Jaunā Gaita nr. 192, jūnijs 1993

 

 

57

 

„Citam paša brūvēto piespiež dzert tikai ar varu.” − franču sakāmvārds

 

Pārāk bieži viens otram runājam gaŗām, pazaudējam jēgu līkloču gājienos.

Pazīstams tāds gadījums: mazā pilsētā dibina latviešu biedrību − bet sanāksmi izjauc viena fanātiķa pieprasījums: to, re, jānosauc par N. pilsētas latviešu nacionālo biedrību. Citur tādu nav, nosaukums drīzāk piederas jumta organizācijai − bet tas vienalga, jāparāda stāja. Tauta beidzot sanākusi, grib strādāt kopā, jūt, ka jāorganizējas, liekas, ka ir gatava sākt − bet atkal jāmaļ ‘stāju’.

Pārrunās iepeldējusi sarkanā siļķīte − mēģinājums uzmanību novirzīt no galvenā jautājuma pavisam kur citur. Šis ņiprais peldonītis ierodas šķietami loģisku, pat patriotisku vārdu vai rīcību aizsegā.

Tā: „Kā var tik ilgi trīties gar mūsu dižā īpašuma finanšu un vadības problēmām? Svarīgais taču tas, ka pasākums kalpo Latvijai!” Hmm! Bet ja problēmu nebūtu, trīšanās beigtos. Ja tās neatrisinās, pasākums bankrotēs un nespēs kalpot ne Latvijai, ne mums. Svarīgais − precīzi analizēt problēmas un tas atrisināt, nevis stāvēt aizbāztām mutēm problēmu priekšā.

Reiz debates par kultūras sakariem izjauca kāda censoņa pieprasījums: lai pro-sakaru pretinieks vispirms paraksta deklarējumu, ka viņš ir par Latvijas neatkarību − jo citādi nav ko debatēt. Siļķe, pie tam nepieklājīgi uzbāzīga! Visi bijām un esam par Latvijas neatkarību (debates varēja būt par to, kā to panākt). Tik pat uzbāzīgi sociāldemokrātu censonim varēja prasīt parakstīt, ka viņam pirmā vietā vienmēr būs demokrātiska Latvija, nevis partijas pieteiktā strādnieku šķiras uzvara. Un tā, knaši ar smirdīgām siļķītēm mētājoties, pie sakaru īstiem plusiem un mīnusiem nekad netikām.

Tādas ‘siļķītes’ sarunās ielaižam netīšām − runājot uz cilvēku, nevis ar cilvēku. Varbūt viena, vai otra, vai abas puses dialogu nemaz nevēlas. Bet ja otru neuzklausām, saprašanās nav iespējamai Bet ‘siļķīti’ arī izmanto ar nolūku ... 

No bēdīgi slavenā Life žurnāla raksta ievērosim melojošas kompozīcijas taktiku. Ja kaut kur (kaŗa muzejā) atrod SS uniformu; ja kādam muļķim iestāsta tādu uzvilkt mugurā; ja, pie tam, viņu pierunā demonstrēt fašistu sveicienu; ja to visu veikli nofotografē, bet pie bildēm piezīmē, ka tā, lūk, atdzīvojas antisemītisms; un ja to apstiprina kāda nelaimīga krievu emigrante, kas aizbraukusi no Latvijas meklēt labāku dzīvi citur − tad tīri labi no sīkiem, stulbiem elementiem komponējas aina, kas liecina: latviešu tauta tāda bijusi un būs. Tā vairs nav rupja vispārināšana, bet rūpīga komponēšana ar jau iepriekš (Maskavā?) sagatavotu toni, kuŗu vēlāk grūti atspēkot, pat ja Rīgas ebreju pārstāvji nosoda fabricējumu. Elementus nevar noliegt − tie, diemžēl, notikuši; bet izvēlīgais, maldinošais virknējums, lūk, slēpjas aiz preses privilēģijām: t.s. faktus katrs varot brīvi tulkot ... un preses brīvība pieder tiem, kam pieder prese. Svēti daudzinātai t.s. atbildībai te nav šķirbas, kur iespraukties, un liekas, ka to arī neviens nepieprasa − nomelnotos, protams, izņemot. Brīvā sabiedrībā: nožēlojami un nepiedodami. Tā reiz franču prese palīdzēja armijai nomelnot Dreifusu, un tikai Emīla Zolas Es apsūdzu atmaskoja viltotās liecības. Apmēram tāpat Staļins sakomponēja ārstu prāvu un vēlāk lielo teroru. Un tik pat melīgi kā tagad Life par Ukrainas toreizējo badu ziņoja New York Times korespondents. Tā nav pirmā reize, nebūs pēdējā.

Pie šādiem sakomponējumiem vienmēr jāmeklē iemesli. Varbūt Life cer izdot krievu valodas tulkojumā, un sakarā ar to jāmaksā zināmi mesli? Iespējams, ka raksts pasūtīts ar Imanta Ziedoņa minētiem ‘pazudušiem’ kompartijas līdzekļiem? Varbūt vienkārši leģendārais amerikāņu žurnālistu naivums, sapīts ar sensāciju meklēšanu? Kas to lai zina. Maksājam mēs.

Žurnāla Life vāki 1941. gada jūnijā un 1949. gada martā, kad no Latvijas uz Sibīriju tika deportēti Latvijas iedzīvotāji, ieskaitot mazus bērnus. Life šajā laikā rakstīja par modēm, filmām, populāriem cilvēkiem un viņu mazbērniem.

Pašu mājās sastopamies ar gaŗām nošauto. Ja visu laiku ‘cīnījāmies’ par Latvijas brīvību, audzinājām bērnus latviskā garā, tad tikai tādēļ, lai reiz visi varētu brīvā Latvijā atgriezties. Tā teicām, solījām, rakstījām, tādā virzienā organizējāmies. Nu izrādās, ka tā tomēr nav bijis. Latviskas izcelsmes kanādiešiem, amerikāņiem, vāciešiem, zviedriem, austrāliešiem ir ērtāk un noteikti drošāk savās (jaunās) mājās. Ja skatāmies uz Latvijas pilsonībai jaunpiereģistrēto skaitu (tikai vēlēšanu dēļ), tad jākonstatē − visu laiku esam šāvuši gaŗām patiesībai: cīnījāmies par principu, no kuŗa ar katru dienu attālinājāmies. Mēs esam pamatos mainījušies un, mainoties, sevi mānījuši ar novalkātiem lozungiem. Latviskumā paliekam tūristu pakāpē.

„Jānis divus gadus teicami kalpojis. Aktīvs LTF atbalsta grupā. Māca latviešu skolā. Tāpēc iecelsim Andri.” Ko?? Slēdziens it kā nokrīt no zila gaisa, bez seguma. Visa loģika teiktu − Jāni! Kāpēc Andri? Tādos gadījumos rūpīgi jāmeklē par Jāni un Andri neteikto. Jāceļ gaismā slēpto. Jāprasa: kādēļ? Kādas te blakus spēlītes risinājās? Varbūt tikai jāpiemetina − Jānis ir noslogots, negrib kandidēt... un lieta ir skaidra. Bet ja gatavojas kas cits? Runājam vienu, darām otru. It kā sviežamies uz vienu pusi, bet aizejam pretējā.

Kaut kas līdzīgs notiek ar lozungu „visu palīdzību Latvijai”. Vai saprotam, ka tas nozīmē drīzu trimdas (piedošanu, diasporas) rosmju izputināšanu, ka tad nespēsim vairs Latvijai palīdzēt no ārpuses, pat ne ar kritiku un padomiem? Ka vēl smagāk ies mūsu grūti celtai infrastruktūrai − vidusskolām, nometnēm, sabiedriskiem īpašumiem? Vai tas ir tiešām tas, ko rīt gribam? Kas to grib? Kam: sev, bērniem? Kur tas būtu publiski apsvērts, izvērtēts − pirms aizceļo aktīvie un praktiski dalāmies ar saziedotu naudu un fondu piešķīrumiem? Vai tiešām tik krasi uzreiz viss mainījies?

Plašākā apjomā tāpat ieradies neapstrīdēts pieņēmums, ka bijušā padomju impērijā cik vien ātri iespējams jāieved brīva tirgus modeļa ekonomija, ka tā ir vienīgais glābiņš. Patlaban to būtu grūti iegalvot turienes bezdarbniekiem un citādi atvaļinātiem, vai privatizētiem. Uz vietas arī trūkst tādu, kas prastu (pat gribētu) ievešanu veikt punktu pa punktam − un patreizējā stāvoklī rietumu ekonomija nav spožs paraugs. Tomēr steidzamies no viena -isma galējībām otra virzienā, un nesaprotam chaosu ...

* „Ja Jānis Pūtvējiņš domā, ka...”, un nikni iznīcinām Pūtvējiņa „pozīciju”. Bet − ja nu Pūtvējiņš tā nemaz nav domājis? Kā lai vispār zinām, ko viņš domā vai nedomā?

Esam izmantojuši lētu debatēšanas taktiku: uzstādīt īstā pretinieka vietā t.s. salmu vīru − pārgrozītu, aplamu, vienkāršotu, pat melojošu pieņēmumu komplektu − kuŗam tad ērtāk uzbrukt; to var viegli apgāzt un pārliecinoši pierādīt, kuŗā pusē mīt patiesība, kāds analfabēts ir pretinieks. Nopietnas debates, protams, nav notikušas. Iekarsis demolētājs apstrādā savas fantāzijas izgudrojumu un pa paša pienestiem salmiem vien kuļas. Patīkamāk un drošāk tā, nevis mērot spēkus ar īsto pretinieku.

„Ja Pūtvējiņš runātu ar (pareiziem)...; darītu (to)...; rīkotos (tā)...”; un „...kāpēc to nedara, nedarīja...”, jo „...tad būtu iznācis (tā)...”: tipiska salmu būves klopēšana! Vispirms, ja nav skaidri pateikts, kā taujātājs zina, kas ir un nav runāts, darīts, rīkots − ar ko, kur un kā? Nav neiespējams zināt! Varbūt ir runāts, bet stulbas atbildes mestas malā. Kāpēc tās jāatkārto? Varbūt visādi mēģināts − bet nekādi negāja, lai kā kritiķim ieņemts galvā, ka tieši tā vajadzēja iet. No kurienes ņemta iedoma, ka noteikti būs tā (nevis citādi), vēl vairāk, ka tā vispār būtu pareizi? Vai tas visiem skaidrs, vai tikai taujātājam? Te akla iedomība cenšas iegalvot savējo, apšauba citas iespējas, un par debates otru pusi neinteresējas.

Salmu vīru (mūsdienās arī salmu dāmu) var tik pat ātri uzburt ar citātiem ārpus konteksta. Pūtvējiņš saka: „Biedrība svin zelta jubileju. Biedrība jau ir stipri gados. Bet biedrība vēl vareni turas.” Ir avīzes, kuŗās nākošā dienā virsraksti kliegs: „Pūtvējiņš zākā biedrības ilgo pastāvēšanu”, citējot tikai otro teikumu un līniju izdaiļojot tālāk pēc savas patikas (arī politikas). Nabaga Pūtvējiņš − trula lasītāja tvērienā − kļūst par īstu mietu. Labi, ka modrie avīžnieki mūs ‘objektīvi’ informē...

Mazliet nevainīgākā pakāpē gaida amfibolija: tīšs vai netīšs pārpratums. To pašu runu atreferējot cits virsraksts vaicā: „Vai Pūtvējiņš prasa biedrības slēgšanu?”, arī tikai uz otro teikumu atsaucoties, bet tajā saredzot pavisam ko citu. Saredz to, ko grib, vai to, kas nes rūpes. Mūsu kopējā psīchē kūsā prāvs sasāpējušu jautājumu komplekts, un reizēm liekas, ka notiekošais ar to ir nesaraujami savienots: reaģējam, it kā mēs būtu programmēti. Rezultāts var iznākt necerēti komisks. „Ich bin ein Berliner”, kvēlā brīdī sauca Prezidents Kenedijs. Viņa galvenais vārdkalis Salindžers nezināja, vai nebija pūlējies noskaidrot, ka ein berliner ir arī konditorejas cepums, ko pilsētas iedzīvotāji uzēd ik rītus pie kafijas. Tāpēc jau par amerikāņiem eiropieši smīn līdz šai dienai... Gadījums no sludinājumu pasaules: Dienvidamerikā ražotu Kreislera (Chrysler) firmas mašīnu televīzijā apjūsmo slavena filmu zvaigzne, lējumu noslēdzot ar žestu, kas savieno īkšķi ar rādītāja pirkstu plaši pazīstamā OK simbolā. Bet − mašīnas nepērk. Kāpēc? Beidzot noskaidrojas, ka šis simbols dienvidu kultūrā apzīmē ... homoseksuālistus.  

Salmu kulšanas darbos palīdz izlūkdienestu iecienītā personības viltošana. Piemēram: „Bijušais komunists (hitlerietis) Pūtvējiņš, čekā (SD) ziķerējies, ...” − un ej nu skaidro: P. nabaga cūku gans vien bijis. „Kā rajona lapas Sarkanais oktobris (Dzelzs ķivere) korespondents, P....” − un ej skaidro, ka tāda lapa nav nekad iznākusi vai, ka puikam toreiz bija astoņi gadi. Kas to pūlēsies izrēķināt? Vēl jēlāka ir kombinācija: „Kā jau viltīgs aģents, P. pats man vēlāk rakstīja...” (ar citātu no citur neredzēta, līdz šim neatklāta, slepena dokumenta) − un ej nu solies, ka ar tādu maitu P. nekad pat nedomātu sarakstīties. Par šādiem apgalvojumiem (kam par labu?) lieki spriest: vai izskatīti čekas, CIA archīvi? Kas pārbaudi veicis? Kas mūs dzen pieņemt šādus melus − guli mierīgs, Imant − no „godīgiem” cilvēkiem? (Un kā vispār varam tādus tenkotājus pieņemt par godīgiem cilvēkiem?) Kā šodien atšķiram patriotus, nodevējus un cīnītājus − no citu apvainojumiem un pašreklāmām?

Salmu vīram čakla radiniece ir apslēptā vai noliegtā liecība. Ievadraksts saka: „Kāpēc Dīvaintaunas biedrība nevar būt tik pat kārtīga un nacionāla, kā Lieltaunas?” (Re, tur jau kaut kas nav kārtībā...) Momentu, momentu! Vai tā nebija Lieltaunas biedrība, kas daļai locekļu pārāk vēlu piesūtīja balsošanas zīmes − un tikai tādā veidā vecā valde noturējās posteņos? Vai LB kasieris nepazuda uz Meksiku ar sekretāri un visu stipendiju fondu? Aizkulises! Dīvaintauna tādas nevēlas. Bet kāds, no tālienes skatoties, gudri kratīs galvu un murminās līdz − tā gan, tā gan, Lieltauna jau māk. Un tad kulsimies tālāk lasītāju vēstulēs.

Variants: „Bet tie jau vienmēr to ir (tā) darījuši (rīkojuši, kārtojuši...)”. Un? Vai labi iznācis? Vai visi apmierināti? Vai nav kāds cits gribējis palīdzēt, bet ticis nostumts malā? Tā ir ignorētā liecība, resp., mēs aizmirstam būtiskos jautājumus un pasīvi pieņemam esošo (vienalga, cik tas sastāvējies) kā neaizskaramu evaņģēliju − droši vien svētās vienotības dēļ. Ka tikai esam pasargāti no šķelšanās!

Turpat blakus gaida steidzīgais vispārinājums. Saka: „Pūtvējiņš ir sakarnieks, par to dzejnieci arī zinām − un visa biedrība sarkano perēklis.” No plika apgalvojuma (turklāt apstrīdama) par divu cilvēku darbību, vai raksturu − nomālēti simti, tūkstoši (un ar tiem jau zinām, kā rīkoties). Statistiķi iekleposies: atvainojiet, mazliet pārgalvīgi rēķināts − no diviem pusdrošiem vien nevar bikli reizināt tālāk pa piecdesmit vai piecsimt ar pieņēmumu, ka visi tādi paši. Jā, bet mums nav laika būt tik precīziem, ka tikai iegāzts un cauri. Tā reiz visi Latvijas braucēji bija nodevēji. Tagad visi trimdinieki, liekas, aktīvi prasījuši Latvijas neatkarību. I viena, i otra galējība ir muļķības.

Ja jau tādu taktiku vilciens sakustējies un ripo, reize klāt ņemt palīgā ad hominem − personīgus uzbrukumus, nomelnošanu, pieķeršanos emocijām, aizspriedumiem (tikai ne loģikai un faktiem).

Tā „Pūtvējiņš cer, ka būsim stulbi un viņa nelatvisko stāju neievērosim.” Par ko te runa? Ilggadīgais skolas pārzinis P. ielūdzis Latvijas dzejnieku ... un kādam „cīnītājam” tas nepatīk. Re, modrība ar melnas krāsas podu.

Vai toreiz no kanceles: „Tie, kas izdod tādu kartiņu [rūķīši stutē burtu a sniega pikām veidotā izkārtnē ‘Ziemassvētki sabraukuši’, kas nu lasās kā ‘Ziemassvētki sabr−ukuši’] ir Svētku nozīmes zaimotāji, kristīgās ģimenes putinātāji un palīgi mūsu ienaidniekiem.” Kartiņu izdeva Daugavas Vanagi. Tāds nolādējums rosīgai un, jāsaka, acīmredzot vēl ar humora dzirksti apveltītai organizācijai droši vien nāca kā rūgts pārsteigums. Tikai ne humoru, pieskaršanos svētbildēm!

Šī taktika lielu izdomu neprasa, jāpakaisa tikai pa lozungam un aizspriedumu nezāles lekni zels. A ir nesabiedrisks. B nav aktīvs. Bet C − tas ir īsts latvietis. Kuŗa vērtējumā? Vai kādas pašieceltas elites? Protam arī smalkāk: re, nekulturāls (pēc kādas mērauklas, vai tikai ‘progresīvo’ tvērienā?); neinteresants (kam? kad?); neizkopts (kuŗā dzīves izvēļu dārzā?); pat nesimpātisks (dabīgi − mums); utt. Mēs pat neapjēdzam, ka atņemam cilvēkam cilvēcību, visu patīkamo un nepatīkamo, lai pret viņu varētu tālāk necilvēciski rīkoties, bez lielas domāšanas. Tā ir rakstura izvarošana. Bosnijā to nopietnākā līmenī sauc par „etnisku tīrīšanu”.

Politiķiem mīļa ir aplinkus loģika, resp., pierādījumā min faktus, kuŗi vēl jāpierāda, lai tikai ar pilnu krūti varētu braukt tālāk un rīkoties.

Piemērs: „Baltijā apdraudētas krievu tautības pilsoņu tiesības.” Bet kolonistu (lielākoties Krievijas, ne Latvijas pilsoņu) privilēģijas nav un nebūs paliekošas tiesības, vēl jo vairāk ne atvaļinātiem okupantu armijas virsniekiem, bijušiem drošības orgānu darbiniekiem, mafiosiem un citām patvarīgām grupām. Tiesības visiem Latvijas pilsoņiem būs vienādas. Nost dalošas, maldinošas izdomas, politiska spiediena nolūkos iemocītas ‘faktu’ pakāpē!

Visnožēlojamākais piemērs: ilgi sludinātais zinātniski drošais kapitālisma sabrukums, uz ko gatavojoties, likumsakarīgi, t.s. sociālismam bija jārīkojas attiecīgi. Mēs labi zinām, kuŗa sistēma sabruka, kā ‘pareizā’ saimniecība aizslīdēja bankrotā netālu aiz drošās idejas, lai gan pie tās kā intelektuālas glābšanas jostas arvien turas pārliecinātais komunists Gorbačovs un citi muļķi, pat rietumos. Viņu kredo, acīmredzot: netraucē mani ar faktiem, esmu jau izšķīries. Vēl ļaunāk, un bīstamāk: „modelis bija labs, tikai izpildījums sagāja dēlī...”

No otras puses, tik pat neapdomīgi ir deklarēt: „līdz ar kapitālisma uzvaru vēsturē ierakstīta pēdējā lielo konfliktu nodaļa”. Tiešām? Kur ir uzvara, ja eļļas dēļ vēl jākaŗo; ja puskontinents mirst badā, bet tam arvien pārdod ieročus; ja Eiropā no jauna „etniski tīra” un plivina kāškrustu; ja austrumos atklājas katastrofāla piesārņošana, kuŗa draud arī mums; ja pēdējo 50 gadu izvarotāji un slepkavas nestāv cilvēces tiesas priekšā; ja 20% pasaules iedzīvotāju tērē 70% izejvielu un iznīcina vidi; ja rietumiem pāri veļas narkotikas un noziegumu vilnis? Savāda gan tāda uzvara, ja esam tik tālu no atrisinājumiem, kas nestu paliekošu mieru un labklājību.

Nevar teikt, ka ‘ir’, ja nav. Nevar teikt, ka ‘būs’, ja nav ne smakas. Apgalvojumi nav pierādījumi. Nepamatoti vai viltoti argumenti vienmēr − agrāk, vai vēlāk − atdursies sāpīgā realitātē.

 

Juris Mazutis

1993. gada martā.

Imanta Zilberta zīmējums.

Jaunā Gaita