Jaunā Gaita Nr. 199, decembris 1994

 

 

 

SEŠPADSMIT GRĀMATAS PAR PIEMINEKĻIEM,
CELTNĒM, KULTŪRVĒSTURI UN MĀKSLU

 

Pirms piecpadsmit gadiem atklātībā parādījās pirmā sērijas Latvijas arhitektūras un mākslas pieminekļi (toreiz vēl LPSR) grāmata Jelgavas pils, ko bija sarakstījis Imants Lancmanis.

Šīs sērijas iniciatore ir Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība, kuras priekšsēdētājs tajā laikā bija Rūdolfs Verro. Patiesībā viena no galvenajām ierosinātājām un visus šos gadus arī pastāvīgā izdošanas organizatore un materiālo problēmu risinātāja ir enerģiskā biedrības pieminekļu nodaļas vadītāja Maija Kravinska.

Uzsākt šādas plašam interesentu lokam domātas populārzinātnisku grāmatu sērijas izdošanu nebija viegli. Kaut arī kultūras pieminekļu aizsardzības darbs Padomju Latvijā visumā bija labi nostādīts, M. Kravinskai nācās pārvarēt vairāku augstu amatpersonu pretestību un neizpratni par izdevumu nepieciešamību. Kad tomēr izdevās pierādīt, ka, salīdzinot ar vēsturniekiem un archeologiem, kam bija iespējas regulāri publicēties, mākslas vēsturnieki un arhitekti palikuši novārtā, un izvēlētā tematika nebūt neapdraud padomju ideoloģiju, kādreizējie pretinieki kļuva par izdevuma aizstāvjiem. Protams, bija nepieciešams gan Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības prezidija, gan arī Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas sabiedrisko zinātņu padomes lēmums, iekams sērijas izdošanu uzņēmās Zinātņu akadēmijas izdevniecība Zinātne. Izdevuma redaktore visā šajā laika posmā ir Solveiga Cepurniece.

Grāmatu manuskriptus izskatīja redakcijas kolēģija, kuru līdz pat savai pāragrai nāvei 1993. gadā vadīja erudītais mākslas vēsturnieks, arhitekts Jurijs Vasiljevs (kaut arī viņš sērijai nav uzrakstījis nevienu grāmatu, plaši pazīstams ir viņa kapitālais darbs Klasicisms Rīgas arhitektūrā, kas izdots 1961. gadā krievu valodā).

Redakcijas kolēģijā ietilpa pazīstami mākslas zinātnieki, arhitekti un vēsturnieki, kultūras pieminekļu aizsardzības darbinieki: Mārtiņš Apinis, Vaidelotis Apsītis (tagad veic vadītāja pienākumus), Ilgvars Batrags, Skaidrīte Cielava, Saulvedis Cimmermanis, Imants Lancmanis, Maija Kravinska, Gunārs Priede, Osvalds Tīlmanis.

Katras grāmatas manuskripts tika rūpīgi izskatīts un analizēts, dažkārt arī noraidīts. Protams, tas cēla darbu kvalitāti. Rakstīja speciālisti, arhitekti un mākslas zinātnieki, kas ilgstoši bija strādājuši zinātnisko darbu, un grāmatas nereti atspoguļo disertāciju tematiku (piemēram, arhitekta Jāņa Krastiņa grāmatas Jūgendstils Rīgas arhitektūrā, 1980 un Eklektisms Rīgas arhitektūrā, 1988).

Vairāki autori ilgus gadus ir strādājuši kultūras pieminekļu restaurācijas un aizsardzības darbā un savās grāmatās apvieno darba pieredzi ar speciāliem, padziļinātiem pētījumiem. Te jāmin Restaurācijas institūta arhitektu Gunāra Erdmaņa Kurzemes viduslaiku pilis (1989) un Gunāra Zirņa Pētera baznīca (1984) tāpat Rīgas kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhitekta Andreja Holcmaņa Vecrīga - pilsētbūvniecisks ansamblis (1992).

Imants Lancmanis, tagadējais Rundāles pils muzeja direktors, sevišķi interesējies par baroka un rokoko laikmeta mākslu un arhitektūru, sacerot pat trīs sērijas grāmatas - Jelgavas pils (1979 un 1986), Liepāja no baroka līdz klasicismam (1983) un Rundāles pils (1994).

Pētot Zinātņu akadēmijas ietvaros Latvijas mākslas vēsturi, tēmu Cilnis Vecrīgas arhitektūrā (1985) grāmatā iestrādājusi mākslas zinātniece Skaidrīte Cielava un tēmu Ventspils koktēlnieki (1982) - mākslas zinātniece Elita Grosmane.

Kā redzams no uzskaitījuma, sērijai ir plašs diapazons - no pilsētbūvniecību, un kultūrvēsturiskus laikmetus aptverošiem darbiem līdz pat atsevišķu objektu - arhitektūras pieminekļu sīkākam aprakstam un analīzei, kā arī mākslas vēstures aplūkojumiem.

Īpašu vietu ieņem memoriālai arhitektūrai un ansambļiem veltītās grāmatas. Tādas ir arhitekta Vaideloša Apsīša Brāļu kapi (1982) un Brīvības piemineklis (1933) un mākslas zinātnieces Gundegas Cēberes kopā ar mākslas entuziastiem Dzidru un Jāni Rivariem sarakstītā grāmata Meža kapu memoriālā skulptūra (1987).

Nomaļus šeit stāv arhitektu Ivara Strautmaņa un Gunāra Asara kopdarbs Padomju Latvijas memoriālie ansambļi (1986). Šis darbs neapšaubāmi ir nodeva savam laikam. Taču nav noliedzams, ka padomju varas subsidētā režīmu slavinošā memoriālā celtniecība, neraugoties uz zināmu paņēmienu atkārtošanos, ir devusi iespējas arhitektiem un tēlniekiem radīt formāli nobeigtus un interesantus ansambļus, kas savas šodien nepieņemamās ideoloģiskās ievirzes dēļ ir novecojuši un pavisam vai daļēji izpostīti.

Autoriem veicot pētniecības darbu arhīvos vai pašā objektā, nereti gūtas jaunas atziņas, kas liek mainīt uzskatus par vienu otru speciālistu aprindās nostabilizējušos viedokli. Tā, piemēram, E. Grosmane savā darbā Ventspils koktēlnieki ir precizējusi 1937. gadā izdotajā mākslas zinātnieka Borisa Vipera darbā Baroka māksla Latvijā izteiktos pieņēmumus par Nikolaja Sefrensa jaunākā darbību Kurzemē, un nosaukusi vairāku viņa skolnieku kokgriezēju - Dzirciema, Kandavas, Salgales baznīcu iekārtu autoru vārdus (Johans Mertens, Mihaels Markvarts). Līdzīgi I. Lancmanis savā pētījumā par Liepāju baroka laikmetā ir noskaidrojis, ka Liepājas Trīsvienības baznīcas krāšņās rokoko stila iekārtas autors ir čehu kokgriezējs Jozefs Slavičeks, apgāžot neapdomīgo mākslas vēsturnieka Vilhelma Neimaņa izteikumu, ka tā darināta pēc Bartolomeo Frančesko Rastrelli metiem. Darbā par Rundāles pili uzzinām, ka par nepareiziem atzīti literatūrā pastāvīgi atkārtotie apgalvojumi, ka otrā celtniecības periodā Rundālē strādājuši gleznotāji P. Rotari, F.H. Bacizjens, F. Fontebaso un L. Remandini. Īstenībā plafonus gleznojuši itāļu meistari Karlo Cuki un Frančesko Martini (tas jau gan agrāk bija konstatēts maz pazīstamajā vācu mākslas vēsturnieces A. Milleres-Ešenbahas disertācijā par Kurzemes hercogu būvēm).

G. Erdmanis koncentrēti uzrakstītajā darbā par Kurzemes viduslaiku pilīm izsekojis maz zināmiem Ēdoles, Dundagas, Aizputes, Alsungas un Ventspils mūra piļu celtniecības periodiem un ar paša pētītās viduslaiku celtnieku darba metodes analīzi atšifrējis pirmatnējo plānojuma un telpisko koncepciju.

Ļoti rūpīgi Kurzemes pilsētu seno koka ēku būves konstruktīvos paņēmienus izpētījis G. Jansons, radot plašu pārskatu par celtniecību 17.-19. g.s., kas vēl šodien sastāda seno vēsturisko centru apbūves pamatdaļu, bet nolietojuma un pēdējo pārdesmit gadu nevērīgās attieksmes dēļ strauji aiziet bojā.

Plašākie, laikmetu sociālekonomiski un kultūrvēsturiski izklāstošie, no mākslas un arhitektūras sintēzes viedokļa tvertie darbi ir J. Krastiņa grāmatas par eklektismu un jūgendstilu Rīgā un I. Lancmaņa pētījums par Liepājas pilsētas ziedu laikiem. Arī A. Holcmanis kompakti sniedzis plašu materiālu par Vecrīgas veidošanos, analizējis šo pilsētbūvniecisko ansambli, kurā pēdējie 60 gadi ienesuši asas disonances.

Lieki minēt šīs sērijas izdevumu lielo popularitāti. Grāmatu metiens ir līdz šim 10-20 tūkstoši. Kaut arī tās nav uzrakstītas pārāk populārā valodā uz dažkārt uzskatāmas par tīri zinātniskiem pētījumiem, veikalu plauktos tās ilgi nekad nav atradušās. Grāmatu vispārizglītojošā vērtība ir augsta ne tikai ar saturu, bagāto ilustratīvo materiālu, bet arī ar katra sējuma beigās pievienoto terminoloģijas vārdnīcu, datiem par pieminētiem arhitektiem un māksliniekiem, kā ari atsaucēm uz literatūru un arhīvu materiāliem. Varbūt vienīgais sērijas trūkums ir nelielais grāmatas formāts un dažkārt arī pabālais tipogrāfiskais izpildījums (piemēram, šī gada izdevuma Rundāles pils attēlu kvalitāte ir ļoti zemā līmenī).

Sērijā līdz šim ir iznākušas 16 grāmatas (ar ekonomiskās krizes dēļ radušos pārrāvumu laika posmā no 1989. līdz 1992. gadam). Tradiciju turpinot, izdevniecība Zinātne saliek mākslas zinātnieces Rūtas Kaminskas grāmatu Latgales glezniecība 18.g.s. Darbs veltīts Latvijas mākslas vēsturē līdz šim maz apgaismotai jomai - Latgales senās glezniecības paraugiem Latgales katoļu baznīcās. Sagatavošanā atrodas mākslas vēsturnieces Ievas Oses darbs Podiņu krāsnis Kurzemes un Zemgales pilīs (15.-18. g. s. atradumi), J. Krastiņa Mežaparks, O. Spārīša Vitrāžas māksla Latvijā.

Sērijas grāmatas nosūta Apvienoto Nāciju izglītības, zinātnes un kultūras organizācijai UNESCO. Savs lasītāju loks tām ir ari latviešu trimdas zemēs, un tā šie izdevumi popularizē Latvijas mākslu un arhitektūru pasaulē.

 

Velta Holcmane
Andrejs Holcmanis

Jaunā Gaita