ACIS PĒC VAJADZĪBAS PIESĶIELĒJIS AIVARS RONIS

Acis dotas, lai skatītos un arī kaut ko redzētu. Tās ir ļoti svarīga lieta katram cilvēkam, tāpēc arī, lai otru vislabāk ietekmētu, viņam parasti sola izdauzīt acis. − Cilvēks acis glabā saudzīgi un noslēpj no pasaules aiz brillēm, kā, piemēram, aiz saules brillēm, drošības brillēm, šofera brillēm, raga brillēm u. t. t. Aiz brillēm ar gaišiem stikliem paslēptas acis izskatās stipri lielākas un atstāj tik grāvēju ietekmi uz katra skauģa skatu, ka tas tūliņ novēršas. Aiz tumšiem stikliem paslēpj skaistas acis, lai tās nesabojātos. Acis vēl noslēpj aiz brillēm, lai citi neredzētu, ko tās izteic, jo esot cilvēki, kas mākot nolasīt domas no acīm. Brilles nēsā arī, ja acis ir slimas un grib tās izārstēt. Tālredzība ir ļoti bīstama. Dažs labs darītu sev galu, ja redzētu pārāk tālu uz priekšu. Ļoti kaitē arī tuvredzība. Tādam cilvēkam citi vienmēr aizsteidzas gaŗām. Svarīgāko lomu acis spēlē sievietes dzīvē. Vīrietim pietiek, ja viņam tās ir, ja viņš ir acīgs. Sievietei tās turpretim jau ir puse no dzīves. Ko viņas sadarītu, ja nebūtu acu: atkristu lūkošanās spogulī, skatlogu atspīdumos, citu sieviešu skaudīgajās acīs, atkristu vilināšana, mulsināšana un citas tamlīdzīgas darbības. Pieredze rāda, ka cilvēks ar ļoti labām acīm iekrīt ķezā, un viņu vienkārši nosauc par aklu. Tāpēc skaidri noprotams, ka bez skatīšanās un redzēšanas daudz svarīgākas ir acu citas funkcijas. Ar acīm var vilināt. To bar izdarīt ar vaļējām un aizvērtām acīm: abos stāvokļos rodas ļoti intensīvs vilinājums. Pēc principa, ka klusēšana ietekmīgāka nekā runāšana, arī aizvērtas acis izsaka lielāku vilinājumu nekā vaļējas. Lai vilinātu, mirkšķina arī abus vai vienu plakstiņu. Dažreiz piemiedz pat vienu vai otru aci. Pie vilināšanas procesa svarīgu blakus lomu spēlē citas cilvēka ķermeņa sastāvdaļas, piemēram, smaids, rokas, nopūtas, zobi, lūpas. Bez tam − var taisīt skaistas acis. Tā ir grūta māka, kas prasa rūpīgas studijas un dzelžainu neatlaidību. Ja šī māka nāk par vēlu, radot drūmu kontrastu ar sirmiem matiem, tad tā nerentējas. Ja kādam šī māka iedzimta, tam šūpulī ielikts apskaužams kapitāls, kas atnes lielus procentus. Skaistas acis taisīt var tikai gaismā, bet tā kā puse dzīves aiziet tikpat kā pa tumsu, tad šo darbību piekopj, kad tik vien var un ar divkāršu spraigumu. Acis var drudžaini mirdzēt, ko panāk, ja mazliet kairina zināmus dziedzerus (glandulae lacrimales), kas atdala šķidrumu gļotādas mitrināšanai. (Šo šķidrumu sauc arī par asarām.) Ja cilvēks ar drudžaini mirdzošām acīm sāk trīcēt kā drudzī, tad iestājas nenormāla parādība, kas liecina par augstu temperātūru vai uztraukumu. Acis var bolīt. Tāda darbība ir ļoti līdzīga nikna vērša acu bolīšanai. Šis salīdzinājums arī rāda, ka tā ir dabiskākā un vienkāršākā darbība ar acīm un atstāj spēcīgu ietekmi. Acis parasti bola vienkārši cilvēki un vīrieši. Acis var asarot. Visbiežāk tās asaro raudot, bet citreiz arī, ja ir slimas. Pēdējā gadījumā cilvēks pats tās tūdaļ noslauka. Citādi acīm ļauj asarot brīvi un netraucēti. Tad asaras tek lejup abpus degunam un sūcas mutē, vai plūst pāri vaigiem un, ja seja nav mazgāta, atstāj gaišas līču loču svītras. Dažreiz asaras nonāk līdz deguna galam, sadūšojas un kā vesela pile krīt lejup. Ja visa seja pārklājusies asarām, tad vairs nevar nekā līdzēt, un tādu cilvēku atstāj mierā. Bet ja tikai pa retai asarai spraucas no acu kaktiņiem, tās galanti un ar lielu rūpību tiek uztvertas parasti ļoti tīrā kabatas lakatiņā. Kad acis met zibeņus, tad drīz gaidāms dusmu pērkons, un tāpēc jābūt uzmanīgam. Pēc zibeņiem un pērkona seko dūres. Acis var kvēlot. Ja tās tumšas, dzejnieki saka, ka tās kvēlo kā akmeņogles. Kvēlošana ir sairšanas process, tāpēc acis kvēlo tikai jaunībā, kad cilvēks ir neapdomīgs un nerēķinās ar sekām. Vecumā acis tikai taukaini spīd vai iemirdzas. Dažiem cilvēkiem acis esot pakausī. Tās gan nekad neredz, jo vienmēr aizsegtas ar matiem. Acis pakausī var būt tikai tādiem cilvēkiem, kam ir mati, jo plikiem pauriem tās nav nekad vēl redzētas. Tomēr šīm acīm nav liela nozīme, jo skatu uz ārpasauli tām aizsedz cepure vai mēteļa apkakle. Vispazīstamākās ir zilās acis. Tās ir piedienīgi un asprātīgi aprakstītas dzejā, nav piemirstas nevienā biezākā grāmatā vai romānā. Ne mazāk pazīstama ir zila acs. Katrs cilvēks, kam ir zila acs, jāuzlūko lielā bijībā, jo tas noteikti aizstāvējis svētu, lielu vai ideālu lietu. Zila acs nav iedzimta lieta, bet tā jāuzskata kā stipendija, apbalvojums vai goda zīme. Lai iegūtu zilu aci, vajaga lielu drosmi un uzņēmību. Bet tā kā cilvēks ir mazdūšīgs, tad kā ierosinātājs un uzmudinātājs tiek pielietots dažādās attiecībās dažādos šķidrumos iejaukts spirts. Zilu aci visbiežāk piešķir ar dūri (oficiāls, valsts aizsargāts un sabiedrības ļoti atbalstīts zilas acs piešķiršanas rituāls ir bokss). Bet to var izdarīt arī ar koku, akmeni vai citu priekšmetu, ko gan uzskata par necivilizētu izdarību. Kāre pēc zilas acs ir ļoti liela.