Jaunā Gaita Nr. 19, 1959. gadā

 

LATVIEŠU LITERĀTŪRA UN KULTŪRA

IEVADS

Nav nemaz tik seni mūsu spožās varenības lai­ki; nemaz tik seni. Bet tomēr pa šo laiku pilsētas sakritušas ar javu sagandētu, nederīgu ķieģeļu kau­dzēs, no tuksnešu smiltīm cēlušās citas, vēl pa­saulē neredzētām atomu sirdīm pukstot un − viens simts un divdesmit tūkstoši latviešu aizgājuši trim­dā. To sakot, manu acu priekšā nav ne vezumu rindas, ne baraku grausti, bet apziņa, ka pārāk daudzi no šiem trimdiniekiem tikuši ar bezperso­niski rupju roku nogrūsti no tiem augstumiem, kur tie bija varējuši vai pratuši pakāpties. Un pe­lēkā ļaužu masa kustējās pēc noteikumiem, gāja, kur tai lika iet, nekad nekā neatbildēja, jo nekad netika vaicāta. Taisni šai apstāklī slēpjas simpo­ziju jēga. Nu jaunatne iet pie trimdas sabiedrības un prasa atbildes uz lieliem jautājumiem; ne sta­tistiskas caurmēra atbildes no nezināmas pūļa sa­stāvdaļas, bet īpatnējas atbildes no indivīdiem ar savu vārdu un savām domām.

Pirmais simpozijs par preses brīvību centrējās galvenokārt jautājumā „kas”. Atbildēt uz tādu jau­tājumu nav grūti, jo cilvēks ir radis visu definēt, pat tad, ja tas nav īsti iespējams. Kopš nemina­miem laikiem katram vārdam ir savs jēdziens.

Otrs simpozijs jautā „kā”. Jautājums „kā” nav viegls viena indivīda vajadzībām; ja „kā” ietver masas bīdīšanu, tas var kļūt nepatīkami sarežģīts.

Abi šī simpozija jautājumi ir ar pamatu sauca­mi grūtākie latviešu kultūras pasaulē; bet ne jau tādēļ tie izvēlēti: abi jautājumi ir arī aktuālākie. Tas, ka jautājumu aktualitāte ir ilgusi vairākus desmit gadus, nenozīmē, ka tos var aizmirst. Lie­tas, ko ignorē, nekad nepazūd.

Abi jautājumi nav arī kopā likti nejaušības dēļ; nevar runāt par pirmo, nepieskaroties otram, un atbilde uz otru nestu sevī atrisinājumu pirmajam.

Stāvokļa nopietnību, šķiet, vispār nevar pār­spīlēt. Pietiek paraudzīties lielo amerikāņu biblio­tēku grāmatplauktos: tur latviešu daiļliterātūras tulkojumu tikpat kā nav. Ziņkāres pēc labi aplūkot citu tautu nodaļas. Tur nevar atrast iemeslu lat­viešu grāmatu tulkojumu trūkumam, bet var no­jaust apstākļus. Amerikas grāmatu tirgus ir īpat­nējs; tikai tad, ja kāds lasītāju segments rada īpašu, komerciāli izdevīgu interesi par kāda autora darbiem vai atsevišķu darbu, amerikāņu izdevēji riskē. Lasītāju grupas var būt bāzētas uz etniskiem (bieži otrā un trešā paaudzē!) filozofiskiem, un, pēdējos gadu desmitos biežāk, sensuāliem pama­tiem. Tāpēc bibliotēkās tik daudz Tolstoja, Sienkieviča, Tagores, Mopasana, Moravias u.c. rakst­nieku darbu. Un tas bieži tāpēc vien, ka kautkad kādai grupai šo rakstnieku darbi bijuši, vai ir mo­dē, vai, pareizāk, bet ciniskāk izsakoties, viņu darbiem bijis noiets, tirgus. Atskaitot divus labi zināmus − un apsveicamus − gadījumus Rietumei­ropā, neviens latviešu rakstnieks nekad nav bijis modē. Tam var saskatīt vairākus iemeslus.

Pasaules publikas gaume nekad nevadās no li­terāriem apsvērumiem vien. 1939. gada Nobela prēmiju literātūrā saņēma soms Silanpē. Bet So­mija neilgu laiku pēc tam nokļuva polītiski ass valstu pusē, kas bija slikti, un Padomju savie­nība bija sabiedroto pusē, kas tikpat nejēdzīgā kārtā bija labi. Un Silanpē pazuda no grāmatu plauktiem tai pašā laikā, kad Šostakoviča kompo­zīcijas nogrūda no pasaules mūziku pultēm Janu Sibēliusu. Nav nemaz grūti racionalizēt mūsu literātūras stāvokli, aplūkojot to no šāda viedokļa. Baltijas valstu stāvokli vispār mēdz noklusēt. Ame­rikā skaļākos apklusina ar kādu deklarāciju, bet Rietumeiropā, kas spiesta būt polītiski daudz oportūnistiskāka, pat to nedara. Nav brīnums, ka šādā gaisotnē ļoti grūti popularizēt latviešu literātūru plašākā mērogā. Var argumentēt, ka, atskaitot Amerikas (un atsevišķu citu valstu) financiālos apstākļus, polītiskie ir galvenie no neliterārajiem apsvērumiem, kas kavē mūsu literātūras ieiešanu pasaulē. Ir taču tik ērti aizmirst nepatīkamo, ne­ērto, to, kas katru reizi pieminot, nepatīkami ie­dur sirdsapziņā.

Tā, protams, ir problēmas viena, praktiskākā, apstākļu radītā daļa. Otra daļa ir grūtāka un turpat vai neatrisināma. Jautājums ir nepatīkams: vai latviešiem vispār ir pasaules mēroga literātūra, vienalga, vai tā domāta samērā mazajam pulciņam literātūras gardēžu vai lielajam laju baram? At­bildes dažādās latviešu aprindās ir no ļoti katego­riskā „nē” līdz tikpat kategoriskam un dusmīgam „ļoti daudz”. Tam tā jābūt. Gribētos izvēlēties ērto vidus ceļu un teikt, ka ir − daļa. Kuŗa daļa?

Ceru, ka man piedos, ja problēmu dramatizēšu uzskatāmā veidā. Latviešu literātūra savā sākumā bija parasti zināmu laika sprīdi aiz muguras Ei­ropas literātūras attīstībai, bet toties dažādie literātūras novirzieni un stili izplauka nenoliedzami ļoti īsā laikā, gribētos teikt forsēti. Un tad at­tīstība gandrīz pavisam apstājās.

Šķiet tā, ka nule apgaismotajā Latvijā iebrau­ca vilciens ar pasaules literātūras dārgumiem. Latviešu rakstniecībai vajadzēja iekāpt vilcienā un braukt līdzi − jo skaitām taču sevi par rietumnie­kiem! Tā nenotika; Atraduši ārkārtīgi interesan­tas lietas, tolaiku rakstnieki Latvijai domāto vil­ciena daļu izkrāva un pat aizmirsa ar roku pamāt, sākot pielāgot mūsu tautai to romantismu, reālismu, naturālismu, dekadenci u.t.t., kas bira laukā no atvestā. Latvieši ar skubu sāka izmantot iespē­jas, vilciens pazuda aiz attālāka līkuma, bet lat­viešu literātūrai iezīmējās jauna, loti respektēja­ma seja. Nāca latviešu literātūras klasikas laiki. Taču, pasaules vilcienu vairs noķert nevarēja, un (tik raksturīgi cilvēkiem vispār, un latviešiem īpa­ši) latviešu spalvas mākslinieki atzina, ka var jau iztikt ar pašu mājas izejvielām. „Made in Latvia”. Tā radās latviešu literātūras virziens, ko vācu kritiķi tik lieliski nosaukusi par „Heimatkunst”. Ja mūsu klasiķu darbos iezīmējas zināms neizbē­gams lokālisms, tad trīsdesmitajos gados lokālisms bija izveidojis homogēnu, īsti savpatīgu literātūru.

Kāda tad bija (un vēl arvien lielumis ir) šī jau­nā pašu rakstniecība? Pirmkārt, ārkārtīgi „pozitīvistiska”, parasti stingri latviska literātūra. Pat va­riēta ar zināmu daudzumu viltota kosmopolītānisma, tā ir stingri morāla, gan ne puritāniski, un tikai garāmejot atzīst, ka „tādas” lietas pasaulē ir, bet vai tad nu par tām jāraksta. Nemaz neno­liedzot šo faktoru lielo nozīmi katras tautas soci­ālajā uzbūvē, nevar neredzēt, ka šādi groži literātūrai nekā laba nedara. Latviešu literātūrai uz­likti tik daudzi „tabu”, ka pašiem latviešiem vaja­dzētu būt morālitātes un patriotisma paragoniem. Ka tā nav, to visi labi zinām, bet varbūt latviešiem ir kompulsīva vēlēšanās redzēt sevi idealizētus savā literātūrā. Zināms, ka ir izņēmumi (!), bet laba daļa latviešu rakstniecības pēdējos divdesmitpiecos gados ir apmierinājusies ar ērto (un, ne­noliegsim, publikas ārkārtīgi pieprasīto) „Heimat­kunst”. Lielo dvēseles problēmu risināšana lat­viešu literātūrā ir nepatīkami reta, raksturu asu­mi nonivelēti. Turklāt latviešu rakstniecībai jā­turas pie stingri noteiktas nacionālpolītiskas dogmas un sensenais izteiciens „Ars gratia artis” latviešu literātūrai visumis nav piemērojams. No­vērojot lietu attīstību, jāsāk domāt, ka „pozitīvis­ma” kults ir latviešu mentalitātes sastāvdaļa. Arī tā ir nepareiza iedoma. Latvieši ļoti reti protestē pret dažādo „tabu” pārkāpšanu cittautu literātūrā. „Negātīvistiska” un citāda literātūra − par cik tā atrodama cittautu darbos − latviešus nespēj šokēt. Ļoti strauji latviešu valodā tika pārtulkota „Bonjour tristesse”, latviešu sabiedrība jau tagad spēj ru­nāt par Vladimira Nabukova ārkārtīgi kontroversiālo „Lolitu”. Mēs lasām visu ko, redzam, ka var visādi rakstīt (un es nebūt nedomāju, ka latvie­šiem jāpieņem viss, ko ražo pasaules rakstniecī­ba!), bat latviešu rakstnieki paši ir pielaulāti „po­zitīvismam”. Tikai mūsu pašu grāmatas jāraksta par nolakotu un atšķaidītu dzīvi. Ir skaidrs, ka šādi darbi pasaules literātūrā ieiet nevar; velti vainot mūsu valsts atbildīgos darbiniekus šai lietā. Gribas gan domāt, ka pasaulei varēja būt parādīti tie mūsu klasiķi, kas nerakstīja oficiālo literātūru un ir pasaules mēroga.

Par to, ko pasūtina Padomju Latvijas varas vīri, nav vērts runāt. Ir grēks to vispār saukt par literātūru.

Trimdā radies vēl viens literātūras paveids, ko var saukt par „atminu literātūru”. Tā ir vidu­vēja un pat slikta mūsu pašu lietošanai, kaut vai tāpēc vien, ka mums nav vēl perspektīvas, lai vērtētu nesenos notikumus. Pasaules literātūrai šāda žanra darbi interesē vēl mazāk nekā mēs paši pasaules sabiedrībai ...

Tikai tad, ja ļausim mūsu rakstniekiem rakstīt bez liekulīgiem aizspriedumiem, radīsies darbi, kas būs pietiekoši smagi pasaules rakstniecības svariem!

L.S.

 

 

 

JAUNĀS GAITAS OTRS SIMPOZIJS

Simpozijs ir sevišķs diskusijas veids, kuŗā piedalās speciālistu grupa, kas izteic savas domas, sniedz informāciju un faktus par kādu noteiktu jautājumu.

Pirmajā Jaunas Gaitas simpozijā (JG 15.) speciālistu grupa pārrunāja jautājumu: Kas ir preses brīvība? Otrs simpozijs diskutē jautājumus par latviešu literātūru un kul­tūru. Liekas, arī šoreiz nebūs daudz to, kas pārmetīs redakcijai mēģinājumu lega­lizēt pārrunājamo jautājumu aktualitāti.

Jaunās Gaitas redakcija simpozijā aici­nāja 17 latviešu rakstniekus, kritiķus, glez­notājus, mūziķus, sociologus, režisorus, vēsturniekus un citus, lūdzot ne vairāk kā 250 vārdos izteikt savas domas par seko­jošiem jautājumiem:

  • kā atdzīvināt šķietami pamirušo latviešu literātūru?
  • kā pavērt ceļu latviešu kultūrai pasaulē?

Aicinājuma vēstulē redakcija starp citu rakstīja:

„Padomju Latvijā, kā zināms, autori ir spiesti rakstīt sociālistiskā reālisma garā, un par drosmīgiem, dusmīgiem un nepa­klausīgiem jauniem autoriem CĪŅA raksta tā: − Tā vien liekas, ka jaunie autori atsve­šinājušies no savas tautas, atstājuši visu veselīgo, dzīvinošo, dabīgo un iegājusi paštīksmināšanās pakāpēs, lai ar saviem dar­biem nekalpotu vīs savai tautai, bet sev un sev līdzīgai šaurai grupiņai. −

Arī trimdas latviešu literātūra nevar le­poties ar izciliem darbiem, kas dotu radī­šanas impulsu pašiem jaunākajiem rakstī­tājiem un tulkošanas impulsu rietumniekiem. Maz mums īsta pārdzīvojuma brīdī radušos daiļdarbu. ... Daudz tā sauktās apsveikumu lirikas. Daudz patosa. Bet kur paliek jau­nie talanti? Esot bailes rakstīt. Kultivēts tiekot tā sauktais pozitīvisms. Trimdas sabiedrība neesot nobriedusi aktuālām tēmām.

Trimdas kritiķi atzīstot vienīgi nacionālo reālismu. ... Bet vai tā tiešām ir? Vai mūsu jaunie negrib būt dusmīgi tikai dus­mu dēļ − sekojot modei?

Otra aktuāla problēma ir ceļa pavēršana latviešu kultūrai, kas cieši saistīta ar pirmo jautājumu. Daļa tautas ir trimdā, un šis apstāklis ir labvēlīgs pasaules ie­pazīstināšanai ar mūsu sasniegumiem pa­gātnē un jaunradi. Bet vai mēs izmantojam iespējas? Vai mēs ejam pie pasaules, vai gaidām, lai pasaule nāk pie mums? Ko mēs varētu darīt? Kas mums, latviešiem ir tāds, kas derētu, patiktu citiem?”

Līdz noteiktajam terminam saņemtas 10 atbildes. Dažas no tām redakcijai nācās nedaudz saīsināt, jo autori bija pārsnieguši noteikto vārdu skaitu. Šais gadījumos redakcija nav grozījusi autoru domas, bet paturējusi nozīmīgāko un svarīgāko.

 

JĀNIS RUDZĪTIS, literātūras kritiķis

Atskaitot drāmu, trimdas literātūrā pagaidām bīstamu pamiruma pazīmju nav. „Jauno” pārmetu­mi rakstniekiem, sabiedrībai un kritiķiem lielāko tiesu greizi, radušies jaunības ārdeklībā un snobiskā īgnumā. Tālākas attīstības labad patiess ta­lants neatteiksies cienīt kontinuitāti, bet, skolojo­ties cittautu literātūrā, meklēs vērtības, ne tri­kus, kuŗu vietā rītdien gaidāmi jauni. Lai atvai­rītu iespējamos pamiruma draudus un sekmīgāk atsijātu nost pelavas, atkal ceļams godā kompe­tents literārais redaktors ar plašām pilnvarām apgādos, žurnālos, laikrakstos. Vajag vadoša žur­nāla, kas ar minimālām atstarpēm iznāk regulāri un maksā pieņemamu honorāru. Jānīst grāmatnie­cības malu mednieki, kas veicina diletantismu un pārtiek no nevajadzīgiem tulkojumiem vai tikpat nevajadzīgiem vecu darbu pārspiedumiem.

Centienos pievērst latviešu vērtībām starptau­tisku uzmanību, jāzina, ka pasaule pie mums ne­nāks, mums jāiet pie pasaules. Jābūt mums šai zi­ neatlaidīgiem, nekautrīgi uzbāzīgiem un − iz­šķērdīgiem: Ja citādi nevar, jāliek galdā nauda, lai cittautu (un tikai tie!) apgādi izdotu latviešu rakstnieku darbus, komponistu partitūras, glezno­tāju un grafiķu mapes. Ka nerunāju niekus, aplie­cina zviedru un norvēģu rūpes un nodomi rīkoties apmēram tāpat. Ko pasniegt cittautu apgādiem? − Var pievienoties skepsei, ka mums nav darbu, kas liecinātu par pārlaicīgas ģenialitātes atklāsmi vai kas derētu starptautisko gardēžu paģiru brokastam, bet solīdu vērtību, kas ceļas pāri starptautiskajam vidusmēram, mums arī netrūkst. Lirikai, mūsu literātūras lepnumam, grūti paredzēt adekvātu at­dzejojumu. Bet mēs bez bailēm varam dot, pie­mēram, reprezentablu noveļu antoloģiju, kam tie­sības pastāvēt citu tautu vidū. Tāpat nav ko bai­dīties vismaz no kādiem trim četriem romāniem. Sākumam pietiktu. Minēt autorus un motivēt ietei­kumu − to man liedz simpozija dalībniekiem at­ļautais vārdu skaits.

 

DZINTARS SODUMS, rakstnieks

Abus simpozija jautājumus var apvienot trešā jautājumā: vai latviešu kultūrā ir kāda viela, kas „kotējas” lielajās kultūrās, starptautiskā grāmatu tirgū, vai mums ir ko dot? Tūlīt var atbildēt: ir! Ne gluži tas, ko mēs savā pagastīgā lokā uzska­tām par vērtīgu. Laikam pat neapzināmies, cik esam bagāti. Vispirms mums ir veids, kā ieinte­resēt pasauli. Pietiek dažas dienas apstrādāt lat­viešu folkloru ar modernajām kultūrantropoloģijas metodēm, un uz galda priekšā guļ tāds zelts, ka elpa aizraujas. Tādu mākslas patērētāji meklē pie meksikāņiem, nēģeriem, etruskiem u.c. Mūsu bagātība vel neizmantota. Nez’ kāpēc? No mazās basku tautas nācis Pikaso. No mazās īru tautas Svifts, Jeitss, Džoiss. Ar folkloras elementiem pasaulslaveni kļuvuši Šagals, lietuvietis Kašulis, igaunis Vīralts. Stravinskis nāca ar krievu folk­loru. Un ko teikt, tā mums netrūkst. Piedzīvojuši daudz, plašs salīdzināmais materiāls, auguši dē­kainos apstākļos starp īpatnējiem cilvēkiem. Pa­saule vaļā. Viens pēc otra var rasties jauni māk­slinieki ar latviešu asinīm un anglosakšu, skandi­nāvu, romāņu vai vācu kultūras lokā skolotām smadzenēm. Rakstniekam ir sāpīgs valodas jautā­jums, kādā rakstīt. Taču ar jaunās simbolu loģikas un jēdzienu valodas palīdzību var izstrādāt literāru darbu gluži kā grāmatas formulu. Speci­ālistam nav grūtību to apaudzēt ar runātās valo­das miesu. Bez tam vairums jau ar skolas gadiem ieaug plašajā Jaunās Romas − amerikāņu valodā. Ie­domājieties: parādās jaunu latviešu rakstnieku grā­matas citās valodās! Apraksta dēkainos, varētu teikt, pionieŗu dzīves apstākļus, kādos viņi auguši. Ideoloģiskās un cilvēcīgās pretešķības. Par šīm grāmatām interesēsies arī latviešu lasītāji. Latviešu kritiķi un recenzenti par tām referētu. Viņi tad būtu spiesti interesēties par problēmām un literā­tūras metodēm, kādas jaunie humanitāro zinātņu studenti ASV pētī ik dienas. Paplašinātos latviešu literātūras apvāršņi. Sakustētos reakcionārā, vec­modīgā Rīgas rakstniecība. Bet lai latviski tur kas rastos, bez demokrātiskām brīvībām vajadzīgi arī divi sējumi: 1) latviešu valodas leksikons, 2) sti­listikas rokasgrāmata. Plus žurnāls, ko izdod trimdā, kas iet pāri robežām un kas nav ne „Latv­ju Mēnešraksts”, ne „Daugava”, ne „Karogs”, ne „Sē­jējs”.

 

MODRIS ZEBERIŅŠ, rakstnieks.

Kā atdzīvināt šķietami pamirušo latviešu literātūru? Šaubos, vai literātūra pamirusi. Vai jau­tājuma izteicēji tiešām izlasījuši visu, kas trimdā publicēts? Vai jautātāji ievērojuši, ka pat Padomju Latvijā, zvērināta komūnista Andreja Upīša Zaļajā zemē ir diženas latviskas vērtības? Cik daudzi pa­manījuši, teiksim, Sarmas Rūsu vai Ābeles noveli Dzeltenās acis? Nepietiek „pašķirt” jaunākās grā­matas vai Laika mēnešrakstu. Mums ir Ceļa Zī­mes. Tajās bija godalgota novele Cilvēku klubs. Mums ir Gunara Saliņa Miglas krogs, dzejoļu krā­jums, kuŗā tikai viens pats „apsveikuma lirikas”‘ piemērs.

Literātūru atdzīvina lasot, vērtējot, pašiem rakstot. Lasīšanā un vērtēšanā Jaunā Gaita varētu drusku līdzēt. Aša ideja: izsūtīt abonentiem īsu aptaujas anketu par katru jaunu, nozīmīgu grāma­tu. Daži jautājumi: rakstnieka īpatnība, garīgie vaibsti, pāris izteiksmīgu raksturojuma vārdu par autoru − lasītāja iespaids. Cits jautājums varētu būt par darba pamatdomu. Ko autors gribējis teikt, vai tas viņam izdevies. Tālāk − vietas darbā, kas šķiet labas. Sliktas vietas. Kālab.

Šādas aptaujas iznākumu varētu publicēt. Ja pa­teikts kas īsti kodolīgs, derētu publicēt rakstītāja vārdu, adresi, lai rakstniekam, ja viņš vēlas, būtu iespēja aizrakstīt vēstuli un izlamāties. Rakst­niekam tas ir loti svētīgi, jo latviešu rakstnieks ir samērā vientuļš un pamests cilvēks. Vispār − jaunieši, jaunie gaitnieki varētu veicināt un atdzī­vināt literātūru, rakstot rakstniekiem vēstules tū­līt pēc grāmatas izlasīšanas.

Ievērot, ka dažkārt viens autors rakstījis ro­mānu, noveli, pasaules kultūras chroniku − ne­spriedīsim no tā par latviešu literātūru vispār. Dažkārt redaktoram, dažkārt izdevējam liela teik­šana − un − visbēdīgākais liktenis viņu paspārnē ir kritiķiem. Latviešu literātūras kritika ir ar pusē aizžņaugtu rīkli ... no tā vārguļa dusmī­gajiem nebūtu ko bīties, tas nav nekāds iemesls dusmu valdīšanai. *)

Vai mums „dusmīgie” vispār ir? Domāju, ka Dzintars Sodums savā romānā ir sirsnīgs, maigs, vecmodīgs, bet − patiess un cenšas teikt īsto vār­du. Jā − ko ta nu tā īsti ārdīsies? Ja mums kaut kur rūgst jaunie, dusmīgie, tad viņu dzīves prob­lēmas būs pusē amerikāniskas, angliskas, vācis­kas, zviedriskas ... latviskais elements jau nostumts nomalē. Ļoti kārotu tādu darbu lasīt ... vai tāds ir? Rakstniekam latviskā vide ir Jākonstruē mākslīgi.

*) M. Zeberiņa „ārdīšanos” Dvēseļu raudzītājā, liekas, neviens nav pat pamanījis.  Red.

 

 

VILIS LAPENIEKS, sen., filmu un teātŗa režisors

Vai latviešu trimdas literātūra ir pamirusi?

Kāpēc pamirusi? Tā ir dzīva, jeb pareizāk sa­kot, tikpat dzīva vai pamirusi kā visa mūsu trim­das dzīve. Manuprāt, pareizākais jautājums būtu − kā bagātināt un uzsvaidzināt ne tikvien kā mūsu literātūru, bet arī visu mūsu kultūras dzīvi. Kā pavērt ceļu latviešu kultūrai pasaulē?

Ja pavērojam tādas „ceļa pavēršanas” savas un citu tautu gaitās, tad uzkrīt viens apstāklis − pro­ti, ka lielāko tiesu savas tautas vārdu pasaulē ir iznesuši tikai atsevišķi cilvēki, ne sabiedrība un valsts. Arī ledlauzis jūrā izlauž ceļu un tad tikai aiz viņa seko kuģu karavāne. Ņemsim, piemēra pēc, mākslu un sportu: norvēģiem − Grīgs, Ibsens, Hamsuns; somiem − Nurmi, Sibeliuss; islandiešu rakstnieki, flāmu gleznotāji u.t.t. Mūsu zemē tas pats: Dāliņš, Bērziņš, basketbolisti, balets − viss tikai atsevišķu indivīdu sasniegts vai stimulēts.

Vai latviešiem ir kultūras vērtības, ar kuŗām var un drīkst iet pasaulē? Nav daudz, bet ir. Vai mums ir personības, kas šīm vērtībām spēj izlauzt ceļu − var tās iznest pasaulē? Pa daļai arī ir, bet ja nav, tad var rasties. No viena gan jābrīdina − nesākt pasaules iekarošanu ar Virzas Straumēniem vai Raiņa Pūt vējiņi!

Kā ir ar izraušanos manā speciālā novadā − teātrī un filmā? Jāsaka − bēdīgi. Simboliski runā­jot, Brodvejs un Holivuda ir cietokšņi, kuŗus ie­ņemt gandrīz vai neiespējami. Bet „gandrīz” vēl tomēr nenozīmē „nemaz”. Šai nozarē, diemžēl, bez talanta, zināšanām un prasmes vēl ir vajadzī

ga ārkārtīga enerģija, neatlaidība un, protams, arī

− laime. Bet viens svarīgs apstāklis, ja ne pats vissvarīgākais ir − ja var lūgt Dievu vienā sina­gogā kopā ar teātra un filmu varenajiem...

Ja kāds pavērs vārtus mūsu kultūrai lielajā pa­saulē, tad tā būs mūsu jaunā audze, varbūt arī viens otrs „vecjaunietis”. Manuprāt, mūsu jauna­jiem nevajadzētu kautrēties ne no ķecerības, ne dumpības, ne baidīties būt nesaprastiem, ne arī „dusmīgiem”, bet iet to ceļu, kas prasās ejams un − meklēt, meklēt, meklēt.

 

 

HERBERTS SILS, grafiķis.

Abi simpozija jautājumi ietver gatavu vērtēju­mu, kāpēc jāpieņem, ka esam zināmas pakāpes „pamirušie”. Šis jautājums neskar mūs individuāli, bet kā kollektīvu trimdas kultūras kopumā.

Blakus nozīmīgajiem svešas vides (pat klimata!), jaunbagātnieku zaļuma-skaļuma un jaunproletāriešu rūgtuma, ideju apmulsuma, „Rīgas standar­ta” pazemināšanās „uz vietām” u.c. taml. māks­linieciskās dziņas formētajiem faktoriem nozīmīgs ir naudas jautājums, ja jārunā par kultūras polītiku.

Vieni steigā raksta grāmatu pēc grāmatas, lai no tā dzīvotu, otri, kas pelnās citādi − pārguruši tur. Nedz arī mūsu peļņas apgādi riskēs ar kaut ko, kas nav „tirgus prece”.

Kopš nav iespējams iekasēt nodokļus, cerības varētu dot mēģinājums debloķēt Latvijas zeltu, kā jau to minēja Anšlavs Eglītis publicētajā sarunā ar Voldemāru Kārkliņu (Laiks).

Lai cik nokavēta, mūsu literātūras tulkošana vispirms prasa līdzekļus. Tikai tad var sākt gud­rot, kas derētu citiem.

Pabalsti un pensijas liekas vienīgā reālā atbilde to latviešu gara darbinieku „geto stāvoklim” trim­dā, kuŗu radošā aktivitāte nebūtu ietilpināma svešu zemju „tirgū”. Tā būtu iespēja palīdzēt arī mūsu jaunajiem gleznotājiem neieaugt modes „abstraktīvismā”, (pareizāk − absurdismā, no glezniecības pašas viedokļa). Tāpat varētu mūziķus atbrīvot no stundu pasniegšanas u.t.t.

Kas attiecas uz jauno talantu rašanos, tad to nu, diemžēl, neveicinās ne nauda, ne „nacionālā reālisma” pavēles, nedz dusmu kultivēšana.

Sakarā ar Latvijas atgādināšanas (kur ietilpst mūsu mākslas) līdzekļu jautājumu, tad nu abu sim­poziju jautājumu priekšā vispirms gan piederētos jautājums: Kā atdzīvināt pamirušās Latvijas sūt­niecības? *)

*) Nav šeit vieta un laiks iztirzāt mūsu sūtniecību īpatnējo stāvokli, bet sakarā ar H. Sila jautājumu jāatzīmē Latvijas sūtņa Vašingtonā Prof. Dr. A. Spekkes grāmatas, it sevišķi tās, kas angļu un itāliešu valodās iznākušas pēc 1940. gada. Piemē­ram: „History of Latvia” un „The Ancient Amber Routes.”         Red.

 

 

DR. ARNOLDS SPEKKE, vēsturnieks, Latvijas sūtnis ASV

Kas mums ir? Mūsu tautas vēsture, viņas vis­dažādākos izpaudumos un viņas chronoloģiskā pla­šumā, ir viena no īpatnējākām un interesantāka­jām. Mūsu zemes iekarotāju koloniālā historigrafija šo dažādo cilvēcīgo nianšu lapas pusi bija ie­spējusi pataisīt par garlaicīgu, noplukušu provin­ci.

Uzskaitīšu tikai dažus no mūsu tautas un mūsu krastu eksistences īpatnējiem aspektiem.

1. Mūsu tautas ilgā nacionālā izturība dažādās svešo iekarotāju dominācijās mūs ved saka­ros un analoģiju saistībās ar daudzām citām, skaitliski mazajām, seno civilizāciju pārstā­vēm, tautām Eiropas kontinentā (piem. ķel­tiem u.c.). *)

*) Problēmu loks, kas censtos aptvert visu šo vēsturisko kompleksu, varētu izvērsties ļoti plašs. Salīdzināt Prof. A. Spekkes skici: His­toriogrāfiju kaŗi (Ceļa Zīmes 21, 1954. g.) Red.

2. Mūsu Dainas ir viena no interesantajām, vēl maz atrisinātām problēmām seno tautas dze­ju attīstībā vispārīgi.

3. Mūsu senā kartogrāfija.

4. Mūsu krasti kā atslēgas situācija rietumu-austrumu tirdzniecības ceļiem, kauču sākot ar Ptolemaja laikiem, ir īpatnēju pētījumu un atzinu cienīgi. Autors vēl dzimst.

Latviešu literātūra emigrācijā nebūt nav pami­rusi, tā tikai iegājusi fāzē, kuŗu varētu saukt par ļoti strauja pagrieziena laiku, t.i. tādu, kad tai radikāli jāmaina ir tematika, ir attēlojamās ap­kārtnes, resp. jaunās nacionālās un kulturālās vi­des attēlojums. Mūsu lirika, pa daļai arī laikme­tīgās komēdijas, cik nu viņu ir, neuzrāda nekādas sevišķas dekadences pazīmes, kurpretim plašākā vēriena literārajos darbos, piem., romānā, šis pārorientēšanās process ir daudz grūtāk veicams.

Raksturīgi, ka šo „pamiršanu” asāk sajūt un konstatē jaunākās paaudzes, t.i. tās, kam Latvi­jas tēmas un sižeti vairs nav pārdzīvojums, bet bālas atmiņas un vēl biežāki to vietā citu stāsti. Šīs jaunākās paaudzes vēl tikai „lauž” sev literā­ru ceļu. Redzēsim, kāds būs viņu devums, kad šīs paaudzes ar gadiem tiks pie plašākām tēloša­nas iespējām un spējām jaunajā, t.i. viņu, šo pa­audžu vidē.

Par literātūru dzimtenē man personīgi sevišķi fatālu bažu nav. īstiem talantiem jāklusē, un tas uz laiku ne vienmēr ir tik ļauni: lai neaizmirstam daudz citētos Horacija vārdus (De Arte Poetica, 388): nonumgue prematur in annum. Pašreizējie skribenti Latvijā būs nākamajiem laikiem vēstur­nieku, ne estētu lasāmā viela, un viņu produkcija − vēstures, ne mākslas dokumenti.

 

 

ANDRIS VlTOLINŠ, pianists un mūzikas skolotājs

Trimdas latviešu jaunākā paaudze jautā − vai mums ir ārzemēs pazīstami kultūras darbinieki? Varbūt atceramies Jāzepu Vītolu, kurš Pēterpils konservatorijā starp citu skolojis Mjaskovski un Prokofjevu. Teodors Reiters ar savu Rīgas kori veicis nesamaksājamu latviešu dziesmas daudzi­nāšanu.

Vecākās paaudzes brīvo profesiju pārstāvji ne­reti sūdzas, ka nevarot strādāt savās nozarēs. Bet kā lai izskaidrojam baletmeistara H. Pluča, botā­nika H. Skujas, operdziedones P. Brīvkalnes un citu spožos panākumus? Viņu sniegumu kva­litāte, līdzvērtīga vai pārāka par „ie­dzimto”, paver tiem ceļu. Izņēmums baltu filologi, tiesībnieki un tāmi., kuŗiem jāpārskolojas.

Kā sasniegt šo kvalitāti?

Aktīvākajiem kultūras darbiniekiem bieži uz­krauj tādu pienākumu nastu, ka viņu pašu nozare cieš. 1) Te nepieciešama darbu sadale, lai viņiem pietiktu laika un spēka izkopt savas spējas. Administratīvi pienākumi vai „biļešu plēšana” nav viņu pienākums.

2) Nepieciešama nesaudzīga paškritika − rietumniekiem augstas mērauklas. Daudzi mūsu mūziķi, gleznotāji un rakstnieki iestiguši pašap­mierinātībā, kāpēc nav guvuši savām spējām at­bilstošus sniegumus. Sava vaina te trimdinieku kultūras kritiķiem. Pārāk maz pietiekami pārvalda savu nozari, neuzdrošinās teikt patiesību, pārāk maz lietišķības. Rietumu izglītību guvušajai jau­natnei te jānāk talkā ar saviem vērtējumiem.

3) Kultūras vērtību jaunradei nepieciešams sta­bils materiālais atbalsts. Tikai tad būs iespējams sekmīgi apgūt jaunākos mūsdienu sa­sniegumus un atziņas.

Ne vienmēr esam izmantojuši visas iespējas mūsu kultūras iepludināšanai rietumos. Vācijas radiofoni, piemēram, ar prieku pieņem augstvēr­tīgus mūsu mūzikas apstrādājumus. Lielajās en­ciklopēdijās labprāt iespiež rakstus par Latviju un latviešiem, ja tikai tādus iesūta. Skolotāju iespē­jas gandrīz neierobežotas. Tāpēc lai vēl rūpīgāk iepazīstamies ar patvēruma zemju apstākļiem un iekļaujamies to kultūras dzīvē. Tad arī latviskās kultūras daudzināšanai radīsies labākas iespējas ar lielākiem panākumiem.

 

 

OTTO KROLLS, konstruktors, Mākslas aģentūras vadītājs

Mēs esam viena no visvecākām dzīvām kultūras tautām un kā tāda bagāta. Latviešu saskatāmā senvēsture aizved mūs vismaz 10.000 gadu atpakaļ. Savos karagājienos Aleksandrs Lielais sastapās ar karaļa Pora kaŗavīriem un cīnījās. Noskaidrojās, ka Pors ir „Baltiešu zemes” valdnieks un tā Alek­sandra Lielā radinieks. Viņš atdeva Poram jau ie­karotās zemes un pievienoja vēl lielas platības klāt. Nav pirmā reize, kad latvju tauta izklīdināta pa visiem vējiem un nesusi savu augsto kultūru, varonību, valsts iekārtu, cēlumu un organizētu tirdzniecību tām tautām, kurp tā nonākusi.

Ziemeļmezapotāmijā dzīvoja indoāriešu tauta starp Eifratu un Tigrisu. Tie saucās „Maria” (Marya), kas nozīmēja „kaŗavīri-aristokrati”. Profe­sors Šmits mums augstskolā teica: „Ja neko citu latviešu tauta nebūtu citām tautām, resp. zinātnei devusi, kā tikai savu visvecāko DZĪVO valodu, jau tad mēs varētu būt lepni, jo ar mūsu valodu at­šifrēti hiroglifi, ko ne ar vienu citu valodu neva­rēja! Mēs esam liela tauta kultūras laukā”.

Mēs esam jau gājuši ar visu citās tautās un mēs varam iet arī turpmāk − ar saviem mūziķiem, gleznotājiem, zinātniekiem, inženieŗiem... Tas jāturpina! Senāk vairāk gājām Eiropas tautās, bet tagad arī Amerikas. Mūsu TĪRAS tautas dziesmas, tautas tērpi, tautiskie izstrādājumi atrod visur iz­brīnu par to augstvērtīgumu un savdabību. Jātur­pina intensīvāk rīkot „stendus” starp citiem vai patstāvīgi un neatlaidīgi „saukt” tos skatīt. Ne gausties un vaimanāt − tas nevienam svešam nepa­tīk, bet rādīt lielās vērtības, kādas MUMS IR.

Un jaunie literāti! Jūs paveŗieties jaunajos pē­tījumos par mūsu tautas tikpat kā mūsu pašu neiz­pētīto senvēsturi. Kā Rainis atrada Lāčplēša garu Pumpura „Lāčplēsī”, tā jūs atradīsit to mūsu tau­tas sengaitās. Ņemiet aktuālus tematus, tos laidiet caur savu LATVISKO dvēseli un dodiet cittautie­šiem. Izdevniecības meklē idejiskus vai tādus darbus, kas saviļņo lasītāju: Palieciet latvieši! Ticu jums un zinu, ka Latvija nezudīs. Ticu arī jauna­jiem vēsturniekiem, kuŗi sākuši iet to ceļu, kas aizvedīs pie latviešu šūpuļa.

 

 

IMANTS BITE, gleznotājs

Vispirms trimdas latviešiem pašiem jāiepazīs­tas nopietnāk ar savas tautas kultūras īpatnībām un vērtību pasaules mēroga skatījumā. Tas ir gal­venais priekšnoteikums − un ne tikai „jaunajiem”. Tieši vecās paaudzes ietekmētajā kultūras rosmē vērojama īsredzība un apjoma šaurums nacionālās kultūrpolītikas laukā.

Starptautiski mūsu kultūru nav nemaz iespējams reprezentēt kaut cik sakarīgā veidā attiecīgā ma­teriāla trūkuma dēļ.

Vēl ļaunāk, ja iepazīstinot sveštautiešus ar mū­su kultūras īpatnībām, tās vieglākas saprotamības vai popularitātes dēļ degradē līdz aptuveniem sveštautu gaumes priekšstatiem.

Tā kā latviešu kultūras vārdā runā arī okupētās Latvijas „Zinātņu Akadēmija” u.c. līdzīgas iestā­des, kuŗu pētījumu rezultātus jau iepriekš noteic „VK (b) PCK kongresu vēsturiskie lēmumi”, nepie­ciešama plaša, objektīva un sistemātiska attiecīgu brīvās pasaules institūtu informēšana par šo „pē­tījumu” zinātnisko kvalitāti, darba metodēm un no­lūkiem.

Kas īsti ir pamiris trimdas jaunradē? „Jauna­jiem” varbūt šis ir augšanai, briedumam nepie­ciešamais klusuma periods, iedziļināšanās, izteiks­mes meklējuma laiks? Par cik brīvo latviešu māks­las jaunrade balstīsies padziļinātā latviskās kultū­ras izpratnē, stāvot nost no seklās, trauksmīgās aktualitāšu burzmas, par tik tā kļūs nozīmīgāka vispasaules mēroga kultūrvērtību apjomā.

 

 

MARISS VĒTRA, dziedonis un mūzikas kritiķis, vairāku grāmatu autors

Kā atdzīvināt šķietami pamirušo latviešu literātūru?

Lasīt, daudz lasīt un pirkt latviešu grāmatas, lai būtu kas grāmatas raksta un iespiež. Pieprasī­jums veicina darbu, bet darbā aug meistari. Bez lasītāju atbalsta neaug ne jauni, nedz veci literāti.

Kā pavērt ceļu latviešu kultūrai pasaulē?

Ir tikai viena iespēja − ieaugt pasaules kultūrā. Mums jākļūst nesaudzīgākiem pret sevi, bez žē­lastības šķirojot pelavas no graudiem. Mums ir ko teikt, bet nav kas pasaka. Kad mums būs dzie­donis tik liels kā Leonards Warrens, arī latvju dziesma skanēs pasaulei pāri. Mums trimdā jā­izaug no pagasta robežām. Latvju kultūrā ir daudz pasaulei vērtīgu graudu, bet zem pelavām tos grūti saskatīt. Mums jāizaug pelavām cauri.

 

 

 

LATVIEŠU JAUNATNE EMIGRĀCIJĀ

Viens no ļaunumiem, ar ko jāsaskaras sabied­riskā dzīvē, ir uzskatu šabloni, šiem šabloniem ir slieksme iesakņoties un dominēt mūsu domāšanu, kļūstot par patiesībām, kas būtu jāraksta pēdiņās. Bet to nevar atļauties, jo − šie šabloni ir sava veida patiesības, kas regulē mūsu uzskatus un spriedumus. Raksturīgais šai parādībai ir tas, ka tā neapzinīgi uzceļ barikādes, kuŗām nelaiž pāri analītisku domāšanu un patiesi kritisku vērtējumu.

Viens tāds šablons ir jēdziens − latviešu jau­natne emigrācijā. Kad par to runā, parasti šo krāsaino un daudzējādo saimi uzskata par vienu veselumu, kam ir savas zināmas īpašības. Pa lai­kam šīs „īpašības” radušās, vērojot kaimiņu pa­galmu vai lasot avīzes. Tādu īpašību īstenībā ne­maz nav, bet tās ir izveidojušās vai nu no atsevišķiem gadījumiem, vai no šablonveida rakstiem, kuŗos dominē pesimisms un iznīcinoša kritika. Tādā veidā ir radies šablons par latviešu emigrā­cijas jaunatni: tā uzrāda izteiktu slieksmi asimilēšanās virzienā, tai nav garīgo interešu, latvisku nemaz, un tā pavada savu laiku, meklēdama un atrazdama apmierinājumu lētā materiālismā un iz­priecās. Ar to tad nu šī jaunatne ir apzīmogota un izrakstīts blanko vekselis dažādām „repatriā­cijas komisijām”, „dzimtenes balsīm” un okupētās Latvijas „informatoriem” − pēc kuŗu vērtējuma ir gluži tāpat.

Cilvēkiem, kam ir bezaizspriedumu kontakts ar jauno saimi un kas patiesi ir ar to kopā priekos un bēdās, paveŗas cita aina. Ar to nav tik viegli kā ar šablonu. Jo − satiekot Latvijas jaunaudzi emigrācijā − šabloni ir jāsadedzina un jāvēro tā tāda, kāda tā ir − bez šablona. Proti − ļoti dažā­da.

Latviešu jaunatne emigrācijā nav šablonisks lielums, bet liels pulks jaunu cilvēku, kam katram sava personība, savas intereses un raksturs. Ti­kai redzot šo dažādību, mēs redzam arī patieso saturu veseluma jēdzienā; izvairoties redzēt šo saimi visā tās atsevišķo locekļu dažādībā, mēs īstenībā redzam tikai paši savas iedomas − un esam ar pēdējām apmierināti. Sevišķi − ja mums jātiek galā ar kādu paša „mazvērtības kompleksu”.

Vēl pirms neilga laika (gods kam gods, tagad stāvoklis ir ievērojami labāks) mūsu prese radīja šo šablonu un, tas vēl ļaunāk, veltīja tam rakstu pēc raksta. Nu ir tā, ka nenoliedzami daļa jau­niešu patiesi ir aizgājuši citās tautās. Pa lielākai daļai tas noticis tur, kur ģimene pati nav bijusi spējīga dot atsvaru vietējās vides sūcējspēkam. Protams, ne katru reizi ģimene viena pati ir bijusi vainīga, tāpat − ne katru reizi formālā ieiešana vietējā vidē ir aizrāvusi jauno latvieti projām no savas kopības. Arvien vairāk ir redzams, ka jau­nieši, kas izraudzījuši sev dzīves biedru no vietējo tautu vidus, kopā ar pēdējo ierodas latviešu sa­biedrībā. Personīgā izšķiršanās ne vienmēr ir tā, kas pazudina.. Bet dažreiz ir tā, ka mūsupublis−cistika dzen jaunos šajā virzienā. No otras puses − daudzas kritikas adresētas lasītājiem, kas tās nemaz nelasa. Tādā veidā ir izšķiests daudz ener­ģijas tur, kur neko negūstām pretī, bet savvaļā atstāti tie latviešu jaunieši, kas nekur nav aizgā­juši un nekur neaizies. Ir itkā doma, ka tiem jau nekā nevajag, tie ir un būs.

Un tomēr − tā nav.

Ir noticis kāds process, kas nav asimilācija; ir noticis integrācijas process. Latviešu jaunā paaudze ir integrējusies savā tagadējā vidē, tās civilizācijā un kultūrā, un spējusi paveikt pesimis­tiem un šablonistiem neticamo − apvienot abus lie­lumus paši savā personībā. Šī jaunatne varbūt la­sa vietējo autoru darbus, bet ar to tā nav kļuvusi par vāciešiem, angļiem vai zviedriem. Šai jaunat­nei ir pavērusies plašāki apvāršņi, tā kļuvusi rie­tumnieciska − un mēs dažādās mēlēs esam skan­dinājuši par savu piederību rietumu kultūrai. Nu ir tas noticis − mums ir grupiņa jaunu cilvēku, kas reizē iederas divi veselumos − latviskajā un rietumnieciskajā. Te nu gan rodas kāds jautājums: Vai latviskais vienmēr ir līdzvērtīgs tam, ko šie jaunie cilvēki saņem no vietējās vides?

Šo jauniešu grupu mēs diezgan lielā mērā esam aizmirsuši. Bārdamies uz „pazudušajiem dēliem un meitām”, mēs lietojam terminu − latviešu jau­natne, un − izbaram arī tos, kas ne tikai nepelna paļas, bet gan − kam pienākas uzslava. Ar to ir panākts tas, ka šai jaunatnes daļai, par cik tā nenonāk rezignācijā, jāmeklē pašai savi ceļi savu vajadzību apmierināšanai. Arī tas lielā mērā ir veikts, bet nedrīkstam aizmirst, ka mūsu jaunat­nes sabiedrībā eksistē samērā plaša „starpzona”, kuŗas „par” vai „pret” atkarīgs no vispārējās pa­šu latviešu nostājas pret šiem jauniešiem. Sarūg­tinājumi nereti atraisa mechanismus, kas neved tuvāk mūsu kopējam pavedienam, bet tālāk nost no tā.

Vai ir tā, ka jaunie paši ir spējuši radīt sev pamatu? Derētu atbildēt ar vienu piemēru, piebils­tot, ka esam pateicīgi visiem tiem, kas darījuši tā, lai šo darbu atvieglinātu.

Laikrakstā „Laiks”, 1958. gada 23. augustā, T. Lejzemnieks raksta:

„Šie jaunatnes salidojumi dara mazus ikdieniš­ķus brīnumus. Tur ir jaunieši, kas vairs neprot lāga runāt latviski, bet pēc šāda kongresa, mājās pārbraukuši, mātei, kas pa vecam paradumam va­karā pasaka − Gute Nacht! vaicā: Kāpēc tu ar mani nerunā latviski?”

Un par šāsvasaras ELJA-s kongresu autors stāsta:

„Tā bija raibā rinda zemju vārdu, kas mums agrāk nozīmēja tālas ārzemes, bet tagad kaut kā kļuvuši par tuviem jēdzieniem... Mūsu jaunatnei ir izveidojusies jau sava kopa, viņi pazīst viens otru, zemju robežas nespēlē lomu, un ar katru gadu viņu kļūst aizvien vairāk.”

Tātad − tā ir pazudusi paaudze! Kur pazudusi? Pasaulē, svešuma vidē? Nē, tā nav nekur pazudu­si, bet par spīti visiem pesteļu zīlējumiem − at­radusi pati sevi, viens otru, cits citu. Un lielum lielo darbu šajā virzienā tā, − vēlreiz paldies sapratējiem un atbalstītājiem, − ir darījusi dažkārt pat spītēdama pesimistu domai, ka „tur jau nekas prātīgs neiznāks”. Mēdz saukt kādu diplomu par gatavības apliecību. Varbūt arī šis ir − vis­maz viena atzīme − tādā, tikai daudz plašākā un nozīmīgākā gatavības apliecībā.

Un protams − arī šo vērtējumu mēs nevaram un nedrīkstam pārvērst par jaunu šablonu. Tas būtu tikpat nepatiess un nederīgs kā vecais. Bet mēs varam konstatēt, ka mums ir viena liela grupa latviešu jaunatnes emigrācijā, ļoti dažādās vecuma pakāpēs, kas šo darbu ir veikusi − ar ak­tīvu strādāšanu un labvēlīgu atsaucību. Nevienā sabiedrībā, ja tā brīva, neatradīsim, ka visi vie­nādi aktīvi, ka visi vienādi ieinteresēti tieši vienā darbošanās sektorā. Bet ir tādi, kam šāda interese ir un kas dara. Mūsu sabiedrība emigrācijā ir tāda pat, tā ir normāla. Tā nav pārdabīga, bet nor­māla. Varbūt ar to pietiktu − ja esam konstatēju­ši, ka esam normāla, ne pataloģiska parādība.

Šabloni te neko nevar līdzēt. Bez tiem mēs neiztiksim. Bet būsim − tie, kas varam un gribam − sargpostenī par to, lai šie šabloni nekļūst par dominējošām parādībām − ar neiedomājami postošu aktivitātes rādiju.

Un tālākā recepte? Par to varētu daudz ko raks­tīt − uzklausot šās grupas jauno latviešu domas, vērojot to intereses un ievirzes. Tam šeit nav vietas. Tikai viens nobeiguma paragrāfs:

Būtu vairāk panākts, ja mēs veltītu lielāku uz­manību, dotu vairāk patiesa, konkrēta atbalsta šās grupas jauniešu darbam un iecerēm, neizšķiežot enerģiju veltīgos bārienos. Jo šai grupai ir iespē­jams pārvērsties par gravitācijas centru, kas sa­turēs kopā emigrācijas jaunās paaudzes vairumu. Daži aizlidos svešuma izplatījumā. Ko panāksim, tos bārdami? Neviens suns vēl nav piekaucis mē­nesi tuvāk zemei. Tas, kas to notur, ir sistēmas veselais kodols − zeme pati.

G. I.

 

Redakcijas piezīme − Sarunu ar J.G. 19. numurā ievietotā attēla „Ziemas ēnas” autoru Ivaru Albertu un Jāņa Gorsvāna apceri par Olafu Stumbru technisku iemeslu dēļ ievietos nākamā Jaunās Gaitas numurā.

 

 

SEKOSIM KULTŪRAS FONDA AICINĀJUMAM ZIEDOT!

DOSIM DOLĀRUS DOSIM TICĪBU LATVIEŠU KULTŪRAS NĀKOTNEI!

 

 

„Nekļūsim sveši − kalposim!”

JAUNATNES NEDĒĻA 1958

„Visā polītiskajā pasaulē nepatiesība ir mūsu lielākās briesmas ... Mēs esam tie paši vācieši rietumos, kas austru­mos. Mūsu polītiskā brīvība nav mūsu nopelns, nebrīvība austrumos nav tu­rienes vāciešu vaina. Mums uzvarētā­ji deva brīvību, viņiem − uzspieda ga­līgu pakļautību. Abu iekārtu pamatā ir okupācijas varu griba.”

Ar šiem vārdiem 75 gadīgais vācu filozofs Kār­lis Jaspers pārsteidza savus cienītājus pēc tam, kad viņam Frankfurtes Paula baznīcā bija pasnieg­ta „Vācu grāmattirdzniecības miera balva”. Šie vācu tautai domātie vārdi der arī mums, domājot un runājot par cīņu pret komūnismu, par latviešu tautu Latvijā, par sevi. Jo arī mēs pārāk bieži neesam vis patiesi, bet tradicionāli, pieņemam šaubīgas aksiomas, skatām lietas tikai no savas perspektīvas, kļūstam sekli un šabloniski. Dros­mes būt patiesiem, cik cienījamais filozofs prasa savai tautai, mums bieži pietrūkst, kad nonākam pie saviem vājumiem.

1958. gada jaunatnes nedēļa, kuŗas pamatdoma bija iepazīties ar latviešu jaunatni Latvijā un pār­domāt veidus, kā mēs, brīvie, šai apspiestajai jaunatnei varam kalpot, pierādīja ne vienā vien gadījumā Jaspera izteiktās domas pareizību. Dau­dzas no diskusijām, kas izraisījās ap jaunatnes nedēļu, liecināja, cik īstenībā vāji mūsu trimdas ideoloģiskie pamati cīņā pret komūnismu.

VAI VARAM KĻŪT SVEŠI ?

„Nekļūsim sveši!” Vai gai mudei vispār ir pa­matojums realitātē? Kā latvieši var kļūt sveši viens otram? Vecākajai paaudzei, protams, šādas problēmas nav, vai arī tā samērā viegla; jaunajai, šķirti un dažādos apstākļos izaugušajai, tā ir ļoti nopietna. Bet, lai pieminētajiem jautājumiem ie­gūtu citu perspektīvu, nemeklēsim šoreiz piemē­rus no latviešu dzīves, bet gan no vāciešiem. Vācijā, ko vidū pārdala dzelzs aizkars, atsveši­nāšanās jautājumam veltī lielu uzmanību. Pie tam satiksme starp abām Vācijas pusēm nebūt nav tā noslēgta kā mums ar Latviju.

1958. gada septembrī Buchenvaldē pie Veimāras atklāja piemiņas vietu nacionālsociālistu upu­riem. Uz divi dienām atvērās robeža starp Aust­rum- un Rietumvāciju, kādi 50 000 bijušie ieslo­dzītie no 18 nācijām piedalījās miljonus maksāju­šās un 7 gadus celtās pieminas vietas atklāšanā.

Kaut nelūgti, bija ieradušies arī reportieri no Rietumvācijas. Viņi ievēroja jauniešus, kas valkā­ja no rietumiem importētās paslavasblue jeans”): „Tās satapām bieži, un tās bija viens no nedau­dzajiem redzamiem saskarsmes punktiem ar mūsu tautiešiem. Vai mums ir vēl daudz kopēja? Mēs nezinām. Tikai divi dienas bijām Veimarā, divi dienas citā zemē.” (Münchener Illustrierte, Nr. 39, 1958; pasvītrojumi − V. L.). Šāda plaisa valda starp divām vienas tautas pusēm savā zemē.

Gadu atpakaļ Šveices nedēļas laikraksts Die Weltwoche ievietoja rakstu sēriju „Jaunieši nevie­nam nepiederošā zemē”. Rakstu autors, holandie­tis J.C. van Broeckhuizens aprakstīja savus ie­spaidus pēc ilgām sarunām ar bēgļiem no Austrumvācijas. Ir savādi, mums pat neiedomājami, ka nav tikai bēgļi uz rietumiem, bet arī − atpakaļ uz austrumiem. Reizēm svešās problēmas, ar ku­ŗām austrumos izaugušais jaunietis sastopas rie­tumos, ir tik nepārvaramas, ka viņš labāk izvē­las nebrīvību, kuŗu pazīst, nekā brīvību, no ku­ŗas viņam, kāda divdesmitgadīga studenta vārdiem runājot, „bail”. Pēc tam, kad šis students ar au­toru bija pavadījis desmit dienas, viņš sacījis: „Ziniet, es esmu tagad plaši un vispusīgi ieskatī­jies rietumu pasaules dzīvē un it sevišķi problē­mās. .. Un nu esmu tik tālu, ka sāku pavisam par jaunu atklāt un izvērtēt dažas lietas un atmiņas, ko austrumu zonā varēju aplūkot tikai vienpusīgi. Un man Jums jāsaka, ka man zudusi drošība un bezrūpība. Esmu atklājis tik daudz jaunu problē­mu un, ticiet man, arī briesmu, ka es gandrīz nezinu, kā ar tām tikt galā... Austrumu zonas iedzīvotājs sistēmas žņaugos tomēr jūtas ļoti drošs. Nezinu, vai Jūs varat to saprast, bet komūnistu režīmā cilvēks zināmā mērā jūtas labi pasargāts...” (Die Weltwoche, Nr. 1255, 1957.) Autors izceļ faktoru, ka jaunietis austrumos brī­vību, kāda tā īstenībā, nepazīst, bet izsapņo, rada savās domās kā pretstatu komūnisma necil­vēcībai. Parasti brīvība viņam nozīmē − darīt, ko grib. Kad izbēgušais jaunietis atklāj, ka rietumos absolūtā brīvība ierobežota ar prasību pēc perso­nīgā pienākuma, viņš jūtas rūgti vīlies, nobijies, jo nav mācījies personīgās atbildības principus. Šis ir tikai viens no aspektiem, kas uztrauc un apmulsina pārbēgušo jaunieti rietumos.

Taču pietiek, lai redzētu, cik nopietna un bieži neizprasta ir atsvešināšanās problēma Vācijā. Kur nu vēl pie mums, kam sazināšanās līdzekļu vēl mazāk, attālumi lielāki, kas nedzīvojam paši starp saviešiem!

 

 

 

KRIPATAS

Latviešu Centrālā Padome Vācijā savā 13. un 14. decembra sesijā Bīlefeldā pieņēmusi se­kojošo rezolūciju, ar kuŗu griežas pie Latvijas diplomātiem un centrālajām organizācijām: „Brī­vās Pasaules Latviešu Apvienībai attīstāma ak­tīva kopdarbība ar mūsu diplomātiskajiem pār­stāvjiem. Polītiskajā un diplomātiskajā darbā piesaistāmi mūsu jaunākās paaudzes spējīgi dar­binieki.”

1958. gada 18. novembrī, igauņu jaunatnes žurnāla Tulehoidja redakcija piesūtīja Jaunajai Gaitai sekojošu apsveikumu:

„Mūsu domas un mūsu laimes vēlējumi šo­dien iet pie Jums un Jūsu tautas − 18. novemb­rī, Latvijas valstssvētkos, vēlam laimi un panā­kumus visiem latviešiem.

Cerībā un ticībā, ka mūsu kopējās vēlēšanās piepildīsies un ka tuvākā nākotnē atausis Latvi­jas brīvības rīts, žurnāls Tulehoidja un tā jau­nie lasītāji sveicina Jūs”.

Susanna Tomsone, redaktore

 

No kaimiņu jaunatnes dzīves: Igauņu bēgļu jaunieši vairākkārt apliecinājuši mūsu līdzstrād­niekiem, cik vērtīgu atbalstu tiem sniegusi brā­ļu tauta − somi Igaunijas smagajā vēsturiskajā laikā. Igauņu studenti ir vienmēr bijuši mīļi viesi somu studentu vidū, sacenšas igauņu un somu sportisti − un šī draudzība ne tikai ir vērtīgs atbalsts brīvībā dzīvojošiem, bet šķērso arī dzelzs aizkaru, kas Somu jūras līcī uzcelts starp abām tautām.

 

Igauņu skauti Zviedrijā 1958. gada jūlijā pie­dalījās somu skautu nometnē pie Hanko, kur pavadīja desmit neaizmirstamas dienas. Attēlā igauņu un somu skauti kopējā izbraukumā Hanko šērās.

 

Zviedri ik gadus rīko t. s. Bērnu Dienu ar dažāda veida sarīkojumiem un izpriecām savai visjaunākajai paaudzei. Aizgājušā rudens Bērnu dienās Burošā jaunās paaudzes gājienā pa pilsē­tu piedalījās arī jaunie igauņi ar Igaunijas na­cionālo karogu priekšgalā. Attēlā igauņu mazās tautu meitas pie sava „parādes auto”.

 

1952. gada 18. oktobrī frontē pie Ku-Dongas Korejā latviešu jauneklis Aivars Salenieks pa­rādīja augstāko vīrišķību kaŗa laukā. Lai glābtu savus biedrus, viņš uzkrita virsū rokas granā­tai, kas bija iesviesta bunkurā.

Par izcilu varonību kaŗa laukā Amerikas Sa­vienoto Valstu prezidents apbalvoja Aivaru Salenieku ar Izcilus Nopelnu Krustu (Distinguished Service Cross). Aivaram Saleniekam vēl pie­šķirti citi šādi apbalvojumi: The Purple Heart, Combat Infantry Man’s Badge, National Defense Medal, Korean Service Medal, United Nations Service Medal, Korean Presidential Citation, Presidential Unit Citation.

Lai cildinātu Aivara Salenieka piemiņu, viņa kauju līdzgaitnieks Aldonis Mežsēts dāvināja Kalamazū Latviešu Jaunatnes Kopai „Aivara Sa­lenieka Balvu”. To ikgadus jaunatnes sacensībā iegūst labākais zinātājs jautājumos par Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju, latviešu literātūru un lat­viešu sadzīvi.

„Aivara Salenieka Balva” ir kokā griezts, ar bronzu rotāts Latvijas ģerbonis, ko darinājis Čikāgas Mākslas Skolas audzēknis Jānis Rinkušs.

Pirmo reizi savā īpašumā ceļojošo balvu ie­guva Ģirts Kaugars, no 99 jautājumiem pareizi atbildēdams 96. Citas jaunatnes sacensības sek­mēšanai ziedotās balvas ieguva Uldis Ievāns, Egīls Kronlīns un Ginta Keņģe.

Pretkomūnistiskās cīņas žurnālam Brīvības Talciniekam jauna redakcija. Līdzšinējais re­daktors un ALJA PIN vadītājs Ojārs Gobiņš gai­da uz iesaukšanas pavēli, lai ASV armijā ap­gūtu tālākas praktiskas zināšanas cīņai par Lat­viju. Publiskās Inf. Nozari ar oktobri vada Andris Trapāns. Andris Trapāns studē Berklejas universitātē polītiskās zinātnes, specializē­damies Krievijas jautājumos. Brīvības Talcinie­ka redakcija viņam sūta šādu zīmīgu vēlējumu: „Daudz tumšas bezmiega naktis!” Pašu Brīvības Talcinieku rediģē Aivars Osis (709 S. 6th Ave., Maywood, 111.), solot, ka žurnāls „turpinās iz­nākt līdz pēdējam numuram.” Zīmīgi ir Ojāra Gobiņa atvadu vārdi BT 12./13. numurā:

„Mūsu labākie brīži bija, kad redzējām, ka Latvija nav pamesta un aizmirsta. Grūtākie − kad jāvalda sašutums. Jo šī, diemžēl, ir pa­saule, kur valda vispārpieņemti ieskati un pie­klājības normas bez cilvēcības normām. Tādēļ ir tik grūti lietot mērauklu, ko BT mēģina lie­tot: ko un kā tas palīdz Latvijai. Sabrūk daudz mīļu ilūziju. Bet tādēļ ir arī maz ko nožēlot, lai gan varam nožēlot, ka lasītāji − tā mazā izlase, kas ļauj šim biļetenam augt un pastāvēt − ir spiesta lasīt tik daudz rūgtu vārdu, kas tiem nemaz nav adresēti. Bet BT nav šeit, lai dalītu komplimentus. Redzēt un darīt taisnību, kā Dievs to liek redzēt, ir labs diezgan uzde­vums.”

 

Glīts, interesants, saturā bagāts un ar ne­parastu nosaukumu tapis Kalamazū Latviešu Jaunatnes Kopas žurnāls „Tapa”. 1. numurā redaktors Ģirts Kaugars raksta:

„Varētu teikt, ka žurnāla nosaukums diezgan necils, jo tapa ir tikai iztēsts koka gabals, bie­ži vien ar apdauzītu galu. Tomēr nevajadzētu aizmirst, cik noderīga ir šāda tapa!

„Jau senajiem grieķiem, tāpat latviešiem tā bija pazīstama kā vērtīga satura sargātāja. Se­nās tapas sargāja vielisku saturu, mūsu − ga­rīgu. Būtībā tapa un Tapa ir līdzīgas.”

24 lappušu biezajā izdevumā pareizrakstības kļūdu skaits minimāls, taču „Tapas” veidotāji laikam grib „sargāt” pavisam izcilu saturu, jo redakcijas lappusē šāds paskaidrojums: „Redak­cija nav pārāk centusies labot stila un izteiks­mes ‘īpatnības’, tā atstājot liecību nākamajām paaudzēm par kultūras semināra nepieciešamī­bu.”

 

Latviešu JKS Zviedrijā, sadarbībā ar KLJS, noorganizēja jaunatnes darbinieku kursus, kuŗos piedalījās ap 30 kursantu. Kursi notika laikā starp Ziemsvētkiem un Jaungadu. Latviešu un zviedru lektori iepazīstināja jaunos darbiniekus ar vispārējām jaunatnes darba problēmām, la­sot priekšlasījumus psīcholoģijā, sabiedriskās zinībās un jaunatnes vadības metodikā, bet pa­plašinātajā „latviešu sektorā” kursanti guva ieskatu latviešu folklorā un etnogrāfijā, kā arī Latvijas vēsturē. Ik dienas darbu noslēdza pār­runu vakari, kas bija veltīti ārpusskolas izglī­tības jautājumiem un pārrunām par grāmatas nozīmi un izpratni. Kursus noslēdza Vecgada vakarā ar kopēju jaunatnes jaungada sagaidīša­nai veltītu sarīkojumu. Jaunatnes darbinieku kursu vadītāji bija zviedru KFUM studiju rektors Gunārs Jansons un latviešu JKS CV priekšsēdis Edgars Ragovskis. Lektoru sarakstā bija arī trīs „Jaunās Gaitas” līdzstrādnieki − prof. A. Aizsilnieks, fil. mag. Uldis Ģermānis un fil. kand. Gunārs Irbe.

 

Mākslinieks Arnolds Sildegs, bērnu mēneš­raksta „Mazputniņš” mākslinieciskais redaktors (JG Nr. 18.), pēc mēnešraksta 1. numura ie­kārtošanas darba slodzes dēļ no šī pienākuma atteicies.

 

Austrālijas latviešu peldēšanas rekordiste 14 gadīgā Ilze Konrāde ieguvusi ceturto vietu „Associated Press” gadskārtējā aptaujā, kuŗā Savienoto Valstu sporta ziņotāji izrauga pasau­les labākās sportistes. Pirmo vietu ieguvusi te­nisiste Altea Gibsone ar 456 punktiem, otru − daiļslidotāja Karola Heisa (199), trešo − golfiste Beverlija Hansone 126. Ilze Konrāde iegu­vusi 82 punktus, 40 vairāk nekā austrāliešu peldētāja Dōna Frēzere.

 

Jānis un Ilze Konrādi

 

Kā rodas dzeja? Laikam savādāk, nekā to parasti iedomājas. Olafs Stumbrs, piemēram, savu „Vasaras gaili” sarakstījis šādi, paša vārdiem runājot:

„Man kāds vīrs zūdījās, ka neesot labu dze­joļu par flokšiem. Augstsirdīgi apsolījos tūlīt uzrakstīt un sāku uz vietas. Vīrs teica, lai iepinot iekšā arī kaut ko par Čaikovski. Apso­lījos arī to un turpināju strādāt. Pēc kādas stundas bija gatavs − varbūt ne gluži dzejolis par flokšiem vai Čaikovski, bet vismaz par to gaili. Arī labi.”

 

Patīkams jaunums aizvadītajā rudens sezonā Stokholmā ir latviešu jaunatnes sanāksmes, ko noorganizējusi jaunatnes sadarbības komiteja. Tie ir patīkami un draudzīgi vakari, kuŗos jau­nieši noklausās muzikālus priekšnesumus, pie­dalās dažāda veida atjautības sacensībās, dejo, skatās filmas par latviešu jaunatnes dzīvi un pie kafijas tases pārrunā dažādus aktuālus jau­natnes dzīves jautājumus. Atsaucība ir necerēti dzīva; liekas, ka ledus ir sakustējies, un tā salaušanu lielā mērā uzņēmušies Stokholmas latviešu visjaunākie, kas arī noorganizējuši „džungļu telegrāfa” tīklu jauniešu apziņai. Vāc arī laikrakstu izgriezumus un foto uzņēmumus trimdas jaunatnes dzīves chronikai.

 

Zviedrijas latviešu V vispārējās jaunatnes dienas šogad notiks Gēteborgā no 30. aprīļa līdz 3. maijam. Tās ievadīs svinīgs akts, kam sekos koncerts, sadraudzības vakars, tālāk − referāti par latviešu glezniecību, par jaunatnes dzīvi un centieniem okupētajā dzimtenē; būs sacensības jauniem klavierniekiem un sporta spēles. Jaunatnes dienu sarīkošanas techniskais vadītājs ir Aleksandrs Kristsons, bet rīkotāja − Komiteja Latviešu Jaunatnes Sadarbībai.

 

Stokholmas radiofons otros Ziemsvētkos no­raidīja producentu Gösta Bliksta un Arne Weises astādītu reportāžu „Träff med utlandsk ungdom” („Satikšanās ar ārzemju jaunatni”), kuŗā piedalījās arī Zviedrijas latviešu jaunatnes Stokholmas un Upsalas grupa. Inta Āboliņa īsos vārdos iepazīstināja klausītājus ar latviešu Ziemsvētku tradīcijām, pēc tam dzirdējām Stokholmas jauno latviešu dziedāto un dejoto tautas deju Sudmaliņas un dziedātāju ansambļa izpildījumā tautas dziesmu „Svešajā zemē” ar Ileānu Tepferi-Pētersoni kā solisti. Latviešu dzejoli zviedru tulkojumā skandēja Aina Siksna. To īpaši šim gadījumam bija uzrakstījis Andrejs Irbe, nobeidzot ar simboliskām rindām:

„... naida karogi sastingst un klusē,
                 
sarma krīt audekla krokās:
Kā sarkanās rozēs sabiris sniegs
                 
rītausma nāk.”

 

Producents Arne Weise pārrunā ar Andri Vītoliņu programmas izkārtojumu (Nolža Millera foto attēls).

Ap 30 personu lielai jaunatnes grupai ieska­ņojums, kas notika Zviedrijas radiofona studijā 15. decembrī, izvērtās par vienreizēju „vaka­rēšanu”. Patika vērot Gunāru Zvejnieku kā veiks­mīgu nelielā ansambļa diriģentu un Andŗa Vītoliņa „gigantisko” nopietnību, cenšoties dot labāko arī šādās reizēs.

 

Gunārs Zvejnieks diriģē jauniešu ansambli, vidū Ileāna Tepfere-Pētersone (Nolža Millera foto attēls).

 

 

 

NO IDEJAS LĪDZ DARBAM

Jau Milvoku jaunatnes vadītāju konferencē 1957. gada martā tika ierosināts plašāk studēt PSRS kon­stitūciju un citus materiālus, lai labāk izprastu komūnisma būtību un varētu efektīvāk pret to cīnī­ties. Jaunatnes nedēļas divdaļīgajai mudei pamatā līdzīga doma: pazīt un izprast tos, kuŗu dēļ mēs darbojamies, jo tikai tādējādi gūstama tā kopības apziņa, kas nepieciešama, lai darbs labi sekmētos.

Pirmo dvašu šīs domas iedzīvināšanai deva ALJA-s 6. kongress Kalamazū 1957. gada septem­bŗa sākumā. Kongress deklarēja:

„Nav šķirtas latviešu jaunatnes, bet ir viena garā vienota latviešu jaunatne dzimtenē un trimdā, kas tic brīvās Latvijas nākotnei un cilvēcīgo, de­mokrātisko ideālu uzvarai.”

Šīs deklarācijas garā tika pieņemta rezolūcija:

„Atzīstot, ka ALJA-s svētākais pienākums ir kalpot apspiestās nacionālās latviešu jaunatnes cen­tieniem un ilgām pēc brīvas nākotnes Latvijas, ka šo pienākumu sekmīgi veikt var tikai, uzmanīgi klausoties apspiestās jaunatnes īstajā balsī un dar­bu veicot, Apvienības sestais kongress nolemj, ka nākotnē vēl aktīvāk nekā līdz šim:

1. Apvienības valdei jāorganizē un jāatbalsta apspiestās latviešu jaunatnes dzīves un domu pētīšana gan centralizēti, gan jaunatnes pul­ciņos, gan īpašās studiju grupās pie pulci­ņiem;

2. publicējami svarīgākie materiāli un rīkojami priekšlasījumi un pārrunu vakari brīvās latviešu jaunatnes iepazīstināšanai ar jaunatnes dzīvi un centieniem komūnistu apspiestībā;

3. Apvienības valdei jāatbalsta un jāorganizē darbs, ar kuŗu brīvā jaunatne pierāda savu gribu kalpot apspiestajiem cīņā par atbrīvošanu; jāorga­nizē materiālu publicēšana angļu valodā, jāatbalsta PIN darbs un pretkomūnistiskās cīņas grupu organizēšana pie jaunatnes pulciņiem;

4. šajā darbā aktīvi piedalīties aicināmas visas latviešu jaunatnes organizācijas un latviešu jaunieši brīvajā pasaulē; to atbalstīt aicināmas visas lat­viešu organizācijas un sabiedrība.” (JG 11.)

Rezolūcijas ietvaros ALJA-s valde 1957. gada rudenī izsludināja rakstu darbu sacensību: „Balsis un atbalsis; mana dzimtā puse šodien”. Sacensību dalībniekiem savi darbi bija jābalsta uz pētījumiem par stāvokli komūnistu okupētajā Latvijā (JG 11., 17.)

Kad gada beigās un 1958. gada sākumā nolēma rīkot jaunatnes nedēļu un sāka sagatavošanas dar­bus, sabiedrības uzmanību tai laikā saistīja Hugo Atoma pārmetumi ALJA-s valdei un Indianāpoles jauniešu pārmetumi Jaunajai Gaitai (JG 13., 14.). Sabiedrības uzmanība jaunatnes nedēļai pievērsās tikai augustā un septembrī.

1958. gada 2. augustā Čikāgā pulcējās šādi jau­natnes organizāciju pārstāvji, kas izvēlēja centrālo jaunatnes nedēļas rīcības komiteju: V. Muižnieks (ALJA), K. Sventeckis (ALA-s jaunatnes sekcija), A. Osis (skauti), L. Klētniece (gaidas), V. Valainis (ALKA jaunatnes nozare), māc. P. Nesaule (ev.-lut. baznīcas jaunatnes nozare). Centrālo rīcības komiteju vadīja V. Muižnieks (vēlāk jaunais. ALJA-s valdes priekšsēdis L. Streips), sekretārs bija V. Valainis, , kasieris Al. Osis. Sanāksme apstiprināja galīgos plānus un ierosinājumus jau­natnes nedēļai, izsūtīja aicinājumu vietējām jau­natnes organizācijām un pulciņiem:

„Aicinām jūs šogad īstenot kādu ideju darbā. Šī ideja: ‘Nekļūsim sveši − kalposim!’

„Kamēr mēs augam svešumā, arī Latvijā izaug jauna paaudze. Mūsu vecākiem ir Latvijā draugi, varbūt domu biedri, ar kuŗiem viņi kopā auguši. Mums, šķirti uzaugušajiem, jāsaprotas vieniem otrus nepazīstot − uzticoties, ka mūsu sapnis ir viens un tas taps piepildīts.

„Ne viņi, ne mēs esam vainīgi pie lielās šķirt­nes. Un viņus var vismazāk vainot par vēlēšanos dzīvot − ar apspiedēju varu un zem apspiedējas varas − kā latviešu tauta te darīja pirms viņiem un pirms viņu tēviem. Mums visgrūtāk vainot vi­ņus par to, ka viņi palika tur. Mums atliek ticēt, ka viņi gaida lielo brīvības dienu, un gatavoties šai dienai − kad tiksimies.”

Galvenie ierosinājumi sarīkojumiem jaunatnes nedēļas ietvaros:

Priekšlasījumi par jaunatni apspiestajā Lat­vijā.

Diskusijas par iespējām strādāt apspiestās Latvijas labā tagad un nākotnē.

Aizlūguma dievkalpojumi.

Priekšlasījumi un raidījumi cittautu publi­kai.

Rakstnieku stundas ar apspiestās Latvijas jauno autoru un ALJA-s sacensības darbiem. („Ieteicams pārrunāt iezīmes ap­spiestās Latvijas literātūrā, salīdzināt to ar trimdas jauno literātūru un tās tēmām.”)

Līdzekļu vākšana pretkomūnistiskā darba atbalstam.

Septembŗa vidū centrālā rīcības komiteja izdeva materiālu krājumu jaunatnes nedēļas rīkotāju vaja­dzībām. Krājumu sastādīja Valters Nollendorfs, pavairoja Kalamazū Latviešu Jaunatnes Kopa. Tajā atrodami gatavi priekšlasījumi, rezolūciju teksti, viela diskusijām, literāri darbi, bibliogrāfisks ap­skats.

Jaunatnes nedēļu ārpus ASV izsludināja arī Latviešu Nacionālā Jaunatnes Apvienība Kanadā un Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienība. ELJA-s valdes priekšsēdis Paulis Tamsons savā uzsaukumā Eiropas jauniešiem raksta: „Mūsu ieilgstošajā trim­das laikā ir ļoti svarīga patreizējo apstākļu iz­pratne Latvijā, jo, tikai tos izprotot, mēs būsim spējīgi attīstīt savu darbu visefektīvāk. Risinot kopēju domu pavedienu ar mūsu tautu dzimtenē, mūs visus saistīs nesaraujamas garīgas saites un sekmēs cīņu par Latvijas brīvības atgūšanu!” Pirmo reizi jaunatnes nedēļa bija kļuvusi no ALJA-s jau­natnes nedēļas par visas trimdas jaunatnes nedēļu.

 

PAR UN PRET

Kamēr pēdējie jaunatnes nedēļas sagatavošanas darbi noritēja pilnā sparā, latviešu presē un sa­biedrībā sākās dzīva polemika gan par, gan pret. Polemikai, šķiet, bija vairāki aspekti. No tiem galvenie:

Neizpratne vai nevēlēšanās iz­prast. Zīmīgs piemērs atrodams laikrakstā Laiks, kas jau pēc 1958. gada jūlija ALJA-s valdes sēdes Klīvlendā pievērsa sevišķu uzmanību tikai vienam ierosinājumam jaunatnes nedēļas programmai − pārrunām par apspiestās Latvijas jauno autoru darbiem. Tā 23. augusta numurā Laiks publicēja aptauju starp Ņujorkas jauniešiem ar šādu virs­rakstu − „Vadāmie apšauba vadītāju lēmumu. Jau­niešu domas par ALJA-s valdes lēmumu jaunatnes nedēļā iepazīties ar padomju jauno autoru darbiem.”

 (Šāds lēmums gan nekad nav pieņemts, un to, pro­tams, vajadzēja zināt arī laikraksta redakcijai, kuŗas korespondents piedalījās minētajā sēdē.) Ar šo rakstu pietika, lai vairākas lasītāju vēstules laikraksta nākamos numuros uztrauktos tikai par šo vienu jaunatnes nedēļas programmas ierosinā­jumu. Pati jaunatnes nedēļa un tās dziļākā jēga bija novirzītas malā, it kā aizmirsās.

Ja ierosinājums par iepazīšanos ar apspiestās Latvijas jauno autoru darbiem būtu nācis atsevišķi, par to varētu arī debatēt šādā veidā. Bet, būdams tikai daļa no jaunatnes nedēļas programmas, tas bija tikpat daudz savā vietā kā iepazīšanās ar ap­spiestās Latvijas audzināšanas sistēmu, jaunatnes organizācijām, propagandas aparātu, kolchoziem un citiem dzīves aspektiem, kuŗus nevienam neie­nāca prātā apšaubīt jaunatnes nedēļas vajadzībām.

Varbūt neizpratni radīja rakstītāja un lasītāju paviršā pieeja jautājumiem. Bet vēl dziļāk, šķiet, iesēdusies kaut kāda nedrošība par trimdas jauno paaudzi, par tās stāju un mērķiem. No uzticības šāda neizpratne nebūtu varējusi izaugt.

Bažas par komūnisma propagan­das briesmām. Laika 69. numurā Vella Tobīsa jautā − „Vai mums, rietumos esošai jaunatnei, būtu jākalpo padomju propagandai?” − Kāds cits latviešu laikraksts mēģināja iestāstīt, ka visa jaunatnes nedēļa esot komūnistu propagandas triks un tās rīkotāji piederot „zināmām aprindām”; izteica aizdomas, ka Jaunajā Gaitā publicētie materiāli varētu negatīvi ietekmēt jaunatnes pretkomūnistisko stāju.

Ja nu pastāv šādas bažas par jaunās paaudzes nevarību un aklumu iepretī komūnisma ideoloģijai, jāmeklē, kā šāda iespēja (ja tāda pastāv) varētu
būt radusies. Un ir tikai viena varbūtība: pretkomūnistiskās informācijas darbs pašu mājā ir bijis vājš un atstāts novārtā! Loti drastiskā, tomēr patiesā veidā šai sakarā izteicās kāds jaunās pa­audzes darbinieks: „Apgalvojums, ka mēs esam aizmirsuši, kas ir komūnisms, ir ļoti saudzīga kritika, īstenībā mēs nekad neesam zinājuši − kas
ir komūnisms Un turpināja, ka pretkomūnistiskā informācija par maz balstījusies uz studijām par komūnisma būtību, par maz raksturojusies ko­munisma izpratnē, par daudz − sēdēšanā uz savas izpostītās dzīves drupām un brēkšanā pret komūnistiem, kas sagadīšanās dēļ bijuši šo dzīvju izpostītāji. Viņa doma skaidra − tās briesmas, ko komūnismā saskatām − izsūtīšanas, polītiskās slepkavības, garīgā apspiešana, ekonomiskā ekspluatācija − nav cēloņi, bet sekas. Ar izsūtīšanām, slepkavībām un apspiešanu varam ie­pazīties arī citur vēsturē, nekur − ar komūnismu.

Bet tikko jaunā paaudze patstāvīgi grib ieskatī­ties šajā komūnisma būtībā, atskan pātagas cirtie­nam līdzīgs sauciens: „Nu, vai ziniet, tas jau ir skandāls!”

Milvoku jaunatnes vadītāju konferencē izteiktais ierosinājums iepazīties ar melīgāko konstitūciju (PSRS) pasaulē un citiem materiāliem par komūnismu palika neievērots bailēs no kritikas, ka šāds pasākums tiktu uzlūkots par jaunās paaudzes iepazīstināšanu ar komūnisma propagandu. (Tas gan ir absurds. Taču šādi absurdi mūs noveduši tur, kur šodien stāvam!)

Vai aiz bažām par jaunatnes „stāju un komūnisma propagandas briesmām” neslēpjas kaut kas cits? Vai tās nav bailes, ka jaunā paaudze neatklāj pretkomūnistiskā cīņā citas perspektīvas, kuŗas tradicionālisti vairs nevar un negrib aptvert?

Jaunatne gluži dabīgi pārceļ savu cīņu ideolo­ģiskā plāksnē, kamēr vecākajai paaudzei vēl ļoti raksturīga revanškāra berzēšanās ar Latvijas komūnistu varas vīriem, kas daudziem trimdas va­dītājiem ir laika (ja pat ne skolas) biedri. (Kāds latviešu laikraksts mēģināja „pierādīt”, ka komūnists Arvīds Grigulis esot Laika redaktora Kārla Rabāca draugs!? LSDSP Brīvība un Trimdas Arodnieks turpina joprojām savās slejās publicēt „kau­jas saucienus” kā, piem., „Tik bēdīgi blēdīga ir jūsu ‘rainoloģija’, Ēvald Petrovič!” u.c. − Šāda veida „pretkomūnistiskā cīņa” trimdas jaunajai pa­audzei izskaidro ļoti maz.)

Laikam paejot un jaunām paaudzēm izaugot, arvien nenozīmīgāki kļūst arī skaitļi, kas salīdzi­na brīvvalsts sniegumus ar Padomju Latviju; tāpat atmiņas par 1940. un 1941. gadu, kas vecajiem vēl arvien veido pretkomūnistiskās informācijas mu­gurkaulu. − Bet katra jauna cīņas metode tiek ap­veltīta ar dziļu neuzticību.

Ironiskā kārtā liekas, ka nevis jaunā paaudze, bet gan tās kritizētāji krituši par upuri komūnistu propagandai! Jau labu laiku Austrumberlīnes lapa „Par atgriešanos dzimtenē” mēģinājusi iestāstīt, ka trimdas jaunatne noraidot trimdas vadītāju ideoloģiju un meklējot ceļu atpakaļ uz padomju dzim­teni. ALJA-s valdes priekšsēdis Laimonis Streips raksta tā: „Komūnistu ķengas par šī gada jaunatnes nedēļu ir aizrādījušas − jaunatne jūtoties tik ne­spēcīga, ka jāmeklējot kontakts ar ‘brīvo’ Latvijas jaunatni. Trimdas jaunatne šo domu kategoriski noraida!... nav tā, ka jaunatnes nacionālisms būtu tik vārgs, ka to varētu sašķobīt saskarsme ar acīmredzot propagandisku un komūnistu fabricētu literātūru.” (Laiks Nr. 78., 1958) Vai tiešām trimdā būtu ļaudis, kas ticētu vairāk tam, ko stāsta komūnistu propagandas lapa, nekā pašu jau­najai paaudzei?

 

Šaubas par vajadzību pēc kontak­tiem vispār. Ir tikai solis no bažām par pa­kalpošanu komūnistu propagandai līdz domai, ka mums pavisam jāatraujas no katras saskarsmes, ko arī latviešu sabiedrībā pasākuši saukt par „koeksistenci”. It kā mēs jebkad varētu būt „koeksis­tences” stāvoklī ar savu tautu! Vienu no krasāka­jiem uzskatiem Laika 87. numura „Lasītāju balsīs” paudis kāds -iņš: „Meklējot sadzīvi ar dzimtenes komūnistiskajā garā audzināto jaunatni, latviešu jaunatne brīvajā pasaulē pierādītu, ka tā ir garīgā strupceļā un bez padomju cilvēka palīdzības nevar tikt laukā no kļūmīgā stāvokļa.” Izklausās pēc Austrumberlīnes lapas idejas ultranacionāli no­skaņota cilvēka mutē! Identificējot latviešu jaunatni Latvijā ar komūnismu, raksta autors − un citi, kas aizstāv līdzīgu uzskatu − atkārto to, ko stāsta komūnistu propaganda. Viņi aizmirst, ka tādos apstākļos mūsu cīņai gan nav nekādas jēgas, viņi nesaredz, ka cīņa pret komūnismu ir viena lieta, nesaraujamas asinssaites un kopības sajūta ar savu tautu − cita. Pavīd it kā doma, ka trimdinieki būtu labāki latvieši... No filozofa Kārļa Jaspera prasī­bas pēc patiesības šī doma vistālākā.

Situāciju pareizi izpratušas divas latviešu or­ganizācijas, Komiteja Latvijas Brīvībai un Latvijas Atjaunošanas Komitejas Eiropas Centrs.

KLB augusta vidū intervijā preses pārstāvjiem formulēja viedokli, ka šķirama oficiālā vara − komūnisms no apspiestās tautas Latvijā; kontakti meklējami ar tautu, ne ar apspiedēju varu.

LAK EC savā septembŗa sesijā Stokholmā pēc mag. iur. A. Slīdes priekšlasījuma pieņēma viņa formulētās tezes par kopības uzturēšanu ar tautu dzimtenē. Starp tām:

 Pastiprināt kontaktus ar latviešiem dzimte­nē;

 Izveidot kultūras darbu apmaiņu starp Lat­viju, lai saglabātu tuvumu ar latviešiem dzimtenē un pareizāku priekšstatu par ap­stākļiem Latvijā;

 Piegriezt lielāku vērību referātiem un pār­runu vakariem par Latviju;

 „LAK Eiropas Centrs noraida jebkāda veida koeksistences ieteikšanu un pielietošanu ar padomju varu un tās izraudzītiem pār­stāvjiem. „ (Pēc Londonas Avīzes, Nr. 643)

Šīs tezes ir tikai citos vārdos formulēta jau­natnes nedēļas ideja. −

Ir savādi: spokus mēs tikai redzam, pieskarties tiem nevaram. Un, ja tiem varam pieskarties, tad tie nav spoki. Līdzīgi bija arī ar jaunatnes nedēļu. Par ierosinājumu un ideju tika runāts, bet neatskanēja vairs nevienas kritiskas balss pēc pie­pildījuma praksē! Jāsecina: jaunatnes nedēļas kri­tizētāji bija redzējuši spokus, kas nemaz neeksis­tēja. (Vai varbūt taisnība tai mācītajai latvietei, kas izteicās: „Ak, ko tur ņemt nopietni! Kritiķiem tikai psichotiskas bailes, ka jaunie viņus neatstāj malā!”)

 

JAUNATNES NEDĒĻAS NORISE

Kā zināms jaunatnes nedēļas ievads izveidojās referāti un pārrunas jaunatnes dienās Sanfrancisko 30. un 31. augustā. Referāti par izglītību (Andris Trapāns) un saimniecisko stāvokli (Gundars Keniņš) apspiestajā Latvijā. Paneļdiskusijas: „Ko mēs varam darīt polītiskajā laukā Latvijas labā?” Skan Andreja Oltes vadlīnijas: „Latvija nepiedzima 1918. gadā un nav arī nomirusi 1940. Latvija nav jāapraud kā pazudusi, bet ar viņu jāiepazīstas un jā­zina, kā tā dzīvo šodien.”

Pašas jaunatnes nedēļas apskatu sāksim ar la­bāko jaunatnes pulciņu Savienotajās Valstīs − Fila­delfijas LJP. Filadelfijā jaunatnes nedēļa vienmēr plaša un daudzpusīga:

 Sabiedriski literāra tiesa par latviešu jau­natnes stāju beidzās ar tiesas priekšsēža J. Gra­vas atzinumu, ka jaunatnes stāja trimdā attaisnota visos apsūdzības punktos.

Komitejas Latvijas Brīvībai loceklis Vilis Hāzners 17. oktobrī referēja par jaunatni apspies­tajā dzimtenē. Zīmīgākie vērojumi:

 Vecāki spiesti smagi strādāt, un neatliek laika bērnu audzināšanai mājā.

 Skolotāju trūkuma dēļ četrklasīgajās skolās bieži iemācās tikai minimālās lasīšanas un raks­tīšanas mākas.

 Skolu programmas sastāda Maskava, kas cenšas latviešus rusificēt.

 Universitāti beigušos darbā izvieto partija, izklīdinot latviešu inteliģenci citās republikās.

 Brīvākais posms literātūrā un mākslā bei­dzies; partija atkal prasa „ieturēt līniju”.

 Latviešu jaunatne nav salauzta, bet preto­jas apspiedējiem.

 Komjauniešu skaits pēdējos 2 gados sama­zinājies par 12 000; tai vietā jaunieši piedalās paš­darbības pulciņos latviskā vidē.

 Svētku dienās uz māju sienām parādās uz­raksti, sarkanbalti ziedi pie pieminekļiem.

Literārās grupas daiībnieki 19. oktobrī bija rīkojuši apspiestās Latvijas jauno autoru vakaru. Modris Mednis savā ievadā norādīja uz trīs vir­zieniem apspiestās Latvijas dzejā:

uzspiestā komūnisma slavināšanas dzeja;

atļautā tīri liriskā dzeja par dabu, mīles­tību, dzimteni;

slepus rakstītā, slepus lasītā dzeja.

Sekoja piemēri visām trim kategorijām. Tra­ģisku smagumu klausītājos atstāja Ērika Šmita no­lasītā Harija Heislera „Nepabeigtā dziesma”, kas atklāj latviešu jaunieša likteni Sibīrijā. Līdz asa­rām aizkustināja Maijas Mednes lasītā Ārijas Elksnes dzeja „Vēstules” un Arvīda Skalbes „Birst ābelei balti ziedi...”, kas izskanēja kā apspiesto latviešu sērdieņu dziesma. Vēl skandēja Valža Grenkova, Alfrēda Krūkļa un citu dzejas. Laik­raksta Latvija Amerikā korespondents raksta: „... ar šejienes sarīkojumos nepieredzētu uzma­nību un aizrautību klausītāji tvēra katru nolasītās dzejas vārdu, katru vārsmu. „ Modra Medņa ievadā teiktie vārdi, šķiet, bija atraduši klausītāju sirdis: „Latvijas zeme ir un latviešu tauta dzīvo! Nebūsim akli! Nevērsīsim savu naidu pret tautas brāļiem dzimtenē, bet gan pret varu, kas tur valda. Šova­kar mājās aizejot, pakavēsimies pie jautājuma, pret ko gan mēs īsti cīnāmies: vai pret jaunajiem latviešiem Latvijā, kam vara spiež būt komjaunie­šiem? Un kā atšķirsim tos, kas latviski domā un tic brīvības dienai, no īstiem komūnistiem

Citās vietās, gan lielākos, gan mazākos sarī­kojumos −

 Londonā Kanādā:

 Radio raidījums 2. oktobrī ar apspiestās Latvijas mūziķu darbiem, paskaidrojumiem par jaunatnes nedēlu, Ārijas Elksnes dzejoli.

 Sarīkojums 1. novembrī ar LNJAK valdes priekšsēža Gunša Liepiņa referātu par jaunatni Lat­vijā.

 Detroitā:

 Jaunatnes dievkalpojums Sv. Pāvila draudzē.

 ALJA-s valdes locekļa Juŗa Šlesera priekš­lasījums draudzes pulciņam par jaunatni Latvijā un mūsu uzdevumiem. („Mums jābūt modriem un informētiem.”)

 Saginavā:

 Ap 100 cilvēku piedalījās jaunatnes nedēļas vakarā 25. oktobrī. Dramatizējums pēc Dr. Lili­jas Zariņas stāstījuma: „No viena šūpuļa izkāpu­šie,” (JG 14.) Runāja Jaunās Gaitas redaktors Valters Nollendorfs par izglītības jautājumiem ap­spiestajā Latvijā („Zem komūnisma nav dažādu uzskatu, ir tikai ‘pareizi’ − t. i. komūnistiski − un ‘nepareizi’ uzskati.”). Ilgas un ieinteresētas audi­ences diskusijas.

 Losandželosā:

 31. oktobrī Dienvidkalifornijas LJP sarīko­jums ar Irēnes Daugules priekšlasījumu „Cenšanās pēc izglītības − dziņa pēc reliģijas − nesamierināšanās ar komūnismu.”). Irenē Daugule un Daira Andersone deklamēja Ojāra Vācieša un Harija Heislera dzejas.

 Klīvlendā:

 Dievkalpojums 12. oktobrī Ev.-lut. drau­dzē.

 18. oktobrī draudzes jaunatnes pulciņa, skautu „Daugavas” un gaidu „Ventas” vienības sa­rīkojums. Lasīja jauno Latvijas autoru dzeju un Indras Gubiņas godalgoto stāstu „Sārts” (JG 17.). Agr. K. Avens runāja par jaunatnes stāju Latvijā un trimdas jaunatnes uzdevumiem. („Šī nedēļa lai būtu darba sākums!”) − Vislabāk apmeklētais sa­rīkojums Pēdēja laikā, ieskaitot izbraukumus.

 

 

Filadelfijas LJP literārās grupas dalībnieki pārspriež rīkojamo Latvijas jauno autoru va­karu. No kreisās: Juris Jauntirāns, Modris Mednis, Judīte Jauntirāne, Maija Medne, Ēriks Šmits.

 

 

 Grand Rapidos:

 Sarīkojumā 11. oktobrī runāja ALJA-s val­des priekšsēdis Laimonis Streips („Latvieši Ame­rikā, Eiropā, Austrālijā nav labāki par latviešiem Latvijā un Krievijā. No savas tautas ir aizgājuši arī tie latvieši rietumos, kas vairs nejūtas kā lat­vieši. Un pēdējo būs vairāk nekā sarkano.”)

 12. oktobrī dievkalpojums un sanāksme Vie­nības draudzes baznīcā. Māc. Jāņa Lazdas spredi­ķis par jaunatnes nedēļas mudi no reliģiskā vie­dokļa. Skolotāja Mārtiņa Gaides uzruna.

 

 Kalamazū:

 3. oktobrī Jaunās Gaitas redaktora Valtera Nollendorfa priekšlasījums („Zinot kādos apstākļos jādzīvo jauniešiem apspiestajā Latvijā, varam rast dažas atziņas par to, kas mums būtu darāms, lat­viešu tautai atgūstot brīvību. Mums būtu jāpalīdz mācības grāmatu sagādē, jāgādā grāmatas turienes bibliotēkām, jādomā par iespējām, lai jaunie Lat­vijas zinātnieki varētu studēt un papildināties rie­tumu universitātēs ... Varbūt pats grūtākais kā mums, tā viņiem, būs dot norēķinus par to, ko esam darījuši.”)

 10. oktobrī runāja ALJA-s vaidēs priekšsē­dis Laimonis Streips. („Mēs esam apraduši ar komūnismu. Tā uguns, kas mūsos dega, atstājot Kurzemes krastu, ir apdzisusi. Tik ir vairs degs­mes, kā cīņai pašu vidū.”). Dr. Lilijas Zariņas dramatizējums „No viena šūpuļa izkāpušie”, kuŗā komjaunieši ierodas pie ārstes svinēt Ziemsvēt­kus. (Kādas brīvībā izkļuvušas latviešu skolotājas vārdi Trimdas Skolas 13. numurā: „Mīļie ļautiņi, jūs darāt latviešu jaunatnei pāri. Neskataities uz zēnu un meiteņu sarkanajiem kaklautiem − viņu sirdis turpina pukstēt Latvijai.”)

 

 

Jaunatnes nedēļas sarīkojumā 18. oktobrī Klīvlendā runāja agronoms K. Avens

 

 Ludvigsburgā:

Štutgartes un apkārtnes jaunatnes nedēļas sarī­kojums 29. novembrī. Par patreizējiem apstākļiem Latvijā referēja A. Puķītis, sekoja pārrunas un dziesmas. Atsaucība tik dzīva, ka domā par līdzī­gu vakaru nākotnē.

 Korbijā:

Jaunatnes nedēļu paredzēts atzīmēt tikai 24. janvārī ar diskusiju vakaru par tēmu „Emigrācijas krustcelēs”. Savu līdzdalību jau solījuši: LAK EC priekšsēdis A. Abakuks, rakstnieks P. Aigars, skautu vadītājs I. Kažociņš.

Šis ir nepilnīgs apskats, taču jau tas rāda, ka 1958. gada jaunatnes nedēļa izvērtusies plašāka nekā citiem gadiem.

Jaunatnes nedēļa nav beigusies. Organizāciju pārstāvji, kas piedalījās 2. augusta sanāksmē Či­kāgā, vienojušies, ka sadarbība turpināma arī nā­kotnē, rīkojot nevien jaunatnes nedēļas, bet šādi organizējot arī citus pasākumus.

Mūsu kopējais darbs ir par lielu vienai nedēļai. Tas beigsies tikai tad, kad Latvija būs brīva. Tad mūsu pienākums būs veikts.

Vilis Lausks

 

 

 

Komūnistu uzmanība arvien vairāk sākusi pievērsties jaunatnei − Latvijā un trimdā. Kā padomju raķetes mēģina iekarot nākotni pasau­les telpā, tā padomju ideoloģija cenšas iekarot nākotni cilvēkos.

Lai vilinātu jaunatni, komūnisti izdod lielas summas, nežēlo vārdus un glaimus. Par trim­das jaunatni komūnistu rakstītāji „raud”: tā, svešumā aizvesta, aizklīstot no savas tautas, iznīkstot apātijā un garīgā tukšumā. Pie visa tā vainīgi esot „emigrācijas barveži”, kas „putām uz lūpām” mēģinot sakūdīt jaunatni naidā uz dzimteni.

Propagandas miglā slēpjas kāda nenoliedza­ma un rūgta patiesība: problēmas, kuŗas komūnisti apmiglo, ir īstas.

−−− Tagad katedrā kāpj patriots. Sauc: „Mēs nedrīkstam atzīt, ka mums ir problēmas! Ar to jau esam padevusies ienaidniekam! Tiem, kas tā runā, trūkst disciplīnas!” −−− Varbūt viņš reiz runās tukšai zālei, ja nebūs sargu, kas stāvēs pie durvīm.

Atzīt, ka ir problēmas, drīkst tikai stiprais − kas tiek ar tām galā; vājam jāslēpj izkurtē­jušā serde. Mēs trimdā esam neapskaužamā stāvoklī; vai esam stipri vai vāji, to rādīs veids, kādā mēs neapskaužamo pārvarēsim.

Komūnisti pieteikuši kaŗu − jaunatnes frontē. Trimdā vēl arvien šauj tukšos mērķos; kritis­kajā sektorā cīnās labi ja kāda skolnieku rota un pāris jaunu sirmgalvju. Kad vadītāji atzīs, ka viss atlikušais spēks koncentrējams šai sektorā? Citur fronte apklusīs jau drīz; tikai šeit tā turēsies vai trūks.

Loti apsveicama LCP Vācijā rezolūcija, kas prasa diplomātiskajā darbā iesaistīt jauno paau­dzi. Tam jānotiek drīz; „vēlāk” būs par vēlu.

Arī kultūras laukā vajadzīgs līdzīgs atzi­nums. Jo no pareizas kultūras polītikas atkarīgas jaunas paaudzes, kas domā un runā latvis­ki, cīnās par brīvu, demokrātisku Latviju. Bet vai esam gatavi radikālam pagriezienam, lai atkal nebūtu par vēlu?

Patlaban vāc līdzekļus Ziemeļamerikas lat­viešu Kultūras Fondam. Ziedojiet! Bet tikpat svarīga ir līdzekļu izlietošana. Līdz šim tā nav veikta lietpratīgi; nauda ir izdota, šis tas panākts, bet ne tuvu vajadzīgais un iespējamais.

Nav patlaban svarīgi piešķirt nelielas goda balvas par padarīto. Ir savādi, bet nenovērša­mi: jāpiešķir godalgu nauda topošai nopelnu nastai. Ir darbi, kas jāpadara, ko nepadarīs, ja nebūs līdzekļu. Un ne ar santīmiem tos padarīs, kuŗus KF dalījis, visus apmierināt gri­bēdams, reto apmierinādams!

Ir vajadzība pēc modernas bērnu un jaunat­nes literātūras, kas latviešu valodā atrastu ceļu pie mūsu tik normālajiem trimdas jauniešiem. Uz Ziemsvētkiem iznāca Mazputniņš, bez palī­dzības no ārpuses, bieži ar nogaidošu, viszinīgu nostāju saņemts. Taču bērni to lasa! Bet vai nepietrūks no jaunās paaudzes maka ņemto lī­dzekļu? Plānotais padsmitnieku žurnāls un reāls sapnis par jaunu lasītāju paaudzi trimdā paliks pusceļā?

Ir vajadzība pēc latviešu valodas vārdnīcas − rokas grāmatas. Vai drīkstam cerēt, ka to kāds pa vaļas brīžiem sastādīs, lai saņemtu sīku goda balvu?

Ir vajadzība pēc neklātienes semināriem; pēc labas, modernas latviešu literātūras antoloģijas; pēc −−; pēc −−. Vai uz to tikai − gaidīsim? Ne­drīkstam gaidīt! KF līdzekļi sadalāmi summās pa 5000 dolāriem. Tie piešķirami tikai svarī­gākajiem pasākumiem, lai tos varētu finansēt vai arī algot darba darītājus. Visi sekundārie pabalsti atmetami, citi atliekami uz turpmāka­jiem gadiem.

Katram, kas KF ziedo, ir tiesības un pie­nākums izteikt savus uzskatus par līdzekļu sadali. Lūdzam ikvienu izmantot šīs tiesības, lai pa­nāktu sen vajadzīgo pagriezienu mūsu kultūras polītikā − padarīt reiz kaut ko, kas ir iespē­jams un nav padarīts.

−−− Katedrā kāpj cienījams kungs: Runā: „Tā­diem uzskatiem jau visādi taisnība. Taču jaunie vienmēr tik radikāli, negrib pakļauties. Kā nu tik vienkārši varam pamest tradīcijas!” −−− Cie­nījamie kungi, nedodiet jaunatnei biszāles un kramu, dodiet patronas! Un ļaujiet tai pašai tēmēt, pašai šaut, pašai turēt šauteni rokās! Vai miers ap jums sveŗ jums vairāk par kluso tukšumu, kas draud palikt aiz jums?

−−− Vēstule: „Draugi Latvijā! Ja kādam no jums šķiet − ir labi būt komūnisma straumē − paprasait upei, kādēļ tanī tik daudz Krievzemes spaļu! Paprasait upei, vai drīkstat izkāpt un kājām doties tālāk! Upe jums neļaus. − Mēs esam brīvi, ja vajag, pret pašu straumi. Zi­nām, ka straumes nekad netiksies. Mēs tiksi­mies! Jo ticam − mēs dabūsim ceļa saini no tiem, kas mūs atveda pasaules krustcelēs.”

 

 

JAUNATNES SVĒTKU ORGANIZĀCIJAS KOMITEJAS DARBS

 

TORONTO Indiāņu valodā nozīmējot − sapulcēšanās vieta. Nākamā vasarā visi celi vedīs latvju jaunatni uz Toronto (augšējais attēls), šo strauji au­gošo, moderno rūpniecības un tirdznie­cības pilsētu, kur notiks pirmie trim­das latviešu Jaunatnes Svētki. − Toronto pilsētā latviešu skaitu vērtē uz 6000-7000, un Toronto universitātē mācās turpat 100 latviešu studenti. LATVIEŠU JAUNATNES SVĒTKU organizācijas komiteju sastāda dažādu jaunatnes orga­nizāciju pārstāvji no Kanādas un ASV. Kad JAUNĀS GAITAS fotogrāfs ieradās organizācijas komitejas sēdē Toronto, viņš atrada priekšā apmēram 35 jauniešus (attēls pa labi), kas komitejās un apakškomitejās lēma par svētku norisi. − Lai sekmētu sēžu sākšanos laikā, visi sēdes dalībnieki pakļauti 1 centa soda naudas maksāšanai par katru nokavēto minūti. Toronto Studentu Kopas pārstāvis Imants Freibergs (apakšējā attēlā) ieradās ar 8 minūšu nokavēšanos, aizbildino­ties, ka ieskrējis „trafikas džemā”. Viņam par no­kavēšanos un „satiksmes ievārījumu” bija jāmaksā 10 centi, ko iekasēja Liena Rode. Savākto „soda nau­du” izdalīs latviešu valodas neklātienes kursu un salīdzinošās latviešu valodas vārdnīcas vajadzībām.

 

Attēlā pa kreisi − organizācijas komitejas priekšsē­dis Brunis Rubess ar sekretariāta darbiniecēm (no kreisās) Dagniju Treijeri (ģenerālsekretāre), Viju Anšmiti un Birutu Neimani. Problēma − apzināt lat­viešu organizācijas, saimnieciskos uzņēmumus un citus jaunatnes labvēļus, kas vēlētos ziedot balvas jaunatnes svētku dažādo sacensību uzvarētājiem. At­tēlā pa labi − (no kreisās) sacensību daļas vadītājs Andris Priedītis, Laila Pāvule un Aleksandrs Kalniņš ar sacensību noteikumu metu. Svētku ietvaros paredzētas šādas INDIVIDUĀLAS sacensības: deklamātoriem, pasaku stāstītājiem, latviešu skolu labākiem skolēniem, sabiedriskiem runātājiem, lugu, dzeju, prozas, filmu autoriem, baleta izpildītājiem, mūzi­kas atskaņotājiem. GRUPU sacensības paredzētas teātru kopām, tautas deju kopām, baleta grupām, mūzikas ansambļiem, moderno deju pāriem, dažā­dām sporta spēlēm SEVIŠĶU MĀKU sacensības − fotogrāfiem, filmētājiem, tautas un moderno tērpu darinātājiem.

 

 

Varsity arēnas zālē notiks plašākais jaunatnes svētku sarīkojums − jaunatnes pausme. Labāko jaunatnes sniegumu klāstā redzēs sacensību uzvarētājus − jau­nos māksliniekus. Notiks visu tautas deju grupu kopuzvedums. Arēnā ir ap­mēram 5000 sēdvietu. Tajā notika 1957. gada Dziesmu svētki.

 

 

Organizācijas komitejas (pazīstama ari kā OK) lo­cekļi savstarpējai sarakstei lieto īpašas darba lapas, kuru noraksti sakrājas OK „policista” rokās. Ja kāds darbs nav veikts nosacītajā laikā, tad „policists” meklē vainīgo rokā. Attēlā pa kreisi sporta sacen­sību daļas vadītājs Andris Rāva sēdes starpbrīdī mēģina paveikt nokavēto, jo „policija” viņu jau vienreiz meklējusi. Pēc kopsēdes parasti notiek atsevišķo nozaŗu sēdes. Attēlā pa labi − problēma: Ontario muzeja izstāžu telpa, kuŗā vietas apmēram 60 glez­nām. Vai aicināt piedalīties ik mākslinieku ar 2 darbiem vai atjaut katram tikai l gleznas izstādīša­nu? Labāko atrisinājumu meklē (no kreisās) Laimo­nis Zaudbergs, Lolita Zuntaka un Laila Pāvule.

 

 

Organizācijas komitejas sēdes notiek katru otru svēt­dienas vakaru. Dalībnieku skaits svārstās no 25-30. Sēdes nereti ievelkas līdz vēlai naktij. Tad mājas mātei nav nemaz tik viegli − ledus skapis parasti tiek iztukšots. Attēls rāda Aivaru Foni (pa kreisi) un Pēteri Plaudi priecājamies par kartupeļu salātiem sēdes starplaikā. Pēc vēlīnām vakariņām, izmanto­jot sēdes starplaiku, tiek arī nokopti trauki. Attēlā pa labi − Nonita Griezīte, Liena Rode, Irēne Andersone, R. Vasarājs, A. Pone darbos virtuvē. Pēc tam sēdes turpinās. Dažreiz pēc sēdes nobeiguma jaunieši vēl brīdi pakavējas kopā − lasa Čaku, Omā­ru Heijamu, Stumbru, dzied un muzicē. − Vēlā naktī jaunieši izklīst, lai strādātu un veiktu lielo darbu − piepildītu sapni par Latviešu Jaunatnes Svētkiem, kur jaunie sanāktu kopā savu spēku apzināties, ve­cie − jaunatnes vidū jaunu spēku sev smelt. (A. Stabiņa un L. Zandberga sēdes fotoprotokols)

 

Jaunā Gaita