Jaunā Gaita nr. 205, jūnijs 1996

 


 

Jānis Poruks (1971-1911)

Hernhūtiešu mācība iespiedās Poruka dvēselē

Aina Siksna

PORUKA ČŪSKAS PSICHOANALITISKĀ INTERPRETĀCIJĀ

 [Skat. Jāņa Poruka Čūskas.]

 

 

Runājot par Poruku, gribu vispirms pieminēt Jāņa Rudzīša atzinumu grāmatā Starp provinci un Eiropu[1], ka viņa pareizai izpratnei un novērtēšanai kaitīgi bijuši vienas viņa darbu daļas lielā popularitāte. Minot Poruka vārdu, nāk prātā viņa mīlestības lirika, bālie zēni, nelaimīgie mīlētāji, šķīstsirdīgie savādnieki. Tie Porukam raksturīgi, bet tikai daļēji. 1930 gados šo tēlu popularitāte veicināja viņa noliegšanu valsts oficiālajā kultūras polītikā.

Poruka uzmanības centrā pēc Rudzīša domām allaž bijusi daudzveidīgā un dziļā cilvēka dvēsele.

Rakstā „Par mūsu jaunāko rakstniecību”[2] Poruks saka: „Ir jāsaņem dūša un jādodas dziļāk iekšā. Ir jāstudē uzcītīgi cilvēks.”

Tamdēļ nav savādi, ka psīchiātri interesējušies par Poruka daiļradi ne tādēļ, ka viņš dzīves pēdējos sešus gadus bija garīgi slims. Poruks ir vispusīgs gars, kam tematikas daudzveidības ziņā latviešu literātūrā maz līdzinieku.

Mans nolūks šodien pievērsties stāstam Čūskas[3]. 1992. gada februārī Rīgā runāju ar Viesturu Vecgrāvi un viņš minēja šo stāstu kā interesantu Poruka daiļradē.

Izlasot to, man nebija šaubu, ka Čūskas lieliski padodas psīchoanalitiskai interpretācijai. Mans nolūks tuvoties stāstam, pielietojot Melānijas Kleinas psīchoanalitisko teoriju, tuvāk iztirzāt mātes tēlu stāstā, tāpat mēģināt raksturot Poruka mātes personību izejot no biografiskiem faktiem un citiem Poruka literāriem darbiem. Mans nolūks ir arī izgaismot dažus aspektus Poruka personībā. Gribu jau tagad uzsvērt, ka nedošu izsmeļošu Poruka personības analizi, tāpat nemēģināšu noskaidrot Poruka garīgās slimības cēloņus.

Taču domāju jau tagad īsi pieskarties Zigmunda Freida (1856-1939) galvenam teorijām, kas ir priekšnoteikums manai Čūsku interpretācijai.[4]

Pirmkārt tā ir teorija par zemapziņu. Otrkārt Freids uzskata, ka cilvēka psīchē darbojas spēki: dziņas, sirdsapziņa un instance saukta ego − es, kas uztur sakaru ar īstenību, mēģinot koordinēt dziņas un sirdsapziņu. Starp šīm divām instancēm daudzkārt ir konflikti, kas var izraisīt baiļu sajūtas. Pret tām vēršas aizsardzības mechanismi, kā noliegšana, projekcija, kas palīdz paturēt konfliktus zemapziņā. Kaut Freids rēķinās ar iedzimtību, viņa novērojumi rāda, ka individa attīstībā liela nozīme ir bērnības pieredzei. Attīstības stadijas bērnībā viņš iedala orālā (0-1 gads), anālā (1-3 gadi) un edipālā stadijā (3-5 gadi).
 

Melānijas Kleinas teorija par bērna agrīno attīstību

 

Melānija Kleina (1882-1960) pielietoja Freida psīchoanalitisko teoriju, kas bija izveidota pieredzē ar pieaugušiem neirotiķiem, savā darbā ar maziem bērniem. Kleina dzimusi Vīnē, darbojusies Berlīnē un Londonā. Viņas pieredze deva interesantu ieskatu bērna agrinā attīstībā. Par Kleinas skolu, kuŗai liela ietekme Anglijā, Anna Freida saka „Tai raksturīga teorija, ka identifikācija un projekcija ir svarīgas personības attīstībā, ka daudz svarīgāka kā edipālā fāze ir orālā fāze līdz viena gada vecumam, svarīgāka tieši psīchisku slimību attīstībā.”

Kleinas teorijas par maza bērna attīstību ir nozīmīgas psīchoterapijā ar nopietni garīgi slimiem − t.i. psīchotiskiem individiem.[5] Literātūra šai laukā ir plaša un sarežģīta. Lielu nozīmi piešķiŗ objekta attiecību attīstībai. Objekts ir pretstats subjektam − individam pašam. Tas var būt cilvēks vai rotaļlieta, kam ir nozīme bērna jūtu dzīvē. Lai rastos attiecības ar objektu, ir vajadzīgas spējas uztvert objektu (kognitīva funkcija) un spēja objektā ieguldīt jūtas (afektīva funkcija).

Kleina uzskata, ka jau piedzimstot eksistē „es” (ego), kas izjūt bailes un mēģina no tām izsargāties, eksistē primitīvas attiecības ar objektiem gan fantāzijā, gan īstenībā. Šis „es” ir chaotisks, bet tam ir tieksmes uz integrāciju.

 

1. T.s. šizoidā − paranoidā fāze eksistē bērnā no dzimšanas līdz četru mēnešu vecumam. Bērns ir dziļā saistībā − simbiozē ar māti kā kontakta, tā barošanas ziņā. Bērns izjūt sevi kā pasaules centru. Ja māte bērnu atstāj, bērns jūtas apdraudēts. Labo pasauli un labo t.s. objektu pārstāv labā, gādīgā māte, kas parādās kad bērnam tā vajadzīga. No mātes šai agrā stadijā gan bērns uztveŗ tikai viņas daļu − krūti. Kad bērns ir izsalcis un māte nav klāt, pasaule ir ļauna un bērna fantāzijā to pārstāv priekšstats par ļaunu mātes krūti. Tas ir negatīvs objekts bērna primitīvajā fantāzijā. Atstāts bērns ir padots arī primitīvām fantāzijām par labu barojošu mātes krūti, un šī fantāzija ir vizuālā − tā ir pielīdzināma halucinācijai.

Aizsardzības mechanismi pret atstātību un bailēm ir saskaldīšana − splitting un projekcija. Tie ir primitīvi mechanismi. Mātes krūts ir vai nu laba vai ļauna bērna fantāzijā. Ja bērns jūtas labi, pozitīvas jūtas un harmonija rada priekšstatu par labu mātes krūti fantazijā.

Saskaldīšana vēršas pret chaosu bērnā un palīdz tam sakārtot iespaidus un jūtas. Bērns uzņem savā iekšējā pasaulē − introjicē − priekšstatu par mātes krūti − ideālo un ļauno. Introjekcijas − primitīvas identifikācijas ar objektiem, cilvēkiem un lietām veicina personības attīstību. Tās struktūru nosaka fantāzijas par sevi un objektiem. Attīstības gaitā fantāzija tuvojas īstenībai.

„Es” (ego) vēlas identificēties ar labiem objektiem un fantāzijā novietot − projicēt ļauno, piemēram savu naidu, apkārtnē. Ļaunā objektu projekcijas izpaužas vajāšanas mānijā. Taču labais objekts − mīlestība − var tikt projicēts uz apkārtni un ļaunais var tikt introjicēts. Ļaunā introjekcijas izpaužas hipokondrijā. Šizoidā − paranoidā stadijā bērns iemācas ticēt sev un uzticēties citiem. Labās mātes krūts idealizēšana liek pamatus ticībai citu un savai spējai būt labam un gādīgam, spējai mīlēt un ticēt ideāliem.

Ļaunās mātes krūts priekšstats fantāzijā dod spēju kritiski vērtēt un saskatīt bīstamas situācijas vēlākā dzīvē. Svarīgi, ka šai stadijā labā pieredze ir lielāka nekā ļaunā. Uzticēšanās mātei palīdz pārvarēt saskaldīšanu. Naids mazinās. Kaut arī bērns šai stadijā nespēj uztvert visu māti, nozīmīgi ir, ka tās gādība liek just, ka pasaule tomēr būs laba un ka ar laiku to varēs saprast. Mātes kopšanas spējai ir liela nozīme. Uzņemot sevī šo pirmo pieredzi no mātes krūts − to introjicējot kā labo, tā ļauno − tā kļūst bērna personības daļa.

 

2. Depresīvā fāze iekrīt sešu līdz divpadsmit mēnešu vecumā. Bērns tagad sāk saskatīt un uztvert visu māti. Viņš kļūst patstāvīgs individs. Bērns mācās izciest ilgas un dusmas pret māti, pārciest atstātību. Bērns sāk apskaust tos, kam māte nododas, piemēram brāļus un māsas. Skaudībai ir liela nozīme Kleines teorijā. Skaudība un pateicība saucas nozīmīga Kleines grāmata. Bērns vēlas māti paturēt sev, un kad tā ir prom, tas pārcieš ilgu pilnas fantāzijas. Tās ir tik stipras, ka liekas pat nāvējošas.

Bērns var atstātībā izjust, ka šīs stiprās jūtas ir māti it kā iznīcinājušas. Rodas vainas apziņa un depresija, tāpat mīlestības ilgas pēc mātes − labā objekta. Bērns cenšas savā fantāzijā māti atkal, tā sakot, uzbūvēt. Ja bērns pārcieš šo depresiju − viņam rodas ticība sev un savas mīlestības spēkiem. Bērnā ir priekšstats par labu māti un viņš cenšas šo priekšstatu uzturēt. Šis t.s. reparācijas process atsaucas uz spējām radīt, un uz spējām paturēt labas attiecības par spīti grūtībām vēlākā dzīvē. Pret depresīvām − nomāktības jūtām bērns var vērsties ar maniakālu aizsardzības mechanismu, noliedzot savu atstātības sajūtu un atkarību no mātes un nepatiesi jūtoties stiprs un visvarens.

Šai stadijā bērns iemācās izturēt vainas apziņu, kontrolēt impulsus, pārvarēt bēdas. No ļaunā objekta bērna psīchē rodas sirdsapziņa, no labā ideāli.

Saskaņā ar šādu teoriju šizofrēns individs nav pozitīvi pārcietis depresīvo stadiju savā bērnībā. Māte nav spējusi bērnu piemērot īstenībai. Viņas kopšanas spējas ir bijušas ierobežotas. Bērns ir palicis savā chaotiskajā fantāziju pasaulē. Viņš nav iemācījies sērot un sevi mierināt. Labie spēki nav uzvarējuši. Dzīve ir neskaidra un var izraisīt baiļu sajūtas. Šāds individs ir viegli ievainojams no iekšējiem un ārējiem stimuliem. Rodas fragmentācija domās un murgi, citiem vārdiem psīchoze.

Nodarbojoties ar terapiju pie psīchozēm, psīchoterapeits cenšas attīstīt spēju sērot un mīlēt, tāpat spēju akceptēt agresīvitāti kā savu, napārnesot − neprojicējot to uz cilvēkiem vai lietām savā apkārtnē.

Pirms pievēršos Poruka stāsta analizei, gribu citēt Poruka vārdus par garīgām slimībām, ko saka Landavs stāstā Rīga[6]: „Acis ir aizslēgtas, bet cilvēks tomēr redz. Milzu tēli paceļas cilvēka iekšienes priekšā. Tie apdraud nelaimīgo vājības mocekli. Nav vairs debess, nav zemes, bet vienlīdzīga mītība, un cilvēks sevī sajūt visas pasaules vielas saskaldījumu pretības, kaislīgos, ienaida spēka, trakojošos enerģijas viļņos.”

Šeit pieminētā kaisle un ienaids ir tās primitīvās dziņas, par ko runā Melānija Kleina savā teorijā. Poruks te dod arī labu tulkojumu vārdam splitting − saskaldījums. Tāpat kā Dostojevska darbos var atrast atbalstu psīchoanalītiķu novērojumiem un teorijām, Poruks te dod atbalstu Kleines teorijai, izejot no savas cilvēka dvēseles izpratnes.

Par primitīvu naidu stāstā Slepkava[7] atrodam šādus zīmīgus vārdus: „Bet to es zinu, ka pūķis nevar būt niknāks nekā atraidītais, kuŗš patiesi mīlē.

 

 

Druvienas pagasta Prēdeļu mājas − Jāņa Poruka dzimšanas vieta

Druvienas pagasta skola, kuŗā mācījies Jānis Poruks

 

 

Stāsta Čūskas intepretācija pielietojot Melānijas Kleinas teoriju.

 

Stāsts Čūskas iespiests 1905. gadā Mājas Viesī. Tas sastāv no piecām daļām, kaut ir visai īss − tikai 10 lappuses.

Izejot no Melānijas Kleinas teorijas, stāsta saturu var īsi interpretēt šādi: Māte bērnam jādala ar citu. Bērns ir dusmīgs, viņš emocionāli atstāj māti. Viņa naids ir tik stiprs un mātes kopšanas spēja tādā mērā ierobežota, ka mātes labais tēls bērna iekšējā pasaulē iet bojā. Bērns tēlots kā savā fantāzijā visvarens, viņš noliedz savu atkarību no mātes, viņš saskalda pasauli ļaunā un labā, nīst, bet neakceptē savu naidu. To viņš projicē uz cilvēkiem, dzīvniekiem un priekšmetiem savā apkārtnē. (Skat. attēlu 1 un 2)

 

       

   Attēls 1. Saskaldījums labā un ļaunā

Attēls 2. Personas un objekti

Pirmajā daļā bez stāsta varoņa „es” pieminētas trīs konkrētas personas: brālis, viņa sieva un vecāmāte, bez tam čūskas un odzīte, kam ir cilvēcīgas īpašības.

Kāda kopīga zeme ir jādala ar brāli, kuŗam paliek druvas. Stāsta varonim paliek purvājs, kuŗā ir zemenes, veci celmi, krusti nosistām čūskām. Parādās čūska, ko stāsta varonis nosit. Viņš sāk baidīties, ka čūskas atriebsies. Pašam viņam ir maza skaista odzīte azotē, kas pamāca, lai gādā par čūskām. Tā atstāj stāsta varoni, kam paliek nelabi. Parādās brālis ar sievu.

Otrā daļā dominē čūskas, un no personām parādās tikai brāļa sieva. Stāsta varonis slēpjas no čūskām, tad sastop veselu baru, taču tās pazūd, kad pulkstenis nosit divpadsmit. Brāļa sieva glauda melnu čūskas galvu.

Trešajā daļā parādās māte, un dominē konkrētas personas: brāļa sieva, brālis un Pēters. − Māte padod sliktu pusdienu, brāļa sieva noslēdz pagrabu un brālis Jānis nosit čūsku.

Arī ceturtajā daļā darbojas māte, brāļa sieva, Pēters un pieminēts tiek krusttēvs, kas ir miris atstājis visu mantu stāsta varonim.

Pārējiem skauž, un brāļa sieva meklē izlīdzinājumu. Arī māte grib naudu no dēla un apsūdz to par čūsku sasaukšanu. Šai daļā cilvēki ir nosaukti par čūskām.

Piektajā daļā dominē čūskas. Stāsta varonis cer, ka briežu māte ar saviem telēniem parādīsies, bet tā nenāk. Parādās ragana, kas izskatās kā brāļa sieva, un čūskas ar savu karali tuvojas stāsta varonim, kas noslēgumā redz čūsku aptinušos ap debess jumtu.

Pārejot uz teksta sīkāku analizi, gribu uzsvērt, ka atsevišķus teikumus var interpretēt arī drusku citādāk nekā to esmu darijusi es. Taču ceru, ka spēšu pārliednāt par vispārējās interpretācijas ticamību, izejot no Melānijas Kleinas teorijas.

 

 

I Māte atstāj bērnu

 

Dalījām ar brāli zemi

 

Brāļa sieva briesmīgi mīl lopus

 

Man piekrīt cināji − un zemenes −

 

nezvēri, kuŗi gatavi pietrūkties

 

Kur zemenes, tur čūskas

 

Nu taisni par galvu

 

Skaistums, saltums un nokauta nāve

 

Bail no nāvīgās mēles

 

Tā ir mana manta, bet pūķis to apsargā

 

− lai tā (pasaule) atpērkas briva no zemes, pie kuŗas saistīta

 

Mana mazā odze

 

Tā ir svēts dabas bērns

 

Bez tās nekā

 

Visi grib dzīvot, visiem slāpst, visi salkst

 

„Svaigu pienu noliec čūskām, lai zīž. Tad tevim labi klāsies.
Spīdēsi kā lielmanis.” Visu
krūti tā man sakodusi.


Tā bija manī iemīlējusies.

 

Kož, bet nenonāvē neviena

 

„Laid mani”

 

Un nosviežu zemē.

 

Mežs top dusmīgs.

 

Bezdelīgas kā astes zvaigznes bez sistēmas

 

Gaiss izslāpis

 

Milzis nāk ar ūdeni zemi dzirdīt.

 

Brālis ar sievu brauc uz baznīcu.

 

/ Māte jādala ar brāli

 

/ Māte mīl citus vairāk nekā mani

 

/ Man paliek mazāk no mātes krūts

 

/ Manī pamostas bailes   (projekcija)

 

/ Pasaule ir gan laba,  gan ļauna

 

/ Manas dusmas var būt nāvējošas

 

/ Mātes krūts vēl joprojām ideāla, bet ari naidīga, bīstama.

 

/ Man bail iet bojā atstātībā un naidā

 

/ Mātes krūts man liegta

 

/ Kaut neviens nebūtu atkarigs no mātes

 

/ Mātes krūts

 

/ Tā ir svēta un laba

 

/ Bez mātes nekā

 

/ Lai izdzīvotu visiem vajag mātes krūti

 

/ Lai izdzīvotu jāmēģina līdzināties labai mātei.

 

 

/ Māte mani mīlēja.

 

/ Krūts ir laba un ļauna.

 

/ Māte mani atstāj.

 

/ Es atstāju māti.

 

/ Mans naids pieaug (projekcija)

 

/ Chaoss pieaug (projekcija)

 

/ Man slāpst (projekcija)

 

/ Mītiski spēki glābs. (Halucinācijai līdzīga fantāzija)

 

/ 1. Ļaunā māte parādās

    2. Mātei tuvāka saistība ar brāli nekā mani.

 

 

II Atstātība un naids

 

Tā kā ieraudas, tik slāpstoši

 

Dzīvoju kā miris

 

Visa radība skumst

 

Iz debess izšausies pirmatnības odze un šņāks

Brāļa sieva glauda melnu čūskas galvu

/ Bēdas pēc mātes (projekcija)

 

/ Atstātība

 

/ Bēdas pēc mātes (projekcija)

 

/ Mans naids pieaugs (projekcija)

/ Māte biedrojas ar vajātājiem (projekcija)

 

III Naids un atstātība pieaug

 

Nosēdēju drūms klētiņā

 

Paslikta pusdiena

 

Vedekla noslēdz pagrabu

 

Nupat nositām lielu čūsku

/ Bēdas

 

/ Mātes ēdiens slikts (introjekcija)

 

/ Ļaunā māte nedod ēst (projekcija)

 

/ Naids pieaug (projekcija)

 

IV Bagātība un neatkarība

 

Krusttēvs man atstājis visu mantu

 

Brāļa sievai aiz piktuma asinis acīs saskrejas

 

Viņi visi jau tos tūkstošus iekārojuši.

 

Čūsku pilna māja.

 

„Cik tad tu, dēls, man dosi?”

 

„Tu esot burvis, čūskas, sasaucis”

/ Varu iztikt bez mātes, esmu bagāts pats.

 

/ Es neesmu dusmīgs, māte ir dusmīga.

 

/ Man neskauž, citiem skauž.

 

/ Cilvēki ir ļauni - čūskas

 

/ Man nekā nevajag no mātes, viņai vajaga no manis.

 

/ 1. Māte nav visuvarena, es tāds esmu.

 

V Depresija atgriežas

 

Celšu īstu burvju mitekli

 

Apņemos dzīvot uz visšaurāko

 

Labi būtu, ja bez lieka varētu iztikt

 

Tas ies uz Velna kalnu

 

Pati virsotne nolīsta,

 

kaila, piekalnēs slien

 

smagi koki, grūtsirdīgi, it kā apnikuši stāvēt.

 

Briežu māte ar teļiem tur redzēta.

 

Nac ar saviem teliņiem un staigā droši uz dzertuvi.

 

Manīm nav čūskas sirdī.

 

Briežu māte nenāk.

 

Sieviete aizjāj uz slotas.

 

nebūs iedevusi driģenes.

 

Ap debess jumu aptinusies liela milzu čuska.

 

Debess jumts plīst.

 

Milzu liesmas paceļas augšā no purva.

/ Pārvarēšu atstātību un sēras.

 

/

 

/ Mēģināšu iztikt bez mātes.

 

/ Naids tuvojas (projekcija)

 

/ Tukšums

 

/ Atstātība

 

/ Sēras (projekcija)

 

/ Ceru, ka labā māte atgriezīsies.

 

/ Nāc atpakaļ, māte, esmu labs.

 

/ Es tevi mīlu.

 

/ Esmu atstāts.

 

/ Ļaunā māte parādās (introjekcija)

 

/ Ļaunums nav mans, nāk no ļaunās mātes (projekcija)

 

/ Mans naids ir liels (projekcija)

 

/ Pasaule kļūst chaotiska un fragmentēta.

 

/ Naids un mīlestība saplūst kopā primitīvā destruktīvā spēkā.

 

 

Mātes tēls Čūskās

 

Stāsta trešajā daļā lasām: „...Māte padeva manīm pusdienu, tā bija tāda paslikta. Viņa labu brīdi skuma, bet tad aši ierunājās, lai arī es vedeklai kādu vārdu teicot. Es tak esot tāds pat saimnieks. Ko es tur teikšu, gribēju izrunāt, viņa jau glauda čūskas! bet apķēros. Kāpēc tā muldēt? Noturēs mani par traku. Un tad māte pavisam sanīks.

... Māte gaida ar bļodiņu rokā, ko nu es teikšu.

... Gan būs labi, es beidzot nosaku un izeju pa priekšu. Māte nopūšas un paliek klētiņā. ...

... Arī māte prasīja: cik tad tu, dēls, manīm dosi?

... Kādu vakaru māte aiziet pie manis, klētiņā, un saka: Tu esot burvis. Sabūris visu māju, Čūskas sasaucis. Ne ar vienu nerunājot. Tā esot zīme, ka nelabajam kalpojot. Jāsmejas ...”

Šais citātos redzams, ka māte tēlota nabadzīga, bēdīga, nevarīga, arī mantkārīga. Bez tam viņa apsūdz un turas kopā ar ienaidniekiem, tātad nemīl. No dēla viņa sagaida gan vārdus, gan naudu.

Poruka dzīves pazinējam te iemesls atcerēties 1893. gadu, kad Poruks atradās Drēzdenē un viņa tēvs nonāca cietumā par nekārtībām pagasta papīros. Tēva mājas nonāca ūtrupē, un māte uzņēmās gājējas lomu. Kā parādnieku mātei gan vārdos, gan naudā šai traģiskajā laikā Poruks tēlo sevi apcerējumā Was ich Merkwürdiges im In- und Auslande erlebte.[8] Šai darbā var saskatīt vēlēšanos izprast savas dzīves sakaribas.

„Es tikos ar māti pļavā. − Viņai bija smagi, ... Es Berlīnē un Drēzdenē biju spēlējis smalku kungu, − bet no 1891. gada līdz 1893. gadam es piedzīvoju tik daudz bēdu, ka tikko es par tēva mājām iedomāju, man bija nepanesami smagi. ...Mana galvenā vaina bija, ka es no Drēzdenes par māti kādam no radiem nerakstīju. Viņa neprata rakstīt un vēstules, ko rakstītu skolotājs vai skrīveris, nebūtu patīkamas. ... Šā vai tā man ārzemēs klājās tā, ka es būtu varējis mātei ar naudu izlīdzēt, un tā kā es to nedariju, man vēlāk pienācās sods, jo par grēkiem šai pasaulē allaž pienākas sods. ...Mana māte bija tā nogājusies, ka man bija kauns šai pasaulē dzīvot! ...Bieži dzīve mēģināja no manis izspiest to, kā man nebija. Viņai izspieda visu, kaut viņa jau bija galīgi iztukšota. Tāds baigs tukšums atveŗas daža cilvēka priekšā kā šausmīga aiza. − ...Radu un draugu čūsku cilts! (Das Ottergezücht von Freunden un Verwandten).”

Te sastopam pieaugušu Poruku ar dziļu iedzīvošanos mātes jūtās un mums ir iemesls ticēt, ka augšminētā apcerējumā autentiski attēlots mazākais viens aspekts Poruka attiecībās ar savu māti.

 

 

Mēģinājums izprast Poruka mātes personību.

 

Poruka mātei Līzei dzimušai 1847. gadā, dzimuši seši bērni 12 gadu laikā. Viens dēls mirst 8 gadus vecs. Viņas vīrs Jēkabs darbojās pagastā gan kā tiesas vīrs, gan kā pagasta vecākais, atstādams atbildību par bērniem mātei un saviem vecākiem.[9] Māte neprata rakstīt, par šo Poruka liecību nav iemesla šaubīties.

Poruka agrīnās attiecībās ar māti nepārprotami nozīmīgs ir fakts, ka viņam trīs gadu vecumā jādala māte ar brāli. Brāļi un māsas Kārlis, Anna, Jūlijs, Emīlija un Jēkabs dzimst, kad Porukam ir 3, 5, 7, 9, 13 gadu. Katra brāļa vai māsas piedzimšana atstāj viņam mazāku daļu no mātes gādības. Atkal un atkal kā bērns Poruks redz māti zīdītājas lomā. Mātes krūts arī daudz pieminēta viņa dzejā.

Par to vājo sāpju krūti,
Ko tu maziņš būdams zīdi

raksta Poruks dzejolī Dēla bilde[10]

Zīd manu krūti, bērns, ja gribi dzīvot:
Sūc manas karstās mīlestības spēku,

........

Nāks dienas, nāks, kur bālēs tavi vaigi,
Kur sāpes pildīs tavas dvēs’les būti,
Tad māte neiespēs vairs tev
Sniegt pilnu, barojošo krūti.

(Zīd manu krūti)[11]

Poruka darbos nereti sastopam idealizētu mātes tēlu. Nupat citētā dzejolī lasām

Pie mātes bērns, pie sava bērna māte;
Nav laimes lielākas! Nav citu jūtu,
Kas augstākas kā mātes gādība,
Kas stiprākas par mātes jūtām būtu.

Un citur

Ak māmiņa, cik labu tu
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras
Man svētku drānas uztērpi.

(No baznīcas braucot Ziemas svētku vakarā)[12]

Poruka idealizētais mātes tēls ne mazāk idealizēts Rūdolfa Egles monogrāfijā, aprakstot Poruka māti. Tā tēlota kā dievbijīga, lēnprātīga un jūtīgu sirdi. „Uzaugusi kristīgā hernhūtiešu tradicijā, viņa centās iepotēt paklausību un tuvāku mīlestību saviem bērniem.”[6]

  

Pieredze rāda, ka arī lēnprātīgie kaut kur kanalizē savas agresīvās jūtas. Viņiem nereti ir grūti panest citu cilvēku tiešo agresīvitāti. Šādi cilvēki nereti mēdz atstāt tos, kas viņos aktīvē agresīvitāti. Ka Poruka māte bija spējīga izvēlēties šādu ceļu attiecībās pret saviem tuviniekiem, var secināt no vienas no retajām konkrētām epizodēm Rūdolfa Egles monogrāfijā. Te runa par Poruka pēdējo tikšanos ar māti jau slimības laikā. 1905. gadā māte bija ieradusies ciemā pie dēla un vedeklas. Porukam ienākot, māte ātri pietrūkusies no krēsla. Dzejniekam tas nepaticis un viņš izmetis asāku vārdu. Māte aizvainota vēl to pašu vakaru aizbraukusi. Līdz 1911. gadam, kad Poruks mira, viņa vairs dēlu nesastapa. Viņa konkrēti un emocionāli atstāja savu dēlu, varbūt pamatoti vai nepamatoti domājot, ka nekā nevar viņam dot, vai arī vairoties no viņa agresīvitātes. Tāpat kā čūskās te īstenībā tiekamies ar nevarīgu, droši bēdu pārņemtu māti, kas atstāj dēlu.

Būtu ticami, ka Poruka māte tā būtu varējusi rīkoties līdzīgās situācijās arī viņa bērnībā. Nav iemesla šaubīties, ka arī Poruks tāpat kā citi bērni bija prasīgs, niķīgs un greizsirdīgs, it sevišķi brāļiem un māsām dzimstot, izraisot mātes novēršanos no viņa, kas varēja atstāt pēdas viņa personības attīstībā, dodot pieredzi, kas sirrealistiski attēlota stāstā Čūskas.

 

 

Stāsta Čūskas kompozicija un valoda

 

Stāstam Čūskas ir laba kompozicija. Tā ir sava veida drāma piecos cēlienos. Saistošais saturs atstāstīts raiti un konsekventi. Tur attēloti procesi, kuŗus kliniskā terminoloģijā varētu saukt par psīchotiskiem. Robeža starp iekšējo un ārējo pasauli neeksistē, ārējā pasaule ir iekšējās pasaules iekrāsota.

Valoda stāstā oriģināla un gleznaina. Sevišķi izteiksmīgi tēlots nāves dzēriens pie akas. „Ejmu pagalmā pie akas nodzerties. Tik nelabi. Spainis nožvadz kā cietumnieks, kad to laižu kā kapā. ... pusceļos saliecies sūcu pie apsistās bārdainās spaiņa malas. Saltas šļakas līst pār vaigiem.” ...

„Purvājā satumsa. Šķidra migla veldzēja vaigus. Sastinga viss mežs. Reizēm dzenis pieklauvēja, bet no atbalss sabaidijies meta mieru. Debess bija spodri izberzta, un eņģeļi kāpa pa mēļi zilām trepēm, iededzināja zvaigznes.”

 

 

Nobeigums

 

Nobeigšu ekskursiju Poruka čūskulājā ar visai sausu secinājumu, kas liekas ticami, ka čūskās Poruks attēlojs jūtas saistītas ar pārdzīvojumiem savā agrinā bērnībā.

Stāstā var atrast atbalstu Melānijas Kleines teorijai par šizoparanoido stadiju bērna agrīnajā attīstībā.

 

 

Stokholmā, 1996. gadā

 

 

Jānis Poruks starp saviem piederīgiem

 

Vēres

1 Jānis Rudzītis. Poruks. Starp provinci un Eiropu. Apgāds Ziemeļzvaigzne, Vasteras, Zviedrija 1971. gadā.

2 Par mūsu jaunāko rakstniecību. Poruka kopoti raksti XVI. J. Rozes izdevums 1929. gadā.

3 Čūskas. Poruka kopoti raksti X. J. Rozes izdevums 1929. gadā

4 Paul A. Dewald. Dynamisk psykologi. Natur och kultur. Stockholm 1972.

5 Hanna Segal. Introduzione all’opera di Melanie Klein. G. Martinelli. Firenze. 1968. gadā

6 Rīga. Poruka kopoti raksti III. J. Rozes izdevums 1929. gadā,

7 Slepkava. Poruka kopoti raksti VI. J. Rozes izdevums 1929. gadā.

8 Was ich Merkwürdiges im In- und Ausland erlebte. Poruka kopoti raksti XIX izdevums 1929. gadā.

9 Rūdolfs Egle. Poruku Jānis. Poruka kopoti raksti XX. J. Rozes izdevums 1929. gadā

11 Zīd manu krūti. Ibidem.

12 No baznīcas braucot Ziemas svētku vakarā. Ibidem.

 

Jaunā Gaita