģenētisko kodu; kas veido viņu atšķirīgu no citu tautu pārstāvjiem, kas liek viņam klusēt, kur citi runātu, kas liek viņam savaldīties vai pajokot, kur citi raudātu.

Bez īpaši nosprausta uzdevuma veidot visaptverošas sistēmas vai visu izskaidrojošas shēmas V. Vīķe-Freiberga netieši atklāj folkloru plašā kultūras kontekstā, kultūras nepārtrauktības ķēdē. Dzintara kalnā rakstos no dažādiem aspektiem raksturota mūsu nacionālās tradicionālās kultūras būtība caur tās pamatvērtību -tautasdziesmu. Nākošajā pakāpē autore cenšas iezīmēt, kā folklora ieausta mūsdienu kultūrā, kas saglabājies, vai jaunais turpina vai lauž tradīciju ("Dainu atbalsis mūsdienu Latvijas dzejā" u.c.). Vēl nākošā pakāpe ir ar perspektīvu; tā ir profesionāla psihologa vēlēšanās, izmantojot etniskās ētikas principus, veidot mūsdienu latviešu sabiedrību, panākt tās orientāciju uz harmoniju, saskaņas meklējumiem ("Saderības daudzinājums"). Šajā rakstā sīkāk pakavēšos pie pirmā, akcentējot tos aspektus, kas visvairāk izraisa rezonansi un rosina uz domu apmaiņu.

Raksturojot latviešu tautasdziesmas, V. Vīķe-Freiberga atgādina pamatpatiesības, kuŗas nav lieki vēl un vēlreiz atkārtot - mūsu kultūras pamats ir folklora, un tā ļauj mums droši stāvēt līdzās citām kultūras tautām. Tā ir arī pamats mūsu etniskās piederības apziņai. Var tikai piekrist rakstā "Dziesma un tauta" izteiktajai atziņai, ka, "raugoties no visas tautas vēstures viedokļa, vissvarīgākā dziesmas sūtība ir tomēr bijusi tā, ka dziedāšana veicina kopības izjūtu ļaužu starpā."

Par pamatu latviešu tautasdziesmu izpratnei pasaules dzejas tradīciju kontekstā izmantojamas tās V. Vīķes-Freibergas atziņas, kas iezīmē īpatnēji latvisko mūsu tautas dzejas tradīcijā. Autore tādējādi turpina Z. Mauriņas, P. Jureviča un dažu citu pētnieku aizsāktos etnopsiholoģiskas ievirzes meklējumus latviešu folklorā. Šāda pieeja raksturo tautas dzejas un profesionālās dzejas atšķirību izpratni, jo tas, kas liek latviešu dziesminiekam "novērsties no grandiozā", pievērsties tādām tēmām un objektiem, kuŗus citas tradīcijas pārstāvis neatzītu par poēzijas cienīgiem, nav vis kāda daiļrades koncepcija, kā literatūrā, bet drīzāk gan tautas raksturs, pasaules uzskats un izjūta. Šai sakarā latviskā dzejas tradīcija īpatnēja ar to, ka "absolūti jebkuŗš īstenības aspekts dainās spēj rosināt dzejisko iztēli" (52. lp). Arī ikdienas sadzīve, arī smags un netīrs darbs, arī nāve; pie kam visi šie aspekti tiek poetizēti, estetizēti, sastatīti ar harmonijas un skaistā kategoriju. Tai pašā laikā zinām, ka citu tautu liriskā dzeja orientēta pārsvarā uz mīlestības tematiku. To varētu dēvēt par mūsu poēzijas piezemētību, bet, manuprāt, tas ir tautai dotās telpas un vides garīgs skatījums, nespēja turpat vai ne soli spert tikai praktiskā, utilitārā pasaulē.

Rezonansi rada arī V. Vīķes-Freibergas spriedumi, kas raksturo tautas emocionalitātes māksliniecisku materializāciju dzejā. Būtībā katra tautasdziesma ietver sevī tautas rakstura kodu un tiek veidota saskaņā ar noteiktu emocionālās pašizpausmes stereotipu (šķiet, ka tieši emocionalitāte ir tā joma, kuŗā visai spilgti vērojamas atšķirības dažādu tautu pārstāvju starpā). Latviešu tautasdziesmām šai aspektā raksturīga emocionālās līdzsvarošanas, harmonijas tendences. Jau P. Jurevičs atzinis, ka "dziedāšana starp citu latviešu tautai ir bijusi viens no līdzekļiem atbrīvoties no t.s. dvēseles sastrēgumiem". Tā tomēr šķiet esam vispārēja (ne tikai latviešu) tautas dzejas īpatnība. Bet svarīgi, kā notiek šī atbrīvošanās; daudzām tradīcijām, īpaši slāvu, raksturīga tieša, pat hiperbolizēta emociju izdziedāšana. Latviešu tautasdziesmas turpretī ar savu lakonisko stilu, kas "palīdz nogludināt satura asumu" (49. lp), emocijas ierobežo. V. Vīķe- Freiberga to formulē ļoti trāpīgi: "Dainu dzejnieki un dzejnieces nepatīkamu īstenību nenoliedz, viņi tikai atsakās tai ļaut psihisku varu pār sevi" (49. lp). Latviešu tautasdziesmas vēstī par dzīves traģiku (viens no šīs traģikas aspektiem psiholoģiski smalki analizēts rakstā "Savas zemes magoniņu: trimdas motīvi dainās"), par asarām, pat vaimanām, pašas līdzi neraudot. Tā ir māksla, kas nevis palīdz izlādēties, bet liek savaldīties.

Līdztekus šiem filozofiska un etnopsiholoģiska rakstura jautājumiem Dzintara kalna rakstos rodamas arī vērtīgas ziņas par tautas mutvārdu dzejas un rakstītās literatūras atšķirību aspektiem, tādiem kā dažādas komunikācijas vides, attiecības starp autoru un adresātu, kas rakstītajā literatūrā lielākoties ir pasīvs uztvērējs, kamēr tautasdziesma savu pilno informācijas devu iegūst tikai ar adresāta apziņas aktīvu līdzdalību. Raksturotas arī mutvārdu jeb dzirdes dzejas būtiskākās īpatnības: pantu īsums, kanoniska formālā un metriskā organizācija, augsts poētiskās stereotipijas līmenis. Tādējādi lasītājs tiek ievadīts pasaules mutvārdu dzejas tehnikas teoriju problemātikā. Tiek skarta arī konteksta loma folkloras tekstu izpratnē, ar ko daļēji saistītas arī latviešu tautasdziesmu atdzejošanas grūtības, arī vairāk kā gadsimtu vecā un latviešiem palaikam tik sāpīgā episkās dzejas problēma.

Savrups pētījums ir raksts "Dzintara kalnā: dzintara dziesmas un ticējumi", kuŗa būtību raksturo citā darbā formulēta atziņa, ka "katram tēlam (tautasdziesmās - D.B.) nav sastingusi simboliska jēga, tas var kalpot daudz dažādiem efektiem." (44. lp.) Pētījumā ir plaši un vispusīgi atklāta dzintara semantika latviešu folklorā gan tīri priekšmetiskajā (izmantojot archeoloģijas un etnogrāfijas dotumus), gan dzejiski tēlainajā, simboliskajā, gan mitoloģiskajā plānā.

Atsevišķa tēma ir arī buŗamvārdi un maģija latviešu tautasdziesmās ("Vārda vara: buŗamie vārdi un burvestība dainās"). Buŗamvārdu tēlainību V. Vīķe-Freiberga saista ar to tiešo un mērķtiecīgo iedarbību uz cilvēka psihi. Atšķirībā no buŗamvārdiem t.s. "māņticību dainas", pēc autores domām, nav psiholoģiski iedarbīgas; dzejiskās iztēles ziņā tās nestāv līdzās mākslinieciski augstvērtīgākajiem dziesmu tekstiem. Šeit gan gribētos piebilst, ka šiem "māņticību" tekstiem ir tomēr sava nenoliedzama vērtība visas latviešu tautas dzejas kontekstā. To daudzums liecina, ka latviešu tautasdziesmas savā attīstībā lielā mērā turpina archaiska, maģiskas dzejas tipa tradīciju. Interesanti, ka rituālu, ieražu tekstiem tik raksturīgā loģiskā struktūra, kad teksta pirmā puse apraksta simbolisku darbību, bet otrā dod tās maģisko pamatojumu, izmantota arī samērā jaunos tekstos ar lirisku tematiku. Tā, piemēram, Latvju dainu precību dziesmu nodaļā "Nosmādētā, atraidītā puiša gaudas un apmierināšanās", kas it kā piesaka tīri lirisku tēmas risinājumu, no 204 dziesmu variantiem veseli 71 ir tieši ar šādu struktūru.

Latviešu tautasdziesmās ietvertā, ar dabas ritmiem harmoniski saskaņotā pasaules uzskata būtības izpratni papildina un veicina krājumā ievietotais apcerējums "Senā latviešu dievestība", kas ir ne tik daudz faktoloģisks latviešu mitoloģijas sistēmas apraksts, cik tās aktualizējums mūsdienu cilvēka domāšanai piemērotā veidā. Šajā interpretācijā izmantotas gan latviešu dievturības ieviestās sistēmas, gan paralēles no pasaules mitoloģiskajām un reliģiskajām kultūrām.

Nobeigumā gribas vēlreiz uzsvērt, ka V. Vīķes-Freibergas rakstu krājums Dzintarakalnā ne tikai apkopo nozīmīgu kultūrvēsturisku, etnopsiholoģisku un folkloristisku informāciju, bet arī aktualizē to, tiecas padarīt mūsdienu cilvēkam nepieciešamāku un pieejamāku.

 

Dace Bula

 

Red. piezīme: filoloģe Dace Bula ir beigusi LU 1984. gadā. Viņa strādā Zinātņu akadēmijas folkloras daļā un ir sagatavojusi disertāciju par tautas dziesmu estētiku.