Slovaku rakstnieks Jans Smreks (Jan Smrek, 16.12.1898-8.12.1982).
Jans Smreks (Jan Smrek)
POĒZIJA − MANA MĪLESTĪBA
AISTĒTS CEĻOJUMOS (saīsināta nodaļa)
Tiesas priekšā esot stāvējis vīrs no Detvas [1]. Apsūdzība šāda: nonāvējis cilvēku. Tiesnesis pavēl:
− Un tā, apsūdzētais, pastāstait, kā tas notika! −
Spēkavīrs paceļ pret tiesnesi nevainīgas acis un saka:
− Lūdzu, tiesneša kungs, tas notika tā: es mierīgi eju pa mežu, te uzreiz dzirdu, ka kādu dauza. Paveŗos atpakaļ un redzu, ka sit taču mani! Un tā es noliecos, izrāvu no zemes mazu ozoliņu un atgaiņājos. Pēc tam, nemaz neatskatīdamies, soļoju vienā mierā tālāk. Un par to, ka kāds tur izlaidis garu, par to, tiesneša kungs, es patiešām nevaru neko atbildēt.
Kad dzirdēju šo anekdotu, man radās vēlēšanās beidzot apciemot šo Detvu, spēcīgo dēlu vareno māti, kā arī Detvas raženos puisiešus, kā bija saskatījis Andrejs Sladkovičs. [2]
Taisnību sakot, pēc krājuma Zmo − Grauds [3] iznākšanas man vairs negribējās skandināt lirikas stīgu, kuŗas atbalsi es pametu Terchovā [4], un vēl jo vairāk − es vienkārši izšķīros atvilkt elpu no grūtās spriedzes, kas ir katras liriskas jaunrades priekšnoteikums. Tā kā cilvēks, kaut arī jauns, vēlas laiku pa laikam atpūsties arī no sievietes mīlestības, tāpēc ka tā dedzina gan miesu, gan dvēseli, tā arī dzejniekam vajag atpūsties no mīlestības pret Poēzijas mūzu, jo arī tā mēdz mocīt un gan miesu, gan dvēseli dedzināt. Tiesa, tie, protams, ir tikai nodomi, ieceres, turklāt ļoti nedrošas, tādēļ ka katra mīlestība − gan pret sievieti, gan pret poēziju − atnāk pie cilvēka kā plūdi, kā lietus gāze no skaidrām debesīm. Prātu gan var regulēt kā modinātājpulksteni, bet sirdij, paldies Dievam, ir savas, pavisam citas, neatklājami noslēpumainas likumības. Vārdu sakot, es neko iepriekš nevarēju pavēlēt savai sirdij, bet es varēju iecerēt, ka es to kādu laiku likšu mierā, līdz tā pati atkal pamodīsies.
Kad atnāca vasara un man bija nedaudz laika pašam sev, es, protams, varēju sev sacīt: es tagad braucu uz Parīzi, uz Romu, uz Londonu, jo pase man bija un manas čechoslovāku kronas visur derēja. Taču es nesēžos ātrvilcienos, ja vēlos sēdēt pajūgā.
Pēc Terchovas es gribēju iepazīties ar centrālās Slovākijas ciemiem − Detvu, Heļpu, Pohorelu, Šumiaku, − visu to, ko savā poēmā Detvan − Detvanietis notēlojis Andrejs Sladkovičs, un ko mākslinieks Martins Benka ielicis savās gleznās. Ne tikai Benka, mans ikdienas galda biedrs Prāgas kafejnīcā, bet tāpat arī Ludo Fulla, Milošs Bazovskijs, Janko Aleksijs, visi manas paaudzes mākslinieki, kas savās gleznās mūsu tautas varoņgaru slavinājuši. Milošs Bazovskijs to cildināja − vai vismaz atgādināja − arī ar dziedāšanu, jo, ejot uz Detvu gleznot, viņš arvien pārnesa no turienes līdz arī lielu dziesmu un melodiju viju senās toņkārtās, kuŗu šķietami vienkāršās, bet ļoti grūtās sarežģītās pārejas viņš kā gardēdis pats prata izgaršot un ar lielu neatlaidību tās dzina galvā arī čigānu priekšspēlētājiem − tā, ka tie dabūja pasvīst. Taisnību sakot, Milošs Bazovskijs savos gleznošanas pārgājienos ne soli nespēra bez ģitāras. Ar viņa dziedāšanu spēja konkurēt tikai izteikts Kostiviarskas ciema iedzimtais; ciems atradās uz ziemeļiem no Banskas Bistricas [5], ielejā, kas mums, slovakiem, nozīmē to pašu, ko amerikāņiem Kolorado. Runa ir par Ludo Mistriku (literatūrā pazīstams kā Ludo Ondrejovs [6]) grāmatas Zbojnicka mladost (Laupītāja jaunība) autoru; tā ir grāmata, kādas otras neatrast.
Ja kāds man vaicātu, kuŗš Slovākijas stūrītis man vismīļākais un ja man vajadzētu paņemt karti un tieši ar pirkstu parādīt noteiktu vietu, tas nebūtu iespējams. Ja man priekšā būtu ģipsī veidota reljefa karte ar visas Slovākijas ielejām un kalniem, līdzenumiem un siliem, tad mans pirksts maldītos no vietas uz vietu, un es nespētu izšķirties. Es būtu kā princis, kā priekšā tūkstoš princešu un kam jāizvēlas tikai viena, tā īstā, izredzētā.
Manā priekšā jau ir bijušas daudz tādas jaunkundzes ar rožainiem vaigiem, bet es aizvien vēl nezinu, kuŗa vienīgā no viņām glabā man zelta ābolu. Kuŗai Slovākijas ielejai vienīgajai man atzīties mīlestībā. Es esmu kā taurenis, kas laidelējas no vienām lūpām pie citām, nobaudot simtiem skūpstu, simtiem garšu.
Paldies Dievam, kad ir runa par mīlestību pret kalniem un ielejām, tad drīkst būt iemīļoto, cik vien sirds vēlas, jo gan sirdsapziņa, gan augstā morāle še pieļauj visplašāko poligāmiju. Tādēļ es šai mirklī nevien nekaunos visu acu priekšā atzīties neuzticībā, bet ar izaicinājumu atzīšos mīlestībā pret Kraļova hoļas [7] virsotni un visām ielejām un ciemiem tās pakājē, kaut gan pavisam nesen es tieši tāpat biju jūsmojis par Djumbiera augstumiem un arī par Janošika dzimto ciemu Terchovu, un par Vratnas ieleju, un par Rosetjeca kalna galu, par Detvas ciemu un Lielajiem Tatriem nemaz nerunājot.
No slovaku valodas tulkojusi Jana Tesaržova (Jana Tesarova).
1) Detva − raksturīgs ciems centrālajā Slovākijā. Tas izceļas ar skaistiem, rotājumiem bagātiem tautas tērpiem. Detvas apkārtnē ir daudz nostāstu par laupītājiem, kas daudzkārt apdziedāti skaistās un melodiskās tautas dziesmās.
2) Andrejs Sladkovičs − Andrej Sladkovič (1820-1872); slovaku dzejnieks, romantiķis, viens no slovaku kultūras biedrības Matica slovenska pamatlicējiem. Viņa daiļrades virsotnes ir poēma Marina (1846) un liriski episkais dzejojums Detvanietis (Detvan, 1953). Pēdējā Sladkovičs apdziedāja Slovākijas dabas, tautas un kultūras krāšņumu. Smagajā maģaru jūga laikā tanī skanēja līdz arī nozīmīgs zemteksts pret apspiedējiem.
3) Sladkoviča dzejoļu krājums Zmo (Grauds), 1935.
4) Terchova − ciems Slovākijas ziemeļos, laupītāju vadoņa Juraja Janošika dzimtā vieta; laupījumu, ko ieguva no bagātajiem, Janošiks izdāvāja nabagiem. Tādēļ Janošiku uzskata par slovaku tautas varoni, apmēram līdzīgu angļu Robinam Hudam.
5) Banska Bystrica − Centrālslovakijas galvas pilsēta, agrākos laikos brīva, tikai karalim pakļauta pilsēta; 1944. gadā slovaku nacionālās sacelšanās centrs.
6) Ludo Ondrejov − īstajā vārdā Ludo Mistrik − (1901-1962); slovaku rakstnieks. Viņš rakstīja dzeju − minami krājumi Bez atgriešanās (1932), Vilinājums (1934), Dzērāja dziesmas (1941), kā arī prozu jaunatnei: Kalnu pasakas, Rumaks un cilvēks, Par zelta alu kalnos. Viņa daiļrades virsotne ir grāmata Laupītāja jaunība (1937), kuŗas tēlainajā fantāzijas pasaulē viņš iekļāvis savas bērnības pārdzīvojumus.
7) Kraļova hoļa, Dumbier, Rozsutec − Slovākijas kalni.
Jāns Smreks (Jan Smrek) − (1898-1982); slovaku dzejnieks, žurnālists un tulkotājs. Viņa daiļradē stipri jūtama simbolisma un jaunromantisma ietekme. Dzejnieka uzmanības centrā ir sieviete kā jaunības, skaistuma un dzīves galvenās vērtības simbols. Viņa daiļrade ir iedvesmojusi slovaku jaunākās paaudzes dzejniekus pievērsties mīlas lirikai un to būtiski attīstīt. Šai sakarā vispirms būtu minams Jans Kostra.
Smreka dzejoļu krājumi: Pastāvīgām slāpēm nolemtais (1922), Auļojošās dienas (1925), Dievīgie mezgli (1929, Tikai acis (1933), Dzejnieks un sieviete (1934), Grauds (1935), Mielošana (1944), Aka (1945), Pasaules aina (1958), Stīgas (1962).
Sešdesmitajos gados Smreks sāka rakstīt savus memuārus. Iespiesta ir tikai to pirmā daļa Poēzija − mana mīlestība (1968). Tanī viņš notēlo savus pirmos soļus literatūrā, žurnālistikā un savu ilgo gadu dzīvi Prāgā, kur viņš no 1930. līdz 1939. gadam strādāja Leopolda Mazača apgādā, rediģēdams Jauno slovaku autoru sēriju un izdodams slovaku literatūras un mākslas mēnešrakstu Elan. Politisko pārmaiņu rezultātā viņš pārceļas uz Bratislavu, un Elan kļuva par Slovaku rakstnieku savienības izdevumu. Trīsdesmitie gadi uzskatāmi par viņa redaktora un organizatora darba virsotni, kad viņš no Prāgas izcili piedalījās Slovākijas kultūras un literatūras dzīvē.
