Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiem

 

Pasaciņa par demokrātiju

 

Nesen latviešu valodas vēstkopā SVEIKS izcēlās diskusija par demokrātiju, no kuras šeit nodrukāts viens fragments. Diskusijai gala vārdu un punktu ar savu ''pasaciņu'' pielika tautietis vārdā Vents Zvaigzne, kas dzīvo Rīgā, ir studējis Latvijas universitātes Fizikas fakultātē, un strādā kā maketētājs un tehniskais redaktors krustvārdu mīklu žurnālā Labirints.

 

 

Kas attiecās uz demokrātiju Latvijā, tad nezinu par ko kadri žēlojās. Demokrātija nav ilgu piepildījums vai kautkāds kosmisks brīnums. Demokrātija ir mechanisms, kas organizē valdību. Demokrātija ir tautas radīta valdība. Demokrātija Latvijā jau eksistē kopš 1991.g. Latviešu problēma ir zināt, kas ir demokrātija.

Andrievs Ezergailis <EZERGAIL@ithaca.edu>

 

 

Vai kāds var pateikt, kas ir demokrātija!?

Pecis. (Pēteris Krišjānis) <pecisk@cesis.lanet.lv>

 

 

Demokrātija valdības struktūru skālā ir apmēram pusceļā starp divām galējībām: totalitārismu un libertīnismu. Tāda demokrātija, kāda ir Latvijā un citur Eiropā un arī Amerikā laiku pa retam laikam dod pilsoņiem netiešu, stingri ierobežotu atbildību par tās vadoņu izvēli. Šai darbā visi pilsoņi ir princīpā vienlīdzīgi. Pilsoņi iebalso deputātus no partiju listēm, kuri tad paši savā starpā, vairāk vai mazāk atkal uz vienlīdzības pamata, izvēla valsts vadoņus. Ja vadoņi deputātiem vairs nepatīk, tad notiek tā, kā nesen ar Šķēles kungu notika - viņam nācās nolikt pilnvaras. Bez tam, pilsoņiem ir dota tiesība ietekmēt tautas apziņu caur nevalstiskām metodēm un institūcijām - vairāk vai mazāk brīvu vārdu un brīvu sabiedrošanos. Man liekas, ka ši pēdējā iespēja ir tā, par kuru Andrievs Ezergailis pārmet Latvijas latviešiem izpratnes un uzdrīkstēšanās un atbildības trūkumu. Lai demokrātija darbotos, vajag cīnīties, ne tikai sūdzēties. Protams, sūdzēties arī vajag, un bez žēlastības visus oponentus apsūdzēt ar demokratijas neizpratni.

Juris Žagariņš <zagarins@mail.stcc.mass.edu>

 

 

Iesaku visiem eks-pionieriem un komsomoliem izkopēt Žagariņa vēstuli un to ar draugiem pārunāt. Teikt, ka nav, nav nav-ta jau ir nāve. Tas domu gājiens ir skranda no bolševisma. Izsekojiet to cilvēku pagātnei, kas saka, ka Latvijā demokrātijas nav, un jūs atradīsiet vai nu fašistu vai bolševiku. Pilnīgi parakstos zem Žagariņa teiktā.

 Ezergailis

 

 

 Diemžēl laikam visi ir ļoti naivi un spārnoti.... Īstas Demokrātijas nav un nebūs, kamēr vien pasaulē valdīs tā saucamā Naudas vara. Jo kam ir nauda, tam ir vara.

 Pēcis. (Pēteris Krišjānis)

 

 

Nu Pēcis gan kā īsts utopists ierunājās. Starp citu, ja nekļūdos, viens no komunisma ideāliem ir atbrīvošanās no naudas tieši Pēča argumentu dēļ. Vārdu komunisms es lietoju ideālā formā. Kā jau viens rakstīja, šī vārda jēgu komunistiskā partija ir nomelnojusi līdz riebumam, bet nepadosimies ideoloģijas ietekmei.

Tomass Zukovskis <Tomass@bank.lv>

 

 

Ezergaiļa kungs, Jūs piedāvājat Žagariņa kunga vēstuli gandrīz vai vistautas apspriešanai, jo minēto ļaužu pulkā neietilpst vienīgi daļa Latvijas latviešu vecākās paaudzes. Pēckara paaudzēs zinu cilvēkus, kuri nav bijuši komjaunatnē, bet tikpat kā nevienu tādu, kurš nebūtu bijis pionieris. Izņēmums varbūt ir bērni, kuri nāca no izteikti reliģiozām ģimenēm. Tātad pēckara paaudžu vidū (ja pieņemam par neapšaubāmu Jūsu teikto) demokrātijas izpratēju būs visai maz. Turklāt mani novērojumi liecina, ka demokrātiju tikpat kā neatbalsta arī tie ļaudis, kuru bērnība un pusaudža gadi iekrita Ulmaņa valdīšanas laikā, jo arī viņi nekritiski uzņēmuši skolās, mazpulku organizācijās u.c. mācīto ideoloģiju par demokrātiskās sistēmas novecošanos un autoritārās sistēmas priekšrocībām salīdzinājumā ar to. Līdz ar to milzīgu Latvijas pilsoņu daudzumu (nerunājot pat par pārējiem iedzīvotājiem) uztrauc ne tik daudz demokrātijas trūkums Latvijas polītiskajā dzīvē, bet gan tas, ka starp pazīstamākajiem polītiķiem viņi nekādi nevar atrast piemērotu kandidatu autoritāra vadītāja misijai nākamībā (Ulmanis - par švaku, Šķēle - pārāk šaubīgi darījumi, Gorbunovs - pārāk sarkana pagātne u.tml.). Tāpēc jau arī turpat vai katras partijas priekšvēlēšanu sarakstā tiek iekļauts kāds izteikti autoritāra stila polītiķis - ar domu "cilvēkiem tas patiks". Problēmas cēlonis ir ne tik daudz pašas demokrātijas trūkumā, bet gan liela valsts pilsoņu īpatsvara neizpratnē - kāpēc demokrātija ir tik nepieciešama un kāpēc tā būtu tik nozīmīga, ka jāatbalsta "ar nagiem un zobiem". Tak ne jau tāpēc, ka pastulbie amerikāņi brēc par to visos kaktos un ir gatavi iet demonstrācijā, tiklīdz padzird, ka kādā vietā nav pieļauta vārda, preses vai kāda cita brīvība (vidējā latviešu pilsoņa viedoklis). Domāju, ka Jums ir zināms - pēdējos gados Latvijā demokrātijas nepieciešamības galvenais pamatojums ir bijis nevis "cilvēka dabiskā tieksme pēc brīvības", bet gan "ja te nebūs demokrātijas, mūs neuzņems Eiropas kopienā un NATO". Kuriozi, vai ne? Nevis, ka ar demokrātiju cilvēki kaut ko iegūs, bet gan - ka par tās trūkumu viņus sodīs. Tagad noskaidrojies, ka sodīs tāpat (durtiņas uz apsolīto zemi pagaidām ir slēgtas) un būs jāmeklē kāds jauns, tikpat iluzors pamatojums. Jautājums - cik stabilu demokrātiju var izveidot zemē, kur pārlieku liels daudzums iedzīvotāju pēc tās nebūt neilgojas?

Vents Zvaigzne <vents@bmmc.lv>

 

 

Kas ir demokrātija? Par šo tēmatu turpina debatēt sveikotāji. Ar šo jautājumu arī es esmu lauzījis galvu jau labu laiku. Piedāvāju šo daļejo atbildi, pārtulkotu no kāda raksta angļu valodā:

Ir teikts, ka valsts bez demokrātijas gandrīz pilnīgi droši ir lemta postam. Lai gan šo apgalvojumu nav iespējams pierādīt, tas tomēr ir fakts, ka, no 20 zemēm ar visaugstāko dzīves standartu pasaulē šodien, 19 praktisē demokrātiju. No pasaules lielajām tiranijām, gandrīz visām ir zems dzīvošanas standarts un piedāvā ļoti maz vai itin nemaz personīgas brīvības saviem pilsoņiem. Stipri jāšaubās, ka tā būtu tikai nejauša sakritība, un mums visiem, kas vērtē brīvību un kas lolo cerības uz labāku nākotni, pienāktos izprast, kas ir demokrātija un tos pienākumus, ko tā uzliek uz tiem, kas tajā grib dzīvot.

Rūsiņš Albertiņš <73042.2162@CompuServe.COM>

 

 

Nebūt negrasos apstrīdēt šeit teikto. Diemžēl runa ir pavisam par citu lietu - nevis par pašas demokrātijas pozitīvo iespaidu uz valsts attīstību, bet gan uz dažādu valstu, tostarp arī Latvijas, iedzīvotāju lielāku vai mazāku gatavību demokrātijai. Diemžēl demokrātija, kā visas parādības, kas saistītas ar tiesiskām sistēmām, ne vien dod tiesības, bet arī uzliek pienākumus. Galvenais demokrātiskas sabiedrības pārstāvja pienākums (mans dziļi subjektīvs viedoklis) - būt sociāli aktīvam attiecībā pret parādībām, kas risinās viņa zemē. Ja pietiekami daudz (nebūt ne visi) cilvēku pilda šo pienākumu, tad ir lielas cerības, ka viņi pretī IEGŪS (nevis SAŅEMS no valdības vai Svētā Gara) tiesības ietekmēt savas zemes tālāko likteni. Ja pārlieku daudzi (atkal nebūt ne visi) cilvēki nezināšanas vai ignorances pēc nevēlēsies pildīt šādus pienākumus, tad labākajā gadījumā viņu zemē valdīs nīkulīga demokrātija, bet sliktākajā - atradīsies cilvēki, kuri uzurpēs pārējo tiesības, izveidojot oligarhiju vai diktatūru.

Ilustrācijai - reālistiska pasaciņa, kuras 1. daļa varētu notikt gan Latvijā, gan demokrātiskās zemēs, 2. a daļa - demokrātiskās zemēs, bet 2. b un c daļa - Latvijā un tai līdzīgās zemēs.

1. daļa.

15. decembrī TV "Alfa" ziņās izskan informācija, ka Sadzīves Ķīmijas Institūta (SĶI) līdzstrādnieks Kolbiņš, pētot dažādus zābaksmērus, ir atklājis - kompānijas "Trāniņš un mazbērni" zābaksmērā ir atrasts krikotoksīns - kancerogēna viela, kura, ilgstoši iedarbojoties, izraisa smadzeņu audzēju. Jau nākamajā dienā televīzijā ierodas kompānijas "Trāniņš un mazbērni" reklāmas menedžeris un uzsaka savas firmas zābaksmēra reklāmas kampaņu 5 miljonu apmērā, atstājot televīzijai pēdējo iespēju - atsaukt šo informāciju, atlaist žurnālistu, kas to sagatavojis, un parādīt SĶI nopulgojošu materiālu.

2. a daļa.

TV informē par šo notikumu savus skatītājus, uzsverot "Trāniņa" vēlēšanos apkarot vārda brīvību un parāda interviju ar ķīmiķi Kolbiņu, kurā tas apstiprina savus novērojumus un sniedz plašāku informāciju par krikotoksīna kaitīgo iedarbību. Kaut arī lielāko daļu cilvēku šis materiāls atstāj vienaldzīgus, atrodas dažas vides aizsardzības organizācijas, kuras uz to reaģē un organizē piketu kampaņu pie visiem veikaliem, kuros tiek pārdots Trāniņa ražotais zābaksmērs. Trīs nedēļu laikā ienākumi par pārdoto zābaksmēru samazinās pieckārtīgi, turklāt interesanti - cilvēkus mazāk uztrauc šā smēra kaitīgums, viņi vairāk ir sašutuši par to, ka Trāniņa uzņēmums ir mēģinājis apkarot vārda brīvību. Sakarā ar sacelto jezgu TV "Alfa" skatītāju skaits trīskārt palielinās un divi lielākie "Trāniņa" konkurenti noslēdz ar šo televīziju līgumus par savu zābaksmēru reklāmu ar devīzi "Veselīgs zābaksmērs bez krikotoksīna". Ieguvēji ir visi, izņemot "Trāniņu", kurš pats pie visa ir vainīgs - nebūtu tā rīkojies, zaudējumi būtu bijuši mazāki.

2. b (gandrīz neiespējamā) daļa.

TV informē par šo notikumu savus skatītājus un parāda interviju ar ķīmiķi Kolbiņu. Nekas no tā nemainās. Cilvēki, kuri to ir redzējuši, parausta plecus: "Tāpat viss šajā pasaulē ir saindēts, un nevar jau zināt, vai citos zābaksmēros nav citi, vēl briesmīgāki toksīni, turklāt Trāniņa manta ir vislētākā." Pats galvenais arguments - Trāniņš mēgjinājis apkarot vārda brīvību - lielāko daļu atstājis pilnīgi vienaldzīgus vai pat izraisījis pretēju reakciju: "Tagad jau visi runā, ko katrs grib, beidzamais laiks aizbāzt visiem šiem izglītotajiem dienaszagļiem muti!" Daži vides aizsardzības aktīvisti mēģina piketēt, bet pēc sarunas ar Trāniņa bērnības draugu - rūpniecības ministru - iekšlietu ministrs dod rīkojumu policijai nepieļaut piketus veikalu priekšā, "kur tie traucē satiksmei". 5 miljonu trūkums iesit nopietnu robu TV "Alfa" budžetā, tās raidījumi līdzekļu trūkuma pēc kļūst aizvien pliekanāki un jau pēc pusgada televīzija atrodas bankrota priekšā.

2. c (reālā) daļa.

Paredzot iespējamās sekas, TV vadība jau 17. decembrī ziņo "Trāniņam un mazdēliem", ka visas prasības tiks izpildītas - žurnālistam un saimniecisko ziņu producentam ir uzteikts, "Trāniņa" kompānijas galvenajam tehnologam Blēdmanim tiek piešķirts raidlaiks kompetentai informācijas atsaukšanai un ir sagatavots materiāls par Sadzīves Ķīmijas Institūta katastrofālo stāvokli un tā darbinieku zemo sagatavotības līmeni. "Trāniņš" atjauno savu reklāmas līgumu un pat visžēlīgi piedāvā atstāt darbā vainīgo žurnālistu, izsakot viņam vienīgi rājienu "par neprofesionālu darbu". Viss turpinās pa vecam.

MORĀLE. Ar šo neveiklo (un pat demokrātijas zemēs ne vienmēr iespējamo) pasaciņu es vēlējos aprādīt tikai to, ka būtisks nosacījums demokrātijas pastāvēšanai ir iedzīvotāju aktīva darbība vispārējās dzīves uzlabošanai, kā arī pozitīva attieksme pret dažādām demokrātijas piedāvātajām brīvībām. Mani pesimistiskie novērojumi liecina, ka milzīgs daudzums Latvijas iedzīvotāju ilgojas nevis pēc "kārtības caur brīvību", bet gan pēc "brīvības caur kārtību", pārlieku liels skaits (dažādu pasugu melnsimtnieki) arī pēc "kārtības, kārtības un vēlreiz kārtības". Iemesli tam ir jau iepriekš minētie - nezināšana un ignorance, un, ja pirmo vēl varētu labot, izglītojot cilvēkus (kas arī netiek darīts), tad otrais parasti beidzas tikai ar ignorances nesēja nāvi. Pasaciņas pamatā bija reāli notikumi, kuri beidzās, protams, ar 2. c daļā aprakstīto iznākumu.

Vents Zvaigzne