Jaunā Gaita nr. 197, augusts 1994

 

 

 

PLAŠS PĀRSKATS PAR LATVIJAS VALSTS BŪVMĀKSLU

Jānis Krastiņš. Latvijas republikas būvmāksla. Rīgā: Zinātne, 1992.

 

Uz grāmatas vāka skatāmā Vaļņu ielas perspektīva ar kinoteātra ēku Aina un tai augšā plīvojošo sarkanbaltsarkano karogu liecina, ka aplūkota sociālisma gados tik maz mācītā un vienkārši noklusētā brīvvalsts arhitektūras attīstība. Grāmata pārsvarā ir domāta arhitektiem un pilsētbūvniecības speciālistiem, bet to var lasīt arī citi, kas interesējas par 20.gs. pirmās puses būvmākslu un kultūras vēsturi.

Arhitekts Jānis Krastiņš, dzimis 1943. gadā Rīgā, ir pazīstams kā vairāk nekā 180 zinātnisku un populārzinātnisku publikāciju autors. Viņa ievērojamākie darbi - Jūgendstils Rīgas arhitektūrā (Rīgā, 1980.) un Eklektisms Rīgas arhitektūrā (Rīgā, 1988.), izdoti izdevniecības Zinātne sērijā Latvijas PSR arhitektūras un mākslas pieminekļi - jau ir kļuvuši par bibliogrāfisku retumu. Pateicoties autora uzņēmībai, monogrāfija Jūgendstils Rīgas arhitektūrā ir izdota gan krievu (1988. gadā), gan vācu valodā (1992. gadā, bagātīgi papildināta ar faktiem un ilustratīvo materiālu). Var droši teikt, ka profesors J. Krastiņš ir vienīgais speciālists, kas tik pilnīgi pārzina Latvijas arhitektūru laika posmā no 19.gs. otrās puses līdz 20.gs. 20. gadiem.

Ievadā Jānis Krastiņš nopietni izvērtē vēsturisko situāciju Latvijā pēc 1. pasaules kara. Pirmskara būvniecība tika nežēlīgi pārtraukta, un tikai saprātīga agrārreformas politika un jaunie sociālekonomiskie apstākļi varēja Latviju uzcelt no drupām. Kā tas notika, autors sīki apraksta nodaļā Apdzīvoto vietu apbūves problēmas agrārreformas realizācijas gaitā, pamatojoties uz to gadu statistiku.

Ļoti būtisks faktors pilsētu veidošanā vienmēr ir bijis apdzīvotas vietas ģenerālplāns. Jaunie sociālekonomiskie apstākļi Latvijā 20.-30. gados izvirzīja jaunus uzdevumus pilsētu celtniecībā. Tika izveidots speciāls pilsētbūvniecības birojs Zemkopības ministrijā, kurā dalību ņēma gan arhitekti P. Kundziņš, V. Feizaks, K. Pēkšēns, gan inženieri E. Veiss, M. Bīmanis, D. fon Renenkampfs. Plašākie un nopietnākie darbi bija veltīti Rīgas (autori arhitekti A. Lamze, O. Tilmanis, J. Leimanis, V. Dambrāns, inženieris A. Muižnieks), Liepājas un Ludzas ģenerālplāna izstrādāšanā un realizācijas mēģinājumā. Jānis Krastiņš savā grāmatā izmantojis tā laika publikācijas presē un speciālajā literatūrā, kā arī atsevišķu arhīvu materiālus. Kā viņš pats saka: "Šajā darbā daudz ko esmu balstījis tieši uz 20. un 30. gados rakstīto nolūkā atklāt Latvijas arhitektūrai un pilsētbūvniecībai raksturīgāko ne tikai mūsdienu, bet arī tālaika speciālistu vērtējumā". Turpinājumā ir nedaudz par celtniecības likumdošanu un arhitektūras sabiedrisko dzīvi (izglītība, biedrības un tml.). Lielāko grāmatas daļu autors ir veltījis arhitektūras stilistisko novirzienu pētīšanai. Līdz pat šim laikam vēl nav pamatīgāk novērtēti republikas laika būvmākslas stili, jo tālaika arhitektūrā jūtama tik plaša stilistisko ieviržu daudzveidība, ka orientēties nav vienkārši. Kaut gan Latvijai jau bija izveidojusies sava arhitektūras skola, kuru pārstāvēja tādi dižgari kā E. Laube, P. Kundziņš, A. Krūmiņš, A. Klinklāvs, E. Štālbergs, A. Kalniņš u.c., daudzos provinču centros un pat Rīgā darbojās vietējie būvtehniķi vai būvinženieri, pēc kuru projektiem cēla gan arhitektoniski profesionāli, gan mazāk profesionāli veidotas ēkas. Jānis Krastiņš izšķir 4 galvenās stilistiskās grupas: 1. historisms, jeb iepriekšējo stilu lietoto formu daļējs vai pilnīgs atkārtojums un šo formu stilizācija; 2. neoeklektisms kā historisma akcentēts paveids, balstoties uz klasisko formu valodu; 3. nacionālā tautiskuma meklējumi mākslinieciski vispārinātā skatījumā, pievēršoties tautas senās koka celtniecības formām, proporcijām un detaļām; 4. funkcionālisms un tā reģionālie paveidi. Pēdējā iedaļa ir visbagātāk ilustrētā un vissubjektīvākā. Apsvērumi šeit ne vienmēr saskan ar arhitekta J. Lejnieka publikāciju sēriju par to pašu tēmu žurnālā Māksla un komentāriem fotoalbumā Rīgas Arhitektūra (Rīgā, 1989.). Minot virknēm uzcelto ēku Rīgā un citās Latvijas pilsētās, ir daži salīdzinoši piemēri ar citām Eiropas valstīm, bet nejūt saikni ar Baltijas valstīm, piem., Lietuvu, kur tikpat strauji attīstījās būvniecība.

Vērtējot grāmatu, jāsecina, ka autors turpinājis sekot saviem iepriekšējos gados izdoto labāko darbu paraugiem. Grāmata papildināta ar tekstā minēto celtņu rādītāju gan Rīgā, gan arī citās Latvijas liel- un mazpilsētās. Pamatīgs ir personu rādītājs, un vietā ir pielikums par Latvijas pilsētu būvnoteikumu galveniem normatīviem.

Diemžēl grāmatas vizuālais noformējums ir tehniski vājš. Tas daļēji izskaidrojams ar patreizējiem ekonomiskiem apstākļiem, kas iespaido izdodamo grāmatu kvalitāti. Zaudētāji joprojām esam mēs, lasītāji, jo pamatā bagātīgais ilustratīvais materiāls ir pelēks un neskaidrs. Oriģinālprojekti ar vai bez parakstiem atklāj arhitekta un būvinženiera raksturīgas īpatnības un līdz ar to vienreizīgumu, bet autora pārzīmētie arhīva materiāli un pēc fotogrāfijām zīmētās skices ir paviršas un bez "garšas". Būtu ieteicams autoram neuzņemties visus darbus pašam, bet atrast veiklāku zīmētāju un turpināt nodarboties ar faktoloģisko materiālu, kas ir plašs, bet kuru noteikti var vēl papildināt. Darbs jāturpina, jo daudzi materiāli 2. pasaules kara laikā ir gājuši bojā, arī ēkas un cilvēku atmiņas nav mūžīgas, tāpēc svarīgi ir palīdzēt aizpildīt baltos plankumus Latvijas brīvvalsts būvmākslas kartē.

Patreiz Rīgā top Arhitektūras muzejs, kurā tiek uzkrāti oriģinālprojekti, studentu kursa darbi, diplomdarbi, atmiņas. Lielākie ieguvumi ir arhitekta A. Klinklāva aizjūras mantojums, R. Strauta atmiņas un nesen mirušā arhitekta Leona Plauciņa savāktie plašie materiāli par latviešu arhitektiem. Ļoti lūdzam visus, kuru rīcībā atrodas Latvijas arhitektu radošais mantojums vai ziņas par to, rakstīt Latvijas IKZ ministrijas Pieminekļu pētniecības centram Rīgā LV 1050, Klostera ielā 517.

 

Velta Holcmane

Jaunā Gaita