Jaunā Gaita nr. 194/5, decembris, 1993

 

 

Māris Ķirsons

ATKLĀTA VĒSTULE LATVIJAS VALSTS PREZIDENTAM GUNTIM ULMANIM

 

Biju pārliecināts, ka mana skumjā jušana drīz vien pāries, bet nekā. Sākumā domāju, ka tas lietus dēļ, jo lija visu ceļu braucot mājās no Ņujorkas. Bet drīz vien sapratu, kur tas suns aprakts, kā Boņuks saka filmā Cilvēka bērns. Manai jušanai nebija un nav un nebūs nekāda īsta sakara ar lietu.

Jūs mūs aicinājāt braukt mājās. Un ko mēs? Nekā.

Bet tas jau nesākās tikai ar to. Ejot uz Zemnieku Savienības brokastīm, pāri ielai pretī Apvienotajām Nācijām, Bīkmaņa viesnīcas priekšā mēs redzējām Latvijas karogu plīvojam blakus Amerikas karogam. Un mēs apstājāmies, saskatījāmies un smaidījām. Inga, kā parasti, teica „Tas ir jānofotografē!” Un tad mēģinājām saskatīt to vietu, kur stāvējām, kad protestējām pret padomju paradīzes realizēšanu Baltijā. Tas nebija nemaz tik sen. Jā. Brīnumi notiek vēl šodien.

Bet kā ir ar mums pašiem sakarā ar šiem brīnumiem?

Universitātes gada svētku aktā mēs paši sevi apsveicām taisni tāpat, kā to esam darījuši gadiem ilgi. Mēs paši sev stāstījām par sevi taisni tāpat, kā to esam darījuši gadiem ilgi. Vai tad mēs neapjēdzam, ka ir radies jauns status quo un ka mums ir iespēja svinēt šo jauno realitāti? Jeb, varbūt taisni to apjēdzam un arī to, cik mazu lomu mēs paši sev esam piešķīruši šinī jaunā realitātē. Jā. Ko tad esam paši izvēlējušies?

Kamēr mēs vēl varējām ar nopietnu ģīmi apraudāt savu bargo likteni rietumos un paši sev stāstīt, „kā visus trimdas gadus ar visiem spēkiem esam cīnījušies tikai Latvijas brīvības labad” un svētsērīgi nopūsties, jo lietas kā nemainās tā nemainās, tad varējām izvairīties runāt par mūsu pašu izvēli un atbildību par mūsu izvēles konsekvencēm. Bet tagad šis lukss mums zudis. Un vainīgie pie tā esat jūs, dzimtenes latvieši.

Kamēr bija iespēja sev ar lielu pompu stāstīt, un pat ierakstīt statūtos, ka, ja kādreiz Latvija būs brīva, tad pārdosim savus namus un likvidēsim savus fondus un ar saglabātiem karogiem un mājas atslēgām atgriezīsimies dzimtenē, labi zinādami, ka tāda realitāte mums nedraud un nedraudēs, mums arī nekas nebija jāizvēlas. Nebija jāizšķiras par to, kas mēs esam, un kāpēc mēs esam, jaunos apstākļos. Cik labi bija, kad viss bija pa vecam.

Cik daudzi no mums negribēja pārmaiņas, spilgti parādījās Saeimas vēlēšanās. Ja dzimtenē 90% no latviešiem piedalījās vēlēšanās, bet Savienotajās Valstīs to darīja tikai 8% no apmēram iespējamiem 100 000, lai gan vienīgais, kas tika prasīts no mums bija pārdesmit dolāri, 3 fotogrāfijas un īss laika brīdis, lai izpildītu anketas un iepazītos ar vēlēšanu listēm, nav jābūt nekādam Einšteinam, lai saprastu, ko tas saka par mums. Es pat dzirdēju ļaudis runājam, ka nekādā gadījumā nedrīkstot reģistrēties, jo esot skaidrs, ka to trešo bildi sūtīšot taisni uz čeku, un tad šie beidzot dabūs zināt, kāds tad es izskatos!

Starp tiem, kas sacēla lielu brēku, jo jūs it kā taisījāties mums „atņemt pilsonību” un mēs taču „visus trimdas gadus ...”, bija arī tādi, kas nereģistrējās, jo viņi tomēr braucot uz Latviju, un ja būšot atkal pučs, tad Kanādas valdība viņus neglābšot!

Bet ko mēs te, katrs atsevišķi un visi kopā, varētu konkrēti darīt Latvijas labā? Un ne pat „ar visiem spēkiem visus gadus”, jo tas ir tāpat kā bijušajā lielajā Tēvijā visi bija atbildīgi par visu. Ja sāk runāt par darīšanu, tad jau daži sāk atkal dziedāt trimdas litāniju: „Ko nu mēs? Mēs jau esam tik maz.” utt utjp. Ko tad nu mēs? Ko tad nu es?

Realitāte ir tā, ka lai saskaitītu cik procentu mums te šodien maksā bankas par mūsu pašu naudu, nav vajadzīgi pat vienas rokas pirksti. Es šaubos, vai ir daudz tautiešu, kam nav $1000, kas nav nepieciešami šodienas un rītdienas vajadzību apmierināšanai. Šinī punktā kāds no mums jau saka: „bet kā ar neparedzētām vajadzībām?” Nu, ja šī nav neparedzēta vajadzība, tad kas tāda varētu būt?! Tas ir, ja te nav atkal sev pekstiņu stāstīšana, jo galu galā mēs krājam naudu krāšanas pēc, bet tas daudz labāk izskatās, ja tai uzsmērē virsū nacionālu glazūru. Es nedomāju prasīt, lai kāds ziedo kaut vai centu, santīmu, vai pat kapeiku! Bet kā būtu, ja mēs savus $1000 ieguldītu kopīgā fondā Latvijā, kādā drošā bankā? Te jau atkal kāds teiks, „Jā, bet kas notiek, ja krievi atkal ... ?!” Nu labi, tad mēs būsim riskējuši un zaudējuši piecdesmit gadu laikā $1000 Latvijas labā. Tas iznāktu cik dolāru gadā? Vai kāds to gribētu salīdzināt ar to, ko riskēja tādi kā Žanis Skudra, Laimons Niedre, Gunārs Rode, Gunārs Astra, Andris Slapiņš? Bet nu pieņemsim, ka patiešām brīnumi notiek, un šī mūsu nauda droši nosēž Latvijā bankā veselu gadu. Tas mums izmaksātu tos apmēram 3%, ko mēs par šo naudu pelnītu šejienes bankā, kas pietiktu, lai visa ģimene varētu aiziet paēst pie Makdonalda. (Bet vai „frenčfraijiem” iznāktu, es nezinu.) Šie $1000 paliek mūsu pašu, ko varam izņemt neparedzētām vajadzībām. Ņemot vērā, ka Latvijā vēl joprojām maksā apmēram 30% pa gadu, tas nozīmētu, ka paliktu pāri 27% peļņa. To mēs varētu aizdot par 10% gadā latviešu jaunsaimniekiem vai tādiem, kas kaut ko ražo Latvijā.

Otra praktiska ideja man ienāca prātā sakarā ar vēstuli, kas parādījās 1992. g. 29. augustā avīzē Latvija Amerikā. Šo vēstuli raksta Latvijas tā laika valdībai Krasnojarskas latviešu biedrības priekšnieks. Ko viņš lūdz? Četrus latviešu valodas skolotājus un latviešu žurnālus. Nez vai viņš tos saņēma? Ja nē, cik tas maksātu šodien aizsūtīt četrus skolotājus un žurnālus uz Sibīriju?

Šī gada 23. oktobrī Ņujorkas Laikā parādījās raksts, ka Latvijas tagadējai valdībai trūkstot naudas, lai sekmētu Sibīrijas latviešu repatriāciju uz Latviju. Cik tad viena ģimene varētu maksāt? Kā būtu, ja kāda Daugavas Vanagu apvienība, vai draudzes dāmu komiteja, vai pensionāru biedrība apņemtos atbalstīt vienu latviešu ģimeni no Sibīrijas uz Latviju? Un ja nu mēs sev esam „visus trimdas gadus ar visiem spēkiem” stāstījuši, ka mums bija jāpamet Latvija, jo mums bez šaubām draudēja Sibīrija, tad lai būtu mūsu aizbēgšanai kāda jēga un attaisnojums, lai tā nebūtu bijusi tikai personīgās ādas glābšana, un neaizmirstot, ka retais no mums atgriezīsies uz dzīvi Latvijā, tad mēs varam palīdzēt, un mums pat būtu pienākums palīdzēt tiem, kas to vēlas darīt, braukt atpakaļ no Sibīrijas uz Latviju, un šoreiz ne lopu vagonos!

Bet te jau nav tikai runa par mūsu individuāliem un kolektīviem naudas makiem. Ja ņem vērā, ka Rīgā uz ielas redz procentuāli vairāk BMW un Mersedes automašīnu nekā Toronto vai Ņujorkā, un ja Mersedes pārdevējs Rīgā man stāsta, ka viņam noliktavā ir 36 modeļi un varu ņemt, kuŗu gribu, pat šodien, un ja pavēro, kādas mājas tiek celtas Rīgas apkārtnē, tad var runāt arī par jūsu, dzimtenes ļaužu, individuāliem un kolektīviem naudas makiem!

Un ja man gribot negribot jāredz, kā veči treniņtērpos un ādas jakās Rīgas viesnīcas restorānā pārskaita no viena rokas otra rokā divu collu biezu čupu simtdolārnieku, un vienīgais, kas viņu darbību traucē, ir izšķirt, kuŗš no visiem uz galda sakrautiem mobīltelefoniem zvana, tad tas ir redzams ikvienam, kas grib redzēt.

Naudas ir. Vai griba ir?

Vilijs Brants reiz teica, ka Vācijā esot tukšums, neesot vairs to, kuŗi gāja bojā krematorijās, kaŗā, uzlidojumos, un ka šo tukšumu nekad nevarēs aizpildīt, bet nākošām paaudzēm būs jāiemācās dzīvot ar to. Ojārs Vācietis to pašu teica jau 1970. gados: Rīgas ielās nav to, kam te vajag būt, un ir tie, kam te nevajag būt. Bet cik no mums trimdā to tad sadzirdējām, vai gribējām sadzirdēt? Un ja Rīgā jau 1980. gadu sākumā Dziesmusvētkos koristi piespieda dziedāt „Gaismas pili”, cik no mums trimdā to tad sadzirdējām vai gribējām sadzirdēt?

1967. gada 15. novembŗa Ņujorkas Laikā parādījās virsraksts „Gandrīz neticams, tomēr patiess notikums”. Reportāža iesākās tā: „Dzīves īstenība nereti pārspēj visfantastiskākos izdomājumus.” Kas tad tur noticis? Čikāgas latviešu skolā esot pirmo reizi rādīti foto attēli, „kas uzņemti Rīgā šovasar” un „propagandas filmas”. Laikam manai „nelokāmai nacionālpatriotiskai stājai” varētu uzbraukt virsū Limuzīns Jāņu nakts krāsā!!! Un tad? Beigts un āmen.

Jā, tā mums te gāja. Un tā mums te iet. Ulmanis aicina, lai mēs braucam mājās, dod iespēju izbeigt dziedāt, ka mums svešumā jāklīst ar ilgošanos. „Jā, bet viss tas ir tik sarežģīti,” kāds jau atkal teiks. Vai viss tā ir?

Atceros pagājušā gada 18. novembri Rīgā Nacionālajā teātrī. Skatuves vienā pusē ir vāze ar puķēm un svečturis. Aizmugurē Latvijas karogs. Skatuves vidū pie klavierēm sēž Raimonds Pauls un spēlē „Saulīt vēlu vakarā”, „Nāk rudentiņš”, „Es par bēdu nebēdāju”. Dzied ansamblis. Viss tik vienkārši, un tomēr neko pielikt, neko atņemt. Vienkārši. Un tas nekādā gadījumā nav tas pats, kā „vienkāršots”.

Vienkārši: Latvijā šodien ir bezjēgas politiķi. Vienkārši: valstsvīru vēl joprojām trūkst. Valdības rindās man nāk prātā tikai divi, kas ir valstsvīri. Bet šādas vienojošas personas ir vēl šodien atrodamas ārpus valdības. Raimonds Pauls, Imants Ziedonis, un tādi. Šaubu nav, ka to laiku aparatčiki un šo laiku biznesmeņi neuzturēja dzīvu latvietības garu visus šos gadus. Tā bija radošā inteliģence, kas apliecināja „kas ir, tas ir un kā nav, tā nav” un vecā paaudze, kas uzdrošinājās stāstīt saviem mazbērniem par to, kā tas īstenībā bija. Bet cik tādi vairs ir svarīgi šodienas biznesmeņiem un politiķiem?

Vienkārši: Mūsu parastā pieeja, kad domas dalās vai ir uzskatu dažādība, ir nosaukt otru par muļķi. Un otrs pirmajam deklarē, ka šis pats ir muļķis, un nu abiem tā lieta ir skaidra! Strīds. Un tā tas paliek. Otra pieeja ir meklēt kompromisu, bet tāpēc, ka abām pusēm no kaut kā ir jāatsakās, abām paliek nelaba garša mutē. Bet ir vēl trešā pieeja. Dialogs, kur abām pusēm ir savi ieskati, savi piedzīvojumi, savs pienesums. Un tāpēc, ka otrs ir citāds, nenozīmē, ka tas ir sliktāks, tikai citāds. Brīnumainais dialogā ir, ka sākumā neiespējami saredzēt rezultātus. Un taisni tāpēc mazi cilvēciņi paši savas nedrošības dēļ neriskē dialogā piedalīties. Negribēdami savā nedrošībā atzīties, viņi deklarē, ka tur jau nekas neiznāks šā vai tā, un aiziet atpakaļ uz pirmo vai otro variantu. Vienkārši. Un viss paliek pa vecam. Bet ja nu jūs un mēs iesaistītos dialogā, kas tad varētu notikt?

Varbūt mēs varētu pieņemt, ka kaut kas var būt deficītā, nevis, ka kaut kā nav.

Varbūt, ka Latavio vairs nerūpētos par mūsu komfortu, bet par mūsu ērtību.

Varbūt, ka jūs visi vairs nebūtu tautas nodevēji, un mēs vairs nebūtu vienīgie patrioti, jo te daudziem patriotisms ir „kā cepure un kakla auts ...”

Varbūt, ka jūs sapratīsit, ka var iztikt bez reitingiem, biznesmeņiem un imidža, un mēs vairs nemaksāsim morgedžu, neiznesīsim garbidžu un nebrauksim uz kotedžu.

Varbūt, ka mēs nāktu pie tās atziņas, ko izteica psichologs R.D. Lengs (Laing) Kanādas valsts radio raidījumā: „Mēs redzam, kā mēs redzam, ja mēs neredzam, kā mēs redzam.”

Tātad, mana cerība ir, ka mēs uzdrīkstēsimies riskēt dialogu, lai vismaz saredzētu, kā mēs redzam, un tad brīnumi turpinās notikt arī, ja mēs Jūsu aicinājumu neuzklausām.

Novēlu Jums visu to labāko. Un gan jau atkal redzēsimies. Varbūt atkal Ņujorkā, Tukumā, Doma baznīcā, vai pat Toronto.

Lai Dievs svēti Jūs un visus latviešus!

 

Runa 1993. g. 18. novembŗa aktā Hamiltonā, Kanādā.

Jaunā Gaita