Jaunā Gaita nr. 212, marts 1998

 

 

 

INTERVIJA AR LIDIJU DOMBROVSKU-LARSENU UN TĀLIVALDI ĶIĶAUKU

Lidija Dombrovska-Larsena dzīvo Austrālijā, Tālivaldis Ķiķauka − Kanadā.

 

 

JAUNA GAITA: Jūs abi rakstāt un gleznojat. Tādu divdabju latviešiem nekad nav trūcis − Jānis Jaunsudrabiņš, Anšlavs Eglītis, Romāns Suta, Herberts Sils − minot tikai dažus. Ko jums nozīmē rakstīšana un gleznošana? Kas svarīgākais?

 

LIDIJA DOMBROVSKA-LARSENA: Manuprāt, mākslā svarīga ir domu vingrināšana. Vizionāru un emocionālu spēku izraisīta tiekšanās. Tas, ko Platons apzīmēja ar grūti pārtulkojamo vārdu tymós (θυμσς) − iniciatīva, dziņa rosīties, grūtumu pārvarēšana.

 

TĀLIVALDIS ĶIĶAUKA: Grafiski izteikties ar krāsām, veidojot formas, man ir asinīs jau kopš pusaudža vecuma, kad, 16 gadus sasniedzis, kopā ar draugu Vācijā izdevām žurnālu Jautrā mūza, paši pierakstot un illustrējot. Šī darbība ir turpinājusies un man kļuvusi par akvareļglezniecību, specializējoties ar kodēm (beicēm) un nevis pigmentiem. Man svarīgi ļaut krāsai zināmu pārsvaru attieksmē pret formu, radot semi-abstraktas figurālas kompozīcijas. Gatavos darbus krauju kaudzē, jo izstādes esmu atmetis.

 

JG: Kādi latviešu literāti-gleznotāji jums tuvi? Kuŗi no pasaules dižgariem? Kādas ir jūsu pašu glezniecības stils?

 

LD: Man patīk Anšlava Eglīša atjautīgā izteiksme, viņa spietošā fantāzija. Aivars Runģis arī. Es domāju, ka viņam rakstīšana tiešām veicas. Sevišķi tīkamas ir vārdu rotaļas. Ar lielu prieku lasu Imanta Ziedoņa rakstus, kuŗos atplaiksnī poētisks tvēriens un iejūtība. Cienu Ķiķaukas, Šķipsnas, Vācieša un Bela nekonvencionālos pienesumus.

Rakstniekiem, līdzīgi zebrām, katram uz ādas savs raksturīgs zīmogs. Par pasaules dižgariem jāsaka, ka mani uzskaņoja īrs Džoiss, Rob-Grijē ar abiem raksturīgo atbrīvojošo formu. Saistoši liekas Jevtušenko, Anna Achmatova, Viktorija Tokareva Talismans and other Tales (Talismans un citi stāsti), kur sirreālie elementi jaucas ar patosu. Sirdij tuvi vācu rakstnieki − Tomass Mans un Stefans Cveigs. Aizrāva Ž.P. Sartra teorija par sevis veidošanu. Ar lielu interesi lasīju Sidnejas novelista Dereka Hansena Lunch with Mussolini (Pusdienas ar Mussolini), iejūtīgo japāni Kenzaburo Oe Zaļais koks liesmās, dienvidafrikānieti Nadini Gordimeri None to Accompany Me (Neviena pavadītāja), kamēr amerikāņa Stīvensa Kinga Insomnia bija iedarbīgāka viela par miega zālēm, Dream Magic.

Glezniecības novadā zināmu iespaidu − vai pareizāk sakot pamudinājumu atstājis mans zīmēšanas skolotājs Jūlijs Jēgers. Mani jaunībā vēl fascinēja Madernieka, Zeltiņa, Kazaka, Matveja un sevišķi Sutas darbi. Koloriste būdama, es visas krāsu nianses lieku svaru kausā, raugos, ausos un acīm izgaršoju.

Ļoti talantīgs bija Vīdzirkste, ekspresīvi dzīvinošs, virtuozi vērienīgs. Tīk arī Laimoņa Mieriņa saskanīgais, garīgu baudu radošais kolorīts, viņa formu izjūta. Atmiņā iespiedusies vēl Ilmāra Blumberga darbu tēlainība, Lara Strunkes pārdomu un izjūtu glezniecība, lai tik minētu dažus.

No pasaules lielmeistariem iespaidoja Gojas drāmatisms, viņa grafikas, gleznas krāsu skanējums. Van Goga vibrējošais kolorīts: acis pieveŗot vēl tagad atskārstu viņa ārkārtīgi emocionālo spēku. Kandinska darbos atklājas viņa gara dižciltība. Miro − kāda suverēna, bezgalības jaušama fantāzijas pasaule. Viņa krāsainais kosmoss.

Par stilu runājot − es rosos pēc pārmaiņas principa, vienmēr cenšoties radīt ko jaunu. Manās pēdējā laika gleznās ir liela daudzveidība. Jauktā technikā strādājot, darbos ietilpinu kustību (elektroniku) un skaņu.

 

: Bija laiki, kad es latviešu literatūrā atzinu tikai divus lasāmus autorus − Anšlavu Eglīti un Ēriku Ādamsonu. Taču gadu skrejā ir nākuši klāt citi: Edvarts Virza, Jaunsudrabiņš u.c. Man allaž ir licies svarīgi kā pateikts un nevis kas pateikts. Džoiss (James Joyce) un Rob-Grijē (Alain Robbe-Grillet) man ir vienmēr bijuši kā labi paraugi: varonis kļūst romāns pats. Tad iespējams, ka istabas apraksts var aizņemt simt lappuses. Drusku mani iespaidoja pēckaŗa Beat Generation rakstnieki − Keruaks (Jack Kerouac), Korso (Gregory Corso), Ginsbergs (Allen Ginsberg) u.c. Lielisks stilists manuprāt ir Ernests Hemingvejs, ko es lasu ar prieku, O’Henrijs īsnovelē (viņu augsti vērtēja Herberts Sils) un amerikānis H.L. Menkens (Mencken) ar uzasinātu ‘ušņu duramo’. Man dzejā ir paticis Valdis Grēviņš un Pablo Mierkalns.

Glezniecībā es vēl vienmēr raugos uz Sēzanu (Paul Cézanne) kā ievērojamu paraugu, krāsu pārvēršot par skulptūru. Tāpat esmu apbrīnojis japāņu Temioku Tessai, ko daži uzskata par japāņu Sēzanu. Nekad neesmu jūsmojis par mākslinieka sviedriem uz audekla − tāpēc jau agri vien pievērsos akvareļa plūdinājumam, studēju orientālās technikas. Man patīk japāniskā maģija: ar vienu otas vilcienu pārvērst tintes traipu par mušu. No šā viedokļa labs mākslas darbs pats uzlejas uz audekla.

No latviešu pašreizējiem gleznotājiem aizrauj Ilmārs Blumbergs: viņš savu dizainu reducē līdz kaulam. Rakstniecībā Alberts Bels ar mums mazsaprotamo formālismu un pašdisciplīnu ir sava ceļa gājējs. Latvieši no formālisma ir vairījušies kā no sērgas. Laikam jau esam liriski un nevis episki. No trimdas rakstniekiem man ir paticis Dzintars Sodums un Modris Zeberiņš.

 

JG: Ko jūs vēlētos redzēt nākotnē, tēlotājā mākslā?

 

LD: Uzdrošināšanos un ieradumu pārvarēšanu. Tālākvirzību.

 

: Lielāku iedrošināšanos, arī elektronisko mākslu, datorus, bet labi gleznotāji Latvijā allaž būs cieņā.

 

JG: Ir dzirdēts, ka jūs kopīgi rakstot jau daudzus gadus gaŗāku tēlojumu vārdā Skrejceļš. Kā jūs to paveicat, jo Ķiķauka dzīvo Kanadā, bet Lidija Dombrovska-Larsena tālajā Austrālijā?

 

LD: Lielo attālumu dēļ rakstīšana tikai lēnām virzās uz priekšu. Ka sarakste vispār turpinās, tas vien ir brīnums.

 

: Viens uzraksta nodaļu, kādas 10-20 lappuses, un tās pārsūta otram. Tas, tās izlasījis, raksta savukārt savu nodaļu. Tas tā turpinājās nu jau kādus deviņus gadus. Grāmata tikpat kā radusies, bet beigas vēl nepārredzamas. Nekad nevar zināt, ko otrs izdomās. Tā tēlojums kļūst gaŗāks un gaŗāks.

 

JG: Kādā veidā jūs veicat rakstīšanu?

 

: Mūsu rakstīšana nav nekas vairāk kā apmainīšanās ar biezām vēstulēm. Dzīvē es Lidiju Dombrovsku nekad neesmu saticis.

 

JG: Ir minēts, ka šis darbs atbilstot fantāzijas romānam (science-fiction). Vai tā ir? Vai taisnība, ka darbība notiekot pat uz mēness? Kāpēc jūs izvēlējaties tik neparastu vidi?

 

LD: Mūsu tikšanās notiek uz fantāzijas līmeņa. Gribētos teikt tā − ne jau oriģinalitātes meklēšanas dēļ. Par neparasto vidi svarīgāks ir dvēseles kosms. Passion d’un homme.

 

: Tas viss sākās, kad mēs no skrejceļa pacēlāmies. Kaut kur bija jābrauc. Kāpēc gan ne uz mēnesi? Leonards iepazinās ar Dzintru un Gunu pie Vienmērzaļā dārza. Viņām abām tik ļoti patika lidot telpā. Tā tas viss sākās.

 

JG: Vai šādā veidā romānam ir paraugi latviešu literatūrā? Vai šādam romānam varētu būt lasītāji? Latvijā un arī ārzemēs?

 

LD: Domāju, ka nav. Tas vien, ka vide, kuŗā mēs katrs dzīvojam, ir iespaidojusi stāsta risinājumu, var lasītāju intriģēt. Manuprāt, lasītāji ir ārzemēs, ir Latvijā radīsies, bet vispirms, protams, romāns ir jāpabeidz, un tādēļ par to par agru ir spriedelēt.

 

: Lasītāji varētu būt vai nebūt. Tas mani neinteresē nemaz. Mēs jau to vidi neizvēlējāmies, bet tajā nonācām dabiskā veidā. Cik es zinu, mūsu literatūrā šis žanrs tikpat kā nav manīts. Mazliet tam pieskāries Kārlis Skalbe savā (1904. g.!) sarakstītajā pasakā Kā es braucu ziemeļmeitas lūkoties. Vai vēl nebija tāds izdomāts Ceļojums uz kalnu pilsētu?

 

JG: Jūs abi bez tam vēl rakstāt citas lietas: apceres, tēlojumus un LD bez tam dzejo. Vai šīs lietas jūs neattālina no romāna rakstīšanas?

 

LD: Faktiski nē. Ar katru darbu gūstu jaunu motivāciju. Vīzijas paplašinās, rodas pārsteidzošas dimensijas.

 

: Šad un tad pārtraukumi noder. Skrejceļš ir tāds maratons, kuŗu nevar izsist no sliedēm.

 

JG: Vai jūs taisāties Skrejceļu pēc pabeigšanas izdot?

 

LD: Mēs meklējam izdevēju.

 

: Ceru, ka Latvijā gadīsies kāds izdevējs. Kad otrā daļa pabeigta, būs jābrauc uz Rīgu.

 

JG: Kas jūs pavedināja šo romānu uzsākt?

 

LD: Kāda dīvaina virzība. Kā mēs iesākām, īsti neatceros.

 

: Varbūt LD atcerēsies. Man sajūta, ka Skrejceļš iesāka darboties pats no sevis.

 

JG: Kas jums patīk un nepatīk latviešu kultūrā?

 

LD: Nepatīk mazvērtības sindroms. Kaitina rezignācija, arī nespēja sastrādāties. Toties patīk tas, ko anglosakši dēvē par zest.

 

: Man patīk viss, kas ir oriģināls, radošs un arī latvisks. Polītika mani neinteresē, tāpat nogurdina daudzie ‘sadzīves romāni’ un atmiņu stāsti, ar kuŗiem piebārstīta mūsu tagadējā rakstniecība.

 

Interviju sagatavoja Laimonis Zandbergs

 

 

JG lasītājiem labi pazīstamā Lidija Dombrovska kalpo daudzām mūzām − dzejai, prozai, drāmai, glezniecībai. Publicējusi vairākas grāmatas latviešu un arī dāņu valodā.

Viens no JG redaktoriem (1963-1985), rakstnieks un gleznotājs Tālivaldis Ķiķauka, publicējis vairākus romānus un stāstu krājumu.

 

 

Jaunā Gaita