Jaunā Gaita nr. 184, novembris 1991

 

DUBULTĪGA ALŪKSNES GRĀMATA

Aleksandrs Pelēcis. Puisiska dvēsele. Pastāsti. Rīgā: Liesma, 1990. 318 lp. Rediģējusi Laima Līvena.

 

Pirms piecdesmit gadiem latviešu literatūrā parādījās jauns dzejnieks Aleksandrs Pelēcis. Pēc kaŗa mūsu dzimtenes visbargākajā laikā aizliegts, noklusēts un noklusināts, viņš tomēr palicis uzticīgs savai sūtībai. Ticis atkal pie vārda, viņš raksta aizgūtnēm, lai paspētu nokavēto.

Astoņdesmitajos gados A. Pelēcis arvien vairāk pievēršas prozai. Jo bieži viņš publicē savus darbus Latvijas laikrakstos un žurnālos, un nesen kādā avīzē bija nosaukts par pašreiz visražīgāko latviešu rakstnieku.

Kā lai nebūtu ražīgs, ja A. Pelēcim ir pašam savs personisks, neredzams Diktētājs, kas pasaka priekšā, ko un kā rakstīt. Diktētājs gan laikam nav nekas cits kā paša rakstnieka gaŗajos vientulības un svešuma gados asinātā atmiņa.

1984. gadā iznāca A. Pelēča pirmais prozas darbu krājums Alūksnes grāmata - literarizēti bērnības un jaunības atmiņu tēlojumi un no veciem ļaudīm saklausītas teikas un leģendas.

1990. gadā, atzīmējot autora septiņdesmit gadu dzimšanas dienu, iznāca viņa otra grāmata Puisiska dvēsele. Šeit autors turpina risināt Alūksnes grāmatā iesāktos pavedienus.

Puisiskā dvēselē ir 124 īsi stāstiņi - tēlojumi (satura rādītājā gan uzrādīts tikai 121, jo četri visai atšķirīgi stāsti salikti zem viena virsraksta). Apmēram puse Puisiskas dvēseles stāstu pārņemti no Alūksnes grāmatas, un pārējie, domājams, sarakstīti starp 1984. un 1990. gadu.

A. Pelēcis nepazīst vārdu mokas. Viņa stāstījums rit tik viegli un nepiespiesti, ka liekas: autors sēž tepat blakus un runā savā ierastajā valodā, brīžiem ieslīdēdams malēniešu izloksnē, tad atkal izslīdēdams no tās. Puisiskā dvēselē viens vesels stāsts un cita stāsta lielākā daļa sarakstīta malēniešu izloksnē. Autors pats norāda, ka rakstījis tā, kā toreiz runāja, un necenšas savu stāstījumu gludināt, ravēdams no īpatnējās novada valodas daudzos barbarismus. To darbiņu viņš atstāj valodniekiem - izlokšņu pētniekiem. Autors nevairās arī vietām iemest pa biezam vārdam, kādus parasti daiļliteratūrā mēdz aizstāt ar daudzpunktēm. Taču - autors atkal paskaidro - viņš nāk no vienkāršības, un vienkāršais cilvēks neskaitīja līdz desmit, pirms niknais vārds lidoja pār lūpām.

Puisiskas dvēseles stāstiņi ir īsi, impresionistiski tverti. Un, lai gan viņa stāstos darbojas tie paši cilvēki un darbība ar nedaudz izņēmumiem norisinās Malienā, šie stāstiņi jālasa katrs par sevi, jo katram ir sava patstāvīga stāsta kompozīcija. Autors, protams, zina par aprakstītajiem cilvēkiem vairāk, nekā vienā stāstā var uzrakstīt, tāpēc pie dažiem viņš atgriežas vairākkārt. Bet, skatīts no citas puses, epizode iznāk savādāka, un labāk nešķirstīt grāmatu uz priekšu un atpakaļ, meklējot līdzību vai atšķirību, kur tāda nav ne domāta, ne gribēta.

Lai arī stāstiņi rakstīti uz reālās dzīves fona un attēlo ne tikai vietu - savu pagastu - bet arī laiku, kas saistās ar autora bērnību un jaunību, taču jāatceras Aleksandra Pelēča apliecinājums, ka viņš prot vilku no meža laukā izmelot un regulāri dara to vēl joprojām.

Tāpēc viņa stāstos nevajadzētu meklēt īstu vietas un laika dokumentāciju, bet pieņemt tos kā autora brīvas fantāzijas augļus.

Jāpiezīmē, ka malēniešu izloksnē "puisisks" rakstu valodā nozīmē "puisis" un "maitiskis" ir "meita". Titulstāsts izskaidro viegli pārprotamo grāmatas nosaukumu. Lūk, katra puisiska dvēsele esot viens kārtīgs maitiskis, jo tad tikai varot tā īsti dvest... Taču, kā stāstos lasāms, pavisam retam puisiskam Malienā ir izdevies savu "dvēseli" atrast, jo dzīves praktiskās vajadzības stāv pirmajā vietā: zeme prasa arāju, māja - atslēgas glabātāju, un par mīlestību ne domā, ne runā. "Tāpat dzīvoja, mira, precējās, viens no otra pamuka..."

A. Pelēča stāstu personas ir tēlotas daudzkrāsaini un skaudri uzskatāmi; par tām liecina ne tikai viņu valoda, bet arī darbi un rīcība ikvienā ikdienas solī. Mātes, vecāsmātes, bargās dzīves nocietinātas un norūdītas pavēlnieces ienāk latviešu literatūrā gandrīz naturāla stāstījuma veidā. Šīm sievietēm jābūt stiprām un bargām, jo vīri padevušies mīksta rakstura sapņotāji; kādam taču jāsatur māja un saimniecība kopā.

Nevienam no Puisiskā dvēselē ievietotajiem stāstiņiem nav pievienots sarakstīšanas gads. No Alūksnes grāmatas ņemtie stāsti sajaukti ar vēlāk rakstītajiem, tomēr laika secība tādēļ nekļūst skaidrāka. Un, lai gan A. Pelēcis nav savu darbu slīpētājs, vairākās vietās ir manāms, ka 1984. gadā iespiestie stāsti šai izdevumā ir vietām laboti, pieliekot vai atņemot pa vārdam vai teikumam.

Lai arī mūsdienu atklātuma laikmetā sen vairs nav noslēpums, ka rakstnieks Aleksandrs Pelēcis izsūtījumā pavadījis varbūt ilgāku laiku nekā jebkuŗš cits latviešu rakstnieks, autors konsekventi izvairījies lietot vārdus "apcietināšana", "deportācija" vai "Sibirija". Tur kādi ļaudis aizvesti uz tālu pusi par baltu velti, tur kādai meitai vecāki palikuši "zem Sivakas priedes", un lasītājam jāsaprot, ka te domāta Sibirija.

Varbūt autors gribējis norobežot savu laimīgo bērnību un jaunību no gaŗajiem izsūtījuma gadiem? Ja tā, tad pilnībā viņam tas nav izdevies, jo dažos stāstos viņš tik un tā atgriežas bērnības zemē no tāluma, un projām viņš bijis tik ilgi, ka atgriežoties paša māte to vairs nepazīst.

Tā kā Alūksnes grāmata 1984. gadā iespiesta tikai 15 000 eksemplāros, daudzi tās kārotāji palika tukšām rokām. Tāpēc kaut vai daļēja Alūksnes grāmatas stāstu pārņemšana jaunajā grāmatā ir saprotama un ir vietā.

No visiem 124 Puisiskas dvēseles stāstiem katrs lasītājs atradīs kādu, kas viņam patiks labāk par citiem. Man īpaši gribas izcelt Balādi par klēti, kas, manuprāt, simbolizē ne tikai vienas Latvijas jaunsaimniecības bojāeju, bet visas Latvijas piesārņošanu neprātīgās saimniekošanas rezultātā. Diemžēl tieši šim stāstam pieklīdusi citam stāstam domāta ilustrācija.

Autora ģīmetni, ilustrācijas un vāku zīmējis mākslinieks Kārlis Dobrājs.

 

Marianna Ieviņa