Jaunā Gaita nr. 193, oktobris 1993

 

Kārlis Kundziņš

VIENAS BAIGAS NAKTS PĀRDZĪVOJUMI

 

Kārlis Kundziņš (12.IV.1883. Smiltenē - 9. VIII.1967. Sietlā, ASV), teologs un pedagogs. 1962. g. Kundziņu ievēlēja par Latvijas ev. lut. baznīcas archibīskapu. Trimdā publicētas viņa grāmatas Kristus (1948), Ceļš uz pilnvērtīgu dzīvi (1948), Dieva izredzētie (1957), Atmiņas (1968) u.c. „Vienas baigas nakts pārdzīvojumi” pirmo reizi publicēts K. Kundziņa grāmatā Laiki un likteņi, atmiņas un apceres (Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1952).

 

Tas bija 1945. gada janvārī, Zvaigznes dienā, Dancigā. Man bija jāpilda mācītāja pienākumi tautiešu vidū, kas lielā skaitā plūda caur šo pilsētu. Pilsētā atradās arī leģiona štābs, un apkārtējās slimnīcās ārstējās ne mazums mūsu ievainoto kaŗavīru. Dancigas tuvumā, kā man tas tikai vēlāk nāca zināms, atradās arī vietas, kur aiz dzeloņstieplēm apcietinātus turēja tādus, kas valdošai varai viena vai otra iemesla dēļ likās bīstami vai aizdomīgi.

Zvaigznes dienas vakarā pie dzīvokļa durvīm (es biju apmeties pie kāda labsirdīga vācieša, pēc amata galdnieka) piezvanīja kāds vēls viesis, kas izrādījās man no Rīgas laikiem mazliet pazīstamais tautietis, jurists L., ar kuŗu biju sastapies jau Dancigā, izvadot pēdējā gaitā kādu no mūsu kaŗavīriem. Viņš kādā vācu iestādē izpildīja latviešu tulka vietu. Viņam ar mani jārunājot kādā ļoti steidzamā lietā. Desmit latviešiem, kas internēti tuvējā Mackavas soda nometnē, esot piespriests nāves sods. Viņu vaina gan neesot nekāda lielā. Jelgavas frontei sabrūkot un vācu daļām atkāpjoties, tiem bijusi viena doma: kaŗošanas tā kā tā vairs nebūšot, tāpēc jātiekot mājās pie savējiem. Viņi kaut kur nometuši ieročus, tuvējās zemnieku mājās apmainījuši drēbes un pēc tam gribējuši doties uz mājas pusi, bet tikuši notverti, apvainoti dezertēšanā un nosūtīti uz Vāciju, kur novietoti soda nometnē. Tagad tiesa izspriesta, šī esot viņu pēdējā nakts, rīta agrumā tikšot izpildīts nāves sods. Apžēlošanas lūgums gan iesniegts, bet noraidīts. Notiesātie lūguši, lai viņiem vēl dotu iespēju no latviešu garīdznieka saņemt pēdējo mierinājumu. Tiesas pārstāvis nav cēlis iebildumus.

Mackavas soda nometne atradās kilometrus divpadsmit no pilsētas. Norunātā laikā, − varēja būt ap plkst. desmitiem vakarā − mēs ar L. kungu sastapāmies tramvaja piestātnē. Braucām klusēdami. Vēl bez mums bija Dancigas katoļu cietumu mācītājs, pie kā L. bija griezies, zinādams, ka divi vai trīs no notiesātiem ir katoļi − latgaļi. Kad tramvajs bija sasniedzis gala staciju, mēs izkāpām. Pēdējais ceļa gabals bija jānoiet kājām. Pa dzelzs vārtiem iegājām spilgti apgaismotajā nometnes laukumā. Vārti aiz mums atkal aizvērās, un drīz bijām sasnieguši tiesas baraku. Iegājām iekšā. Sarunā ar tiesas referendāru lūdzām viņu vēlreiz pieņemt apžēlošanas lūgumu. Atbilde bija noraidoša. Viņš saprotot mūsu vēlēšanos, bet viņam neesot nekādas iespējas to izpildīt: viens lūgums jau esot noraidīts. SS tiesas augstākā vadītāja adrese neesot nemaz zināma, un tālrunis nakts laikā esot noslēgts ...

Pēc kāda brīža mums ziņoja: jūs varat ar notiesātajiem runāt. Es iegāju man norādītajā istabā. Un nu viņi cits pēc cita nāca iekšā: viens sakniebtām lūpām, drūmu sejas izteiksmi, cits asarās izplūzdams. Sākumā visi atkārtoja vienu un to pašu: neesot nekādi noziedznieki. Paši vācieši bēguši, izklīzdami kur kuŗais. Negribot mirt kā noziedznieki. Ja nu apžēlošanas vairs neesot un jāmirstot, lai sūtot uz fronti, laižot krist godīgā cīņā ... „Man mājās palika sieva ar divi maziem bērniem,” stāstīja viens, „mums piešķīra zemi, dzīvojām jauki”... „Man māte paliks viena, nesagaidījusi mani pārnākot,” tā otrs. Viens daudz stāstīja par savu māsu, cik tā laba esot. Kalpojot par slimnieku kopēju kādā lazaretē, ja satiekot, lai sakot, ka pēdējā doma piederējusi viņai. Daži krita man ap kaklu, raudāja, galvu pie mana pleca piespieduši. Te, nāvei acīs skatoties, nelīdzēja nekādi iepriekš sagatavoti vārdi ... Pāršķirstot savā kabatas grāmatiņā steidzīgi rakstītās piezīmes, aplūkojot man atstātos fotouzņēmumus, es vēl šodien, pēc gadiem, dažus no viņiem redzu savu acu priekšā: jaunsaimnieku M. no Veļķu pagasta, rīdzinieku S., kas kalpoja kādā rakstu aģentūrā, jaunekli, kas tik daudz stāstīja par savu labo māsu ... .

Pagāja minūtes, pagāja stundas. Mierinājumu vārdi mainījās ar asarām. Durvīs parādījās sargs. Nakts ejot jau uz rīta pusi, esot laiks. Izgāju koridorī. Tur visi vēlreiz mani ielenca. Tad iegājām blakus telpās, kur mūs gaidīja referendārs un sargi. Ko redzu: klāts galds. Uz tā bagātīgi baltmaize, desas, alus. Mēneši pavadīti pusbadā, bet pēdējā naktī lai vēlreiz bauda galda priekus. Vārda tiešā nozīmē „bendes mielasts” − divdesmitajā gadsimtenī. Es stāvu kā apmulsis. Te pie manis klusu pienāk viens no notiesātajiem. „Mācītāj,” viņš saka, „vai tad tā mums klājas mirt, vai nevar citādi. Atļaujiet mums nodziedāt „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Es šo vēlēšanos pieteicu tiesas kungam. Nebija iebildumu.

Tad mēs dziedājām. No kādiem neizmērojamiem dziļumiem, kā svētos rakstos sacīts, „de profundis”, kur šī dzīve robežo ar mūžību, lauzās uz āru uz nāvi notiesāto balsis. „Augsts palīgs, kas mūs nepievils” − rūtis drebēja. „Tam Jēzus Kristus vārds, kas tapis krustā kārts. Tā elkons paliks varens.”

Tiesas referendārs un sargi stāvēja klusēdami, līdz pēdējais vārds bija izskanējis. Es pagriezos uz durvju pusi. Durvīs pienāca referendārs. „Mācītāja kungs, es tiešām labprāt būtu palīdzējis, bet kaŗa laika likums, jūs sapratīsit.”

Laiks varēja būt ap plkst. 4 naktī, kad mēs ar katoļu kolēģi atkal devāmies uz pilsētas pusi. Bija gaiša mēnesnīca. Sniegs čirkstēja zem mūsu kājām. Tramvajs naktī vairs negāja. Dancigas galveno staciju sasnieguši, mēs atvadījāmies. Kad pārnācu mājās, paskatījos pulkstenī − tas rādīja septīto rīta stundu.  

Eksekūcijai vajadzēja būt notikušai. Desmit jaunas dzīvības pasaulē mazāk. Kas tas gan ir pret lielo nāves pļauju, kas jau nepārtraukti turpinājās vairāk gadus. Bet ... kaut kur postā aug mazi bērni, kuŗiem vairs nav tēva, un labā māsa velti gaida ziņas no brāļa.

Pagājuši jau vairāki gadi. Es divas reizes avīzēs ieliku nošauto tautiešu vārdus. Saņēmu arī vairākas vēstules, pa lielākai daļai no tādiem, uz ko sludinājums neattiecās. Tādu, kas meklē bez vēsts pazudušos piederīgos, ir tik daudz. Bet kad pienāk 7. janvāŗa gadskārta, es domās atkal pārdzīvoju baigo nakti, grūtāko brīdi savā mācītāja darbā, ko esmu pieredzējis, kad šķietama nieka dēļ tika izdzēstas šo desmit jauno cilvēku dzīvības. Un ausīs man skan ar pārvērstām balsīm dziedātā ticības dziesma „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils.”
 

Latviešu kaŗavīri, kuŗi miruši angļu gūstā Beļģijā apbedīti Lommeles kaŗavīru kapos. Uzņēmumā JG redaktors, nelaiķis Imants Sakss pie latviešu leģionāra kapa Lommelē.

Jaunā Gaita